LAACZ.LV

Principā, jācitē būtu viss raksts, taču lasiet paši. Es nemaz ij nezināju, ka pie mums ir iespējams iegādāties tik ļoti spēcīgas narkotikas. Superdators par Ls 5500 (!!!) – vīriešu dziļāko izpausmju apogejs (saglabātā kopija).

Tā jau ir, tā jau ir. Bērnības skaņas ir daudz tuvākas un jebkurš to vēlāks atdarinājums liek ar sejas muskuļiem veidot dažādas izteiksmes, kuras neliecina ne par ko labu. Rimeikam. Ikurāt tai pat brīdī, kad pa radio pirmo reizi sadzirdēju Zilo putniņu, saausījos, jo uzjundīja bērnības dienu atmiņas.

Noklausījies dziesmu, saskumu. Kārtējo reizi performance nespēja ij ne tuvu piekļūt tam, kas dusēja manu bērnības dienu atmiņās. Šodien atkaliņās kaut kur, garāmskrienot, izdzirdēju debsīs braucošā autobusa vārdā nosauktās grupas solista izpildījumā. Un nolēmu, ka to tā atstāt nevar!

Lūdzu, versija dziesmai, kura puslīdz atsit to, kā to atceros no Prinča un ubaga zēna – Zilais Putniņš. Iespējams, ka šis nav no izrādes, taču izpildījums man personīgi ir daudz tīkamāks.

Tad nu beidzot pēc diktas noskriešanās esmu ticis pie savas Popcorn Hour A-100 iekārtas. Šai ierakstā centīšos aprakstīt detaļās to, kā man gāja ar preces saņemšanu un minēšu arī precīzus ciparus – kas cik un kad man izmaksāja. Un tagad visu pēc kārtas.

Nu jau sēžu un nervozi tecinu slienu (stāsts iraid par šo ierīcīti). Galvā provēju saštukot, vai viss, kas nepieciešams jau ir sagatavots (rūterītis, vadiņi, disks). Vēl jau priekšā ir atmuitušana, PVN maksāšana un, sobstvenno, pati atvešana :)

Šodien darba vajadzībām rakstīju meilu, kur gari un plaši stāstīju par masīva kejiem (jā, žargons). Pēc brīža saņēmu atbildē jautājumu, vai tur ir ir drukas kļūda vai arī tā tas bijis domāts. Izrādās, ka ar Tildi neaprīkotais Microsoft Outlook bija pamanījies vārdu “kejiem” izlabot uz viņaprāt pareizāku un, acīmredzami, kontekstā labāk skanošu “gejiem”.

Uzminiet, ko es ar steigu atslēdzu?

Sveicieni tiem, kas ir pildījuši atskaites VIDam par datorprogramu izmantošanu. Vai kāds, kurš to ir darījis pats, var atsaukties uz e-pastu? Konkrēti interesē sekojoši jautājumi:

• Kā tai papīrā indicēt milzumu Tildes Jumja licenču (Jumis pats, jauninājums X, jauninājums Y)?
• Vai ir jāraksta OEM licences?
• Ko darīt ar elektroniski iegādātām licencēm? (Komodo IDE, utt?) Ko rakstīt pie iegādi apliecinošā dokumenta?

Un neba nu tas ir viss, kas mani mulsina :P

Iedomājos noskaidrot, kurā tad datumā precīzi laacz.lv ir parādījies, lai zinātu, kad svinēt desmitgadi.

From: DNS Administrator <dnsreg@ns.latnet.lv>
Date: Fri, 18 Aug 2000 13:46:36 +0200
Subject: Re: laacz.lv Name Server Registration

Done.

DNS Admin,

-- Institute of Mathematics and Computer Science,
   Department of Network Solutions ( DNS ),
   Rainis boulevard 29, Riga,     Phone: +3717-211241
   LV-1459, Latvia                  Fax: +371-7225072
                                 e-mail: <dns-reg@nic.lv>
=========================================================

Un, ej tu nost, izrādās, ka vēl tad fiksētie numuri bija sešciparu (lai arī mobilie jau septiņu) – +371-777704. Protams, ja tā nav kaut kāda klupne, jo e-pastā indicējas visi septiņi cipari…

Atcerējos. Laikam jau klupne, tomēt. Ibo, atceros pāreju uz septiņzīmju numerāciju un tad vēl dzīvoju Lubānas ielā ar vecākiem un lamājos, ka glaunais krievu aparāts vairs neprot izveikt АОН lielai daļai zvanītāju…

Sazinoties ar NIC, noskaidroju, ka domeins reģistrēts 01.08.2000. Bā.

Turpinoties sezonai, vakardienas plkst. 19:00 jau sēdēju vietējā kultūras namā un nepacietībā gaidīju, kad sāksies kārtējā Rīgas krievu teātra viesizrāde. Šoreiz tā bija brazīļu rakstnieka Žoržī Amadu stāsts par Donu Floru un viņas diviem vīriem (var palasīt tulkojumā).

Bez sevišķas domāšanas es paziņošu, ka šī bija tekošās, ja ne visu manis pieredzēto teijātera sezonu izcilākā izrāde.

Emociju gamma, kuru pārdzīvoju sēžot beņķī ir neaprakstāma. Visu izrādi pamanījos sajūsmināties par to, cik koši, bagāti un izjusti ne mazā aktieru trupa spēja attēlot brazīļu (brazīliešu?) mentalitāti. Caur aktiermākslu, caur fantastiski izjustām un izdziedātām dziesmām kā krievu, tā spāņu portugāļu mēlē, caur izcili (mans subjektīvais deju nepazinēja viedoklis) iestudētiem siltās Amerikas dančīem. Radās iespaids, ka krievu un latīņamerikāņu mentalitātē un kolorītumā ir kaut kas vienojošs.

Viņiem izdevās manā galvā uzburt vidi, personāžus un pakārtotās emocijas tieši tādas, lai tas viss ne tikai nekonfliktētu ar maniem līdzšinējiem priekšstatiem par Brazīliju, bet pat loģiski to visu papildinātu. Pavisam noteikti komandai ir izdevies ar uzviju realizēt Amandu romāna ievadā minēto pirmo punktu – maksimāli saprotami un pavelkoši nodemonstrēt vietējās dzīves daudzpusību un kolorītumu.

Atsevišķi vēlētos uzteikt scenogrāfu un inscinētājus (?). Principā vienīgā lielgabarītu dekorācija – multifunkcionālā slīpā virsma un tās pielietojums izrādes gaitā radīja ja ne sajūsmu, tad apmierinātu murdoņu.

Ja es varētu no desmit lācīšiem iedot vienpadsmit, es to darītu. Ibo vēl ilgi pēc atdalīšanās no zāles un kultūras nama es labsajūtā muļķīgi smaidot centos atcerēties maksimāli daudz, lai pēc tam varētu maksimāli precīzi izstāstīt savas izjūtas. Pārlasot šo ierakstu, diemžēl, izrādās, ka tas nav izdevies. Bet tālab es teikšu vienu – aizejiet un noskatieties paši. Ja ne dalīt sajūsmu, tad vismaz saprast, par ko es runāju :)

Daudzi man te klārē, ka Reinis ir überblogeris un überrakstnieks. Citi stāsta, ka vienīgais patiesais blogs ir Uldim. Pārējie par labāko dēvē uzlecošo zvaigzni ar meitenīgo domeinu – Taustiņklabekli, blogpopkultūras simbolu Onkuli, par IT rakstošo krizdabzu, kā latvijas webs veco biedru CooLynXu, argumentēto un brīžiem strīdīgo modinātāju nїtro, un citus. Nenoliegšu, viņi visi rakstīt prot, bieži vien to darot pa pirmo zorti. Visi viņi ir manas ārpusklases lasāmvielas sarakstā.

Taču.

Man ir viens cits blogs, kurā, ko tur daudz liekuļot, apriju ikkatru ierakstu. Jau gadiem mana personīgā topa pirmajā vietā gozējās Šulca diārija. Priekā, mīlīši.

Necik daudz ūdeņu nav aiztecējis, kopš Sun iegādājās MySQL AB. Ja interesē precīzāk, tad runā, ka Niagāras ūdenskritumā tek ~20% visas pasaules tekošo ūdeņu. Sanāk, ka tie ir nepilni trīs simti miljonu litru.

Nesenajā MySQL partneru mītingā tika paziņots, ka komerciālā MySQL versija – MySQL Enterprise programma apsavedīsies ar iespējām, kuras nebūs pieejamas MySQL Community, jeb ierastajam haļavnajam maieskjūelam.

Rīts sākās ar pozitīvo. Vakar vakarā no onkuļa [bloga] novilku PV jauno dziesmu. Un novietoju redzamā vietā, lai no rīta darbā noklausītos.

Ziniet, es vakar noķēru nežēlīgu kreņķi. Ne jau tādu emō vai nepateicīgie kretīni kreņķi. Nē, mazliet apbižojos, bet lielākoties štukoju par to, kas, kā, kur un kāpēc. Viss, protams, sākās ar Jeremy komentāra pēdējo teikumu:

Un jā, Laacz, tu esi pirmais no tiem, kurš veģetē uz ilgdzīvotāja statusa rēķina. Sākot blogot šodien tevi nelasītu teju neviens.

Uzreizi atruna – par tevi nelasītu teju neviens es nepiekritīšu. Lai cik es būtu ieslīdzis paššaustīšanā, tomēr ir kaut kāda iedomība palikusi. Un teju neviens ir stipri mazāks cipars, nekā jauna ononīma bloga potenciālo lasītāju skaits.

Brīdinu, šis būs garš gabals par manu krāniņu, tā mērījumiem un pagarināšanas nepieciešamības pārdomām.

Šodien, aizvien klausoties last.fm, atskanēja smeldzīgi pazīstamas skaņas – Chemical Brothers gabsīts Setting Sun. Savulai tieši šī dziesma bija tā, kura principā mani ievadīja klubu dzīvē. SuperFM laiki neskaitās, trakais mikss arī ne. Bet kā reizi, ja nemaldos, žetonu vakars un Pulkvedim neviens neraksta bija tāds pirmais ieklimtiens naksnīgajā Vecrīgā. Un kā reizi šī ir tā dziesma, kura tolaik iesēdās.

Un nesaprotamu analoģiju ķēdes rezultātā kaut kā uzvedinājos uz domas par esošās mūzikas kolekcijas lietderību. Teiksim, šķiet, ka tā gūzma ar mūziku, kas ir ceļojusi manim līdzi jau kopš tālo deviņdesmito beigām, vairs nav aktuāla. Patiesi nav viegli atminēties, kad es pēdīgo reizi būtu klausījies to, kas man uz diska ir.

Jeremy novēris savu kladīti. Protams, es saprotu par laika trūkumu. Bet argumentēt ar to, ka manu kvalitatīvo saturu lasa mazāk cilvēki, nekā dibenpostus un pupukomentārus, ir liekulīgi.

No ieraksta izriet, ka vienīgais attīstības ceļš ir tas vienkāršākais – skandalozu un popsīgu video, tekstiņu un bildīšu pārpublicēšana. Kas, manuprāt, nav tiesa.

Protams, tādu apmeklētāju būs vairāk, nekā to, kas dzenās pēc kvalitatīva satura. Protams, ka krabjveidīgi saiti vienmēr ciparu ziņā dominēs. Taču, eksistē arī vidējais statistiskais apmeklētājs.

Tu vari taisīt zema intelekta lapu, kurā vienmēr būs apmeklētāji, kas sevi spēs identificēt tikai un vienīgi ar frāzēm kruta!, wiiii!, vai sux0rz!. Taču, tu vari provēt arīdzan iet to grūto ceļu un kolekcionēt regulāro apmeklētāju bāzi, kura spēs ne tikai novērtēt tevis rakstīto, bet koriģēt un pat papildināt, veidojot veselīgu un interesantu diskusiju arī komentāros, izglītojot kā bloga autoru, tā klusējošos apmeklētājus.

Protams, ja bloga kvalitātes kritērijs ir hiti un apmeklētāji, tad jā – neko nevar iebilst un bodīte jāver ciet. Taču, ja bloga autoru vairāk interesē nevis pliks cik, bet gan cik un kas, tad tur gribot negribot ir jāiegulda kā laiks, tā darbs un visi citi sev pieejamie resursi.

Ja mazie cipari griež acīs, tad jāatcerās, ka tie vienmēr ir palielināmi. Protams, ka ne tik strauji, kā plikņu lapām, bet tomēr. Ir cilvēki, kurus interesē labs saturs. Un viņu nav maz. Jāpiebilst, ka 100 tādi, kas novērtē tevis rakstīto, ir vērti 1000 to, kas spēj fanot tikai par krabjiem. Neizglītotie lasītāji būs vienmēr, bet šķiet, ka liela daļa blogu īpašnieku pat necenšās, cerot saņemt mega apmeklējumu un popularitāti tikai tāpēc, ka viņi ir un blogs pastāv jau veselus sešus mēnešus.

Pirms vērt ciet blogu, vajag nodefinēt un saprast, kādus apmeklētājus tu vēlies redzēt. Ja Jeremy vēlās mainīt konceptu, tad IQ nesēji tie nav :)