LAACZ.LV

Šodien veikalā pārmaiņas pēc iepirkām Saldus Pārtikas Kombinātā ražotās Gotiņas. Citu nebija. Parasti jau konfekšu traukā greznojas Skrīveros radušās. Pagaršoju vienu, un sagribējās teikt – fui, Skrīveru ir feināka. Tā Skrīveru ražotā garšo pēc bērnības. Jau biju viss tāds gatavs šīs frāzes atskaņošanai, kad aprāvos. Kas tieši tur ir no bērnības?

Iesaiņojums? Kvalitāte? Kaut kādas specifiskas garšas? Viss, ko es atceros no bērnības šo konfekšu sakarā, ir tas, ka tās allažiņ bija cietas, caurspīdīgais ietinamais papīrītis ne vienmēr gribēja nākt nost no konfektes, kā rezultātā nereti pazuda nogribējušās bērna mutītē epizodiski tā arī nenoņemts. Bet garša? Piedodiet, bet nē. Atmiņa uz garšu man ir pilnīgi un absolūti nekāda. Ja kādreiz jums saku, ka kaut kas garšo kā vai pēc bērnības (pēdējais varētu būt viltīgāks teiciens), tad paprasiet – kā tieši, kungs?

Starp citu, lai arī man Saldū ražotās negaršo tik labi, tomēt izrādās, ka Padomju laiku gotiņas visā savā godībā nāca ikurāt no tā paša Saldus Pārtikas Kombināta. Un gan jau, ka garšo tāpat vai līdzīgi. Es tikai neatceros. Mazs biju.

Šodien saņēmu jauku ēpastu no servisa, kuru nelietoju – Latvijas twitter wanna-be sekoman.lv.

Tā kā viņi visiem lietotājiem liek nomainīt paroli, neļaujot ielogoties ar veco, tad uzprasās tikai viens secinājums. Proti – mana sekoman.lv parole ir nokļuvusi nelabu ļaužu rokās un, visticamākais, uzradīsies kaut kur internetos citu nelabu ļaužu lietošanai. Diez vai būtu bijis nepieciešams mainīt paroles, ja urķi būtu ieguvuši kriptētās to versijas. Tātad – sekoman.lv atļāvās manu paroli glabāt pie sevis brīvā tekstā. Ko tas liecina par servisu? Par tā veidotājiem?

Protams – no kļūdām mācās. Cerams, ka visu nedēļas nogali prasījušie drošības uzlabojumi ietver sevī arīdzan paroļu glabāšanu kriptētā veidā…

Nav jau tā, ka tas mani personīgi dikti satrauktu. Tur esošā (bijusī) parole man tiek izmantota citām nesvarīgām lietām, bet tomēr – arī tā tagad būs jāmaina.

Ziniet, es sadusmojos šodien.

Beigu beigās sapratu (neba nu bez jūsu nopelna, lasītāji:), ka nav vērts ņemt mazu mašīnu, bet mazliet lielāku gan – jā. Un ieciklējos uz Honda Civic 5d. Atradu ideālu variantu – 7. gada, ziemas riepas ar diskiem komplektā, viss par relatīvi saprātīgu naudu. Tirgo Signāls. Aizbraucu, apskatīju, jā – ņemu. Sarunājām, ka pieturēs vēl šo nedēļu, kamēr es visas formalitātes un finanšu lietas sagatavoju.

Viss noorganizēts, atiet jūriņā. Zvanu džekam, ar kuru runājāmies. Hops – emm … vairs nav … pārdevām. Bled. Dīlu, kad atgādināju, viņš atcerējās, bet esot par vēlu jau. Nēnu, vismaz piezvanījis būtu. Galu galā – rezervācija ir, būtu kaut ko saštukojuši (lasīt – ķepa vai kas nu tur). Pat, ja būtu vienojušies, ka nekas nesanāk, man nebūtu tāda cemme.

Un vispār jau ar tiem auto tirgotājiem tā ir kā ir. Cik pabraukāju pa saloniem, visi manis apmeklētie liek diezgan lielu mīksto. Izbraukt – jā, parunāties – jā. Bet, kad jāmēģina pārdot – it kā viņiem katras piecas minūtes būtu jauns gribētājs. Laiku pa laikam nobraucot garām vienam vai otram salonam es redzu, ka placī tas vāģis vēl stāv. Vienīgais, kas springa, bija Veho par to pašu C2. Zvanīja, mēģināja pierunāt uz ko citu, un tā. A pārējie – po. Varētu domāt, ka mūsdienās, kad ne pārāk labi visiem iet, pārdevēji iespringtu mazliet vairāk.

Tāda man tā cemme. Izbļāvos un tagad atpakaļ strādāt.

P.S. Ak jā, gribējās viņus nosaukt par pinpjiem un pasūtīt irst ;)

Via Mighty Wombat.

Nepilna mēneša laikā kopš YouTube kanāla parādīšanās, tur ievietotie sižeti ir noskatīti vairāk nekā simts tūkstošus reižu. Iekš twitter LTV Panorāmai ir vairāk nekā 2 tūkstoši sekotāju (cik tas ir efektīvi – tas ir cits stāsts), Draugu pļurkstētavā – 1,6K. LTV ziņu dienestam ir savs blogs, lai arī man tā koncepcija vēl nav gluži skaidra.

Pēc Radio SWH atsevišķu raidījumu tviterizēšanās (nu jau bijusī…), šis varētu būt ilgi gaidītais nākamais veiksmes stāsts tam, kā esošs klasiskais medijs ar nominālām investīcijām un, izmantojot interneta piedāvātās bezmaksas iespējas, var mainīt attieksmi pret sevi. Pavisam noteikti liela daļa no tiem, kas seko Panorāmai tviterī, to nekad nebūtu skatījušies. Bet tagad, ja ir iespēja, tad jā – šovakar gan es paskatīšos mazliet Savu Panorāmu.

Tas viss ir forši. Viņi neaprobežojas ar kārtējā portāla uzķīlēšanu, bet gan ierobežotu finansiālo iespēju un resursu laikā izmanto pieejamo. Esmu ļoti priecīgs, ka viņi ir parādījuši savu atvērtību jaunām idejām, atšķirībā no pārējiem, kuru galvenā problēma ir “stingrais jumts” un saistība ar citiem uzņēmumiem, kuri jābaro un no kuriem jābarojas pašiem (Tvnet un LMT LNT/TV5, TV3 un zviedru izpratne par lietām).

Protams, nāks citi. Iespējams, ka veiksmīgāk un pārdomātāk. Taču, LTV ir mainījis priekšstatu un arī turpmāk paliks tāds mazliet tuvāks sirdij, jo bija pirmais. Mūsu mazajā valstī uz imminent great success cerēt ir bezjēdzīgi, taču, ar puspievērtām acīm skatoties, viņiem ir iznācis. Un lai iznāk vēl! :)

Tad, nu, uzparikte lielajā istabā ir uzstādīta. Mazliet ne tajā pusē uztaisījām cohumu vadiem (ar kuriem, starp citu, vēl ir jātiek galā), bet citādi ir tā, kā vēlējāmies. Vēl ir doma nepārskatāmā nākotnē atbrīvoties no datora parastā, to aizvietojot ar datoru portatīvo. Pirms tam uzpariktes vietā bija parasts vecs saliekams galds (sena Amandas bildēta ainiņa lācis pidžamā pie vecās uzpariktes).

Šovakar man iepatikās kāda platformer klases spēlīte ar primitīvu grafiku, elementāru sižetu, viegla un īsa: Vox Pupili, Vox Dei.

Mazliet izplūdīšu par iepriekšējo tēmu. Ceru uz mazliet konstruktīvāku kritiku/ieteikumiem.

Tātad, sakarā ar to, ka esmu ieguvis tiesības, Zafira ēd savus 9 – 10 litrus uz simts maršrutā Jelgava – Rīga – Jelgava, kā arī tīri ģimenisku ērtību labad (bērns jāvadā, and stuff), tika nolemts, ka man ir nepieciešams cits auto. Gribiet vai nē, bet vēlos mazauto ar mazu nobraukumu. Vēlams tādu, kuram vēl kādu brīdi ir garantija. Jaunu ne, jo mani atrunāja no šādas vēlmes. Nejau tāpēc, ka dārgi, bet gan tāpēc, ka esmu svaigs gurķis uz ceļiem. Kā jau minēju, Zafira paliek kā otrs auto un tiem gadījumiem, ja jāiekrāmē famīlija un jāaizdodas kādā tālākā braucienā.

Vēl viens ne pārāk maznozīmīgs moments ir transportlīdzeklī pavadāmas laiks – tās ir divas līdz trīs stundas katru dienu. Līdz ar to gribas arī komfortu. Tam par sliktu spēlē, protams, arī pieradums pie zefīra, kurš aprīkojuma ziņā ir patīkams, lai arī ne bez dažiem trūkumiem. Saprotu, ka mazs mašiņš un komforts ir reti savietojamas lietas, bet tomēr. Klase ir supermini (ASV analogs ir subcompact), pie kuras tad arī pieturos. Nākamo mašīnu varētu arī ņemt lielāku. Kā variantu varētu arī izskatīt kompaktklases auto, bet tas lai paliek lasītāja viedoklim.

Patīkams projekts – projekts lielie.lv. Daudzi domās, ka aizdomīgi ir tas, ka projekta inicitori un organizatori sevi neliela. Citiem šķistu aizdomīgi tas, ja lielītu. Man, tiesa, ir paralēli. Ja izrādīsies, ka projekts tik tiešām ir nesavtīgs, un tā atbalstu paķers arī citi mēdiji, būšu tikai priecīgs. Diemžēl, lapa vēl nav pilnībā pabeigta, bet tas nekas – pagaidīsim :)