LAACZ.LV

Viena no pēdējo dienu manā telefonā visvairāk skanošajām dziesmām – Sanagi – Porcupine (video).

It kā baisi ar šāda tipa mūziku neaizraujos (pēdējās dienas gan šis un tas iekrīt ausī). Pārējo par šo grupu un tās dziesmām meklējiet paši. Man slinkums :)

Beidzot ir iespēja nesāpīgā veidā (virtuāls asociāls tests) pārbaudīt savas latviešu valodas ortigrāfijas, stilistikas un interpunkcijas zināšanas. Dažos no tiem gāja smagi, ja godīgi. Via trz. Un pārklabinātāja akomponējošais ieraksts.

Šis ir otrais turpinājums stāstam par to, kā man nelāgi izgāja, beidzot savas darba gaitas Valsts Robežsardzē. Par to, kā mani gandrīz iesēdināja… Vēlams ir no sākuma iepazīties ar pirmo daļu.

Atsvaidzinot atmiņu, varu pārstāstīt – mainīju darbu no Valsts Robežsardzes uz Mediaparku. Lai arī nebija tiesību atrasties iepriekšējā darbavietā, tur iepriekšējā naktī tika nemēreni nosvinēta mana aiziešana. Neko ļaunu nedomādams, esmu ieradies pakaļ savām mantiņām, kuras vēl palikušas, jo mitinājos teritorijā esošajā dienesta viesnīcā.

Šo stāstu ir dzirdējuši daudzi, ar kuriem kopā ir tusēts, jo skaidrā līdz šim man to stāstīt bija kaut kā mazliet bail. Par negodu sev jāatzīst, ka dažādās reibuma stadijās tas ir ticis izpušķots ar dažām detaļām, bet te es provēšu tomēr to nedarīt. Varbūt šo to noklusēšu man vien saprotamu iemeslu dēļ.

Šī ieraksta tapšana ir par iemeslu arī tam, ka trīs dienas teitan ir bijis absolūts klusums. Stāsts ir sadalīts vairākās daļās un tās tiks publicētas ar vienas darbadienas intervālu.

Vieni saka, ka bērnu no vīrieša izdzen armija. Citi saka, ka tās ir ielas un cīņa par teritoriju un savas eksistences attaisnošanu padsmitgadnieku stilā. Vēl citi saka, ka tā ir ģimene. Šķiet, ka man šo “bērna” posmu palīdzēja noslēgt kāds ne pārāk superīgs, be gana eksluzīvs piedzīvojums, kura gaitā man izdevās pabūt aizdomās turamā statusā, izbaudīt tā laika policijas paņēmienus labprātīgas atzīšanās panākšanā, divas dienas nolauzt īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un divas reizes teju vai nonākt Rīgas centrālcietumā.

Jau kopš pirmajām 3D animācijām cilvēki ir mēģinājuši radīt maksimāli reālistiska paskata … cilvēkus. Agrāk tas viss atdūrās tehniskajās iespējās un pieejamās naudas daudzumā. Tagad tas atdurās tikai naudas daudzumā. Iepazīsimies – Emīlija. Meitene, kura neeksistē. Pilnībā CG.

Pagaidām, tiesa, daudz kas notiek ar motion capture palīdzību. Bet, šķiet, līdz pilnvērtīgai 3D realitātei ir palikuši ja ne gadi, tad daži to desmiti.

Pats raksts gan mazliet smako pēc AMD reklāmas kampaņas un nav neko informatīvs.

Kantorītis Image Metrics jau labu laiku nodarbojas tieši ar sejas animācijām. Viņu lapā ir vēl kaudze ar gana reāliem piemēriem. Starp citu, šitie džeki bija arī tie, kas ir piedalījušies GTA IV iekļauto CG filmiņu veidošanā.

No psihenes izmucis Napoleons. Ne tas, kurš izliekas par slaveno karavadoni. Bet gan tas, kurš izliekas par brendija pudeli.

Ja nu kāds šodien meklē, bet nevar atrast iemeslu iedzeršanai, te būs veseli divi.

Tie, kas fanoja par astoto augustu (08.08.08), iespējams, nezināja, ka ir gaidāms un nu ir pienācis 20.08.2008 (20082008). Būsim svinēt, ko?

Nu, un otrais iemesls. Rīga pateicoties balsotājiem un informatīvajiem atbalstītājiem ir iekļuvusi Monopola speciālajā versijā. Ja nemaldos, tad dārgāka par Rīgu būs tikai Monreāla ;) Nopirkt varēšot mēneša beigās. Jāatminās, kad septembrī būšu Londonā…

Šodien, klausoties HMP?, ieslīgu pagājības atmiņās (atkal) un atcerējos.

Neatminos no kurienes, bet deviņdesmito gadu otrajā pusē mums ar elfzu bija kasete, kurā diezgan interesantā kvalitātē, šķiet, ka dopiskā, bija viena dziesma, par kuru viss, ko zinājām, ka tajā ir šis tas no HMP? dziesmas The Glove. Tolaik viena no versijām bija tā, ka tur ir iesaistīts ņekijs kolektīvs Saule, kas, kā izrādās, vienlaikus ij bija, ij arīdzan nebija tālu no patiesības. Šodien tā diena ir klāt, kad esmu fundamentāli nomocījis gūgli, pārracis internetu un rezultatīvi noskaidrojis, kas tā tāda bija!

Vēl pastāvošajā (!) HMP? mājaslapā ir minēts, ka bez vienīgā albuma, kopā ar leišu (šķiet, ka leišu) dīdžeju The Sun 1997. gada oktobrī tika laists klajā vēl viens singls, kurš saturēja kā reizi to, ko es vēlējos, ellē ratā!

Vispār jau dziesma ir jāpērk. Protams, visupirms ar to ir jāiepazīstās.

Kad trenējos Grieķu-Romiešu cīņā, šāds paņēmiens nebija starp atļautajiem. Arī brīvajā cīņā, kas sievietēm olimpiskajās spēlēs šogad ir vienīgā disciplīna, šis šķiet neoficiāls piegājiens. Varbūt esmu ko palaidis garām? It sevišķi mirkļa spozmi bildei dod ofensīvās pretinieces sejas izteiksme.

Šis iekš patiesi.lv netika publicēts, jo esot pārāk specifiski plašām masām (citēju PP). Bet, nu, PP šo rakstījis man personīgi!

Apskaužamu gribasspēku un izturību jau deviņus gadus demonstrē viens no blogošanas pionieriem Latvijā Kaspars Foigts, kurš veido blogu laacz.lv. Neatkarīgi no diennakts stundas un gadalaika viņš aptuveni reizi stundā atjauno savu vecumu izsakošo skaitli, kas ar precizitāti 1/10000 gada minēts sadaļā «Kas ta te?» ▼

Jā, un sakarā ar gadiem, kuri skrien kā stirnas, savecināju savu bildi labajā pusē. Vecināšanu citām bildēm var veikt šajā nevalodā esošajā lapā.

Šodien laacz.lv domeiniņam aprit ikurāt septiņi gadi. Vai arī ikurāt septiņi gadi un astoņpadsmit dienas. Atkarībā no tā, ko skaita. Mana virtuālā miga eksistē kopš 1996. gada un ir bijusi atrodama zem dažnedažādām adresēm.

Sāku visu to weba padarīšanu iekš vidusskolas – r1g.edu.lv/~kaspars. Kad aizdevos strādāt uz Neatkarīgo rīta avīzi, bija nra.lv/laacz. Kad pārmigrēju uz Valsts robežsardzi, varēju lielīties ar vienkāršu un viegli iegaumējamu lapas adresi: rs.gov.lv/~home/kasparsf.

Sķiet, 1998. gadā nokļuvu AssMasstera nagos un ieguvu ass.lv/laacz. Tad nu man bija pirksti vēdeklītī un šis tas ap kāju tinams. Līdz 2000. gadā uz savu dzimumdienu ieguvu laacz.lv.

Viena no versijām izskatījās šādi. Tad bija ne pārāk ilgs apnikums un radās antilā. Kurš pārveidojās iekš tā, ko tautā dēvēja par pumpaino meiteni, lai arī tā oriģināli bija puskaila meitene iz dubļiem.

Kreisajā pusē esošā jaunumu sadaļa 2002. gadā tika izcelta priekšplānā un kļuva par blogu, kurš izskatījās šādi. Vēlāk jau lapa kļuva par platekrāna un tajā pašā gadā parādījās komentāri.

Tad, tiesa, nebija ne mazākās nojausmas, ka tas tiek saukts par blogu. Nu, un sākās…

Atsevišķu komentāru prasa varenie SPP laiki. Tad bija vienkārši, jo biju viens no retajiem, kurš kaut ko rakstīja. Tad bez absolūti nekādas piepūles viss bija forši, un jaunības absolūtisma ietekmē saturs bija pavisam savādāks. Tad bija tusiņš. Kā virtuāls, tā reāls. Par tiem laikiem var teikt daudz ko. Bet galvenokārt – paldies. Paldies gan laikiem, gan tehniskajām iespējām. Un vislielākais paldiess dodās pie tālaika kolēģiem, draugiem un paziņām. Gan virtuāliem gan reāliem.

Tad izveidojās standarta blogveidīgs SPP, kurš vēlāk pārgāja uz Wordpresu un kļuva par to, kas redzams tagad.

Kādā no nākamajām jubilejām noorganizēšu retrospektīvu atskatu lapas vēsturē. Daudz kas ir noticis, daudz kas varēja notikt, daudz kas ir tā vērts, lai atcerētos vēlreiz.

Pie reizes, man šodien paliek 29. Līdz 30 viens mazs solītis. Vai man dieniņ…

Paskaidrojiet man, lūdzu, kāda sūda pēc mūsu valodas lepnumam – Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīcai pieeja tiek dota tikai izlases kārtībā? Tas nozīmē – maksa netiek iekasēta, taču tiek noslēgts līgums. Man diezgan pievilcīga šķiet doma bagātināt savu valodu ar tiem amizantajiem vārdiņiem, kurus lietoja mana vecvecmāmiņa. Sauciet to par stilošanu vai vēlmi izvirst, taču es tik tiešām būtu priecīgs iepazīties ar vismaz savas valodas pagātnes oriģinālajā Mīlenbaha un vēlāk arī Endzelīna skatījumā. Jā, elektroniskā veidā.

Tad nu jautājums – vai bez Ailaba proprietārās implementācijas vēl kaut kur ir pieejama Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīca elektroniskā formātā?

P.S. Pagaidām viņiem ir serveris atļimis, bet jautājums paliek.

Ja jau visi ir norakstījušies līki un palikuši bez tintes, tad ļaujiet man pieslēgties. Gruzija. Vispār, Gūgles sakarā. Precīzāk – tās karšu sakarā. Where is Georgia on Google Maps? – Gūgles (semi)oficiālā atbilde uz šo sakrālo jautājumu, kurš nomoka ne vienu vien prātu (nīdēji priecājās, ka Gruzija apdalīta, bet atbalstītāji sašuta par šādu redukciju).

P.S. Tie vispasauli pārvaldošie un dalošie nelieši ir sačakarējuši manā galvā briedušo plānu šosezon izslēpoties Gruzijā…

Šoreiz nekā populārizklaidējoša. Vairāk tādi kā gīkaini piegājieni izklaidei.

• Kurš gan neatminās veco labo Pac-Man. Liela daļa par to ir tikai dzirdējuši un redzējuši, mazāka daļa to ir spēlējuši, vēl mazāka daļa to uzspēlē vēl šobaltdien. Tas nekas. Varbūt teksta versija vecajā labajā teksta režīmā – Pac-Txt.
• Darbā iz datora ir izvāktas pat noklusētās spēlītes? Ne asaras vairs! Milzums dažādu pasjansu skaits – World of Solitaire neatejot no pārlūka.
• Ir 2097. gads. Tu esi viens pats pazemes bunkurā. Tavā rīcībā ir viens dators. Un čats. Tavs mērķis ir sazināties ar ārpasauli. IRCa simulācija ar spēles elementiem – Chatroom.

Domājams, ka ne viens vien ar HTML saistīts cilvēks atminās eleganto elementu <marquee>. Šķiet – kur tie gadi? Āreče, W3C ir izlēmis, ka šim vēsturiskajam HTML elementam ir jāsniedz roka. Tas ir jāvelk atpakaļ saulītē un jāievieš iekš CSS3 (!) kā atsevišķs modulis (!!). Žēl, ka viņi nav pamanījušies no teksta moduļa izvilkt ārā un atsevišķā modulī ievietot <blink>.

Visi apgūt slīdrādi pa CSS modei var iekš attiecīgās vietas: CSS Marquee Module Level 3.

Vēsturiski marquee bija Microsoft artava pašizgudroto nestandarta HTML paplašinājumu groziņā. Amizanti ir arī tas, ka no HTML šis elements ir izravēts un kļuvis par kauninājumu (deprecated). Un nu tas tiek ievietots CSS3 :) Man šķita, ka, lai nu kur, bet iekš to lielo konsorciju vismaz būtu jāspēj nodalīt markup, presentation un behaviour. Manā kuslajā ķirbītī marquee attiecās uz pēdējo.

Starp citu, diez vai daudzi zin, ka blink elements sākotnēji bija paredzēts kā easter egg iekš to veco labo Netscape 1. Tā vismaz mēles melš. Oficiāla informācijas avota nav. Tik pat neoficiāls ir citāts, kura autors esot šī superfeinā WEB 1.0 atribūta autors: The worst thing I’ve ever done for the Internet.

P.S. Man ir zināms fakts, ka pedējā teikumā divreiz figurē vārds autors.