Дни нашей жизни
- 2008. gada 29. februārī, plkst. 08:51
- 3 komentāri
Vakar Jelgavā bija tas gods apmeklēt kārtējo Krievu drāmas viesizrādi Дни нашей жизни
. Ui, pardon. Izrādās, ka jau kādu laiku teātris tiek dēvēts par Čehova Rīgas krievu teātri.
Faktiski – plaša ir krieva dvēsele. Lai arī Izrāde ieskrējās lēnām, taču tad, kad ieskrējās, diezgan ātri ievilka sevī. Es neprotu rakstīt par teātri, jo glups un ainteliģents, tāpēc tas būs arī viss par izrādi kopumā. Vēl tikai piebildīšu, ka laikam jau rekomendēju arī citiem. Jo pat man kādas pāris stīgas aizķēra.
No detaļām fascinēja sētnieka miniatūrā loma. Diemžēl vai par skādi, taču otrajā cēlienā visu pārējo (pozitīvā nozīmē) nomāca epizode ar virsnieku (jā, iedzeršana). Diezgan viennozīmīgi kā tēlam žetons ir frazeoloģismiem un dzīves atziņām bagātajam draugam – Onufrijam.
Neesmu pazīstams nedz ar oriģināllugu, nedz ar filmu, lai spriestu par to, cik daudz no paša režisora tur ir, taču, šķiet, uz Prikotenko turpmākajām izrādēm arī varētu pastaigāt.
Jā, un krievu teātris ir kaut kas pavisam cits. Tas ir daudz dvēseliskāks, nekā mūsējais. Aktieri ir daudz pārliecinošāki. TNU, bet fakts…


