Uz saturu

Arhīvs kategorijai 'Ceļojumi'

Vulkāna būšana

Rīt bija plānots pilnā famīlijas sastāvā iekrauties Ryanair lidmašīnā un lidot uz Skotiju, kur jau gaidītu īrēta mašīna un daudz braucamā un skatāmā. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka pateicoties izvirtušajam ejakulātam mēs rīt nekur neaizlidosim.

Feini, ka bijām gana prātīgi, lai paņemtu autonomā papildus atcelšanas pozīciju, pateicoties kam nebija jāsatraucas par naudas atgūšanu. Lidmašīnas refund pieteicu. Atlika divas viesnīcas – pirmā nakts un otrā. Otrās nakts viesnīca, šķiet, visu atdos, savukārt par pirmo nakti mazliet iebremzējām un atcēlām palikšanu 46 stundas pirms ierašanās, kas bija 2 stundas par vēlu :/

Te gan jāpiebilst, ka saskaņotais atvaļinājums nepaliks bez piedzīvojumiem. Rīt no rīta kāpsim savā opeļveidīgajā pepelacā, lai mērotu tik tālu ceļu uz vietu, kuras nosaukums ir kur acis rāda. Visticamākais, ka tās rādīs kaut kur Čehijas, Austrijas un Vācijas virzienā. Bet anyway, mazliet ieberzāmies ar to Īslandes izvirtušo vulkānu.

Mazliet māc bažas, vai pateicoties vispārējai gaisa satiksmes neesamībai visi slavenie šaurie Polijas ceļi nebūs pārpildīti ar transportlīdzekļiem, kas varētu mēreni paildzināt braucienu un samazināt apskates objektu skaitu.

Ceļojums

Ceturtdien vēlu vakarā izlēmām, un piektdien jau devāmies ceļā. Rezultātā ekspromta ceļojums Jelgava – Šauļi (TIC) – Viļņa (nakšņošana 5min no vecpilsētas) – Kauņa – Palanga (nakšņošana) – Kuršu kāpa (delfinārijs un Juodkrante) – Liepāja (nakšņošana mazajā fonteinā) – Kalvenes Zoo – Jelgava.

Mašīnas datora ekrānšāviņš

Sīkāks apraksts un daži secinājumi sekos.

Prom

Tad, nu, no šodienas līdz pat svētdienai nebūšu uz vietām. Ja nu kāds grib sazatikties, var pieskriet iekš Méribel (Francijas Alpi). Uzvedaties (tā tas locījās?) godīgi :)

Kijeva, kopsavlikums

Привіт! Visi, kas ceturtdien ievēlās AirBaltic reisā uz Kijevu ir veiksmīgi atgriezušies mājās. Daži secinājumi par pašu Kijevu, jo par blogkempu man vēl ir jāpaštuko.

Ir skaidrs, kā varētu aizvākt mūsu daiļavas puļķēt gribošos britu tūristus no Rīgas. Vajadzētu sarunāt ar kādu no lētajām aviokompānijām, lai atver reisu uz Kijevu. Cenas tur ir tādas pašas, kā pie mums, bet skaistas meitenes tur irteju vai visas. Attiecīgi, ar zināmām investīcijām reklāmā Latvija varētu tapt brīva no tiem jākļiem.

Pirmajā vakarā nolēmām, ka katrs krievu valodā izrunāts lamuvārds tā teicējam izmaksās 5 grivnas (50 santīmus). Šodien savilktajos galos, pirmās divas vietas aizņem 120 un 100 grivnu autori. Kopā savācās 345 grivnas, kas ir aptuveni 35 mūsu vietējo naudiņu. Es lepni gozējos trešajā vietā ar 50 grivnām. Mana rekomendācija bija katram noziedot šo naudu labdarībai sev tīkamā formātā un vietā.

Ceļu satiksmes noteikumi Kijevā neeksistē. Ja ir iespējams, visi brauc pie sarkanā, nespringstot pārvietojas pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, par ātruma ierobežojumiem vispār nerunājot. Apstādinot taksi vai poputku ij neceri, ka tā piebrauks pie malas. Ja ielai vienā virzienā ir trīs joslas, tad tieši trešajā (pa vidu) tas arī pieturēs, to neatstājot arī kaulēšanās un vajadzīgās ielas meklēšanas kartē procesā. Ja esi pie ielas, audiovizuālais noformējums garantēti saturēs nepārtrauktu pīpināšanu. Tiesa, pie gājēju pārejām viņi stājas biežāk, nekā varētu būt domājis. Ar visu šo viņi sestdienās un svētdienās savu lielāko ielu centrā aizver motorizētajiem transportlīdzekļiem un gājēji pa to var vazāties krustu šķērsu. Tas bija feini.

Cenas, kā jau minēju, ir teju vai identiskas mūsējām. Ar dažiem plusmīnus. Tiesa, vēriens ir cits. Piemēram, mazās maksimas tipa veikalā alkohola nodaļā ir skapītis, kurā iegādei ir izlikti dzērieni, kuru cena ir piecdesmit un sešdesmit tūkstoši grivnu (5 un 6 tūkstoši latu) par pudeli.

Cilvēki uz ielām un visur citur ir ļoti atsaucīgi, draudzīgi, lai arī ne vienmēr smaidīgi. Nav starpības, vai Tu ceļu uz kaut kurieni prasi trīspadsmitgadīgam tīnim, tikko no S klases mersedesa izkāpušam uzvalkotam onkulim, trīs strīpas uz savām treniņbuiksēm ieguvušam īsmatainam puisim vai milicim. Visi padomās, pastāstīs un nereti arī paiesies līdz ielas stūrim, lai parādītu virzienu.

Ukraiņu valoda ir dikti smieklīga. Saprotamība variējas no runātāja un tēmas, bet aptuveni ir 30% līmenī. Vēl smieklīgāk ir, kad Azerbaidžānas pārstāvim liek lasīt skaļā balsī to, kas rakstīts mūsu pasē par tās piederību. Latviski.

Viņiem ir iestāde, kurā turpat brūvētu alu var dzert ne tikai no 0.33L, 0.5L vai 1L kausiem, bet pat no 1.5L. Un alus nebūt nebija smādējams.

Viens no ekonomiskās krīzes ierobežošanas veidiem ir depozītu iesaldēšana, ļaujot izņemt tikai uzkrātos procentus. Vietējais lidiņš ir tāds pats, kā pie mums, tikai virtuve ir vietējā un vietas ir vēl mazāk. Metro ar savām piecdesmit kapeikām par reizi ir lēts, ērts, bet diezgan pilns veids kā pārvietoties. Vietējā upe Dņepra ir milzīga. Viņi aktīvi būvējas (jauc mājas, ceļ mājas, ceļ tiltus, remontē un būvē ceļus, utt), gatavojoties UEFA EURO 2012.

Kijeva ir ļoti skaista un grandioza pilsēta. Uz to ir vērts aizbraukt atsevišķā tūrisma tūrē.

Londona 2008 #5 (bildes)

Nu, un solītā mikrofotoretrospekcija.

(more…)

Londona 2008 #4

Rīts. Patiesībā bija plāns, ka no rīta varētu aizskriet uz Taueru. Kurš tika nahrenizēts tad, kad zvanīja modinātājs. Par daudz vazāšanās un iespaidu.

Beigu beigās, cēlāmies un devāmies uz Leisterskvēru. Mani pārsteidz, ka daudzas vietas neizrunā tā, kā pēc rakstības varētu šķist. Leisterskvērs, piemēram, rakstās kā Leicester sq. Ej nu saproti tos britus…

Braucām līdz Oxford circus un devāmies meklēt skvēru. Mazliet sajaucām destinācijas, jo iepriekš bijām braukuši līdz Picadilly circus. Un tagad uzdevums šķita mazliet savādāks :) Bet, nekas. Atradām čainataunu. Atradām čainataunā pabu (kontraversāli, ne?). Pabs saucās Krunkainais Ķirurgs. Pa senlatviešu modei būtu Pie Krunkainā Ķirurga. Tas gan netraucēja mums tur būt pirmajiem apmeklētājiem un paēst dikti garšīgas brokastis. Atļāvos paņemt slaveno britu burgeri, kurš sākumā šķita, ka nav nokožams. Izmēru dēļ. Bet kaut kā pievārēju. Nu, un kafija. Garda bija, jā. Nākamajā rītā dzēru Stārbuku kafiju, kas bija kaut kāds čurūdens.

Pabs, dīvaini, nekādas atsauces uz ķirurgu sevī neslēpa. Vienkāršs paliels pabs, kur uz cienām durvīm rakstīts, ka aiz tām ir tualetes un papildus sēdvietas, kas kopā lasot izklausījās jokaini. Projektors, diskobumba, lieli televizoru (futbolam, regbijam un citiem nacionālajiem sporta veidiem optimizēti, šķiet), spēļu automāti un ne pārāk viesmīlīga bārmene. Tur es pirmo reizi saskāros ar čeku, kurā pats varēja ierakstīt atstājamo dzeramnaudu. Tā kā norēķinājos ar karti visur, kur vien bija tāda iespēja, šo pasākumu man nācās parakstīt pēc norēķiniem. Tad, nu apmulsu. Un rezultātā meitene palika bez tējasnaudas ;(

Tad nogājām dažus kvartālus un manas orientēšanās spējas (ha!) palīdzēja atrast pareizo skvēru ar pareizo kiosku. Kiosks TKTS. Tas ir kiosks, kurā ar atlaidēm (dažiem šoviem gan par pilnu maksu) var nopirkt biļetes uz dažādiem Vestendas un citu Londonas teātra izrāžu, komēdiju stendapu un mūziklu performancēm. Atlaides visbiežāk ir 25% – 50%. Tu aizej līdz kioskam, noskati tīkamu izrādi un cenu uz displeja, tad ej un nopērc. Jāņem vērā, ja atmiņa neviļ, ka norēķinoties ar karti tiek ņemta šāda tāda komisija.

Vēl viena īpatnība – tev nepiedāvās vietas izvēli. Tiesa, jāpiebilst, ka viņiem ir politika, ka pirmās tiek pārdotas biļetes labākajās no pieejamajām vietām. Neskatoties uz vietu, cena būs viena un tā pati. Pagājušogad bijām uz Cabaret. Tikām sēdēt trešajā rindā ;)

Šogad nosvērāmies par labu We Will Rock You. Trīsdesmit mārciņas no galviņas, kas rezultējās divās kabatā ieslidinātās biļetēs – sallī (pie mums – parterā), K rindā, kreisajā pusē.

Tad nobildējos pie Čārlija Čaplina un devāmies uz Oksfordstrītu. Nebija vēl visiem viss nepieciešamais un solītais sapirkts, tāpēc par mērķi nostādījām M&S.

Vēlējos pa ceļam iecilpot Applebodē, bet nokļūdījāmies ar ielu un Rīdžentstrītas vietā aizvilkām pa Piccadilly. Bet tas nekas. Atradām superfeinu saldumu un tējas veikalu. Bildēs piemirsās nosaukumu ietvert, tāpēc, ja nemaldos, tas bija Fortnum & Mason. Nezinu, kā ar saturu saldumiem, bet iesaiņojumi bija pa smuko, iekārtojums pa smuko. Uz visa fona dikti smukas bija vitrīnas. Diemžēl manam iksusam nav polarizācijas filtra (:), tālab bildes izpaliks.

Beigu beigās atmetām cerības nonākt no Pikadillī uz Oxfordstreet. Devāmies uz Grīnpārka metro, nolēmu, ka vismaz reizi mūžā kaut kad jāpaliek ir kādā Ritz viesnīcā, un braucām uz Oksfordas apli.

Protams, izejot uz Oksfordstrītas, izdevās sajaukt virzienu raitā gaitā lēkšojām prom no Haidparka un ieplānotā M&S. Tas nekas, iegājām, šķiet, John Lewis veikalā. Tajā lielajā milzīgajā ēkā, kurā pazūd visi un vienmēr. Šoreiz izdevās tikt sveikā cauri :)

Bet, tas nekas. Es pamanījos jau noskaidrot pie informācijas tantiņas, ka mūsu virziens nesakrīt ar viņas rādīto Haidparka atrašanās vietu. Nu, un pēdējā skriešana pa veikalu varēja sākties. M&S izstaigājām visus stāvus. Sapirkām visu, kas bija jāsapērk.

Pārtikas nodaļā es, protams, izpildījos pie pašapkalpošanās kases kā īstens latvietis. Es pa miglu atminējos, ka tās kases ir paredzētas maziem iepirkumiem līdz pieciem aitemiem. Nopētīju, ka no astoņām kasēm septiņas ir brīvas, es, nespringstot sāku skanēt un bāzt maisiņā visu. Vienā brīdī aparāts man skaidrā angļu mēlē paziņo, ka nu gan būs gana, lai es savācot maisiņu. Savācu maisiņu, gribu skanēt tālāk, bet šis saka – nekā. Maksā ragā, vecīt. Es norēķinos ar karti, ievadu pinkodu. Viss OK. Turpinu ar atlikušajiem dažiem pirkumiem. Nesatraukts paveros pār plecu un konstatēju, ka ir rinda…

Kaut kā pielauzu to aparātu turpināt skaitīt manas preces un summēt naudu. Bet, kad ievietoju karti apmaksai, jamais to apēd un paziņo, ka tūliņ ieradīsies viņa kolēģis cilvēka veidolā un man palīdzēs. Es vēlreiz palūru uz rindu, kura jau sāk mazliet neizpratnē vērties uz mani. Paraustu plecus. Pēkšņi parādās roka, kura kaut ko nospiež uz displeja, iedod man irbuli un norāda, ka tur un tur ir jāprakstās. Nu, es to izdaru, pinkodu man neviens neprasa, karti atdod. Savācu pirkumus un desoju nafig.

Nolemjam, ka uz Marble Arch metro jāvelkas baisais gabals. Tālab aizčāpojam uz autobusu pieturu, jo tajos der metro biļetes, un brauksim ka nu ar to. Jau esam pamanījušies divas reizes ar jamajiem izvizināties, tāpēc ir aptuvena nojausma par cipariem, kuri der un kuri ne. Kā gadījās, kā ne, bet nekļūdījāmies.

Atlikusī diena tika pavadīta atejot no skraidījiena pa M&S, gaidot vakaru.

Vakars klāt, mēs jožam uz centru. Tā pati smukā ar mazajām flīzītēm izdaiļotā Tottenham Court Road metro stacija un pāri pa ielu ir arī Tā Vieta, kur notiks pasākums – Dominion Theatre.

Pie ieejas pārbaudīja somu, bet smūtiju neatņēma :) Pirms izrādes visiem sasolīja pa muti un izvadīšanu, ja izmantos ierakstīšanas aparatūru un lūdza raportēt par cilvēkiem, kas uzvedās neforši, lai tiem arī varētu ierādīt, kur britu vēži ziemo. Nu, un sākās…

Salīdzinot ar Cabaret, no storija un jēgas tur bija niecīgs daudzums. Bet tas, kā tai pašā niecīgajā stāstā ir integrētas Queen dziesmas, kā tur ir pārdomāti dialogi, personvārdi, kā spēj dancāt un dziedāt aktieri… Vāks. Izrāde bija divos cēlienos, kopgarums ar pārtraukumu ir 2h 40min. Pirmais cēliens aizlidoja vienā setā. Otrais cēliens, diemžēl, turpinājās tāpat kā pirmais, bet cilvēki pēc pārtraukuma jau gribēja kaut ko ašāku, kaut kādu developmentu, kurš ieradās otrā cēliena otrajā pusē.

Principā, man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko es redzēju un kā man tas viss patika. Mūzikls ir taisīts ar mega cieņu pret Queen un Frediju Merkūriju in particular. Jā, ir dažas dziesmas, kuras viņiem diez vai vajadzēja izpildīt, jo Merkūrijam tās sanāca, bet nevienam citam nesanāk. Diezgan liela škrobe bija par to, ka džeks nespēja Bohemian Rhapsody izvilkt sākumu, bet tas bija īss brīdis. Beigās aizgāja.

Vēl sajūsminājos tīri no tehniskā viedokļa par ekrāniem. Nevarēja saprast, kas par tehnoloģiju tika tajos izmantota. Tā nebija projekcija – dikti spilgtas un košas krāsas, kā arī tie paneļi kustējās izrādes laikā un bilde visu laiku uz katra no tiem bija ideāli centrēta. LCD arī ne, mazliet par lielu. Plazma? Vai tad to var tā kustināt un kratīt? Moš OLEDi? Bet tie takš ir ellīgi dārgi. Kaut arī, ja ņem vērā, ka viņi maksā Mejam un Teiloram par dalību projektā, Mejam par aksidentālu dalību atsevišķās izrādēs, EMI autortiesības, Viktorijai Bekhemai par viņas vārda valkāšanu, utt

Mazliet nokaitināja kaut kādi skatītāji, kuri uzskatīja, ka Who Wants to Live Forever pēdējā pantiņa laikā ir jāuzsvilpj. Lai jautrāk. Te ir vietā piebilst, ka mums aiz muguras bija viena meitene, kura svilpa tad, kad vajadzēja, bet darīja to tā, ka man nācās ausis taisīt ciet. Es biju autā, ka čika tā var svilpt. Un bez pirkstiem!

Kopumā šovs bija super. Ja neskaita dažus aksidentus, dziesmas izpildītas ļoti labi, joki gana, ikgadējā teksta minimāla adaptācija tekošajiem notikumiem arī ir, utt. Viņi nevienā dziesmā, šķiet, neatļāvās izmainīt vairāk kā vienu vārdu. Un arī tas bija ļoti veiksmīgi.

Mīļākie tēli? Fetišs, bet abi divi skotu/velšu aktieri. Nav brīnums, ka skoti močīja angļus. Viņiem savā izloksnē perfekti padodās varonīgas un iedvesmojošas uzrunas. Riktīgi fetišs, ne?

Pēc teijātera nemarinējām un devāmies mājup.

No rīta pamodāmies, knapi sapakojām čumodānus. Pilni, maitas. Nosvēru smagāko – 15,3. Lidostā izrādījās 15,4. Fū. Braucām uz līverpūles ielu, kāpām Stanstedas ekspresī, iečekojāmies bez rindas pa smuko, izgājām drošības procedūras bez aizķeršanās, tikām lidmašīnā bez problēmām, lidojums mierīgs. Ja neskaita to, ka man dēļ iesnām vienu brīdi šķita, ka es labprāt izkāptu. Uzacīs dūra tā, ka mas nelikās. Jebkuru nāves veidu es tobrīd biju gatavs pieņemt. Nu, un vēl pamanījos ieiet labierīcībās pirms turbulences un sākt mazās darīšanas tās laikā.

Brauciens izdevies. Vai nākamgad uz Londonu, nezinu. Vestenda, tiesa, ir ļoti vilinoši. Tā ir tāda lieta, kuras dēļ vien ir vērts aizšaut uz vienu vakaru turp. Gribās uz ar Ami aizdoties līdz Legolandei Dānijā. Un otrajā braucienā gribētos uz Parīzi. Varbūt sadūšošos vēlreiz uzkāpt ar kājām līdz trešajai platformai Eifelī. Bet nevar jau zināt. Ekonomika ir tur lejā, pavilks līdzi visu. Ja jāizvēlās, tad brauksim ar meitiņu un Parīze lai paliek pensijas vecumam :)

WWRY bija labs punkts uz braucienam. Vēl, protams, ir mācība par staigāšanas apjomiem. Nav ko pārspīlēt. Visu tāpat nepaspēsi. Labāk ar prātu pieiet un lēnām, tad no tā paša viena tu iegūsi daudz vairāk nesteidzoties, nekā no diviem steigā.

Rīt dažas bildītes.

Londona 2008 #3

Svētdiena. Ceļamies – veļamies. Brauktin brauksim nu uz Griniču.

Tā kā sestdienās un svētdienās parasti ir plānotie remontdarbi, tad cītīgi provējām izkost – kurš kur ko rok un kā to visu savilkt kopā. Noskaidrojām, ka mums ir jābrauc no sākuma ar metro, bet pēcāk ar DLR vilcienu līdz kaut kādai tur stacijai, kurā tad nu mums visu arī izstāsīs.

(more…)

Londona 2008 #2

Pulkstens rāda aptuveni astoņi, kas pēc tēvzemes laika būtu precīzi desmit. Ir sajūta, ka miega ir ticis gana. Satuntulējamies vieglās drēbītēs un desojam uz Notinghilu. Uz Portabello road market. Protams, ka tas tikai un vienīgi Hjū un Džūlijas filmas Notting Hill ietekmē.

Neko daudz pa ielām blandīties nenācās. Paejot garām ielas malā skaisti perpendikulāri noparkotam smārtam (jēgas lielas nav, jo jamais cik garš, tik plats), desmit minūšu laikā lēnā gaitā bijām attiecīgās ielas galā, kāri veroties notiekošajā. Apjausma nāca uzreiz. Esam mazliet par agru. Šis tas darbojas, bet lielākā daļa vēl tikai krāmē ārā preci. Antīkas lietas, jocīgas lietas, ēdamas lietas un dzeramas lietas, velkamas lietas, nezināmām darbībām paredzētas lietas un vēl viskautkas. Protams, pa tūristiem domātām cenām.

(more…)

Londona 2008 #1

Oi, gentlemen, gentlewomen, and gentletranssexuals! Esmu atgriezies no četru pilnu dienu tūres pa Londonu un ir šis tas stāstāms. Ja ne jums, tad sev – lai neaizmirstu. Varētu nosolīties šoreiz neizplūst, bet, šķiet, neizdosies.

Londona, ak Londona. Tīk man Tā pilsēta, kā cītīgs lasītājs jau būs iegaumējis. Tāpat kā tā zeme. Vismaz līdz brīdim kamēt mani neviens nav piespiedis padzīvot kādā no vietējiem geto. Bet nu par mikroiespaidiem.

Ak, jā. Bildes ielikšu pēdējā sērijas ierakstā.

(more…)

Atpakaļ no Latgolas (bildēs)

Dažas bildes kā atskats uz braucienu, par kuru ir, ko stāstīt arī bez šī.

Šis skats pavērās no vietas, kurā nakšņojām pēdējo nakti – Dridži.

Skats uz Drīdža ezeru no mājiņas

(more…)

Angija, diena pirmā

Turpinām stāstu par šīs vasaras Anglijas ceļojumu. Atsvaidzināt atmiņu var pie ievada.

Rīgas lidosta mūs sagaidīja laicīgi. Lai kā mēs bijām centušies distributēt līdzivedamo starp diviem čemodāniem un divām rokas bagāžas somām, sverot un pārsverot uz mājās esošajiem svariem, rezultātā viens no abiem izvērtās par vienu kilogramu smagāks, nekā ieteicams. Apmulsumā un bēdās es neaizdomājos līdz acīmredzamajam vienkāršajam risinājumam – pārkraut lieko kilogramu kaut kur citur. Kas liegi pārvērtā desmit Ryanairam samaksātos latos. Otrā nopietnā pārmaksa.

(more…)

Atpakaļ no Latgolas

Vakar vakarā visi trīs atgriezāmies no Latgales apceļošanas (kur-acis-rāda tipa pasākums). Ir gana daudz, ko stāstīt, bet nevaru piespiest sevi, kamēt neesmu pabeidzis Anglijas brauciena aprakstu :) Tā kā – nāksies mazliet paciesties jums un stipri daudz iespringt mums.

Kopumā – izbraucām otrdien ap pusdienlaiku, atgriezāmies piektdien ap pusastoņiem vakarā. Nobraukts viens tūkstotis kilometru ar vidējo ātrumu 61 km/h. Izdzerti 82 litri degvielas ar vidējo apetīti – 8.2l uz simts km. Kopējais ceļā pavadītais laiks (excluding stops) – 15 stundas precīzi. Apraksts gan jau ka būs.

Vokors pī azara

Angija, ievads

Esam veiksmīgi atgriezušies no četru pilnu un divu nepilnu dienu ceļojuma pa Angliju. Jā, Angliju, jo tieši tā bija Lielbritānijas daļa, kuru apmeklējām. Kopumā, jāsaka, ka izbrauciens pārspēja gaidīto un ir izdevies par tiem pašiem neiespējamajiem 200%. Pirmajā ierakstā mazliet ievadu – kurp, kā un kāpēc devāmies.

Jau gada sākumā tika nolemts, ka būtu jauki apmeklēt Ņūforestu. Ņūforesta ir dabas liegums Anglijas dienvidos, kuram aizsargājams statuss ir kopš 11. gadsimta, kad tas kļuva par karalisko mežu medību un atpūtas vajadzībām. Pašlaik tā ir pilnībā norobežota teritorija, kurā ir ciematiņi, brīvdabā ij pa ceļiem ij pa neceļiem klimst zirgi un citi kustoņi, kā arī ir rodamas citas izklaides, kuras kā maziem, tā lieliem pilsētniekiem varētu patikt.

(more…)

Atvaļinājums 2008, pt.1

Ir pienākusi tā diena, pēc kuras seko divas nedēļas atvaļinājuma.

Plānos ietilpst nosvinēt meitas 3. dzimumdienu. Jā, te būtu jāpiebilst uff, kā tas laiks skrien.

Plānos ietilpst nosvinēt arī otras puses dzimumdienu. Tiesa, ne Latvijā. Kā gadījās, kā ne, bet ceturtdien Lāču famīlija pilnā komplektācijā atdalās no šīs miermīlīgās hokeja lielvalsts, lai piecas dienas pavadītu, blandoties pa Lielbritānijas dienvidu galu. Precīzāk – dosimies uz Anglijā, Hempšīrā esošo Ņūforestu (vikipēdija). Nodarbību plāns man nav zināms, jo apzināti to atstāju kultorga pārziņā. Transports ryanair lidmašīnas un pēcāk īrēta auto veidā, akomodācija jauka un bērniem draudzīga B&B veidā.

Vairāk pa jokam parādījās plāns B, kurš realizētos tad, ja meitai būtu akūti iebildumi pret atkārtotu lidošanu (atpakaļ). Hipotētiskais atgriešanās plāns B ietver braucienu ar sauszemes un pazemes/zemūdens transportu atpakaļ uz letlandi. Es gan esmu teju vai par 99.9% pārliecināts, ka atpakaļceļš vairāk izskatīsies pēc plāna A (lidmašīnas). Bet rezerves varianti ir jāparedz. It sevišķi, ja tie ir aizraujoši :)

Jā, starp citu, izskatās, ka no ceļojuma apraksta es neizvairīšos, jo man to lika apsolīt ne viens vien cilvēks. Tad, nu, būs vien jāņem līdzi lielais papirusa rullis, kurā ieskrāpēt notikumus un nenotikumus.

Turcija, 2k7

Sanāca aizdoties četru dienu plezīrā uz Kemeru Turcijā. Piecas zvaigznes, ultra all inclusive paka (tā gan bija 99% tur esošo). Dažas atziņas neorderēta saraksta paskatā.

  • Lidojums ir trīs stundas. Bōring. Labi, ka vismaz ēst dod.
  • Transfērs no lidostas līdz viesnīcai – viena stunda. Ja brauc ar kopējo autobusu, var ievilkties līdz pat divām vai trim.
  • 40°C pa dienu (mitrums 15-20%) un 31°C vakarā/naktī (mitrums ~60%) man bija mazliet par karstu. Bet pierast var.
  • Aknas atstājiet mājās, ja ņemat opciju dzert un ēst bez ierobežojumiem. Kaloriju skaitītāju arī.
  • Kā jau Vidusjūrā, ūdens ir ellīgi sāļš. Esiet gatavi.
  • Snorkelēt tur nav vērts, lai arī vienveidīgs zivju klāsts laiku pa laikam var iekampt kāju apmatojumā. To labāk darīt kur citur.
  • Čības, čības, čības. Jebkura virsma pa dienu uzkarst tā, ka, ja pacenšās, pat var iegūt apdegumu.
  • Tas, tiesa, ir individuāli, bet antisaules krēms ar to mistisko indeksu 30 man bija par stipru. Neko daudz neiedegu. Ņemiet divdesmit.
  • No izklaidēm, ja ir limitēts laiks, var paņemt paraseilingu. Dikti daiļš, nomierinošs un visādi citādi baudu sniedzošs pakalpojums. Mūsu galā maksāja 40 zaļos no galviņas par 10 min. Var sarunāt arī pēc izlidināšanās peldi no laivas.
  • Ūdensmoči ir vārgi. Maksimālais ātrums it kā ir ok (savi 70km/h pa jūru nav slikti), bet stūre negriežas tik asi, kā gribētos, kā arī neceļ ārā tik smuki, kā gribētos.
  • Ja pērkamais objekts ir nokaulējams, atsvišķos gadījumos var ieekonomēt pat divas trešdaļas no sākotnējās cenas.
  • Priecēja fakts, ka pārdevēji nav uzmācīgi. Ja jūs sakāt nē un ejiet prom, pakaļ neskrien un nelamājas arī.
  • Apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī no manis pieredzētā.
  • Cilvēki visā visumā ir sirsnīgi, atsaucīgi un laipni. Protams, ka uz pārdošanu un tūrismu orientēti :)
  • Apkalpojošajā sfērā strādājošie teju vienmēr zin kā angļu, tā krievu valodu.
  • Antālijas lidosta ir ateja. Piebāzta, nav vietu kur apsēsties normāli un maz bodīšu. Burgerkings varētu būt visdārgākais pasaulē.
  • Līdzi ņemiet dolārus. Eiro kurss parasti ir dramatisks, bet turku lirās cenu apgūt (salīdzināšanas nolūkos) četrās dienās nevar.
  • Ja ir vēlme uz dienu aizdoties prom no viesnīcas, nepērciet pakas tur. Apmeklējiet tuvīno pilsētiņu. Tur, teiksim, raftingu uz visu dienu (ar kaulēšanos) var dabūt par dolāriem 12 (!!!).
  • Krēslus pie jūras un/vai baseina ieņemiet laicīgi. Pietiek uzlikt dvieļus un tie būs jūsi uz visu dienu. To, tiesa, vajag darīt pirms došanās brokastīs. Vēlāk var būt par vēlu.
  • Mūsu viesnīca sevī vēl ietvēra vairākus bārus, rezervējamus un UAI pakas cenā iekļautus restorānus, kinoteātri, masāžas salonu, pirtis, spa kompleksu, boulinga zāli, utt. Visu pat neuzskaitīšu. Ārā bija vairāki bāri, baseini (ieskaitot bērnu), amfiteātra tipa skatuve, pankūkbāru, tējnīcu, utt.
  • Viens mīnuss – Kemerā nevar obzervēt saulrietu pie jūras, jo tā riet kalnos.
  • Nesatraucaties, bet turki (vismaz transfēristi) brauc trakāk nekā jebkas, ko esmu redzējis. Bet jāuzticās. Galu galā viņi savu darbu zin.
  • Jā, un par karstumu var tik dikti neuztraukties. Gadās, ka tur augustā ir savi piecdesmit pa dienu. Bet visur ir kondicionieri (ieskaitot arī transportlīdzekļus).

Pasākums bija izdevies. No sākuma uz Turciju skatījos ar skepsi, bet tagad varu teikt droši – braukšu vēl.