Bērnība rullēja
- 2011. gada 12. aprīlī, plkst. 23:07
- 38 komentāri
Man bērnībā dikti patika lasīt. Tāpēc, ka tad man nebija pieejams internets. Un lasīju es daudz. Visbiežāk, protams, kā V. I. Ļeņins – pa diagonāli. Un beigu beigās neko arī neatceroties. Bet pats process bija ellīgi interesants un izziņas bagāts. Klaiņoju pa tuvīnajām bibliotēkām ar lielu mugursomu, turpu šurpu staipīdams aizlienētās grāmatas. Eh. Tie tik bija laiki.
Izrādās, ka dažas no bērnības grāmatām ir pieejamas tepat – rokas stiepiena attālumā. Kādos nekādos bēniņos ;) Mazu daļiņu atļāvos sabildēt. Katrai grāmatai nāk līdzi stāsts un tā brīža konteksts. Uzjundīja to dienu sajūtas ne pa jokam.
Dažus no zemāk nobildētajiem lasāmgabaliem pat varu puslīdz aprakstīt. Citi ir tikai reakcija vāku attēliem. Piemēram, Grāmata par Pepiju Garzeķi
bija aizraujoša. Nezinītis uz Mēness
tika izlasīts vienā naktī, zem segas ar lākturīti (zinu, ka 500 lpp). Meklēju zēnu ar zaļām acīm
mani saraudināja (nejēdzu – par ko gan). Riki-tiki-tavi
izlasīju divas reizes. Pēc kārtas. Sarežģītais zvirbulēns
man vairāk patika animācijas filmas versijā, savukārt Zemūdens bara lielā diena
multenes variantā man riebās (un riebj vēl aizvien). Vējš vītolos
bija mana vis-vis-vis grāmata ilgāku laiku nekā citas.
Tagad sekos čupiņa ar bildītēm, lai rosinātu vizuālo atmiņu. Vai tev ir bijušas ilgstošas attiecības ar grāmatām? Kura ir bērnības vis-vis-vis grāmata?
Šie ir tie 38 komentāri (pievienot savu)
liekas Žils Verns.
lai gan atceros, ka Ceļojums uz Ziemeļpolu (vai kautkā tā) bija vilšanās
secīgi, kas palicis atmiņā: Ronja laupītāja meita, Nezinītis, Dažādu tautu pasakas, Dimā ar musketieriem sākumā, tad visas pārējās, n-tās Žila Verna grāmatas.
Man ar’ patika tā fizikas grāmata. Žēl tikai, ka vēlāk skolā izrādījās, ka fizika nekas interesants nav, būtībā a mere extension to mathematics, kur vienīgais, kas tev ir jādara, ir jārēķina.
Kopumā bērnībā es lasīju ievērojami vairāk nekā tagad, slinkums un laika trūkums, zin’ kā.
mja, tik daudz kā bērnībā lasīju… kur nu vairs. Nezinīti izrāvu šķiet divās dienās – ne ēdu, ne gulēju. Tikai lasīju. Bija šī fizikas grāmata un vēl kaut kādi 250 eksperimenti. Tur visādas trakās lietas bija, ko saeksperimentēt :) Rikitikitavi man likās tāda mērena šausmu grāmata, pēc kuras man rādījās tā kobra sapņos. Verna grāmatas un vispār tā sērija Fantastika Piedzīvojumi Vēsture (kaut kā tā) bija varen pieprasīta un izlasīju visu mūsu grāmatu krājumu un vēl no kaimiņu puikām dabūju. Mja, tie bija laiki.
Tai fizikas grāmatai bija arī otrā daļa vai vismaz ļoti līdzīga grāmata – bik advancētāka. No šīm neemsu lasījis par zēna ar zaļajām acīm meklējumiem. Pepiju Garzeķi pirms pāris gadiem aizņēmos pārlasīt (: Likās baigi īsa, bet bērnībā bija tieši laikā – nereāli patikās. Arī Nezīnīti uz Mēness esmu lasījis n reizes.
Man ļoti rullēja “Pasaules bērni” sērija. Visas Džeralda Darela grāmatas. + mazpadsmit gados pieķēros krimiķiem. Kristi, Volless, Konans Doils e.t.c.
Un principā ir ļooti žēl, ka neatlicinu pēdējos, nu jau pietiekami daudz gadus, laiku grāmatu lasīšanai. Pēdējās grāmatas tā nopietni izlasīju pirms gada, kad nedēļu nogulēju slimnīcā pēc operācijas
Man patika pilnīgi savādākas grāmatas. Mīļākā bija bērnu detektīvs “3:0 mūsu labā”, latviešu rakstience Aija Osmane.
Es nevienu no tām nelasīju. :/
Ā, es lasīju Zālīša – “Mīlestības vārdā”, baigi patika.
Artūrs Asprātiņš un Toms Saprātiņš.
mūsdienu versija: dzeltenā prese pret nopietno žurnālistiku :)
grāmatu gan kaut kā citādi laikam sauca, bet tie, kas lasīja, atcerēsies pēc vārdiem
“Ezeru salu noslēpums” par 2 puikām ar laivu – šitas bija mans favorīts. Izlasīju toč kādas 10 reizes.
Nezinītis noteikti. Un kur ta vēl klasika – Vinnijs pūks, Karlsons, Emīla nedarbi.
Mīļākās bija daudz, diemžēl lielākajai daļai neatceros nosaukumus. Piemēram pavisam sīkajiem bija kaut kāda ģeometrijas grāmata par punktiņa piedzīvojumiem, tad vēl par puikām, kuri ķīlē sev pirmos mopēdus. Arī Zentas Ērgles triloģija par skolu.
Bet mani mierina doma, ka neviena nav izmesta ārā, bet atdota radu bērniem lietošanai – gan jau kaut kad varēšu saviem bērniem arī iedot:)
Vēl joprojām uzskatu, ka Žila Verna “Ceļojums uz zemes centru” ir viena no labākajām sava žanra grāmatām. Ļoti uzrunāja “Es, mans draugs un Mings”, bet ticu, ka tikai tāpēc, ka biju lauku puika. Vispār laukos nesabiedriskiem puikām nebija lielas iespējas izklaidēties, tāpēc varētu teikt, ka savam vecumam biju izlasījis salīdzinoši daudz grāmatas un pat savu pirmo grāmatu nopirku, kad man bija kādi 13 gadi.
Tā kā būtībā visi esam normāli izauguši arī bez interneta, tad tagad apsolos, ka maniem iespējamiem bērniem internets būs tabu. Grāmatas būtu laba alternatīva internetam un tam līdzi nākošajām zombējošajām interneta spēlītēm.
Fizika mazajiem – ou jeā! Kkas par ģeometriju mazajiem arī bija
Vējš vītolos lasīju 2x (randomā un skolā) un nevienā acī neuzrunāja
Žili Verni un Konani Doili, un Reji Bredberiji tika lasīti intensīvi. Būtu lasīti ekstensīvi, bet kaut kāds komunikācijas trūkums lkm, ka nepratu tikt pie vairāk
Zemūdens bars patīk abos veidos (ļoti kustina tā radioaktīvā upurēšanās un Zliepiņa mūzika; par lo-fi vizuālo gan nespiedzu)
Zentas Ērgles un Dagnijas Zigmontes
Junga Artūrs Asprātiņš (jā, laikam tā sauca, jau biju aizmirsis)
Sprīdīša bibliotēka
Cieto riekstu vācelīte
Mana visu laiku mīļākā grāmata ir Žila Verna “Noslēpumu sala”, vēl bērnībā ļoti patika “Nezinītis Saules pilsētā”, Nezinītis uz Mēness kaut kā nepavilka :D
Rādās, ka līdz šodienai pat atceros, ko nozīmē UGREK – uzlabotā gumijas runga ar elektrisko kontaktu. :)
Alfons Trīcvaidziņš bija samērā labs gabals.
Nezinītis uz Mēness… yeey!
Laikam, vismīļākā grāmata man bija un, joprojām, ir Žila Verna 20000 ljē pa jūras dzelmi. Vēl kaut kad pagājušogad pārlasīju… dikti patīkās!
Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”.. Šo grāmatu iesāka lasīt priekšā mamma, un tas bija tik jautrs pasākums, ka nevarot sagaidīt beigas, izlasīju to pats. Attiecīgi tad jau bija āķis lūpā, un tā kā senčiem bibliotēka bija un ir diezgan plaša, varēju savu lasīt kāri apmierināt ilgi..
Viss augstākminētais. Bez grāmatām patika arī žurnāls Dadzis. Jēziņ, man liekas, ka es pēdējos 10 gados esmu izlasījis mazāk grāmatu, nekā bērnībā gada vai pat mēneša laikā. Toreiz romāni gāja iekšā 24h laikā.
+1 par Darelu, Lasīju un pārlasīju visas viņa grāmatas dienām un naktīm, mazāk par zoodārzu, vairāk par dzīvnieku vākšanas braucieniem un bērnību.
Otrajā vietā laikam “Ērkšķu cietoksnis”
Trešajā – Verna “Noslēpumu sala”
Slepenais rēbuss, fizikas grāmata, Ezera salu vilinājums, Mazā traktorista piedzīvojumi, Sprīdīša bibliotēkas sējumi, Timura piedzīvojumi, Čuks un Geks utt. – bērnības negulētās naktis
Pamatskolas laikos izbūru cauri visas no sērijas “brīnumzeme” , tad kaut kur 6-7 klasē sāku aizrauties ar “fantastikas pasaule” grāmatām. Nu tur ritīgi iekritu, pat uz WC gāju ar grāmatu, varēju sēdēt stundām lasot.
Pēc 8 klases iesākās V.Lācis, un visi Dž.Londona kopotie raksti, bija super, vecākiem bija visi, nu tad pa naktīm utt.
Jā runājot par mīļākajām, katrā vecumā jau bija savas. Mazam esot patika visas ārzemju pasakas, bet tā kad paliku nopietnāks tad S.Lema “Petaura medības”, vot tas bija kaut kas. Pēc tās grāmatas raku cauri visas bibliotēkas meklējot par zvaigšņu ceļojumiem, robotiem kosmosu grāmatas.
Tagad labi ja 2 grāmatas pusgadā izlasu, bet arī pamatā zinātnisko fantastiku. Piemēram tas pats Dž.Brauns “Ciparu cietoksnis”, vai labāk patika H.harisona “Nerūsējošās tērauda žurkas” – jā pēdējā vēl tagad rullē!
Es tikai daudzus gadus vēlāk sapratu, ka nezinītis uz mēness ir asa kapitālistisko valstu kritika. diezgan nesmuki tā bērniem jau bērnībā “iegrozīt smadzenes”.
gribēju piebilst, ka lielākai daļai padomijas bērnu grāmatu rakstnieku bija raksturīga ideoloģiskā ievirze un daudz kas ir brutāli zagts. piemēram, tas pats smaragda pilsētas burvis ir gandrīz viens pret viens pārrakstīts un klāt ir ļoti spēcīga, bērnu grāmatai galīgi nepiemērota pro-sociālistiska ideoloģija. ar publicētajiem ārzemju rakstniekiem bija līdzīgi – tas pats Džeks Londons bija sociālists, tāpēc arī tika aktīvi popularizēts kaut gan nekādas dižās mākslinieciskās vērtības viņa darbiem nav. būtu pilnīgi neiedomājāmi, ja līdz padomijas pilsoņiem nonāktu tādas grāmatas kā Ayn Rand – Atlas Shrugged.
no bildēm: zaļās acis nemanīju un rikitikitavi manīju, iespējams, citā krāsā. Fizika paņema tāka maz nelikās!
pie Fizikas pieleic šo http://www.ibook.lv/BookDetails.aspx?BID=118667ec-...
Vika grāmata nobiedēja ar bildi, tagad tik zinu kas ir Viks un + muzīka no bračkas paķer. c’mon bērni ir īpaši vizuālas būtnes. Nez kādēļ half-life testē uz baru sīko un “piedzen” dizainu, bet grāmatās aiziet(aizgāja) kā ir. Nesijas grāmata arī atbaidīja.
Gargantija un Pantagriels.
Smieklīgi, ka esmu lasījis lielāko daļu no rakstā un komentāros pieminētajām grāmatām. Ar milzu aizrautību. Protams, ka bērnībā. Tagad kaut kā krietni par maz grāmatu un krietni par daudz virtuālā (inet+TV) junkfooda…
Brāļi Lauvassirdis ( http://en.wikipedia.org/wiki/The_Brothers_Lionhear... )
Ž. Verns “Noslēpumu Sala” topā.
Arī Bredberija “Marsiešu Hronikas” un vairāki gabali par pirātiem. Liekas “Kapteinis Blads” un A.O.Ekskvemelina “Amerikas pirāti”, kauč gan pēdējā pa diagonāli, jo tā tāda pusdokumentāla ar baigajiem aprakstiem, gandrīz kā Straumēni.
PS – bija baigā vilšanās, kad uzzināju, ka daudzas padomju grāmatas ir brutāli nospiestas no rietumu autoru grāmatām, tas pats Smaragda pilsētas burvis un bija vēl.
Jebkas no šī:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Fantastikas_pasaul%C4...
Aptuvenā secībā: Džūkstes pasakas, Brāļi lauvassirdis, Pasaules bērni sērija, visas A.Konana Doila grāmatas, vēlāk A.Dimā kopotie raksti, Poļu tautas pasakas(murgi un šausmas bērnam), Aivenho, Ž.Verna grāmatas, Dž.Londona kopotie raksti (Saules bērns, Baltais ilknis, …), tad sākās zinātniskās fantastikas laiks (maza formāta grāmatiņas, kas vienmēr beidzās pārāk ātri). Tālāk jau interese par klasiku un atsevišķu rakstnieku labākajiem darbiem.
Viss tas pats, kas citiem – Dzh.F.Kuupers, T.M.Riids, Remarks, Londons, Dimaa, Doils, Verns, Kristi, Eergle, S.Lems. Visi jau lasiija vienas un taas pashas graamatas, jo citu nebija :)
Klaat no nepiemineetiem veel var piekjert Lipu Tulianu (paarlasiits reizes 10), graamatu par Olju un Aljo (nu, to aizspoguli kur filmaa sargs pie pils teica “Kljuuuuuuuch”), to graamatu (uzvaards izkrita no galvas) kur puika Aino sevi ar granaatu uzlaida gaisaa, Hotaabich, Nasredins
Puuku un Alisi nesapratu. Mamma teica – izaugsi, tad izlasiisi. Izaugu, bet taa arii neizlasiiju.
Sorry, kjeksiitis nenostraadaaja
Man tas pats, kas Papuasam – līdz asarām smieklīgā “Alfona Trīcvaidziņa” triloģija, kā arī līdzīgs Padomju Krievijas gabals – Ļevs Davidičevs “Otrklasnieka un otrgadnieka Jāņa Smaidiņa (Ivana Semenova oriģinālversijā) grūtā un nepatikšanu pārpilnā dzīve” :)
A. K. Doils “Marakota bezdibenis” – viena no labākajām tā laika grāmatām, “Zudusī pasaule” par tiem dinozauriem, labs. Dzh.F.Kuupera grāmatas. Arī “Nezinītis uz Mēness”, “Karlsons”, “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”, “Maks un Morics”, “Mareka Vasarraibumiņa neticamās dēkas”, “Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Robinsona Kukurūzo piedzīvojumi”, “Robinsons Krūzo”, “Kapteiņa granta bērni” un milzum daudz citu. Labākās bija tās, kuras bija pamatīgi nodīrātas bibliotēkā.
Piekritīšu par to Viku, vairs neatceros vai lasīju vai nē, bet noformējums bija atbaidošs.
Vēl mazam esot bija kaut kādas grāmatas no sērijas “Gribu visu zināt” un “Bitīte”. Tad vēl datoru nebija :)
Visas savā un skolas bibliotēkā pieejamās grāmatas par indiāņiem, viss pieejamais Šerloks Holmss, daudz no A.Dimā, lielāka daļa no mājās pieejamās zinātniskas fantastikas sērijas (nesaņēmos Heijerdāla Ra un Kontiki), tai skaitā Žils Verns. Fizika mazajiem arī bija cieņā. Meklēju zēnu ar zaļām acīm – pat atceros daļu no stāsta, bet nez vai baigi aizrāva.
Pieminētais Ērkšķu cietoksnis – liekas, ka tā to grāmatu sauca, par 2 puikām pie Balatona ezera. Bet ja tomēr ne, tad esmu lasījusi gan šo, gan to par puikām, tikai vienai sižets aizmirsies, otrai nosaukums.
No šīm uzbildētajām, konkrētajām, grāmatām man bija: “Grāmata par Pepiju Garzeķi”, “Meklēju zēnu ar zaļām acīm” un “Riki-tiki-tavi”.
Lasīju es arī daudz un izlasītās grāmatas ierakstīju žurnālā:) Pa tv jau nebija daudz ko skatīties. Svētdienās gan bija “Služu sovetskomu sojuzu” (militārās lietas man baigi patika), tad sekoja “Buģiļņik” (9:30),…
Atgriežoties pie grāmatām… Patika arī dažādu rakstnieku-fantastu darbi, kā Staņislava Lema “Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi” un “Balss no debesīm”, Herberta Velsa “Pasauļu karš”, Reja Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita” un “Marsiešu hronikas” un vēl un vēl..
No grāmatām par karu visvairāk patika “Navaronas lielgabali”. Vēl toreiz ar tēvu spriedām, ka ja pēc tās grāmatas uzņemtu filmu, tā būtu tik spraiga sižeta, tāds grāvējgabals…! Tikai daudzus gadus vēlāk tv programmā pamanīju, ka tāda filma arī ir, ar Gregoriju Peku lomā. Diemžēl šī filma lika vilties, jo pāris vīriešu lomas tur izpildīja sievietes un tas vairs nebija tas.
Ar mūsdienu tehnoloģijām un vairāku valstu kopsadarbība, šādas filmas tapšanā, varētu panākt patiesi super-grāvēju.
Bet ko nu es atkal par filmām…:/