Vai jūs zināt, ko es ieraudzīju kādā lielveikalā Stokholmas pašā pašā centrā? Starp konsolēm, ģitāras varoņiem un citām figņām glīši kaudzītē saliktas stāvēja manas bērnības konsoles. Sega Megadrive. Nenormāli jaudīgais Motorōlas procesors ar sešpadsmit bitu adresāciju un daudz jaukām spēlēm kārtridžos. Gandrīz vai nopirku. Jaunu, vēl iepakotu to varēja iegādāties par 599 viņu naudiņām, kas, pārvēršoties mums saprotamos lielumos, ir apmēram 40 lati.
Apzinādamies savu atbildību tautas un vēstures priekšā, valdība atzinusi par nepieciešamu izsludināt izņēmuma stāvokli visā valstī un spert ārkārtējus soļus valsts iekšējās kārtības sargāšanai. Ar bažām visa tauta vēro jau ilgāku laiku iekšpolitiskā stāvokļa pieaugušo sasprindzinājumu, kas uztrauc mierīgos iedzīvotājus, radīdams, nedrošības sajūtu un draudēdams izvērsties nejaušās avantūrās un bruņotās sadursmēs, tā saukto leģionāru un citu neatbildīgu grupu vadībā. Pat no Saeimas katedras deputāti ir runājuši par bruņotu spēku sūtīšanu uz ielas. Tāds noskaņojums draudēja ar nepārredzamām jukām un postu.
Politisko partiju nemitīgās ķildas un visāda veida patvaļības laupīja tautai ne tikai uzticību pret saviem vēlētiem pārstāvjiem, bet pat ticību grūtību pārvarēšanai. Plašos slāņos iestājās bīstama vienaldzība pret valsts likteņiem, radās nedrošības sajūta par nākotni un pagurums darba priekā un darba gribā. Plašās aprindās un it sevišķi jaunatnē auga īgnums un sašutums pret tautas vēlēto Saeimu, pret politiskām partijām. Radās jau šaubas par valsts drošību un pastāvēšanu.
Un es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tieši viņš (Timurs Bekmambetovs) ir viens no tiem, kurš ir ticis pie Holivudas pīrāga (kaut vai tas pats Wanted). Tagad ir skaidrs. Zemāk redzams treileris filmai Чёрная молния, kuras budžets (ražošanas) ir … wait for it … astoņi miljoni dolāru! Vismaz tāda bija sākotnējā informācija. Grūti noticēt. Ja izgriež ārā mārketingu, distribūciju un visu pārējo, kas nav tieši saistīts ar filmas izveides izmaksām, pierēķina Krievijas krīzi, talantus, lēto darba spēku… moš arī sanāk…
Sižeta veidošanas princips klasisks, bet ar krievu mentalitāti un maziem twistiem. Interesanti, ko par to teiks (vai arī jau ir teikuši) DC Comics, jo viņu supervaroņu komiksu klāstā ir ikurāt par Black Lightning dēvēts tēls. Treileris izskatās iespaidīgi.
Jāpiebilst, ka pats viņš par filmu tikai runā, bet nav gluži skaidrs – kāda tieši loma tajā visā padarīšanā ir iedalījusies, jo režisori ir citi. Uzdūros iekš Kino Kulta.
Vakar vakarā sēdējām mājās un ķemmējām jūtūbi, meklējot dziesmas no bērnības un tiem laikiem, kad vēl nebijām dzimuši. Nu, tur, visādi Falco, Savage, Modern Talking, Milli Vanilli, Scotch, Kim Wild, utt. Galu galā uzskrējām virsū šim video. Steidzu padalīties.
Šodien redzēju skatu, kuru ar pārliecību varu ierindot iespaidīgāko manis redzēto skatu saraksta augšgalā.
Ap pusastoņiem braucu ārā no Mārupes, kad vienā brīdī kaut kas nozibsnī un uz dažām sekundes desmitdaļām viss visapkārt apkārt paliek elektriski zils. Tā, it kā kāds būtu ieslēdzis kaut kur mega spēcīgu prožektoru. Efekts līdzinājās zibens atblāzmai, bet tam (zibenim) nebija kur rasties, kā arī viss bija izgaismots daudz intensīvāk. Un tad, kad šī iluminācija izzuda, apkārt kļuva ļoti, ļoti tumšs. Pirmā doma, protams, bija – apžilbu – gan jau aties. Taču, pēc dažām sekundēm sapratu, ka reģionā, izskatās, ir izbeigusies elektrība. Automātikai uzslava – pēc īsa brīža apkārt esošajā tumsā ar dažādiem intervāliem sāka slēgties iekšā tikko pazudušais apgaismojums. Un šis skats kā kopā, tā katra tā fāze atsevišķi nebija no sliktākajiem.
Nezinu, vai tas ir profesionālais kretīnisms, bet pēc apjausmas par to – kas notika, man ausīs sāka pīkstēt deviņdesmit deviņi “upši”. Negaidīti un uzstājīgi.
P.S. Šovakar man bija pirmais brauciens pa šādu meteoroloģisko nelaiku tumsā. Lai arī baiso stresu nenoķēru, tomēr neomulīgi vietām bija. It sevišķi tāpēc, ka šo maršrutu pie stūres veicu pirmo reizi (brauc tur, pārbrauc pāri tad, kad beigsies, tad brauc tur, tad griezies tur, un tad jau tu zināsi). Cilvēki, kuri piemirst izslēgt tālos uguņus, pēkšņie melnie bojāgājēji, fūru dāsni uzmestais ūdens, rises un peļķes, un tas viss principā mazredzams. Un vēl, protams, neizgaismotie posmi (it sevišķi dažas gājēju pārejas) Jelgavā… Bet vēl jau visa ziema priekšā to apgūt :)
Šodien tviterī ieradās jautājums par to – cik īsziņas gala rezultātā tiek nosūtītas, rakstot tās garākas par 160 zīmēm. Tad, nu, tā kā tviterī būt izsmeļošam ir pagrūti, tad paprovēšu atbildēt šeit.
Visiem ir zināms – standarta īsziņa spēj sevī satilpināt 160 zīmes. Ne visiem ir zināms, ka šis nosacījums ir spēkā tikai tad, ja īsziņa satur tikai GSM 03.38 definētos simbolus. Lielākoties tie atbilst ASCII 7 bit simboliem ar dažiem izņēmumiem. Piemēram, visi šie simboli aizņem vienu vietu tais 160 pieļaujamajās zīmēs. Taču. Ir daži simboli, kuri aizņem divas. Piemēram – {, }, €, u.c. Tas nozīmē, ka, ja teksts satur šādas zīmītes, tad pieļaujamais īsziņas teksta garums saīsinās :)
Lai lietas sarežģītu vēl vairāk, pieņemsim, ka tu esi uzrakstījis īsziņu, kura ir garāka par 160 zīmēm. Teiksim – 161. Tādos gadījumos tālruņiem šī viena garā īsziņa ir jāsadala vairākās mazākās. Dalīšanas rezultātā katra īsziņa nedrīkst saturēt vairāk par 153 teksta simboliem (GSM gadījumā – septetiem), jo klāt nāk dienesta informācija, kura ļauj saņēmējam tās atkal apvienot pareizā secībā. Tātad, 161 zīmes gadījumā nosūtīsies divas īsziņas, kuras saturēs 153 un 8 teksta septetus. Tehniski tie būs septeti, bet nu…
Tagad, teiksim, tu sagribēji nosūtīt īsziņu, kurā ir kaut viens vienīgs “ā”. Tādos gadījumos īsziņas kodējums no iepriekšminētā GSM alfabeta tiek mainīts uz UCS2 (konkrēti – UTF-16 big endian), kā rezultātā katrs īsziņas simbols, neskatoties uz to – sevišķais vai parastais, aizņem jau divus baitus. Aritmētiski tas saīsina vienuīsziņu līdz 70 zīmēm. Ja tās garums pārsniedz 70 zīmes, tad katra daļa nesaturēs vairāk par 64 zīmēm.
Teorijā šādu daļu skaits var būt 255. Praksē parasti to skaits nepārsniedz 7. Pie kam, operators tarificē katru no šīm daļām kā vienu īsziņu.
Kopsavelkot – bez speciālajiem simboliem viena īsziņa var saturēt līdz 160 simboliem, bet pēc tam notiek īsziņu dalīšana, no kurām katra var saturēt līdz 153 simboliem. Ar speciālajiem simboliem vienas īsziņas garums ir 70 simboli, bet, ja tas ir garāks, katra daļa saturēs 64 simbolus.
Kaut kā tā. Iespējams, ka esmu mazliet saputrojies skaitļos vai definīcijās, bet virspusēji tas viss izskatās ikurāt šādi. Vēl var parunāt par SMPP, un to, ka tur viss notiek ar baitiem, nevis septetiem, kas rezultējas ļoti daudz dažādās viltībās iekš tā – kā īsziņas saturs GSM alfabeta gadījumā tiek vai netiek transformēts pie operatora, pirms nonākt līdz lietotājam. Un arī otrādāk :)
Sāksim ar video. Kas tajā nav pareizi? Kas ir savādāk? Skaidrojums pēc video.
Tātad, tā. Itālija ir valsts Eiropas dienvidos. Tajā ir ne viens vien televīzijas kanāls un ne viens vien televīzijas raidījums. Uz vienu no tiem tiešajā ēterā izpildīt dziesmu Uprising tiek uzaicināta nevienam nezināma grupiņa Muse. Taču, tā vietā, lai ļautu vaļu tās muzikālajai performancei, tiek piekodināts – jūs spēlēsiet un dziedāsiet zem fonogrammas. T.i. – plātīsiet mutes un klusiņām imitēsiet bungas, ģitāras, sintezatoru un ko nu jūs tur vēl izmantojat savās lauku disenēs.
Daudz nebija jādomā. Solists un bunģieris samainās vietām, nevienam par to tā aktīvi nestāstot. Solists apsēžas pie bugām, dziesmas laikā izlaižot šo to, vicinoties ar vālītēm, utt. Attiecīgi – buņģieris plāta muti un imitē ģitārspēli.
Interesanti, ka no kanāla to neviens nebija pamanījis vai arī izlikās nepamanot, jo vēlāk vadītāja nointervēja viltoto solistu, kurš pat atļāvās atsaukties uz tik pat viltoto buņģieri tā īstajā vārdā – Metjū. Starp citu, šis nav pirmais tāds gadījums ar Muse. Savulaik līdzīgu joku viņi izspēlēja BBC tiešraidē, kad viņiem arī bija jāizpildās zem fonogrammas.
Interesanti, ka Metjū jau labu laiku dzīvo Itālijā ;) Savukārt, šis stāsts labi korelējas ar faktu, ka pēc divām nedēļām es būšu kaut kur Stokholmā. Uzminiet kuras grupas koncertā?
Lai nosistu pāris minūtes savas darbadienas, uzspēlējiet šo spēļuku: Lint. Ar lielu pārsteigumu atklāju, ka tajā skanošās mūzikas autors ir ņekijs Broove (NewGrounds lapa ar mūziku), kurš, kā izrādās (kas arī bija mana pārsteiguma iemesls) ir no mūsu pašu Latvijas. Patīkami.
Kamēr mēs ar savām rokām (un ne tikai) veidojam visādus dzīvnieciņus (populārākie, šķiet, ir zaķi, suņi, un džeks pie friziera), zaķīši savā aliņā klusiņi klusiņi pie svecītes uz sieniņas rāda…
Vakar vakarā negaidīti aizdevos uz Jaunā Rīgas Teijātera izrādi Vectēvs. Sen nebiju tik foršu izrādi redzējis. Ļoti, ļoti, ļoti patika. Pat nezinu, ko lai piebilst.
Tā ir viena cilvēka izrāde, kuras laika Vilis Daudziņš iejūtās vairākās lomās – pats savā, un trijos Savickos – Sarkanarmijas pusē partizānos karojuša un pārliecināta padomju varas piekritēja, vāciešu pusē karojuša pārliecināta nacista (negatīvākais un savā ziņā arī šokējošākais tēls), kā arī vēl viena – gan vāciešu, gan krievu pusē karojuša. Pēdējais sanāca tāds kā latviešu Šveika variants.
Stāstījums (jā – tieši stāstījums, kas ir arī izrādes formāts) bija pārliecinošs. Skatījums uz karu tika uzburts tik dzīvs no visām pusēm, ka es ne tikai sajutos kā stāstu savām acīm dzīvē redzošs, bet arī paši tēli man tajā brīdī bija acu priekšā, ieskaitot arī sapratni par to, kā viņu attieksme pret visu ir radusies un formējusies.
Mani brīžiem mulsina tas, ka ne pēc apraksta, ne pēc recenzijām, ne pēc skatītāju komentāriem nav iespējams noteikt to – vai ir vērts apmeklēt konkrēto izrādi, vai nav. Tā tu arī pavadi pusi dienas pirms sezonas biļešu tirdzniecības sākuma teātru mājaslapās ne pie kāda rezultāta nenonākdams. Ar šo, varētu teikt, nežēlīgi noveicās :)
