LAACZ.LV

Itin bieži no paziņu, kolēģu un draugu loka uzrodas kāds, kurš ir iegādājies maizes cepjamo krāsniņu. Galu galā – pastāv nepamatots viedoklis, ka cilvēki dalās divās daļās – tie, kam tāda ir, un tie, kas par to neko nav dzirdējuši. Es ietilpstu (pagaidām) pa vidu. Tad nu piektdien sarunāju ar kolēģi un aizņēmos uz nedēļas nogali ne pārāk lielu izmērku kasti nolūkā pamēģināt.

Pirmais piegājiens sestdien neizdevās. Tā kā nebiju paķēris mērglāzes, mājās nav arī virtuves svaru, tad miltus nedabēru un raugs samirka. Rezultāts bija ēdams, bet negaršīgs un nesmuks. Kā teiktu Mencis – nekorekti ievaddati.

Vai tad es likos mierā? Nē. Kļūdas apzinātas, sarunāti virtuves svari un nākamajā dienā ķeros klāt pa jaunam.

Šis pat neprasa komentārus. Vienkārši un saprotami – pif, paf, a-komanda. Treileris jūtūbē. 11 jūnijs. Žēl, ka aktieri citi :)

Es neesmu izlasījis nevienu Vonneguta darbu no vāka līdz vākam, ja neskaita īsos stāstus un dažus rakstus žurnālos un avīzēs. Pat nezinu – kāpēc. Laikam jau nav patrāpījies pa rokai īstajos brīžos. Mazliet paklausījos Lopkautuvi Nr 5 audiogrāmatas formātā, bet tolaik tikko sāku braukt un ne pārāk spēju sakoncentrēties uz klausīšanos. Vai braukšanu. Tas, tiesa, nenozīmē, ka nezinu, kas ir Vonneguts un viņu necienu.

Kā jau zināms (pat es to zinu:), otrā pasaules kara laikā viņš tika sagūstīts un pavadīja kara beigas Drēzdenē kā ieslodzītais. Izrādās, ka turēti viņi tika kādā lopkautuvē. Kuru tieši tā arī dēvēja – Schlachthof Fünf. Grāmata ir grāmata – tā tika izdota 25 gadus pēc kara. 1945. gada maijā no repatriācijas nometnes viņš uzrakstīja trīs lappuses garu vēstuli ģimenei, lai paziņotu, ka ir dzīvs un vesels.

Vēstules teksts ir pieejams šajā bloga Letters of Note ierakstā gan ieskanētā veidā, gan transkripcijā. Kaut kā jocīgi ir lasīt Kurtu Vonnegutu, zinot, ka tas ir nevis stāsts, bet gan reāla vēstule, kas rakstīta savai ģimenei, kura viņaprāt uzskata, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.

Nobeigumā jāpiebilst, ka pats blogs Letters of Note ir sasodīti interesants. Nestādos priekšā autoru informācijas avotus, taču rezultāts ir fascinējošs (bieži vien arī ellīgi skumdinošs). Starp citu, nedēļas sākumā internetos klejojošā vēstule no kāda atzīta karikatūrista kādam karikatūristam-iesācejam, kā izrādās, arī nāk no šī bloga. Šāda atbilde no savās aprindās ļoti zināma cilvēka, domājams, četrpadsmitgadīgajam jaunietim var dot tādu stimulu, ka maz neliekas…

Es, kā saka, paliku bez desām. Visām. Kā pakritu, nekontrolēti rēkdams un asaras liedams, zem galda, tā tur arī paliku [pārspīlējums]. Šķiet, ka nav daudz bug reports klases joku, par kuriem es būtu šitik nenormāli smējies. Pameklēt var iekš mūžam izcilā StackOverflow.

Konkrēti šī neciešamā problēma ir parādījusies dažās Google Chrome pārlūka versijās – tās pa kluso teleportē kazas. Un daudz. Vairāk var palasīties oficiālajā kļūdas #31482 atskaitē.

Ai, aizmirsu iebilst, ka joks pamatā būs saprotams tikai tehniskas dabas cilvēkiem. Un daļai pārējo. Bet nebūt ne visiem.

Papildināts 14. janvārī no rīta. Problēma novērsta.

Pagājušajā gadā uz Ziemassvētku pasākumu mums kantorī bija uzdevums – priekšnesums par laimi. Koordinējoties savā starpā ar kolēģiem radījām, manuprāt, šedevrālu un inovatīvu skatījumu uz Pērkona dziedājumu. Rezultāts ir. Pat mūsdienu skatījumā brīnumaini datorgrafikas efekti, augstākā līmeņa aktierspēle, visu kinofestivālu cienīgs režisora un operatoru darbs. Tas viss komplektā ar nestandarta scenāriju, Džeksonu pārspējošiem deju soļiem un augstvērtīgu vokālo piedevu: Dziesmiņa par laimi.

Izrādot vēlmi filmēt vannas epizodi Reatonā, vaicājām pārdevējam, vai varētu izmantot kādu no vannām par rekvizītu. Uz ko šis atbildēja, ka, diemžēl, nejūtoties gana fotogēnisks, lai filmētos.

Savukārt, kad no rīta biju aizdevies pie Piena kombināta pafilmēt Dienvidu tiltu (kadri gala versijā ir no otras – Ķengaraga ielas puses), sanāca maza diskusija ar garāmbraucošu policijas ekipāžu. Izvēlējos filmēt no tilta vidus. Lai tur nokļūtu, bija jāpāriet pāri braucamajai daļai un jāizvietojas starp abām brauktuvēm. Tajā brīdī, kad tur atrados, piestāja policijas ekipāža, kura man aizrādīja, ka nu nedrīkstot tur atrasties – sods būšot jāmaksā. Es teicu – nu, bet, man tikai minūti vajag. Nofilmēšu un došos atpakaļ. Policists īsu brīdi padomāja un tad piedāvāja savu vīziju par gala iznākumu: “Labi, rakstam protokolu un variet filmēt.” Lieki piebilst, ka es neparakstījos.

Starp citu, klipa tapšanas gaitā radās arīdzan iespēja iepazīties ar vienu no visīsākajām ielām Rīgā – Kaspara ielu. Īsākās ielas gods, tiesa, pienākas Atgriežu ielai Vecrīgā, Konventa sētā, kura esot 30 metrus gara.

Ak, un jā. Malka tika cirsta un ugunskurs kurināts īstā un strādājošā stacijā. Brīnos, kā mūs pie dziesmas nepaņēma.

Kopš Amandas nākšanas pasaulē esmu kļuvis emocionāls. Atzīšos, ka nesavaldījos un asaru nobirdināju arī Marley and Me filmas laikā. Ne vienu vien. Bet šis nav asaras birdināt liekošs. Šis ir vienkārši simpātiski. It sevišķi pasakām.net.

Starp citu, viens no retajiem gadījumiem, taču pasakas.net ir tik foršs lokāls projekts, ka ne vārdos aprakstīt. Un laika gaitā tiek attīstīts. Ja es varētu piešķirt kādu ordeni, to noteikti izdarītu.

A jūs maz zinājāt, ka šogad būs iespēja vienā filmā (!) redzēt tādus nevienam nezināmus grāvējfilmu aktiereļus kā Mikijs Rurks, Džets Li, Arnolds Švarcnegers, Džeisons Stethems, Dolfs Lundgrēns, Brūss Viliss? Tas nekas, ka Stalone guvis kaut kādu tur traumu filmējoties vai sēžot uz režisora krēsla (pats arī režisors). Filma būšot veltīta visiem astoņdesmito gadu grāvējiem. Tas nozīmē vienu – nekā izņemot specefektus un kaušanos tur neredzēt – lielos vilcienos mēsls. Bet nekas, es noteikti aiziešu un noskatīšos.

Bija iecerēts aicināt arī Žanu Klodu Kak Dam. Viņš, tiesa, pats esot atteicies no piedāvājuma tur filmēties. Arī Sīgals tāpat nav šai košajā kino grāvējā.

Ak, jā. Filmas nosaukums būs The Expendables.

Vai tev, mans dārgais lasītāj, ir vēlme šai vietnē lasīt par kaut ko konkrētu? Nu, no sērijas, kā uzrakstīt savu SMPP aplikāciju iekš tīra PHP. Vai arī tiešās reportāžas no pornopasaules Oskaram analogās balvas pasniegšanas ceremonijas. Vai, teiksim, par traktortehnikas subatomāro esību septiņu dimensiju projekcijā, ņemot vērā tās hipotētisko astoņdesmitseptiņfāžu kvazitemporālo braucamlidojošo šļūcekli? Varbūt pētījumu par klaviatūras taustiņu nodilumu atkarībā no lietotāja kreisās auss svara? Varbūt Tevi varētu interesēt vienkārši uzzināt – ko es ēdu pusdienā? Iespējams, ka slepus alksti uzzināt manu viedokli par kādu eksistenciālu jautājumu?

Drīzāk jau vienkārši – kaut ko tehnisku vai ne pārāk tehnisku, smieklīgu vai raudulīgu, par mani vai par citiem, par pagātni vai par nākotni? Nav jau tā, ka man nav ideju (pa kluso šausminos un nokaunos par to iesākto bet nepabeigto un nu jau aktualitāti zaudējušo bardaku, kas darās drafts mapītē), bet varbūt jūsu idejas ir labākas par manām idejām.

Nav noslēpums, ka man pagaidām patīk šī ziemas braukšana. Vietām varbūt tas ceļš ir pavairāk apsnidzis, bet tāpēc jau nav jābaidās pa to braukt – lēnām čunčini savā nodabā netraucējot savai pašsajūtai un apkārtējiem. Baisi bail kaut kādos laika apstākļos braukt arī nav vēl gadījies – vētrā, atkusnī vai mazliet spēcīgākā lietusgāzē pa šoseju tumsā mazliet stress ir, bet neba nu tā, lai stātos malā vai arī brauktu uz 30.

Taču, šovakar, atgriežoties no vakariņām, pāris reizes pats sapratu, ka mašīna ignorē jebkādus vadošos norādījumus apstāšanās ceļa sakarā, ABS ar zobiem tarkšķ tā arī nespēdams atrast aiz kā aizķerties ceļa segumā un vienīgais jautājums, kurā vienošanos panākt ar autotransportlīdzekli nav sarežģīti, ir šļūkšanas virziens. Asociācijas bija ar ķegļu spēli – novērtē aptuveno virzienu, kurā jādodas, ieripinies, un tad tik šļūc.

Apzinos, ka lielākā daļa vainas ir nepareizajā ātruma izvēlē un savas S&M M+S mainīšu uz ziemas riepām (protams, ka nākamgad līdz ar to sniega nebūs vispār). Bet muļķa mierinājums nē, bet gandarījums, ir tas, ka es neiru vienīgais. Redzēju, kā uz Bruņinieku ielas mašīnīte, kura ne pārāk steidzīgi brauca no Skanstes ielas, kamēr es atrados pie luksofora nolūkā nogriezties pa kreisi uz Skonto pusi, sevišķi nemainot trajektoriju, no sākuma slīdēja man virsū, bet pēc tam, laikam saprotot, ka nav tā labākā doma, mazliet piekoriģējot piekoriģējamo, noslīdēja man garām pa ielas vienvirziena posmu. Pretējā virzienā, protams.

Nu, un, lūk, arī stāsta punkts – es sabijos. Tas nebija tā, kā 23. decembrī, kad visas pasaules sniegs bija nolēmis aplaimot ikurāt manu mājupceļu. Uz Jelgavas šosejas, pakaļa aizgāja. Pie trešā vēziena pamanījos ij ieriktēties dziļāk beņķī, ij izštukot, kam zvanīt kupenas gadījumā, ij novērtēt, ka superīga vieta kupenošanai, jo nav koku, ij balsī pavaicāt retorisku “kas ta nu?”. Pat spoguļos apskatījos, ka pārskatāmā attālumā neviena cita braucoša pepelaca nav. Jo tur kupena. Un kupena ir kupena – ūdens vien ir. A te es slīdu tur, kur principā var gadīties ka kāds arī brauc. Vai arī otrādāk – es braucu tur, kur kāds klusām un rokas plātot slīd.

Lūk, stresu noķēru ne vienu vien.

Un, jā. Būtu es ļauns un būtu es pie teikšanas, visos bendzīntankos paģērētu, teiksim, piecu gadu laikā, bet jaunbūvējamajos uzreizi, ieviest brauktuves apsildi visā tā teritorijā. Bet neba nu es esmu ļauns. Neba nu es esmu pie teikšanas.

Un pašlaik ārā jau labu laiku snieg.