LAACZ.LV

Atminaties Bloxorz? Par ātru beidzās? Ir līdzīga spēle ar sarežģītākiem, bet ne vienmēr tik inteliģentiem līmeņiem.

Onkulis (vai 0nkulis?) ar Artūru vairāk vai mazāk ekspromtā ir ierakstījuši diezgan sakarīgu podkāstu “Podkāstu”. Patika, tāpēc ceru, ka nebūs pēdējais. Varbūt mazliet kaitināja tas, ka abi puiši nebija gana labi iepazinušies ar to, par ko runāja, taču tas vairāk vai mazāk ir norakstāms uz to, ka podkāsts, ja ticēt autoriem, ir radies diezgan netīšām. Patīkami bija tas, ka tēmas bija jau zināmas iepriekš, kas palīdzēja izvairīties no kādreizējo diggkāstu kllizmas – “ēēē, un par ko tagad parunāsim… ēēē… paņemsim šito digga ierakstu, ne?”.

Tā tik turēt.

Ā, piemirsu. Ļoti nepatika par idiotiem, kas lasa krabjus un co. Lai arī pats nelasu, jebkurā gadījumā – nav smuki par vērsties pret resursu, apvainojot tā apmeklētājus. Neaizstāvu krabjus, bet nezolīdi gājieni arī mēdz izraisīt vemtni un citu pretreakciju, neskatoties uz to, ka tā ir atbilde uz citiem nezolīdiem gājieniem…

Reznors atkal ir atļāvies paspēlēties ar pieeju mūzikas izplatīšanai. Laižot klajā savu jaunāko veikumu – instrumentālu albumu Ghosts I-IV (Halo 26). Bet ne tas ir tas interesantākais.

Tā vietā, lai izlaistu vienu pašu disku, kuru ieliktu veikalu plauktos un interneta mp3 bodēs, ir radītas šī albuma četras daļas (katra sastāv no deviņām kompozīcijām), no kurām pirmo viņš iesaka lejupielādēt par brīvu torrentos (saite ved uz oficiālo torrentu), aber visu albumu var iegādāties albumam veltītajā nin.com lapā (kura ieraksta veidošanas brīdī nestrādā) par pieciem (!) dolāriem. Lieki piebilst, ka nekur nefigurē DRM.

Protams, ka rodās jautājums – kur nauda. Jā, šādi eksperimenti ir pa kabatai tikai tiem, kas jau ir nopelnījuši savu un šeit minētais piegājiens ir gana piesiets ij albuma formātam, ij pašam Reznoram. Bet, ja neviens neeksperimentēs, netiks arīdzan atklāti jauni ceļi. Varbūt pieci no sešiem veidiem būs laba izklaide, bet sestais – kā kulaks uz acs. Šai piegājienā nauda ir tajā, ka tiek piedāvāti arī parastās rokās paņemamās albuma versijas.

Pirmais, protams, ir parasts divu disku sets. Anonsētā cena – desmit dolāri.

Nākamais – De Luxe variants ar šādiem tādiem papildmateriāliem – DVD ar dziesmās izmantotajiem sempliem, kas ir sagatavoti tā, lai tos varētu izmantot (visticamākais, ka ar GarageBand) jaunu skaņdarbu veidošanai, grāmatiņa ar foto un Blu-ray disks, kurš satur albumu 96KHz 24-bit stereo versijā, kurš tiek pavadīts ar man nezināma satura slaidšovu. Tas par 75 zaļajiem papīriņiem.

Ā, un par 300 dolāriem var priekšpasūtīt arīdzan Ultra-Deluxe versiju, kura satur to pašu, ko Deluxe, bet papildus vēl nāk četru daļu vinili un divi giclée tehnikā veidoti plakāti/foto, kā arī viss tas ir limited edition un parakstīts ar paša Trenta roku.

Šķiet, ka būs arī 4xLP formāts, bet par tā cenu nekas nekur nav teikts.

Un, protams, saldajam ēdienam – visas četras albuma daļas tiek laistas klajā ar CC Commons Attribution-Noncommercial-Share Alike licenci. Kas nozīmē, ka mūziku jebkurš var izplatīt un modificēt (remiksēt). Protams, ja vien tas netiek darīts komerciālos mērķos, ja vien tiek saglabāta atsauce uz autoru, kā arī netiek mainīta licence (tas attiecas arīdzan uz remiksiem).

Šķiet, ka industrijas brīvdomātāji neliksies mierā, kamēr neatradīs jaunus pelnīšanas modeļus. Varētu būt, ka viens no potenciālajiem lielo vaļu stagnācijas iemesliem ir tas, ka ceļā uz jauno peļņas modeli jālauž daudz šķēpu, jāizmēģina daudz dažādi nestrādājoši varianti, lai nonāktu pie vienīgā pareizā, kas lielai korporācijai ar milzumu autoru un viņu pārstāvju varētu būt diezgan sarežģīti. Tāpēc viņi šajos eksperimentos nepiedalās un ļauj tos veikt maziem un daudz fleksiblākiem leibliem vai pat atsevišķām grupām.

Ziņu izlasīju brīvībā.

Ziniet, mani vienmēr ir mulsinājusi daļas mūsu valstī dzīvojošo uzņēmēju talants uz biznesa domāšanu. Jau labu laiku nekādi nespēju saprast, no kura gala lai pieiet problēmai.

Ir mums ņekaja Rīgas starptautiskā autoosta, kurā var iegādāties biļetes. Pie kasēm tas prieks maksā tik, cik maksā. Saprotams – papīrs tiek tērēts, darbiniekiem algas jāmaksā, ar rindu izpalīdzīgajām kājām grīda tiek deldēta, utt. Piemēram, iegādājoties biļeti maršrutā Jelgava – Rīga ar mikriņu, tiek tā maksā Ls 1,50. Tas ir tad, ja pērk uz vietas autenē vai pašā transportlīdzeklī (līdz 1. martam tas prieks maksāja Ls 1,10).

Un tad nāca iespēja iegādāties biļetes internetā. Un pavei tik – cenas ir debesīs. Kā jums šķiet, cik procenti tiek uzlikti pa virsu biļetes ielas cenai, ja to cilvēks iegādājās internetā? Iepriekš par biļeti, kuras nominālvērtība ir Ls 1,10, nācās piemaksāt 11 santīmus komisijas maksu. Tie ir 10%. Tagad, protams, tas procents kā jau procents, ir nemainīgs un absolūtajās naudas vienībās – 15 santīmi.

Protams, paldies par nesen parādījušos iespēju, ka biļeti vairs nav jādrukā, bet pietiek ar kaut kur pierakstītu cipariņu, bet anyway. Tas ir novērojams arī dažos interneta iepirkšanās servisos – kokakolaplaza un biļešu servisā (vai paradīzē – neatminu), kur arī tiek piemērota maksa par transakciju.

Pirmajā gadījumā skaidrs – autoosta negribēja līst zem esošās cenas, bet inauda gribēja komisiju. Pārējos gadījumos arī skaidrs – pārdevējs negrib līst zem esošās cenas, bet norēķinu starpnieks savu procentu par transakciju tomēr vēlās. Bet tā ir jebkur. Pat karšu norēķini nav bez komisijas, bet tie takš netiek piemēroti patērētājam…

Gribētos jau lai tas būtu kaut kas pretlikumīgs, ar ko vērsties pret šiem grūtu bērnību baudījušajiem smadzeņpodiem (lai vai kas tie būtu), taču nav takš. Vienkārša čakarēšana tā ir. Un vēl mēs runājam par interneta komerciju.