LAACZ.LV

Ir atkal tā reize, kad vēlos pieredzējušu cilvēku padomu. Lielbritānijā (iespējams arī citur) eksistē tāda figņa, kā canal holidays. Tev iedod baržu uz konkrētu dienu skaitu un Tev ir ar jamo jābrauc (pašam!). Uz tās ir dzīvošana, utt. Vai kāds to nav darījis? Kādi padomi? Kādas atsauksmes vispār? Ir doma, ka varētu paprovēt – izklaide, visticamākais, garantēta :)

Aizdevos divas pieturas ar ragaino aparātu uz Sky&More esošo LMT dīlerbodi. Ar cēlo domu – tomēt apsavesties ar 16GB melnu aifounu. Rinda ir – pieci cilvēki, ja ieskaita mani.

Kad pienācu, viņi ņēmās ar pirmo džeku. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri diviem. Domāju – ko niekus. Žik, žik un gatavs. Stāvēju vien nost. Divi pārdevēji – gan jau ka tempiņu uztur, jo aifounus pērkot kopš desmitiem nonstopā.

To pašu pirmo džeku juridiski apkalpināt beidza īsi pēc trijiem. Tad viņu un viņa aifounu nodeva aktivācijas džeka rokās. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri trijiem, kad es slaidi apgriezos uz papēža un aizgāju projām. Jo pirmais džeks vēl nebija ticis prom. Un otro pāri, protams, vēl tikai apkalpoja.

Visprecīzāk manas tā brīža domas atspoguļo frāze Nu tad iebāziet sev to aifounu. Es neesmu ar mieru dirnēt piecu cilvēku rindā trīs un vairāk stundas. Es nopietni. Sarullējiet trubiņā un iebāziet.

P.S. Ah, ja nu kāds jautā – kāpēc es devos pats savām kājām uz bodi, varu paskaidrot, ka man mans telefons ir privāts. Pats to apmaksāju, pats lietoju. Pat uz vizītkartes man nav šī numura, jo tas ir mans personīgais numurs. Un līdz ar to arī visi izdevumi, kuri saistīti ar šo pieslēgumu, ir mani tiešie izdevumi.

Papildināts. Izskatās, ka man vienkārši nepaveicās. Tas pirmais tēls bija cilvēks, kurš provēja uz sevi kā korporatīvais klients noformēt 4 iPhone un LMT to viņam liedza. Tad nu viņš provēja visus iespējamos variantus, kas rezultējās diezgan superfeinā aizturē. Redz, kā. Tiesa, es to nevarēju zināt, protams :)

Latviskais atdzejojums Lai vienmēr būtu saule un Ošaņina oriģināls Пусть всегда будет солнце nav svešs tiem, kuriem tas skolā bija jāmācās, jādeklamē un jādzied. Es nemelošu, ja teikšu, ka man šī šķiet makten feina tā laika dziesmiņa.

Bet retais zina (cītīgs laacz.lv lasītājs, piemēram:) to, ka šai diesmai Ostrovska sacerētais meldiņš 1964. gadā parādījās arī ārzemju estrādē kā mīlas dziesma Gabrielai vēlākā ABBAs dalībnieka Bjorna Ulvaeusa pirmās grupas izpildījumā.

Kas interesanti, tā tika ierakstīta vairākās valodās (angliski, dāniski, itāliski, somiski, vāciski, un zviedriski). Iespējams, ka šo ideju viņi paķēra no draudzīgo republiku saimes, jo teitan šis dzejolis tika atdzejots visās oficiālajās PSRS valodās. Principā, ja pavisam godīgi, viņi šādā veidā kļuva populāri – grupa tikko bija beigusi skolu un sāka līst estrādes virzienā un diezgan veiksmīgi kā savu pirmo singlu paķēra rietumos nezināmu bet foršu meldiņu.

Tā kā fatālisti var teikt – ja nebūtu Padomju Savienības, nebūtu ABBAs :)

P.S. FFoTW – Fun Fact of The Week.

Šodien mani ņekijs Taksis Q (niks) pārsteidza mani. Var jau būt, ka nav nekāds jaunums, bet tomēr ēvīļ bēāŗž. Sasodīts. Tulkošanas kvalitāte ir nosacīta (tās nav), bet tomēt esam pamanīti! Protams, var arī paskatīties otrādāk – rakkt. Izklaide garantēta :)

Pēc gadiem desmit, iespējams, būs bezjēdzīgi taisīt lapu vairākās valodās. Pietiks ar vienu.

Labu laiku nav bijis par spēlītēm. T.i. – saites uz tām. Labošos ar kvantitāti un, cerams, kvalitāti. Tas tiem, kas šovakar izvēlēsies nebūt dzejas dienās. Vai arī rīt pēc pasākuma būs saguruši.

SandStorm Racing

Mikrokāri. Bija līdzīga spēlīte (pie viena datora vairāki cilvēki ducināja) DOSa laikos. Atminos, jā. Nekas mega komplicēts – 2d reisings ar skatu no augšas.

Kagi nochi tobira

Atrodi zvaigzni. Vairāk uz intuīciju, nekā loģiku. Aizrauj līdz brīdim, kad iesprūsti un gods neļauj meklēt walkthrough.

Color Infection

Doma ir sakrāsot visas bumbiņas brūnā krāsā. Loģika, kura man ātri apnika.

Bucketball

Vairāki spaiņi, vairākas metamas bumbiņas. Katra jāietrāpa savas krāsas spainī. Vienkārši un īsi.

Umbross

Parasta un vienkārša (kā tehniski, tā grafiski) arkāde, kur ķinķēziņš jāaizdabon līdz galam.

Square Team

Arīdzan parasta loģikas spēlīte, kurā ar citu kluču palīdzību viens ir jāaizdabon līdz duravām.

loops of zen

Jāizveido viens vai vairāki slēgti loki. Sarežģītība aug, lai arī algoritms ir diezgan vienkāršs. Nez vai baisi loģisko pusi noslogos, bet patērēs laicņu gan.

light-Bot

Robotiņam var sarakstīt komandas – paiet, pagriezties, palekt, ieslēgt/izslēgt lampiņu. Mērķis – ar iepriekšsastādītas programmas palīdzību (pieejamas arī divas soļu grupēšanai paredzētas funkcijas) ieslēgt lampiņas visos zilajos kvadrātiņos.

Nu, un solītā mikrofotoretrospekcija.

Gan jau, ka daudzi būs dzirdējuši, bet es nebiju.

Ar šo var pārbaudīt interešu sfēras:

Cik ir desmit reizes pa simts gramiem? Nē, nav litrs. Kilograms.

Nu, un par programmētāju un viņa sievu:

Sieva programmētāju aizsūta uz bodi, piekodinot: Nopērc maizi. Ja ir olas – nopērc desmit. Vīrs atnāca mājās ar desmit maizes klaipiem.

Sen nav bijuši konsumācijas pasākumi ar blogeriem, #php.lv iemītniekiem, un citiem kungiem un dāmām, kas vēlas smukā ceturtdienas vakarā iemalkot kādu sulu, kafiju, tēju vai ko citu tematiskā pasākumā.

Tā kā vietas izvēle tika atstāta kūtro #php.lv personu ziņā, nekas nav izvēlēts. Tālab tagad paziņoju, ka rītdien, 25. septembrī (jā, ceturtdienā) vietā ar nekodēto nosaukumu Andalūzijas suns. Sākot ar 18:00. Dikti nogribējušies tēli var sākt ātrāk, protams.

Neapstiprinātajā programmā ietilpst:

• Dažādu tur pieejamo dzērienu patērēšana saprātīgos apmēros
• Iepazīšanās ar tiem, ko nepazīsti – pēc paša iniciatīvas
• Veco (jo jaunu nav) interneta personāžu attiecību aprunāšana – vai Onkulis ar Arturu ir pāris? Kāpēc cibiņi vēlas iegūt Jeremy? Vai Benis ir sakarīgs džeks vai nav? Kādā veidā varētu celt elvēneta kultūru, iznīcinot krabjveidīgos?
• PHP (ja kāds grib Perla vai Paitona – lūzu; da kaut Paskālā) koda priekšlasījumi
• Jaunumu un vecumu pārrunāšana, kas ietver, bet netiek ierobežoti ar aifouniem, pasaules ekonomisko krīzi, iesaldētajām algām, māmiņalgu izmēriem, meitenēm, neseno vardarbības uzliesmojumu un blogeriem kā upuriem.
• Deviācijas no uzskaitītajām tēmām, to ekstrapolācijas, deminutivizācijas, vulgarizācijas un pervertizācijas.
• Un, protams, viss, kas nav uzskaitīts.

Savu makbuku vari atstāt mājās – esam atskatījušies.

Saņēmu īsziņu no LMT par iPhone ierašanos piektdien. Trīs tarifu plāni ar dīvaino kopnosaukumu – iStyle.

Es papētīju savu līdzšinēji patēriņu. Sarunas stabili turās ap 100 minūtēm mēnesī. Īsziņas – stipri zem simta. Datu pārraidei 250 100 bezmaksas megabaiti ir OK, jo ij darbā ij mājās man ir WiFi. Pie kam, diez vai šie megabaiti attiecas uz viesabonēšanu :)

Līdz ar to, šķiet, man pietiktu ar pirmo iStyle, kurš aptuveni atbilst manam tagadējam patēriņam. Redzēs. 10 lati klāt par iespēju parunāt 2,5 reizes vairāk uz visiem tīkliem ar nav slikti, pie kam investīcija aparātā ir piecdesmit latus mazāka, nekā pirmā iStyle gadījumā. Un datu pārraide – tas ir relatīvs jēdziens. Lētāk būs piekukuļot kādu cilvēku, kuram ir WiFi kodiņš, nekā ņemt trešo iStyle tikai dēļ krāniņa pagarinājuma :)

Par pašu iekārtu diez vai šaubīšos – 16 GB un miers. Starp citu, kas arī bija gaidāms – pie mums iPhone cenas ir lielākas, nekā gandrīz visur citviet pasaulē. Tas nekas, mēs jau bagāta nācija un raduši esam pārmaksāt dēļ sava mazā izmēra :)

Rīts. Patiesībā bija plāns, ka no rīta varētu aizskriet uz Taueru. Kurš tika nahrenizēts tad, kad zvanīja modinātājs. Par daudz vazāšanās un iespaidu.

Beigu beigās, cēlāmies un devāmies uz Leisterskvēru. Mani pārsteidz, ka daudzas vietas neizrunā tā, kā pēc rakstības varētu šķist. Leisterskvērs, piemēram, rakstās kā Leicester sq. Ej nu saproti tos britus…

Braucām līdz Oxford circus un devāmies meklēt skvēru. Mazliet sajaucām destinācijas, jo iepriekš bijām braukuši līdz Picadilly circus. Un tagad uzdevums šķita mazliet savādāks :) Bet, nekas. Atradām čainataunu. Atradām čainataunā pabu (kontraversāli, ne?). Pabs saucās Krunkainais Ķirurgs. Pa senlatviešu modei būtu Pie Krunkainā Ķirurga. Tas gan netraucēja mums tur būt pirmajiem apmeklētājiem un paēst dikti garšīgas brokastis. Atļāvos paņemt slaveno britu burgeri, kurš sākumā šķita, ka nav nokožams. Izmēru dēļ. Bet kaut kā pievārēju. Nu, un kafija. Garda bija, jā. Nākamajā rītā dzēru Stārbuku kafiju, kas bija kaut kāds čurūdens.

Pabs, dīvaini, nekādas atsauces uz ķirurgu sevī neslēpa. Vienkāršs paliels pabs, kur uz cienām durvīm rakstīts, ka aiz tām ir tualetes un papildus sēdvietas, kas kopā lasot izklausījās jokaini. Projektors, diskobumba, lieli televizoru (futbolam, regbijam un citiem nacionālajiem sporta veidiem optimizēti, šķiet), spēļu automāti un ne pārāk viesmīlīga bārmene. Tur es pirmo reizi saskāros ar čeku, kurā pats varēja ierakstīt atstājamo dzeramnaudu. Tā kā norēķinājos ar karti visur, kur vien bija tāda iespēja, šo pasākumu man nācās parakstīt pēc norēķiniem. Tad, nu apmulsu. Un rezultātā meitene palika bez tējasnaudas ;(

Tad nogājām dažus kvartālus un manas orientēšanās spējas (ha!) palīdzēja atrast pareizo skvēru ar pareizo kiosku. Kiosks TKTS. Tas ir kiosks, kurā ar atlaidēm (dažiem šoviem gan par pilnu maksu) var nopirkt biļetes uz dažādiem Vestendas un citu Londonas teātra izrāžu, komēdiju stendapu un mūziklu performancēm. Atlaides visbiežāk ir 25% – 50%. Tu aizej līdz kioskam, noskati tīkamu izrādi un cenu uz displeja, tad ej un nopērc. Jāņem vērā, ja atmiņa neviļ, ka norēķinoties ar karti tiek ņemta šāda tāda komisija.

Vēl viena īpatnība – tev nepiedāvās vietas izvēli. Tiesa, jāpiebilst, ka viņiem ir politika, ka pirmās tiek pārdotas biļetes labākajās no pieejamajām vietām. Neskatoties uz vietu, cena būs viena un tā pati. Pagājušogad bijām uz Cabaret. Tikām sēdēt trešajā rindā ;)

Šogad nosvērāmies par labu We Will Rock You. Trīsdesmit mārciņas no galviņas, kas rezultējās divās kabatā ieslidinātās biļetēs – sallī (pie mums – parterā), K rindā, kreisajā pusē.

Tad nobildējos pie Čārlija Čaplina un devāmies uz Oksfordstrītu. Nebija vēl visiem viss nepieciešamais un solītais sapirkts, tāpēc par mērķi nostādījām M&S.

Vēlējos pa ceļam iecilpot Applebodē, bet nokļūdījāmies ar ielu un Rīdžentstrītas vietā aizvilkām pa Piccadilly. Bet tas nekas. Atradām superfeinu saldumu un tējas veikalu. Bildēs piemirsās nosaukumu ietvert, tāpēc, ja nemaldos, tas bija Fortnum & Mason. Nezinu, kā ar saturu saldumiem, bet iesaiņojumi bija pa smuko, iekārtojums pa smuko. Uz visa fona dikti smukas bija vitrīnas. Diemžēl manam iksusam nav polarizācijas filtra (:), tālab bildes izpaliks.

Beigu beigās atmetām cerības nonākt no Pikadillī uz Oxfordstreet. Devāmies uz Grīnpārka metro, nolēmu, ka vismaz reizi mūžā kaut kad jāpaliek ir kādā Ritz viesnīcā, un braucām uz Oksfordas apli.

Protams, izejot uz Oksfordstrītas, izdevās sajaukt virzienu raitā gaitā lēkšojām prom no Haidparka un ieplānotā M&S. Tas nekas, iegājām, šķiet, John Lewis veikalā. Tajā lielajā milzīgajā ēkā, kurā pazūd visi un vienmēr. Šoreiz izdevās tikt sveikā cauri :)

Bet, tas nekas. Es pamanījos jau noskaidrot pie informācijas tantiņas, ka mūsu virziens nesakrīt ar viņas rādīto Haidparka atrašanās vietu. Nu, un pēdējā skriešana pa veikalu varēja sākties. M&S izstaigājām visus stāvus. Sapirkām visu, kas bija jāsapērk.

Pārtikas nodaļā es, protams, izpildījos pie pašapkalpošanās kases kā īstens latvietis. Es pa miglu atminējos, ka tās kases ir paredzētas maziem iepirkumiem līdz pieciem aitemiem. Nopētīju, ka no astoņām kasēm septiņas ir brīvas, es, nespringstot sāku skanēt un bāzt maisiņā visu. Vienā brīdī aparāts man skaidrā angļu mēlē paziņo, ka nu gan būs gana, lai es savācot maisiņu. Savācu maisiņu, gribu skanēt tālāk, bet šis saka – nekā. Maksā ragā, vecīt. Es norēķinos ar karti, ievadu pinkodu. Viss OK. Turpinu ar atlikušajiem dažiem pirkumiem. Nesatraukts paveros pār plecu un konstatēju, ka ir rinda…

Kaut kā pielauzu to aparātu turpināt skaitīt manas preces un summēt naudu. Bet, kad ievietoju karti apmaksai, jamais to apēd un paziņo, ka tūliņ ieradīsies viņa kolēģis cilvēka veidolā un man palīdzēs. Es vēlreiz palūru uz rindu, kura jau sāk mazliet neizpratnē vērties uz mani. Paraustu plecus. Pēkšņi parādās roka, kura kaut ko nospiež uz displeja, iedod man irbuli un norāda, ka tur un tur ir jāprakstās. Nu, es to izdaru, pinkodu man neviens neprasa, karti atdod. Savācu pirkumus un desoju nafig.

Nolemjam, ka uz Marble Arch metro jāvelkas baisais gabals. Tālab aizčāpojam uz autobusu pieturu, jo tajos der metro biļetes, un brauksim ka nu ar to. Jau esam pamanījušies divas reizes ar jamajiem izvizināties, tāpēc ir aptuvena nojausma par cipariem, kuri der un kuri ne. Kā gadījās, kā ne, bet nekļūdījāmies.

Atlikusī diena tika pavadīta atejot no skraidījiena pa M&S, gaidot vakaru.

Vakars klāt, mēs jožam uz centru. Tā pati smukā ar mazajām flīzītēm izdaiļotā Tottenham Court Road metro stacija un pāri pa ielu ir arī Tā Vieta, kur notiks pasākums – Dominion Theatre.

Pie ieejas pārbaudīja somu, bet smūtiju neatņēma :) Pirms izrādes visiem sasolīja pa muti un izvadīšanu, ja izmantos ierakstīšanas aparatūru un lūdza raportēt par cilvēkiem, kas uzvedās neforši, lai tiem arī varētu ierādīt, kur britu vēži ziemo. Nu, un sākās…

Salīdzinot ar Cabaret, no storija un jēgas tur bija niecīgs daudzums. Bet tas, kā tai pašā niecīgajā stāstā ir integrētas Queen dziesmas, kā tur ir pārdomāti dialogi, personvārdi, kā spēj dancāt un dziedāt aktieri… Vāks. Izrāde bija divos cēlienos, kopgarums ar pārtraukumu ir 2h 40min. Pirmais cēliens aizlidoja vienā setā. Otrais cēliens, diemžēl, turpinājās tāpat kā pirmais, bet cilvēki pēc pārtraukuma jau gribēja kaut ko ašāku, kaut kādu developmentu, kurš ieradās otrā cēliena otrajā pusē.

Principā, man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko es redzēju un kā man tas viss patika. Mūzikls ir taisīts ar mega cieņu pret Queen un Frediju Merkūriju in particular. Jā, ir dažas dziesmas, kuras viņiem diez vai vajadzēja izpildīt, jo Merkūrijam tās sanāca, bet nevienam citam nesanāk. Diezgan liela škrobe bija par to, ka džeks nespēja Bohemian Rhapsody izvilkt sākumu, bet tas bija īss brīdis. Beigās aizgāja.

Vēl sajūsminājos tīri no tehniskā viedokļa par ekrāniem. Nevarēja saprast, kas par tehnoloģiju tika tajos izmantota. Tā nebija projekcija – dikti spilgtas un košas krāsas, kā arī tie paneļi kustējās izrādes laikā un bilde visu laiku uz katra no tiem bija ideāli centrēta. LCD arī ne, mazliet par lielu. Plazma? Vai tad to var tā kustināt un kratīt? Moš OLEDi? Bet tie takš ir ellīgi dārgi. Kaut arī, ja ņem vērā, ka viņi maksā Mejam un Teiloram par dalību projektā, Mejam par aksidentālu dalību atsevišķās izrādēs, EMI autortiesības, Viktorijai Bekhemai par viņas vārda valkāšanu, utt

Mazliet nokaitināja kaut kādi skatītāji, kuri uzskatīja, ka Who Wants to Live Forever pēdējā pantiņa laikā ir jāuzsvilpj. Lai jautrāk. Te ir vietā piebilst, ka mums aiz muguras bija viena meitene, kura svilpa tad, kad vajadzēja, bet darīja to tā, ka man nācās ausis taisīt ciet. Es biju autā, ka čika tā var svilpt. Un bez pirkstiem!

Kopumā šovs bija super. Ja neskaita dažus aksidentus, dziesmas izpildītas ļoti labi, joki gana, ikgadējā teksta minimāla adaptācija tekošajiem notikumiem arī ir, utt. Viņi nevienā dziesmā, šķiet, neatļāvās izmainīt vairāk kā vienu vārdu. Un arī tas bija ļoti veiksmīgi.

Mīļākie tēli? Fetišs, bet abi divi skotu/velšu aktieri. Nav brīnums, ka skoti močīja angļus. Viņiem savā izloksnē perfekti padodās varonīgas un iedvesmojošas uzrunas. Riktīgi fetišs, ne?

Pēc teijātera nemarinējām un devāmies mājup.

No rīta pamodāmies, knapi sapakojām čumodānus. Pilni, maitas. Nosvēru smagāko – 15,3. Lidostā izrādījās 15,4. Fū. Braucām uz līverpūles ielu, kāpām Stanstedas ekspresī, iečekojāmies bez rindas pa smuko, izgājām drošības procedūras bez aizķeršanās, tikām lidmašīnā bez problēmām, lidojums mierīgs. Ja neskaita to, ka man dēļ iesnām vienu brīdi šķita, ka es labprāt izkāptu. Uzacīs dūra tā, ka mas nelikās. Jebkuru nāves veidu es tobrīd biju gatavs pieņemt. Nu, un vēl pamanījos ieiet labierīcībās pirms turbulences un sākt mazās darīšanas tās laikā.

Brauciens izdevies. Vai nākamgad uz Londonu, nezinu. Vestenda, tiesa, ir ļoti vilinoši. Tā ir tāda lieta, kuras dēļ vien ir vērts aizšaut uz vienu vakaru turp. Gribās uz ar Ami aizdoties līdz Legolandei Dānijā. Un otrajā braucienā gribētos uz Parīzi. Varbūt sadūšošos vēlreiz uzkāpt ar kājām līdz trešajai platformai Eifelī. Bet nevar jau zināt. Ekonomika ir tur lejā, pavilks līdzi visu. Ja jāizvēlās, tad brauksim ar meitiņu un Parīze lai paliek pensijas vecumam :)

WWRY bija labs punkts uz braucienam. Vēl, protams, ir mācība par staigāšanas apjomiem. Nav ko pārspīlēt. Visu tāpat nepaspēsi. Labāk ar prātu pieiet un lēnām, tad no tā paša viena tu iegūsi daudz vairāk nesteidzoties, nekā no diviem steigā.

Rīt dažas bildītes.

Ja aizaizpagājušonedēļ sākās Bones, tad šorīt mani Gūgles kalendārs pamodināja ar divām īsziņām par to, ka ir laiks. Esot atsākusies sezona The Big Bang Theory un How I Met Your Mother. Divi man pašlaik vistīkošākie seriāli.

My Name is Earl, Californication – šie kaut kā neko sevišķi nepavilka. It’s Always Sunny in Philadelphia, Chuck – iespējams, varētu skatīties pa ceļam no darba uz mājām un vs.

Starp citu, CBS pirmdienas ir nosaukuši par LOL Mondays un ir laiduši klajā saukli CBS redefines LOL. Žēl, ka mūsu valstiņā kanāli ir tik nabadzīgi, ka jāknapinās ar trulām un neizprotamām idejām.

Ak, jā. Neatminos kurš, bet vai nu LNT vai TV3 (redzēju reklāmu) rādīšot Deksteru.

Svētdiena. Ceļamies – veļamies. Brauktin brauksim nu uz Griniču.

Tā kā sestdienās un svētdienās parasti ir plānotie remontdarbi, tad cītīgi provējām izkost – kurš kur ko rok un kā to visu savilkt kopā. Noskaidrojām, ka mums ir jābrauc no sākuma ar metro, bet pēcāk ar DLR vilcienu līdz kaut kādai tur stacijai, kurā tad nu mums visu arī izstāsīs.

Nākamajās ķekatās vai kādā karnevālā būs speciāli jāpasūtina tērps. Domāju, ka reālajā dzīvē izskatītos labi.

Pulkstens rāda aptuveni astoņi, kas pēc tēvzemes laika būtu precīzi desmit. Ir sajūta, ka miega ir ticis gana. Satuntulējamies vieglās drēbītēs un desojam uz Notinghilu. Uz Portabello road market. Protams, ka tas tikai un vienīgi Hjū un Džūlijas filmas Notting Hill ietekmē.

Neko daudz pa ielām blandīties nenācās. Paejot garām ielas malā skaisti perpendikulāri noparkotam smārtam (jēgas lielas nav, jo jamais cik garš, tik plats), desmit minūšu laikā lēnā gaitā bijām attiecīgās ielas galā, kāri veroties notiekošajā. Apjausma nāca uzreiz. Esam mazliet par agru. Šis tas darbojas, bet lielākā daļa vēl tikai krāmē ārā preci. Antīkas lietas, jocīgas lietas, ēdamas lietas un dzeramas lietas, velkamas lietas, nezināmām darbībām paredzētas lietas un vēl viskautkas. Protams, pa tūristiem domātām cenām.

Oi, gentlemen, gentlewomen, and gentletranssexuals! Esmu atgriezies no četru pilnu dienu tūres pa Londonu un ir šis tas stāstāms. Ja ne jums, tad sev – lai neaizmirstu. Varētu nosolīties šoreiz neizplūst, bet, šķiet, neizdosies.

Londona, ak Londona. Tīk man Tā pilsēta, kā cītīgs lasītājs jau būs iegaumējis. Tāpat kā tā zeme. Vismaz līdz brīdim kamēt mani neviens nav piespiedis padzīvot kādā no vietējiem geto. Bet nu par mikroiespaidiem.

Ak, jā. Bildes ielikšu pēdējā sērijas ierakstā.