Sveiki, šoferīši. Esmu no tiem kretīniem, kuri iet pāri gājēju pārejai diezgan brutālā veidā. No sākuma palaižu garām tās mašīnas, kuras pavisam noteikti nav pamanījušas manu vēlmi iet pāri ielai (teiksim, tikko esmu pienācis pie pārejas, bet autokrāms ir tieši pirms tās). Lai neradītu avārijas situāciju. Un tad, kad redzu, ka visas mašīnas, kuras nepaspēs sabremzēties, ir šķērsojušas nolādēto zebru, speru savus visuvarenos gājējiskos soļus, būdams gatavs likt lietā veco paņēmienu ar apstāšanos vai spēju tempa (ja nepieciešams – arī virziena) maiņu, ja situācija kļūtu kritiska.
Šodien nolēmu šķērsot Upes ielu pie visu Rīgas vīriešu kādreizējā bieda – tagadējā mūsu aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un atlases centra
. Pietuvojos pārejai, izvilku no kabatas apputējušo atstarotāju, palaidu tās mašīnas, kuras manu pienākšanu nebūtu pamanījušas un uzkāpu uz zebras pirmās baltās svītras.
Sperot pirmos soļus diezgan skaudri nopratu, ka esmu ieberzies. Daždesmit metru attālumā esošie auto nolēma nejusties traucēti – viens no tiem pārkārtojās tuvāk tālākajai brauktuves malai, kamēr otrs, paredzot, ka es būšu paspējis pārvietot savas miesas otrajā joslā, pārdislocējās uz to brauktuves malu, kura ir tuvāk manam izejas punktam. Lieki piebilst, ka ātrums 60-70 (+/-) netika koriģēts.
Tad, nu, es atrados diezgan ikdienišķas un gājējiem pazīstamas problēmas priekšā. Pirmā no tām – nogaidīt, kad pirmā mašīna būs uz pārejas, sākt skriet, lai otrā mašīna, kad nokļūst līdz gājēju pārbrauktuvei, ar savu priekšnojautās neapmierināti ņurdošo kapotu tur mani vairs nesastaptu.
Otra iespēja bija ieslēgt atpakaļgaitu un tādos pašos tempos atlikt brauktuves šķērsošanu uz vēlāku laiku.
Trešā iespēja bija – nekustēties ne no vietas. Ibo, man nebija līdz galam skaidrs, vai kāda no iepriekšminētajām opcijām neizraisīs panikas lēkmi nebremzējošajās mašīnās, kura komplektā ar mitro asfaltu un izmisīgi izspiesto deakselerācijas pedāli nerezultētos samīcītā braucējā, mazliet tālāk uz priekšu gar malu esošajos auto, kādā stabā un pasažieros.
Atzīšos, ka izvēlējos pirmo variantu. Tas šķita vispareizākais un drošākais (cik nu droša var būt skriešana pāri brauktuvei).
No otras puses, mani jau bija ieradinājuši, ka vismaz otrā vai, sliktākajā gadījumā, trešā mašīna tomēr piebremzēs un palaidīs mani pāri tam lemtajā vietā. Šeit es ar šādu pieredzi gandrīz ieberzos un teju vai nenonācu tuvīnajās traumās.
Un nevajag man te fleimu par tiem gājējiem, kas tik tiešām izlec priekšā pēdējā brīdī. Nevajag man fleimu par melnajiem bojāgājējiem. Es ne pie viena no šiem nepiederu.
Morāle principā ir vienkārša – pēdējos gados novērojamā vispārējās satiksmes dalībnieku un kājām gājēju attiecību uzlabošanās mazliet degradējas agrās rīta stundās, kad liela daļa no šiem vēl nav lāgā pamodusies vai arī ir jau gana iedziļinājušies darba nedēļas spožumos un postos, lai nespētu piefiksēt to, kas neveiksmes gadījumā vienus ievietotu slimnīcā vai morgā, bet otrus – cietumā.
