Man jau labu laiku, šķiet, ir viedoklis jautājumā par to, vai blogeris drīkst tikt akreditēts kā preses pārstāvis. Pieņemu, ka ārzemēs tas ir noregulēts, bet pie mums cilvēki, sākot blogot, kaut kā mazliet īpatnējā veidā vēlās novienādoties ar presi un lielajiem medijiem.
Vispārpieņemta prakse ir tāda, ka medijiem, kuri ir spējīgi profesionāli atspoguļot notiekošo, vai arī tie, kuru viedoklis pasākumu veidotājiem šķiet nozīmīgs, tiek piedāvāta iespēja apmeklēt dažādus pasākumus kā preses pārstāvjiem. Tas, protams, nozīmē, ka iekļuve tajos ir par velti, kā arī opcionālu pieeju presei paredzētām telpām, kurās ir pieejami dažādi līdzekļi, ar kuru palīdzību var atvieglot un operativizēt savu darbu – datori, internets, telefonsakari, iespēja aci pret aci satikties ar nozīmīgiem cilvēkiem, utt. Eksistē arī parastā ielūgumu sistēma, bet tā ir cita lieta.
Un tad atnāca blogeris. Nenoliegšu, ka pateicoties blogiem, ir izveidojusies cilvēku grupa, kuras viedoklis, lai arī savā blogā pausts, ir būtisks un ar vērā ņemamu svaru. Viņi, iespējams, nemaz nav nedz žurnālisti nedz kas cits. Tie ir atsevišķs stāsts. Bet lielākā daļa no blogeriem tādi nav. Arī man būtu diezgan neērti pieprasīt akreditāciju kaut vai tai pašā Baltic IT&T
(vai tāds vēl notiek, nezinu).
Teiksim, uz kādu izstādi tiek nolemts akreditēt blogerus tai pašā līmenī, kā tas tiek darīts ar mediju pārstāvjiem. Ja izstāde ir mega interesanta, kas notiks? Uzradīsies milzums daudz cilvēku, kuri pierādīs, ka ir blogeri jau vismaz pusotru gadu, ka viņi raksta gana regulāri un dažreiz pat par attiecīgo tēmu. Un viņi pieprasīs iespēju tikt iekšā. Un nejau tāpēc, lai tur strādātu. Bet gan tāpēc, lai, lepni vicinot šiltīti ar uzrakstu “prese”, patiesībā turpinātu būt par parastiem apmeklētājiem.
Principā, ja ir vēlme izmantot blogerus pasākumu popularizēšanai, var viņus akreditēt, bet ne kā presi. Izmantojot parastus mārketinga gājienus ar biļetēm par puscenu vai velti, ar smieklīgām, bet skaisti uzrakstāmām priekšrocībām, veidojot varbūt atsevišķus reizi dienā notiekošus dzejas lasījumus pasākumus prezentāciju veidā tikai blogeriem.
Nekas nenāk par velti. Tas, ka tu blogo, nenozīmē, ka automātiski tev kaut kas pienākās. Un šantāža (kā atriebību neko nerakstīt vai rakstīt visu sliktu) jau nu nebūs tas pareizākais veids, kā provēt tikt pie haļavniem ielūgumiem uz maksas pasākumiem vai iekļūt ierobežotas pieejamības ballītēs.
Hau, tipa.
