LAACZ.LV

To īso laiku, kad manās ķetnās bija nokļuvusi (esiet uzmanīgi) konsolīte Nintendo Wii, nāca prātā visādas ķecerīgas domas, ko ar to visu padarīšanu varētu izdarīt, ja man būtu padomju laika lodlampas meistara, kā arī visādu kontrolieru un tranzistoru pazinēja zināšanas.

Izrādās, ka cilvēki jau dara brīnumu lietas (For most of these projects, you don’t need the Nintendo Wii console. You only need the Wii controller and a bluetooth connection. Kā arī šo to no elektronikas bodes.). Sasodīti entuziastiski. Un, ja godīgi, izskatās dikti vienkārši. Nez, Apple sūdzēs netautieti tiesā par multitouch nelicencētu realizāciju? :)

Ir vērts ievērtēt puiša pārējos projektus.

Vakar apmeklējām Rīgas Sargus iekš kāsuņa. Lai ko es teiktu, pretīm birs – bija maz naudas vai arī a uztaisi pats un labāk. Visā visumā iespaids diezgan blāvs. Feini, ka ir filma ar puslīdz samērojamu budžetu. Es to visu saprotu un nemaz ij lielas cerības neliku.

Taču.

Dialogi un patriotiski iecerētie monologi lielākoties pliekani. Man šķiet, ka nav grūti atrast cilvēku, kurš spētu uzrakstīt gana spēcīgu uzsaukumu sapulcētajai tautai. Aktierspēle kā jau pie mums ierasts – teatrāla un kino neatbilstoša.

Lielākais šoks (izbrīns un vilšanās) bija par ieskaņojumu. Nepietiek ar to, ka krievus tēlo latviešu aktieri un tos ierunā krieviski runājošie tā vietā, lai paņemtu pārīti krievu aktieru (tas pats ar vāciešiem). Mulsinošākais bija tas, ka teju vai ik brīdi mutes virināšana nesapasēja ar to, ko dzirdi.

Nebija skaidrs arīdzan mūsu Vadoņa – Ulmaņa diezgan nepārliecinošais attēlojums. Uz ko viņi vilka?

Papildus tam visam, es neredzu, kā šī filma spēs attīstīt mūsu kino industriju. Diez vai tagad visi masveidā steigs taisīt lielizmēra specefektiem pārbagātas filmas. Diezin vai.

Iedodiet to naudu vēlreiz, paņemiet sakarīgu režisoru, paņemiet kaut to pašu scenāriju, pārrakstot runājamo. Un uztaisiet beidzot filmu :) Jo fīlingu es nenoķēru. Pie kam, filma nevienā acī man neradīja iespaidu, ka ekrānā notiekošais no tiesas ataino vēsturisko notikumu gaitu. Stāsts pasniegts diezgan saraustīti. Pie kam – vietām pārāk stiepts, vietām ne līdz galam atstrādātas nianses, kurām būtu jārada emocijas, utt

Neskatoties uz iepriekš teikto, filmu noskatīties ir vērts kaut vai ķeksīša labad. Un aizsūtīt uz to savus vecākus vai vecvecākus arīdzan ir vērts. Jo viņi nav Holivudas izlutināti. Viņi nav skeptiski noskaņoti.

Gribētos teikt vēl daudz ko, bet ko nu es. Neesmu nedz kino kritiķis, nedz kino pietuvināta persona. Ko tad es varu par to visu zināt?

Filmas kronis? Smieklīgā boksa paraugstunda baznīcas tornī.

Saldajam ēdienam: oficiālā mājaslapa un blogs :)

Zwingo vai Kabomb. Neiedziļinājos. Spēlējiet.

Šis fanu video ir jauks. Par superstāru gīku vidū nav grūti kļūt, ja ir talants iekš kaut kā negīkiska.

Es pie šāda virsraksta (un to nav mazums) apmulsu. Neba iekš tālruņa ir šāda izvēlne, neba latviskās versijas manuāļa druka sadārdzinātos par miljoniem, ja tur ierakstītu pilnus vārdus…

P.S. Bez tā visa iespēja izzvanam izmantot SIP (caur WiFi), kad esi birojā, ir diezgan patīkami, ja daudz pavadi pie klausules.

Vai tai Cosmos DVD ar aizgājušā gada koncerta ierakstu ir kas vairāk par to knapo retrospektīvu, kuru regulāri rāda Latvijas TV 1. kanāls, vai arī tas ir viss, kas tai koncertā bija?

Šo te padarīšanu negribās jau nu saukt par korporatīvo, jo korporatīvs mūsu kantorī nav itin nekas. Vispār jau sākumā mēs ar Kristapu dikti pastāvējām par to, ka blogs ir nepieciešams. Tiesa, mazliet bija skepse – kas, kā un vai vispār rakstīs. Izrādās, ka raksta. Un raksta tāpēc, ka mums visu laiku kaut kas notiek. Tagad pat pēc katras aktivitātes rodas jautājums – kurš tad nu par to ieblogos? Pilnīgi tā :)

Nu tā. Gribējās palielīties ar to, ka nu man beidzot ir skaidrs, kas ir foršs korporatīvais (grrr) blogs. Mums tas ir tāds blogs, kurš pastāv nevis tāpēc, lai gudri spriedelētu vai runātu par savu nozari, saviem produktiem, pakalpojumiem un ar to visu saistītiem plāniem, bet lai sniegtu ieskatu tajā, kas mums ir vissvarīgākais – kolektīvā un uzņēmuma ikdienā, kura citkārt paliktu citiem nezināma.

ツ

ツ, ツ, vai brīvā tekstā KATAKANA LETTER TU. Vēl eksistē arīdzan ッ (mazais TU), ヅ (DU), シ (SI), un ジ (ZI).

Bijām ķekatās. Statoils neielaida. Samsungs ielaida, bet turpināja strādāt un ignorēt. Pārējiem, kas atbildēja uz pieteikuma vēstuli, kā arī dažiem, kas neatbildēja – milzīgs paldies! :) Kā es nosvīdu lāča prikidā :P

Starp citu, esmu viens no tiem, kuri ir sajūsmā par pievienošanos Šengenas līgumam. Februārī vēl pēdējo reizi baudīšu pasu kontroli lidostā, bet aprīlī jau baudīšu tās neesamību :) Vot, tikai, pase jāatcerās nomainīt, lai pēc 1. jūlija nesanāk aplauziens.

Šoreiz būs Confuse Box. Diemžēl, nav nekāda mērķa, kā tikai iedegt visas lampiņas. Tas arī viss. Tāpēc ātri apniks.

Sākumā gribēju rakstīt kaut ko kliedzošu – Par 200 eiro pārdod uzticību, Par 100-200 eiro ir ar mieru samazināt savu apmeklējumu. Bet, nu, līmenis [vēl] nav tas.

Reklāmraksti un to vieta manā dzīvē. Kādu brīdi atpakaļ iekrita vēstule par to, ka kāds ir gatavs maksāt par to, lai es par kaut ko uzrakstu ierakstu. Protams, ka simtu gadu. Es nerakstu naudas labad, bet gan sava prieka pēc. Mana lapa ir pavisam konkrēta manas dzīves sastāvdaļa, kuru es nevēlos piesārņot ar visādām, es atvainojos, huiņām. Un iedirst dvēselē lasītājiem es varu arī citos (neapmaksātos) veidos. Tad nāca klasiskais reklāmas izvietošanas piedāvājums, uz ko, protams parakstījos. Ibo tas neko nesačakarē.

Pret apmaksātiem ierakstiem man ir strikta nostāja ne tikai sakarā ar savu blogu.

Piemēram, Arturs. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Viņš eksperimentē un dara bieži vien traki stulbas lietas. Tā kā viņa blogu jau labu laiku lasu tikai tad, ja nu tik tiešām iekrīt kaut kas acīs kāda cita bloga ierakstā. Dzeltenie virsraksti, tiesa, nestrādā, Artur, jo neatminu nevienu pēdējā laikā, kur saturs atbilstu kliedzošajam virsrakstam. Pie kam, bieži vien ieraksts nesatur ne grama no tā, kas solīts virsrakstā.

Next up – onkulis. Damned. Lai arī viņu ne pārāk bieži lasu (tēvēnetu paveru biežāk), tomēt šis, lai arī ne pirmais no viņa publicētajiem apmaksātajiem un/vai palūgtajiem rakstiem mani samulsināja. Arī publiskās aktivitātes brīžiem mulsina, bet ne par to ir stāsts. Man nav skaidrs, kāpēc viņš tā centās, bet beigu beigās visu tomēr vieglu roku nolaiž podā? Tas takš pat penim ir skaidrs, ka šādi gājieni apmeklētājus nevairo, bet tieši otrādāk – aizbaida, bet esošos padara stipri aizdomīgākus par jebko, ko turpmāk uzrakstīs autors. Labi, es saprotu, ka ļoti ļoti liela daļa apmeklētāju ir vienreizējie – no gūgles un ko. Tas, iespējams, ir arī iemesls. Bet man šķiet, ka pie vainas ir alkatība un totāla nerēķināšanās ar apmeklētāju.

Konspirācijas teoriju piekritējiem. Iespējams, ka tas ir smalks veids, kā aizdzīt domājošos un reklāmas nogurdinātos, bet paturēt tos, kurus tā netraucē, un kuri varētu būt potenciāli tās upuri. Savā ziņā – blogs kā sietveidīga struktūra lošu ķeršanai. Žēl, ka tik rupji, bet no otras puses – saprotami.

Bija jau arī pakaļskrējēji, bet tie lai paliek. Viņiem, iespējams, tā ir vienīgā iespēja nopelnīt tādu naudu ar savu blogu visā tā pastāvēšanas laikā (ietverot nākotni).

Uzdzina šis. rel="nofollow", protams.

Pirmie putniņi – Reuters – Pictures of the Year 2007.

Pēdējo gadu Vikipēdijas problēmu kontekstā pavisam interesants ir Gūgles jaunais produkts – Google Knol. Idejiski tas vairs nav klasiskais wiki, taču tiek pozicionēts kā centralizēts kvalitatīvas informācijas avots. Sākot ar politiskiem, reliģiskiem un citāda veida enciklopēdiskiem rakstiem un beidzot ar to, kā saskrūvēt bērna gultiņu, ja komplektā nav trīs skrūvīšu.

Interesanti, ka princips ir diezgan oldskūl – saturs nāk no to autoriem. Pārējie varēs darīt ne tikai rediģēšanas štelles. Būšot iespēja to visu arīdzan komentēt, atsaukties, rakstīt savu versiju, pievienot papildinformāciju, utt. Gūgle nodarbosies tikai ar to, ka automatizēti izvērtēs (kā tas jau notiek pašlaik ar weblapām) šī satura kvalitāti, lai to pozicionētu savos meklēšanas rezultātos.

Un tagad par Vikipēdiju. Kamēr tā ir tāda kā tautas enciklopēdija, kur lielākie resursi tiek veltīti cīņai ar vandālismu un rakstu kvalitāti, tad te viss ir otrādāk. Par raksta kvalitātes garantu kļūs tā autors. Jo vairāk labu rakstu, jo labāk autoram. Līdz ar ko tiešu konkurenci Vikipēdijai tas diez vai sastādīs. Kaut kādā man neaptveramā veidā mazā kompānija Gūgle ir sākusi uzskatīt, ka wiki tomēt nav nākotne (kas nav nekāds brīnums, jo kritikas ir gana). Pie kam, ar wiki nenopelnīsi.

Būtiskais aspekts – izcelt raksta autoru, ir elegants. Šādi var pārvilināt labus rakstniekus no citiem resursiem. Šādi var viņiem galu galā arī elementāri maksāt pa tiešo, bez starpniekiem (izmantojot no Gūgles reklāmām gūtos ienākumus). Pie kam, maksāt vairāk, nekā saņem tie paši autori citviet, jo nav neviena procentus griboša pa vidu.

Pieņemu, ka Knol laika gaitā neaprobežosies ar enciklopēdiska rakstura informāciju. Galu galā arī Vikipēdijai ir Vikiņūzi. Nebrīnīšos, ja daudzi apdomās pāriet (vai uz nepilnu laiku paņemties) uz Knol no zināmiem lielajiem tiešsaistes un papīra izdevumu autoriem pie šādas platformas no kompānijas, kura ne tikai vēlās, bet arī var maksāt. Katrā gadījumā šis projekts šādu tādu apstākļu sakritības rezultātā no tiesas var izvērsties par epohālu nāves enģeli visiem izdevumiem. Pārvērst to, kas no sākta gala bija relatīvi neatkarīgs un daudzveidīgs – žurnālistiku. Kālab lai jauniņais žurnālists meklētu darbu kādā papīrelī, ja viņš var bez jebkāda čakara doties uz Knol un provēt pelnīt tur?

Ziniet, un pie augstās raudzes autoru rakstības paradumu, principu utt izpētes ar laiku (gadu gaitā) var izveidot arī pirmos automatizētos rakstu ģeneratorus. Galu galā, autors, kurš raksta gūgles lapā, lai meklētu papildinformācjiu, izmanto gūgles meklētāju, lai to visu organizētu, izmanto gūgles bukmārkus, lai sazinātos ar avotiem, izmanto gūgles epastu, utt. Protams, tā ir utopija, bet pietiek jau ar mazo pirkstiņu…

Nu, ko. EPIC tuvojās? :)

Ziniet, kā ir ar to organismu? Tu vari vilkt nepilnu mēnesi darba dienu no sešiem līdz astoņiem, pie kam gulēt aizejot ap pusnakti, ja ne vēlāk. Par morālo slodzi un stresiem laikam ir lieki runāt. Papildus tam vēl pēc ziemassvētku pasākuma (fiziski dikti aktīvs bija padevies) un vienas gulētas stundas nākamajā dienā tika veikti mēbēlu pārbīdīšanas (pārcelšanas) darbi, tika saskrūvēta jaunā un deskrūvēta vecā meitas gulta, iztīrīta daļa mājas, kā rezultātā gulēt tika aiziets ap pusdeviņiem.

Un tad vienā brīdī ķermenis parāda tev vienu lielu pirkstu un saka, ka zb, uzdzenot temperatūru līdz ~40 celsijiem. Tas, lai arī bija vienīgais indikators, tomēr lika padomāt par to, vai lāča kuslās miesas maz ir vienisprāt ar mani šādos tādos jautājumos.

Bet tas viss ir sūds. O’Salivans ir atgriezies! Un mazās meitiņas performance arī bija feina :)