Feini, ka bijām gana prātīgi, lai paņemtu autonomā papildus atcelšanas pozīciju, pateicoties kam nebija jāsatraucas par naudas atgūšanu. Lidmašīnas refund pieteicu. Atlika divas viesnīcas – pirmā nakts un otrā. Otrās nakts viesnīca, šķiet, visu atdos, savukārt par pirmo nakti mazliet iebremzējām un atcēlām palikšanu 46 stundas pirms ierašanās, kas bija 2 stundas par vēlu :/

Te gan jāpiebilst, ka saskaņotais atvaļinājums nepaliks bez piedzīvojumiem. Rīt no rīta kāpsim savā opeļveidīgajā pepelacā, lai mērotu tik tālu ceļu uz vietu, kuras nosaukums ir kur acis rāda. Visticamākais, ka tās rādīs kaut kur Čehijas, Austrijas un Vācijas virzienā. Bet anyway, mazliet ieberzāmies ar to Īslandes izvirtušo vulkānu.

Mazliet māc bažas, vai pateicoties vispārējai gaisa satiksmes neesamībai visi slavenie šaurie Polijas ceļi nebūs pārpildīti ar transportlīdzekļiem, kas varētu mēreni paildzināt braucienu un samazināt apskates objektu skaitu.

Sīkāks apraksts un daži secinājumi sekos.

Ir skaidrs, kā varētu aizvākt mūsu daiļavas puļķēt gribošos britu tūristus no Rīgas. Vajadzētu sarunāt ar kādu no lētajām aviokompānijām, lai atver reisu uz Kijevu. Cenas tur ir tādas pašas, kā pie mums, bet skaistas meitenes tur irteju vai visas. Attiecīgi, ar zināmām investīcijām reklāmā Latvija varētu tapt brīva no tiem jākļiem.

Pirmajā vakarā nolēmām, ka katrs krievu valodā izrunāts lamuvārds tā teicējam izmaksās 5 grivnas (50 santīmus). Šodien savilktajos galos, pirmās divas vietas aizņem 120 un 100 grivnu autori. Kopā savācās 345 grivnas, kas ir aptuveni 35 mūsu vietējo naudiņu. Es lepni gozējos trešajā vietā ar 50 grivnām. Mana rekomendācija bija katram noziedot šo naudu labdarībai sev tīkamā formātā un vietā.

Ceļu satiksmes noteikumi Kijevā neeksistē. Ja ir iespējams, visi brauc pie sarkanā, nespringstot pārvietojas pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, par ātruma ierobežojumiem vispār nerunājot. Apstādinot taksi vai poputku ij neceri, ka tā piebrauks pie malas. Ja ielai vienā virzienā ir trīs joslas, tad tieši trešajā (pa vidu) tas arī pieturēs, to neatstājot arī kaulēšanās un vajadzīgās ielas meklēšanas kartē procesā. Ja esi pie ielas, audiovizuālais noformējums garantēti saturēs nepārtrauktu pīpināšanu. Tiesa, pie gājēju pārejām viņi stājas biežāk, nekā varētu būt domājis. Ar visu šo viņi sestdienās un svētdienās savu lielāko ielu centrā aizver motorizētajiem transportlīdzekļiem un gājēji pa to var vazāties krustu šķērsu. Tas bija feini.

Cenas, kā jau minēju, ir teju vai identiskas mūsējām. Ar dažiem plusmīnus. Tiesa, vēriens ir cits. Piemēram, mazās maksimas tipa veikalā alkohola nodaļā ir skapītis, kurā iegādei ir izlikti dzērieni, kuru cena ir piecdesmit un sešdesmit tūkstoši grivnu (5 un 6 tūkstoši latu) par pudeli.

Cilvēki uz ielām un visur citur ir ļoti atsaucīgi, draudzīgi, lai arī ne vienmēr smaidīgi. Nav starpības, vai Tu ceļu uz kaut kurieni prasi trīspadsmitgadīgam tīnim, tikko no S klases mersedesa izkāpušam uzvalkotam onkulim, trīs strīpas uz savām treniņbuiksēm ieguvušam īsmatainam puisim vai milicim. Visi padomās, pastāstīs un nereti arī paiesies līdz ielas stūrim, lai parādītu virzienu.

Ukraiņu valoda ir dikti smieklīga. Saprotamība variējas no runātāja un tēmas, bet aptuveni ir 30% līmenī. Vēl smieklīgāk ir, kad Azerbaidžānas pārstāvim liek lasīt skaļā balsī to, kas rakstīts mūsu pasē par tās piederību. Latviski.

Viņiem ir iestāde, kurā turpat brūvētu alu var dzert ne tikai no 0.33L, 0.5L vai 1L kausiem, bet pat no 1.5L. Un alus nebūt nebija smādējams.

Viens no ekonomiskās krīzes ierobežošanas veidiem ir depozītu iesaldēšana, ļaujot izņemt tikai uzkrātos procentus. Vietējais lidiņš ir tāds pats, kā pie mums, tikai virtuve ir vietējā un vietas ir vēl mazāk. Metro ar savām piecdesmit kapeikām par reizi ir lēts, ērts, bet diezgan pilns veids kā pārvietoties. Vietējā upe Dņepra ir milzīga. Viņi aktīvi būvējas (jauc mājas, ceļ mājas, ceļ tiltus, remontē un būvē ceļus, utt), gatavojoties UEFA EURO 2012.

Kijeva ir ļoti skaista un grandioza pilsēta. Uz to ir vērts aizbraukt atsevišķā tūrisma tūrē.

Šī bija piedienīgi jauka idilliska bilde, kā puisis bildēja meiteni.

Šis skats mani tik dikti pavilka, ka bildējot notrīcēja roka. Britu onkas :)

Nu, un te nu ir zoss. Ieinteresēta.

Lai arī vieta maksāja vienu paundu, es pamanījos no tā iekasēšanas netīšām izvairīties.

Gulbis. Tuvbildne.

Vāvere vietā, kur tās nedrīkst barot. Es nebaroju.

Šī ir švarcvāvere. Dusmīga, saspringusi un muskuļota.

Vestminsteres tornis ar pulksteni. Tur iekšā ir zvans, kuru sauc par Bigbenu.

Šie ir pasūtījuši to šampanieša tūri. Superfeini izskatās.

Atpakaļceļā. Vakars, statīva nav.

Perpendikulārā parkošanās. Pie mums par šito nosodītu. Tur paslavētu.

Kur, kur ir Skotija?

A te mūs neinteresē, kas tev par vāgenu. Klamburs virsū, papīrs logā un aiz tīrītāja.

Viens no daudzajiem dažādajiem ielu muzikantiem.

Vāveres industriālās vulgaris.

Sienas gleznojums pie kādas apavu remontdarbnīcas.

Tas ir netālu no vietas, kur ir iepriekšredzētā norāde uz Skotiju. Tādi izskatās īsteni skoti. Nav tik kilta.

Kad metro darbinieki streiko, viņiem ir aizvietotāji.

Viktorijas un Alberta muzeja pagalms.

Baloži līksmi sasēduši tur, jo vadu nav.

Temza.

Šis bija feins pabs. Temzas krastā.

Dikti smuki izgleznotā halle Griničā.

Griničas skolas komplekss no augšas.

Kuģītis ar zīmīgu nosaukumu.

Kuģītis bez zīmīga nosaukuma.

Šie kuģīši ir pavisam toč bez zīmīgiem nosaukumiem.

Tauera tiltucītis ukucītis.

Tauerā dzīvo logos tādi.

Tas viss ir cmukais salūc. Wī.

Zemu koku tur nebija ij tuvumā. Autobuss tur nebrauc. Aiz kam tā, nez?

Vienkārši smuka fasāde.

Es un vecais Čārlijs.

Nē, izrādījās, ka viņš neguļ. Raksta īsziņu vai pārlūko tīmeklīti.

Beigu beigās, cēlāmies un devāmies uz Leisterskvēru. Mani pārsteidz, ka daudzas vietas neizrunā tā, kā pēc rakstības varētu šķist. Leisterskvērs, piemēram, rakstās kā Leicester sq. Ej nu saproti tos britus…

Braucām līdz Oxford circus un devāmies meklēt skvēru. Mazliet sajaucām destinācijas, jo iepriekš bijām braukuši līdz Picadilly circus. Un tagad uzdevums šķita mazliet savādāks :) Bet, nekas. Atradām čainataunu. Atradām čainataunā pabu (kontraversāli, ne?). Pabs saucās Krunkainais Ķirurgs. Pa senlatviešu modei būtu Pie Krunkainā Ķirurga. Tas gan netraucēja mums tur būt pirmajiem apmeklētājiem un paēst dikti garšīgas brokastis. Atļāvos paņemt slaveno britu burgeri, kurš sākumā šķita, ka nav nokožams. Izmēru dēļ. Bet kaut kā pievārēju. Nu, un kafija. Garda bija, jā. Nākamajā rītā dzēru Stārbuku kafiju, kas bija kaut kāds čurūdens.

Pabs, dīvaini, nekādas atsauces uz ķirurgu sevī neslēpa. Vienkāršs paliels pabs, kur uz cienām durvīm rakstīts, ka aiz tām ir tualetes un papildus sēdvietas, kas kopā lasot izklausījās jokaini. Projektors, diskobumba, lieli televizoru (futbolam, regbijam un citiem nacionālajiem sporta veidiem optimizēti, šķiet), spēļu automāti un ne pārāk viesmīlīga bārmene. Tur es pirmo reizi saskāros ar čeku, kurā pats varēja ierakstīt atstājamo dzeramnaudu. Tā kā norēķinājos ar karti visur, kur vien bija tāda iespēja, šo pasākumu man nācās parakstīt pēc norēķiniem. Tad, nu apmulsu. Un rezultātā meitene palika bez tējasnaudas ;(

Tad nogājām dažus kvartālus un manas orientēšanās spējas (ha!) palīdzēja atrast pareizo skvēru ar pareizo kiosku. Kiosks TKTS. Tas ir kiosks, kurā ar atlaidēm (dažiem šoviem gan par pilnu maksu) var nopirkt biļetes uz dažādiem Vestendas un citu Londonas teātra izrāžu, komēdiju stendapu un mūziklu performancēm. Atlaides visbiežāk ir 25% – 50%. Tu aizej līdz kioskam, noskati tīkamu izrādi un cenu uz displeja, tad ej un nopērc. Jāņem vērā, ja atmiņa neviļ, ka norēķinoties ar karti tiek ņemta šāda tāda komisija.

Vēl viena īpatnība – tev nepiedāvās vietas izvēli. Tiesa, jāpiebilst, ka viņiem ir politika, ka pirmās tiek pārdotas biļetes labākajās no pieejamajām vietām. Neskatoties uz vietu, cena būs viena un tā pati. Pagājušogad bijām uz Cabaret. Tikām sēdēt trešajā rindā ;)

Šogad nosvērāmies par labu We Will Rock You. Trīsdesmit mārciņas no galviņas, kas rezultējās divās kabatā ieslidinātās biļetēs – sallī (pie mums – parterā), K rindā, kreisajā pusē.

Tad nobildējos pie Čārlija Čaplina un devāmies uz Oksfordstrītu. Nebija vēl visiem viss nepieciešamais un solītais sapirkts, tāpēc par mērķi nostādījām M&S.

Vēlējos pa ceļam iecilpot Applebodē, bet nokļūdījāmies ar ielu un Rīdžentstrītas vietā aizvilkām pa Piccadilly. Bet tas nekas. Atradām superfeinu saldumu un tējas veikalu. Bildēs piemirsās nosaukumu ietvert, tāpēc, ja nemaldos, tas bija Fortnum & Mason. Nezinu, kā ar saturu saldumiem, bet iesaiņojumi bija pa smuko, iekārtojums pa smuko. Uz visa fona dikti smukas bija vitrīnas. Diemžēl manam iksusam nav polarizācijas filtra (:), tālab bildes izpaliks.

Beigu beigās atmetām cerības nonākt no Pikadillī uz Oxfordstreet. Devāmies uz Grīnpārka metro, nolēmu, ka vismaz reizi mūžā kaut kad jāpaliek ir kādā Ritz viesnīcā, un braucām uz Oksfordas apli.

Protams, izejot uz Oksfordstrītas, izdevās sajaukt virzienu raitā gaitā lēkšojām prom no Haidparka un ieplānotā M&S. Tas nekas, iegājām, šķiet, John Lewis veikalā. Tajā lielajā milzīgajā ēkā, kurā pazūd visi un vienmēr. Šoreiz izdevās tikt sveikā cauri :)

Bet, tas nekas. Es pamanījos jau noskaidrot pie informācijas tantiņas, ka mūsu virziens nesakrīt ar viņas rādīto Haidparka atrašanās vietu. Nu, un pēdējā skriešana pa veikalu varēja sākties. M&S izstaigājām visus stāvus. Sapirkām visu, kas bija jāsapērk.

Pārtikas nodaļā es, protams, izpildījos pie pašapkalpošanās kases kā īstens latvietis. Es pa miglu atminējos, ka tās kases ir paredzētas maziem iepirkumiem līdz pieciem aitemiem. Nopētīju, ka no astoņām kasēm septiņas ir brīvas, es, nespringstot sāku skanēt un bāzt maisiņā visu. Vienā brīdī aparāts man skaidrā angļu mēlē paziņo, ka nu gan būs gana, lai es savācot maisiņu. Savācu maisiņu, gribu skanēt tālāk, bet šis saka – nekā. Maksā ragā, vecīt. Es norēķinos ar karti, ievadu pinkodu. Viss OK. Turpinu ar atlikušajiem dažiem pirkumiem. Nesatraukts paveros pār plecu un konstatēju, ka ir rinda…

Kaut kā pielauzu to aparātu turpināt skaitīt manas preces un summēt naudu. Bet, kad ievietoju karti apmaksai, jamais to apēd un paziņo, ka tūliņ ieradīsies viņa kolēģis cilvēka veidolā un man palīdzēs. Es vēlreiz palūru uz rindu, kura jau sāk mazliet neizpratnē vērties uz mani. Paraustu plecus. Pēkšņi parādās roka, kura kaut ko nospiež uz displeja, iedod man irbuli un norāda, ka tur un tur ir jāprakstās. Nu, es to izdaru, pinkodu man neviens neprasa, karti atdod. Savācu pirkumus un desoju nafig.

Nolemjam, ka uz Marble Arch metro jāvelkas baisais gabals. Tālab aizčāpojam uz autobusu pieturu, jo tajos der metro biļetes, un brauksim ka nu ar to. Jau esam pamanījušies divas reizes ar jamajiem izvizināties, tāpēc ir aptuvena nojausma par cipariem, kuri der un kuri ne. Kā gadījās, kā ne, bet nekļūdījāmies.

Atlikusī diena tika pavadīta atejot no skraidījiena pa M&S, gaidot vakaru.

Vakars klāt, mēs jožam uz centru. Tā pati smukā ar mazajām flīzītēm izdaiļotā Tottenham Court Road metro stacija un pāri pa ielu ir arī Tā Vieta, kur notiks pasākums – Dominion Theatre.

Pie ieejas pārbaudīja somu, bet smūtiju neatņēma :) Pirms izrādes visiem sasolīja pa muti un izvadīšanu, ja izmantos ierakstīšanas aparatūru un lūdza raportēt par cilvēkiem, kas uzvedās neforši, lai tiem arī varētu ierādīt, kur britu vēži ziemo. Nu, un sākās…

Salīdzinot ar Cabaret, no storija un jēgas tur bija niecīgs daudzums. Bet tas, kā tai pašā niecīgajā stāstā ir integrētas Queen dziesmas, kā tur ir pārdomāti dialogi, personvārdi, kā spēj dancāt un dziedāt aktieri… Vāks. Izrāde bija divos cēlienos, kopgarums ar pārtraukumu ir 2h 40min. Pirmais cēliens aizlidoja vienā setā. Otrais cēliens, diemžēl, turpinājās tāpat kā pirmais, bet cilvēki pēc pārtraukuma jau gribēja kaut ko ašāku, kaut kādu developmentu, kurš ieradās otrā cēliena otrajā pusē.

Principā, man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko es redzēju un kā man tas viss patika. Mūzikls ir taisīts ar mega cieņu pret Queen un Frediju Merkūriju in particular. Jā, ir dažas dziesmas, kuras viņiem diez vai vajadzēja izpildīt, jo Merkūrijam tās sanāca, bet nevienam citam nesanāk. Diezgan liela škrobe bija par to, ka džeks nespēja Bohemian Rhapsody izvilkt sākumu, bet tas bija īss brīdis. Beigās aizgāja.

Vēl sajūsminājos tīri no tehniskā viedokļa par ekrāniem. Nevarēja saprast, kas par tehnoloģiju tika tajos izmantota. Tā nebija projekcija – dikti spilgtas un košas krāsas, kā arī tie paneļi kustējās izrādes laikā un bilde visu laiku uz katra no tiem bija ideāli centrēta. LCD arī ne, mazliet par lielu. Plazma? Vai tad to var tā kustināt un kratīt? Moš OLEDi? Bet tie takš ir ellīgi dārgi. Kaut arī, ja ņem vērā, ka viņi maksā Mejam un Teiloram par dalību projektā, Mejam par aksidentālu dalību atsevišķās izrādēs, EMI autortiesības, Viktorijai Bekhemai par viņas vārda valkāšanu, utt

Mazliet nokaitināja kaut kādi skatītāji, kuri uzskatīja, ka Who Wants to Live Forever pēdējā pantiņa laikā ir jāuzsvilpj. Lai jautrāk. Te ir vietā piebilst, ka mums aiz muguras bija viena meitene, kura svilpa tad, kad vajadzēja, bet darīja to tā, ka man nācās ausis taisīt ciet. Es biju autā, ka čika tā var svilpt. Un bez pirkstiem!

Kopumā šovs bija super. Ja neskaita dažus aksidentus, dziesmas izpildītas ļoti labi, joki gana, ikgadējā teksta minimāla adaptācija tekošajiem notikumiem arī ir, utt. Viņi nevienā dziesmā, šķiet, neatļāvās izmainīt vairāk kā vienu vārdu. Un arī tas bija ļoti veiksmīgi.

Mīļākie tēli? Fetišs, bet abi divi skotu/velšu aktieri. Nav brīnums, ka skoti močīja angļus. Viņiem savā izloksnē perfekti padodās varonīgas un iedvesmojošas uzrunas. Riktīgi fetišs, ne?

Pēc teijātera nemarinējām un devāmies mājup.

No rīta pamodāmies, knapi sapakojām čumodānus. Pilni, maitas. Nosvēru smagāko – 15,3. Lidostā izrādījās 15,4. Fū. Braucām uz līverpūles ielu, kāpām Stanstedas ekspresī, iečekojāmies bez rindas pa smuko, izgājām drošības procedūras bez aizķeršanās, tikām lidmašīnā bez problēmām, lidojums mierīgs. Ja neskaita to, ka man dēļ iesnām vienu brīdi šķita, ka es labprāt izkāptu. Uzacīs dūra tā, ka mas nelikās. Jebkuru nāves veidu es tobrīd biju gatavs pieņemt. Nu, un vēl pamanījos ieiet labierīcībās pirms turbulences un sākt mazās darīšanas tās laikā.

Brauciens izdevies. Vai nākamgad uz Londonu, nezinu. Vestenda, tiesa, ir ļoti vilinoši. Tā ir tāda lieta, kuras dēļ vien ir vērts aizšaut uz vienu vakaru turp. Gribās uz ar Ami aizdoties līdz Legolandei Dānijā. Un otrajā braucienā gribētos uz Parīzi. Varbūt sadūšošos vēlreiz uzkāpt ar kājām līdz trešajai platformai Eifelī. Bet nevar jau zināt. Ekonomika ir tur lejā, pavilks līdzi visu. Ja jāizvēlās, tad brauksim ar meitiņu un Parīze lai paliek pensijas vecumam :)

WWRY bija labs punkts uz braucienam. Vēl, protams, ir mācība par staigāšanas apjomiem. Nav ko pārspīlēt. Visu tāpat nepaspēsi. Labāk ar prātu pieiet un lēnām, tad no tā paša viena tu iegūsi daudz vairāk nesteidzoties, nekā no diviem steigā.

Rīt dažas bildītes.

Tā kā sestdienās un svētdienās parasti ir plānotie remontdarbi, tad cītīgi provējām izkost – kurš kur ko rok un kā to visu savilkt kopā. Noskaidrojām, ka mums ir jābrauc no sākuma ar metro, bet pēcāk ar DLR vilcienu līdz kaut kādai tur stacijai, kurā tad nu mums visu arī izstāsīs.

Mums tik pasaki. Centrālajā līnijā iekšā un Monument stacijā ārā. Ātri noorientējamies, uz kuru pusi ir DLR vilcieni un desojam. Kas nebūtu precīzi. Precīzi būtu desojam lejā pa trepēm, eskalatoriem un slīpiem tuneļiem. Radās iespaids, ka mēs esam nokāpuši viszemākajā vietā visā Londonas pazemes tuneļu mistrojumā. Nu, un tur lepns un stalts uz sliedēm tup tramvajs. Vilciens, atvainojiet. Durvis vaļā līdz ūkai, uzraksts uz jamā nekāds. Pēc brīža sapratu, ka platformas indikatorā redzamais uzraksts Check the front of the train tieši to arī nozīmē – jāskatās uz vilciena, lai noskaidrotu, kurp tas dodas.

Bet pa tam jau tika atrasta kundzīte (starp citu, kur-kur, bet Londonas pazemē ir visatsaucīgākais personāls no manis jebkur un jebkad satiktā). Kura, kā izrādījās, visu zin. Jābrauc līdz Vestferijai, tur būšot replaement bus, kurš mūs tālāk kaut kur vedīšot.

Nu, ja vajag, tad vajag, Braucam. Solītajā stacijā (pēc apmulsuša meklējumu brīža izrādās, ka tās tuvumā, bet uz stabiem ir papīra lapiņas salīmētas ar bultiņām) ir solīts autobuss, kurā sakāpj daudz cilvēku. Vedīšot mūs līdz suņa salas galam – Island Gardens. Vai mums ir izvēles iespēja? Lai tik ved.

Diezgan interesants guļamrajons, teikšu jums. Simpātisks. Mazu mulsumu gala stacijā radīja tas, ka autobusa pieturvieta nebūt nesaucās Island Gardens. Tiesa, pamanījām, ka visi kāpj ārā (acīgi, ne?). Tad jau kāpām arī mēs. Izrādās, ka blakus esošo DLR staciju tieši tā arī sauc.

Viena pietura ar jamo un esam Griničā. Tipiska niecīgu stāvu apbūve, lai rojalitāšu sabūvētās ēkas izskatās vēl lielākas. Aizdevāmies līdz piestātnei, kur ar salīdzinoši milzīgu vilšanos noskaidrojam, ka Cutty Sark (liels vecs kliperis) vēl nav atlikts savā vietā. Ko padarīs, takš neies tagad jamo pieprasīt, ne? Nopērkam biļetes atpakaļceļam, kurš bija paredzēts pa Temzu līdz Toweram.

Atpakaļceļā ar mazām problēmām (bija agrs) atradām brokastošanas vietu. Meksikāņu iestādījumu, kurš mūs aplaimoja ar dažiem pārsteigumiem. Pirmām kārtām – dikti jo dikti garšīgām kafijām. Otrām kārtām – paprasot, vai vajadzēs klāt maizīti, tiek atnestas divas brankas šķēles maizes, kurām pa vidu ir sasmērēts sviests/margarīns. Nu, tādas šķēles, ka mana varenā mute dabūtu pacīnīties, ja vien man neienāktu prātā gaišā doma tās šķēles ēst pa vienai. Tā arī vienu apēdu.

Lai cik tas nebūtu amizanti, meksikāņu restorāna brokastu piedāvājums sastāvēja tīri no britu full breakfest variācijām. Ar pupiņām, bez pupiņām, ar šķiņķi, bez šķiņķa. Dktās variācijas. Beigu beigās visi tāpat bija gardi paēduši un gatavi doties Griničas iekarošanā.

Pačots, veči. Reāls pačots būvētājiem. Šķiet, ka kaut kādus sava lepnuma elementus briti ir būvējuši netaupot neko. Par to liecina kaut vai Painted Hall. Lai arī agrāk tur bijušās gleznas pie sienām vairs nav redzamas, sienu un griestu gleznojumi ir fantastiski. Principā, ieraugot tur saliktos garos galdus, izskatījās pēc Harija Potera brokastu vietas.

Tieši pretīm ir kapella. Tamajā iegājām un satikām nenormāli žiperīgu britu mācītāju. Te jāpiebilst, ka mēs ar reliģiju esam vairāk uz jūs, nekā tu. Ne mēs tai netraucējam, ne tā mums. Ne tā mūs interesē, ne, cerams, mēs to. Bet tas netraucēja mums noķert to dzīvesprieku un nobaudīt to humora izjūtu, kura var piemist tikai astoņdesmit gadīgam britu mācītājam, kurš kalpo Jūras koledžas (tā šķiet) audzēkņiem, spēj pārlekt pār norobežojošo striķīti, paklupt un par to vēl pajokot, kā arī aprunāties ar visiem klātesošajiem. Super.

Tad, nu, es paņēmu rokā imagināru karogu, nospraudu taisnu līniju uz Griničas observatoriju un sākām doties. Pa ceļam iegriezāmies Karalienes mājā, kurā ir apskatāma tiešām interesanta jūrai veltīta gleznu ekspozīcija. Ieskaitot gleznu, kuru Britu zinātnieki (:) uzskata par pirmo Antakrtikas vai Arktikas aisbergu atainojumu uz audekla. Tiesa, autors šim atainojumam ir pārzīmējis pāri kaut kād vētras ainiņu, kas netraucēja to atklāt ar rentgenstariem.

Ejot ārā no mazās galerijas, pretīm nāk mazs puisīts. Gadi varētu būt astoņi, deviņi. Kaut ko tur runāju ar Inesi par to, ka Observatorija ir jāapmeklē kaut rāpus. Nu, un pēkšņi džekiņš pagriežās un skaļi paziņo Sveiki, latvieši! Mulsums uz labu brīdi :)

Kvadātsakne no (pusotra kilometra līdz observatorijai kvadrātā plus daždesmit metriem kvadrātā). Tāds varētu būt aptuvenais noejamais attālums pret Griničas observatorijai apakšā esošo kalnu.

Uzkāpjot augšā pateicoties iepriekšējo dienu nogurumam, šķita, ka ir paveikts spēcīgs varoņdarbs. Tāds, kuru ne kurš katrs var paveikt. Lai arī kritušos pa ceļam augšā nemanīja, ticēju, ka briti ir gana korekti, lai tos momentāni novāktu ar kaut kādām arhaiskām bet muļķu drošām metodēm. Liela bija man vilšanās, kad ieraudzīju sekojošo. Pirmām kārtām, nulltais meridiāns ir smieklīgi īss. Es to biju iedomājies stipri lielāku. Tieši tas pats attiecas uz laukumu, kurā tas ir ievilkts. Smieklīgi mazs. Sasummējot nogurumu un pārsteigumu es apvainojos uz astronomu Flamstīdu un karali Čārlzu otro tik ļoti, ka nicinoši nobildēju nullto meridiānu no malas un pat necentos stāvēt rindā, kurā stāvēja tie, kas vēlējās nobildēties uz tās mazās dzels strīpiņas.

Turpretim, ieejot ēkā, kurā tika dzīvots, pieņemti viesi un pētīts debess jums, ar interesi aplūkoju iedzīvi, dzīves apstākļus, visas tur esošās uzpariktes, zīmējumus un rasējumus. Inčīgi. Ņemot vērā, ka vēl pamatskolas laikos es biju visu apkārtnē esošo bibliotēku zinātniskās nodaļas saturu par zvaigznēm izlasījis ij latviešu, ij krievu valodās, šī man bij tāda kā ienākšana bērnības elku privātajā dzīvē. Sasodīts, cik amizanti sajutos. Man nav it kā nekādu baiso pielūgsmes objektu. Tādu mērķu, ka es pilnīgi uzbudinājuma trīsas izjustu tos sasniedzot, šķiet, ka man nemaz nav. Bet te nu tas bija. Jokaini, bet patīkami. Iespējams, ja būtu bijis viens pats un bez konkrēta tālāko kustību plāna, es tur pavadītu visu atlikušo dienu.

Kāpjot lejā, nolēmām izmest mazu līkumu caur tirdziņu. Izrādās, ka nepareizo. Tas nebija tas, kurā Inese bija bijusi pirms gadiem desmit. Bet tāpat interesanti. Ļoti. Ko tik tur nevar nopirkt… Senu sarūsējušu turku dūcīti no ģimenes archiviem? Lūdzu. Bruņinieka bruņas un ekipējumu? Kāda runa? Vecas zvaigžņu un jūras kartes, grāmatas, porcigārus, dunčus, dakšas, servīzes, ko vien sirds vēlās. Viss, ko brits varētu redzēt savā mājā, ir atrodams tur. Skumji bija, ka vienā stendā bija uzrakstīts improvizēts paldiess zagļiem no kādas juvelierizstrādājumus tirgojušas sievietes, kura tika apzagta trīs reizes vienas nedēļas laikā. Viņa rakstīja, ka vēlas pavēstīt zagļiem, ja tas viņiem sniegšot papildus gandarījumu, ka izzogot viņas dārglietas, viņi ir nozaguši ne tikai mantu, bet arī ilgus gadus viņa dzīves, cerību un piepildījuma. Skumji.

Ārā, protams, stāv stends, kurā gozējas viņu Lapinska versija ar milzīgu daudzumu viniliem. Superīgs tirdziņš. Man patika. Bet ilgi uzkavēties nesanāca, jo bija jādesi uz kuģīti.

Kuģītis tāds paliels. Kapteinis jautrs. Pusstundas tūre pa Temzu līdz Taueram izvērtās interesanta, bildēm bagāta un smieklīga, pateicoties dažiem kapteiņa komentāriem. Piemēram, sākumā viņš pavaicāja, vai te kādam nav dzimumdiena gadījumā. Kad viena meitene ellīgi priecīga pieleca kājās, viņš teica, ka tādā gadījumā, viņam kā kapteinim nevar būt absolūti nekādu iebildumu pret to, ka viņa uzsauc visam kuģim pa dzērienam.

Pa ceļam nācās apstāties kāda apjukuša mazjahtiņas braucēja dēļ, kurš izdomāja stūrēt tieši sejā kuģītim. Nu, un pie baržas, kura tika buksēta uz Vestminsteres pusi, un uz kuras cilvēki vaiga sviedros stellēja augšā vakarā plānotā salūta pirotehniku. Beigu beigās nepaskaidrojot iemeslu, kuģītis kapteiņa vajadzību dēļ uz īsu brīdi piestāja īsi pirms Vestminsteres citā piestātnē.

Man par kaunu sev ir jāatzīst, ka līdz šim man bija šķitis, ka Tauers ir riktīgs Tauers. Viens milzīgs tornis, kurā tad visi cietumnieki tika cietumoti un uz nāvi notiesātie tika nonāvēti. Es pat priekšā nebijs stādījies, ka šī teju vai pirms tūkstoš gadiem celt sāktā būve patiesībā ir milzīgs nocietinājums.

Tā kā pirmdien no rīta bija plānota iepirkšanās tūre, mēs nolēmām palaist pārējos līdzbraucējus brīvsolī pa Taueru, bet paši tomēr atteikties no šī prieka, lai pataupītu sevi. Un kā jūs domājat, ko mēs tā vietā izdarījām? M? Aizgājām ipirkties uz Primarku Oxfordstrītā (kuru stulbā kārtā diezgan ilgi meklējām). Beigu beigās bija čau, Rasma. Viesnīcā pamanījāmies iekrist gultā un neko vairs negribēt.

Man bija sarunāts tai vakarā doties un iedzert kādu pinti kāda dzēriena ar kādu laacz.lv senlasītāju. Kā rezultātā, es ap sešiem izgāju no viesnīcas, iekāpdams metro. Centrālā līnija. Sēdu, nevienu neaiztieku. Un tad sākās. Brauciens ierasto divdesmit – trīsdesmit minūšu vietā izvērtās par diezgan ilgu stāvēšanu starp stacijām un pašās stacijā, jo Viktorijas stacijā esot noklājusies signalizācijas sistēma. Galu galā tomēr nonācu Vestminsterē.

Pa ceļam uz krogu, runādamies ar jaunēkli, noskaidroju ļoti daudz interesantu lietu par dzīvi uz karalienes zemes, strādājot diezgan labi apmaksātu darbu diezgan ar IT saistītā sfērā. Ir daudz secinājumu, bet tos citreiz. Beigu beigās, pa ceļam pieredzēdami milzumu tautu masu, neapejamu karnevālu, noenkurojāmies manis iepriekšējā vakarā noskatītajā krogū. Sarunas, pinte ginesa. Pabs tāds feins. Žēl, ka nevarēja paķert kolorītu, jo visi galdiņi un bārs bija aizņemti.

Desmit minūtes līdz salūtam, sazvanāmies ar pārējiem salūtu skatīties gribētājiem, un dodamies uz Tūkstošgades tilta pusi. Runā, ka tur esot super redzamība un maz cilvēku. Nav jau divreiz jāsaka. Vienam pāri pa plecu soma ar kanonu kaut kādu tur labo un statīvu, kamēr man kabatā iksuss. Abi bildēsim salūtu. Ignorējot to, ka salūts kavējās, tas bija krāšņš. Un nejau tāds, kā pie mums ierasts – piff paff, jo vairāk un krāsaināk, jo labāk. Nē, tur bija tiešām pārdomāts viss līdz pēdējai vīlītei. Uz beigām aizgāja mazs perebors, bet to var arī piedot.

Beigu beigās pēc salūta izstaigājām mazliet sitiju un no St Paul’s devāmies ar metro mājup. Pa alum/vīnam un gulēt. Kā par skādi, neskatoties uz pēcginesa loo apmeklējumu, man pēc salūta acis sāka lēnām dzeltenoties. Diemžēl, publiskā tualete sitijā bija slēgta. Un svētajā stacijā tādas vispār nebija. Nav jau liela bēda. Izkāpām Tottenham Court Road nolūkā no sākuma atrast SOHO, tad to apmeklēt, pēc tam atrast čainataunu un to arī apmeklēt. Pavaicājot par tualeti, man tiek laipni norādīts uz pāri ielai esošo makdonaldu. Atcerējos, ka pie viņiem tā ir normāla prakse un devos izjust otro lielāko tās dienas atvieglojumu pēc iekrišanas gultā.

Es par SOHO biju dzirdējis tikai nostāstus. Un visus tos tautiešus, geju bārus un beggars tādos kvantumos vienuviet nekad nekur nebiju redzējis. Noskatoties, kā pie geju disenes ieejas apsargs makten cieši izčamda katru iekšātiktgribētāju, sapratu, ka viņam tas ir sapņu darbs. Ne viņu var par seksuālu uzmākšanos iesūdzēt, ne nu kā. Tas ir viņa darbs. Čainataunu neatradām.

Viesnīca un čučt. Mmmm.

Rīt mēs dosimies uz Leisterskvēru iepirkt pēdējā brīža biļetes iekš TKTS uz tāvakara mūziklu, ēdīsim brokastis pie Krunkainā Ķiruga, veiksim otro iepirkšanās tūri Oksfordstrītā, kā arī fascinēti būsim par kādu gardumu veikalu.

Neko daudz pa ielām blandīties nenācās. Paejot garām ielas malā skaisti perpendikulāri noparkotam smārtam (jēgas lielas nav, jo jamais cik garš, tik plats), desmit minūšu laikā lēnā gaitā bijām attiecīgās ielas galā, kāri veroties notiekošajā. Apjausma nāca uzreiz. Esam mazliet par agru. Šis tas darbojas, bet lielākā daļa vēl tikai krāmē ārā preci. Antīkas lietas, jocīgas lietas, ēdamas lietas un dzeramas lietas, velkamas lietas, nezināmām darbībām paredzētas lietas un vēl viskautkas. Protams, pa tūristiem domātām cenām.

Paēdām kaut kādā pēc amerikāņu šnites taisītā ēstuvē, kas, kā izrādījās, nebija pareizā doma. Vajadzēja nevis skriet iekšā pirmajā, kuru pamani vaļā esam, bet atiet bik nost no tirdziņa. Tur arī būtu pareizās vietas. Vienā brīdī tā arī izdarījām. Rezultātā atklājām paralēlo pasauli – mierīgu dzīvi.

Policists, kurš nesteidzoties septiņdesmito gadu Series III Jaguāra E-Type rodsterim uzkabina klamburu un izraksta rēķinus. Pastnieku, kurš ar saviem pasta ratiem diezgan raiti iznēsā pastu, paspēdams ar visiem parunāties. Britu onku, kuru pavēlākā rīta pastaigā ir izvedis suns. Mazu un tiešām sirdij ne biznesam uzturētu bērnu rotaļlietu veikalu, kurš paralēli ir arī bērnu frizētava ar mikroskopisku friziera stūrīti. Divas vietējās pakistāniešu vecmāmiņas, kuras ielas malā ikdienišķi aktīvi pārrunāja sev vien zināmas lietas. Acīmredzami satikušās, kad viena iet uz veikalu, bet otrā ir jau ceļā mājup. Tas viss vienas mazas dažus simtus metrus īsas ielas apmeklējuma brīdī.

Beigu beigās atgriezāmies uz Portabello st. Cilvēku pa šo laiku ir saradies nesaskaitāmi apjomi. Pārvietoties kļūst aizdomīgi grūti. Tas gan netraucē papriecāties par vietējiem andelmaņiem, kuri gan klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Atšķirībā no saviem brāļiem pavasara dienvidanglijas brauciena laikā netīši apmeklētā ielas tirdziņā Kraistčērčā, kas nofascinēja mūs no galvas līdz kājām ar savu skaļu runāt- un tirgotprasmi.

Vienā brīdī pagājām vēl nostāk. Pie vietēja mēroga baznīciņas satikām vēl vienu vāverīti. Kas raitā solī pa asfaltēto gājēju celiņu desoja no viena krūma uz citu.

Viena no lietām, ko iecienīju, bija smūtiji. Svaigi spiesta ogu/augļu sula pudelītēs ar smieklīgu derīguma termiņu un diezgan nesmieklīgu cenu. Bet ellīgi garšīgi.

Jāpiebilst, ka, lai arī pameklējot tirdziņā varēja atrast arī ko interesantu un nebūt ne dārgu, ir nepieciešams apbruņoties ar pacietību. Vajag apgūt kaulēšanās iemaņas, angļu valodu virs vidējā un tad, iespējams, kaut ko var arī saorganizēt. Nianse viena – liela daļa kaulēties nevēlēsies, jo tepat jau sniedzas cita kaulēties negriboša tūrista roka ar skanoši čaukstošo. Līdz ar ko turpmāk jāseko UL rekomendācijai – jāprovē atrast tādi paši tirziņi, kuri notiek stipri retāk, bet attālākās Londonas daļās vai pat ārpus tās. Ja izdodās uztrāpīt uz tādu, gabdarījums būs stipri lielāks, nekā no tīri uz tūristiem orientēta ielu tirdziņa.

Noskaidrojuši noskaidrojamo, atdevām ceļabiedriem iepirkto, lai to nogādātu viesnīcā, bet paši devāmies uz metro. Plānā bija neprātīgas lietas (ko mēs sapratām tikai pēc tam). Sākumā The Science Museum, pēc tam V&A, bet vakarā aizdoties paklaiņot pa Temzas krastmalu un paķert festivālu.

Nu, sacīts – darīts. Metro iekšiņā! iznākot otrā galā, mazas dislokācijas noteikšanas problēmas, kuras tiek atrisinātas raiti. Zinātne, mēs jau skrienam!

Par neizsakāmu izbrīnu, muzeja ekspozīcija ir par velti. Par maksu ir tikai atsevišķi pasākumi. Piemēram IMAX kinoteātra apmeklējums. Kā jums šķiet, vai man bija siekala un vai tā bija līdz zemei? Stingri ašā solī tika atdota nauda kasierēm, pretīm tika saņemtas biļetes. Jau īsu brīdi pēcāk tās tika uzrādītas kontrolei un up we go. Un tiešām up. Bija jākāpj pa nesaskaitāmām trepēm, pirms nokļuvām relatīvi mazā zālē ar absolūti lielu ekrānu. Tika izsniegtas stereo brilles, nolasīti daži drošības un pašsavaldīšanās noteikumi, līdz beidzot sākās reklāmas. Pēc kurām Keita Vinsleta un Džonijs Deps sāka klāstīt par zemūdens dzīvi.

Ak mana dvēsele. Ak mana sirds. Tas viss vienkārši saplīsa pret to, ka manas naivās cerības uz šo tehnikas brīnumu kā man baudīšanai neliegtu, bija absolūti veltas. Binokulārās redzes neesamība pavisam konkrēti, kā noskaidroju IMAXā, izslēdz jebkādus 3D efektus, kuri bāzēti uz stereoattēlu. Tad, nu, ar interesi skatījos interesantu filmu vulgaris uz paliela ekrāna. Un, protams, ar skumju un teju vai asarainu skatienu šķielēju, kā blakus esošais vēl mazliet mazliet un tīneidžers izmisīgi provēja noķert tepat deguna priekšā peldošās medūzas un citas zemūdens radības. Beigās biju tik tāl pārņemts ar paššaustīšanu, ka vienkārši aizmigu…

Labi. Filma beidzās, tiku pamodināts, devāmies prom. Ekspozīcijas dafiga. Iespaidu daudz un dažādi. Šis tas patika, šo to nesapratu (piemēram, enerģijas ekspozīcijā stendu par nākotnes energoefektīvo dzīvesveidu), šis tas bija ilgi gaidīts, lai ieraudzītu dzīvē (Enigma un tas pats trīskārt nolāpītais IMAX), šis tas uzdzina nostaļģiju (analogās centrāles kross, PDP-8, utt), šis tas riktīgi pārsteidza (valsts ieņēmumu/izdevumu simulators, darbināms ar ūdeni bija vien ko vērts). Bet kopumā iespaidīgi. Atbraucot un lieloties ar to, kur esmu bijis, atradās cilvēki, kas teica, ka sūds tas viss vien ir. Deutsches Museum ir tas īstais, vienīgais, un pareizais. Nez, gadīsies – iegriezīšos. Izskatās, tiesa, superforši.

Diezgan saguruši izlēkšojām no zinātnes muzeja. Pāri pa ielu jau bija redzams nākamais objekts – V&A – Viktorijas un Alberta muzejs. Es pat nezinu, ko lai stāsta. Ekspozīcija ir TIK milzīga, ka mēs diezgan raitajā skrējienā diez vai aptvērām pat piekto daļu. Piecdesmit tūkstošos kvadrātmetru ir pastāvīgā ekspozīcija ar … wait for it … wait … četriem ar pusi miljoniem (jā, miljoniem) objektu. Izmisums mūs pārņēma pēc pirmo dažu zāļu apmeklējuma, kad ielūkojāmies kartē.

Nebrīnieties. Mūsu kājas bija beigtas. Protams, tas netraucēja doties pusdienotuves meklējumos. Tādu atradām turpat netālu, kā vēlāk izrādījās, no Harrods. Garšīgākās pusdienas visa Londonas apmeklējuma laikā. Sasodītais steiks komplektā ar pinti Ginesa bija izcili.

Ko tālāk? Vienkārši – meklēt metro staciju. Jo kājas vairs nenes. Un ziniet? Atradām Harrods. Neies takš kaut kam tādam garām! Kājas pār pleciem un iekšā spudūc.

Es varbūt nekādu morālu diskomfortu neizjutu, jo nekad neesmu šaubījies, ka pasaulē ir daudz jo daudz turīgāku cilvēku par mani. It sevišķi, pakatoties uz to, ka ēdienu nodaļā cenas nebūt nav astronomiskas. Pēc nostāstiem biju dzirdējis, ka arī ziemassvētku nodaļā varot iepirkties. Padārgi, bet iespējams. It sevišķi, ja pieņem par faktu, ka dāvanu izvēle ir stipri plaša un oriģināla. Jā, vēl varēju mierīgi atļauties nopirkt kaudzi ar Harrods lācīšiem. Nu, un ar to tad viss arī beidzās. Kleitiņu meitiņai? Tādu vienkāršāku? Nav problēmu! Aiz ko lai tādas būtu, ja vienkāršiņa kleitiņa meitiņa maksā tik vien kā 200 mārciņas. Ratiņus bēbim? Aber, lūdzu! Dikti smuki, ne? Šī ir pilna komplektācija, bet bāzes modelim cenas sākas tikai no pusotra tūkstoša mārciņu. Starp citu, jā. Rati bija fantastiski smuki un stilīgi.

It kā kompleksu man par to nebija, bet pašsjūta neuzlabojās. It sevišķi mēbeļu stāvā, kurā nejauši ieklīst gadījās. Radās (nepatiess) iespaids, ka tur ar vieglu kredītkartes mājienu var atstāt pusi valsts budžeta. Un aprīkot visu Ministru Kabinetu ar vienu divguļamo gultu.

Žēl, bet man izpalika prieks iepirkt šokolādes un citus kārumus. Salauztām kājām devāmies mājās uz viesnīcu, kur tad arī pavadījām kādu brīdi, līdz bija jāaun kājas atkaliņās un jādipadudapado uz Temzas pusi.

Kā par skādi, mez tur ieradāmies knipucīti (aptuveni stundu) par vēlu. Karnevāls bija beidzies, koncerti bija beigušies (kaut kādas vietēja mēroga tīņu slienu krājējpersonas vēl bija uz skatuves un māja ar roku), liela daļa būdiņu jau bija novāktas vai arī jau tika vāktas nost.

Tas gan nenozīmē, ka tur bija maz cilvēku. To bija dafiga. Kā izrādījās nākamajā vakarā, relatīvos ciparos pašlaik tur bija tukšs kā izslaucīts. Bet no kuramienes mums to bija zināt? Daudz un viss.

Papriecājāmies par dažām performancēm, par dažādajiem cilvēkiem, apēdām sintētiskus (šķiet, ka varēja būt plastikāta) desiņmaizes par apaļām trim māciņām gabalā. Kā gadījās kā ne, ar visām savām pārguruma pazīmēm, bijām nokļuvuši no Vestminsteres tilta līdz Londonas tiltam. Towera tiltu noskipojām un devāmies uz Monument tūbes staciju. Viss. Gana.

A, vot, nekā. Piedzīvojumi neiedzas. Iekāpjam Circle line vagonā, iesēžamies un atiet jūriņā. Braukt vajadzēs kādu gabaliņu. Šoferis pasaka kaut ko informatīvu vienu reizi, pasaka otru reizi. Bet, nu, mēs pieraduši. Kas ta mums. Lai jau runā savā sulā. Beigu beigās vienu pieturu pirms mūsējās viņš paziņo kaut ko, ko mēs varētu nolasīt no lūpām, bet ne no tā, ko viņš nobēra.

Beigu beigās, izrādās, ka viņš paziņoja (atritinot ritināmo atpakaļ, tas tika sazīmēts), ka visi var kāpt ārā, jo dzeltenais maršruts ir pārtapis par rozā un viņš pirms mūsu pieturas metīs pa labi. Ja nu kādam nav pa ceļam, pēc astoņām minūtēm būšot pēdējais dzeltenais vilciens, kurš tad arī sekmīgi mūs visus nogādās tur, kur jānogādā.

Velti piebilst, ka to mēs visu izdomājām stacijā, kura bija vienu pieturu prom no mūsu līnijas – Royal Oak. Tā kā mūsu rīcībā esošā mikroskopiskā Londonas karte tik tālu uz rietumiem nerādīja, nācās gaidīt nākamo vilcienu otrā virzienā, par kuru nebija pārliecības, ka tas varētu ierasties. Sarakstā it kā rakstīts, ka būs-būs, sēdiet-gaidiet, bet pie šādām izdarībām pārliecība nebija sevišķa. Bet, nu, sagaidījām. Maigi rozā līniju strīķējošais pazemes dzelzsceļa brinums mūs nogādāja līdz Pedingtonai.

Te ir mazliet jāattin atpakaļ iepriekšējais brauciens. It kā mēs tajā galā bijām dzīvojušies iepriekšējo reizi. Ar vienu mazu starpību – pa dienu. Vakarā mēs parasti ieradāmies no otras puses. Līdz ar ko nojausma par virzienu, kurā ir mūsuv iesnīca, bija patuvena. No Pedingtonas arī Haidparku tā riktīgi nevarēja saskatīt tumsā. Un, kā jau riktīgs alu cilvēks, es nevienam nolēmu neprasīt padomu.

Beigu beigās pamanījām pazīstamu ceļu. Jā! Ir! Rezultātā mēs izvēlējāmies drošāko metodi nokļūšanai viesnīcā. Iepriekšējo reizi, ierodoties Londonā, mēs nezināšanas pēc izkāpām Bayswater stacijā (kas ir principā blakus viecnīcai) un veicām distanci ar izteiktu līkumu. Šoreiz tas bija kā reizi labi, jo pēc atmiņas varējām ceļu veikt pretējā virzienā. Kas, lieki piebilst, izdevās.

Uz ielām jaunieši, jaunieši un vēlreiz jaunieši. Braukā jaudīgi subāri, ferāri, bentliji un mazie bmw – mini. Ir arī tur tādi. Tiesa, viņiem nav liekams mīkstais uz luksaforiem un tiem dažiem gājējiem. Protams, ieraugot kādu lidojošu brīnumu, kurš to dara pa britu ceļa pusi, šad un tad mazliet nelīmējas bilde un gribās baidīties.

Faktiski diena bija noslēgta ar pārmērīgu asflata patēriņu. Muļķīgi, bet tikai tad es apjautu, ka prātīgi ir dienā ņemt ne vairāk kā vienu tūrisma objektu. Ato sanāk sūdi.

Rītā Griniča. Un Temzas tūre. Un Towers. Haha. Tā mēs domājām.

Londona, ak Londona. Tīk man Tā pilsēta, kā cītīgs lasītājs jau būs iegaumējis. Tāpat kā tā zeme. Vismaz līdz brīdim kamēt mani neviens nav piespiedis padzīvot kādā no vietējiem geto. Bet nu par mikroiespaidiem.

Ak, jā. Bildes ielikšu pēdējā sērijas ierakstā.

Ryanair ienākumu mazināšanas taktika nostrādāja. Lidojām pieci cilvēki, un pie rezervācijas tika ieķeksētas divas priority boarding ķekškastītes. Lai, ierodoties lidmašīnā pirmie, varētu aizsist vietas pārējiem parastajā rindā gaidošajiem. Tā kā tai autobusā nav jēdziena labākas vietas par citām, ja neskaita tās, kas pie rezerves izejām, kuras mēs neņēmām, tad nevienam netraucējām. Visi PQ pasažieri savas vietas atrada, bet pārējiem tāpat bija jārēķinās ar free seating.

Stanstedas ekspresis līdz Liverpool street stacijai. Tālāk circle line metro līdz Bayswater, ap stūri un viesnīcā iekšā.

Tai pat dienā tika nolemts daudz nestresot un vienkārši izmest līkumu caur pilsētu.

Sākām, protams, ar paēšanu. Turpat uz blakus ielas esošā itāļu restorāniņā.

Pēcāki jau priecīgi rociņā sadevušies tecējām uz Kensingtonas dārziem, kurā tika sveicināti Round Pond iemītnieki, milzums vāveru, kā arī pieredzēts pirmais un vienīgais lietus. Nogājām gar Alberthōlu, zinātnes muzeju, vēstures muzeju, V&A, kā arī neidentificētām karaliskām rezidencēm, līdz nonācām pie metro. Maršruts aptuveni bija šāds. Lieki piebilst, ka Gūgles kartes viedoklis par Kensingtonas dārzu celiņu reālo dispozīciju nesapas gluži ar patiesību.

Ar dārgā, nolaistā, bet laiku attaisnojoši ekonomējošā Londonas metropolitēna palīdzību tika nobraukts līdz Vestminsterei, kur ceļš veda pāri pa tiltu, caur kasēm, uz Londonas aci, gar dzelzsceļa tiltu uz Enbankment trubstaciju un tad jau uz viesnīcu.

Radās doma, ka varētu kāds kantoris nosponsorēt (uzdāvināt) mūsu Rīgas zaļā apmatojuma nevainības sargātājiem piespiedu pieredzes apmaiņas braucienu uz Londonu, kura laikā viņus iepazīstināt ar izturīga zālāja audzēšanas, uzturēšanas un visādas citādas apiešanās pamatprincipiem.

Protams, ka ar putnu kaudzi turpināja priecēt apaļais dīķis. Tiesa, nevienu mandarīnpīli, atšķirībā no aizgājušās reizes (bilde), tur nemanījām.

Turpretim dabūjām to, ko nedabūjām iepriekšējo reizi. Milzumu pilnīgi traku vāveru. Kas interesanti, tās mūs apsēda slēdzamā alejā (jau tā slēdzamā parkā!), kura abos galos skaidrā angļu valodā rakstīts, ka tamējā alejā vāveres un putnus barot ir stingri noliegts.

Ieraugot jauku zvilni es diezgan atviegloti to sāku izmantot. Mazliet pazvilnēju un cēlos. Pieceļoties pamanīju kādu vīreli, kurš, ieraugot, ka nu esmu piecēlies, strauji maina virzienu, atmetot ar roku. Tas bija Iekasētājs. Viena Pounda Iekasētājs. Izrādās, ka zvilnīši ir par čunguru. Es jau nebūtu skopojies, bet viņš mani noignorēja.

Aizdodoties uz Temzas krastmalu, mēs nemaz nelolojām cerības iekļūt Londonas acī (panorāmas rats). Nopirkām biļetes anyway, jo izmantot tās var vēlāk, ja nav luste kāpt gondolā tai pašā dienā. Starp citu, ja pērk tur, tad ir vērts piepirkt arī Tisō biļetes, jo tādējādi – pērkot uzreiz – sanāk lētāk.

Liels bija pārsteigums, ka nebija novērojama ierastā rinda. Vakars gan bija tāds relatīvi pavēss, festivāls vēl tikai tika stellēts augšā. Tad nu lepnā solī devāmies riteņa virzienā. Iekļuvām iekšā tik tiešām žiperīgi, nu un daži baidījās, daži bolījās, daži cīnījās ar iesnām, piepūstu galvu un aukstumu (jo jaku uzvilkt prātā neienāca). Bet visi bija apmierināti par skatu.

Jāpieraksta nākotnei, ka romantiski ir tā sauktais Champaign Flight. Par 30 mārciņām no galviņas Tevi un draudzeni (vai draugu; vai draugus; vai draudzenes) pa atsevišķu ieeju (bez rindā stāvēšanas) iestūkās gondolā vienus pašus, nopakaļus ietecēs Darbinieks ar Groziņu, kurā būs attiecīgs skaits glāžu un šampanietis. Parastajiem mirstīgajiem šāds prieks (alkoholisko dzērienu konsumācija brauciena laikā) ir liegts. Eksluzīvi. Ja ir vēlme aizliet aci, tad par desmit mārciņām var pasūtīt vēl papildus pudeli. Pieņemu, ka ne vienu vien.

Tālāk jau aizgājām līdz dzelzsceļa tiltam, gar kura malu rit gājēju celiņš, tika ātri uzmeklēta metro stacija un ar gandarījumu konstatēju, ka metro viņiem ir riktīgi silti. Biju pārsalis, dehidrējies no iesnošanās, lauza kaulus un citādi jutos dikti labi, lai arī baudu no īsā intro biju pamanījies noķert.

Tā nu tad beidzās pirmā diena. Vakarā vēl tika pasēdēts viesnīcai apakšā esošajā feinajā itāļu restorānā ar groku (kurš, protams, bija jāmāca bārmenei taisīt). Bārmene bija, šķiet, krieviete. Tai vakarā viņa bija diezgan rezervēta. Bet nākamajos mani ar otru pusīti apkalpoja izcili laipni, deva visādus bonusus (happy hour ietvaros un ārpus tiem), smaidīja un dikti priecājās mūms izpatikt :) Es gan ātri atdalījos un, uzbraukdams ar liftu pirmajā stāvā (arī amerikāņi piekrita, ka pirmais stāvs pārdēvēts par otro, ir aizdomīgs gājiens) iekritu gultā.

Starp citu, pasūtot rozā vīnu, sakiet burtiski: rozē, uzsvaru liekot uz otro zilbi. Tā viņi saprot. Pasūtot kafiju, melno sauciet par amerikana bet balto (ar pienu) par latē. Iespējams, ka ir citas metodes, bet šādējādi pie sliktas izrunas varat izvairīties no liekas nesaprašanās.

Nākamajā dienā tika nolemts no paša agra rīta doties uz Portabello road, apmeklēt zinātnes muzeju, un ieskriet arī V&A, bet pašā vakarā aiztecēt līdz Temzai palūrēt festivāla norisi un karnevālu šmarnevālu. Bet par to rīt nē, bet pirmdien. Darbadienas princips garstāstiem tiks ievērots.

Šis skats pavērās no vietas, kurā nakšņojām pēdējo nakti – Dridži.

Zemāk var apskatīt Drīdzi īsi pēc saulrieta :) Turpat.

Šie ir gulbji, kuri dzīvojās pie pirmo divu nakšu atpūtnes. Smuka vieta, kādu laiku atpakaļ labi iekopta un perspektīvā izcili attīstāma teritorija, gana feini iekārtots, bet apkalpošanas līmenis ir zem jebkādas kritikas. Ja ir iespēja, brauciet kur citur, nevis uz Rāznas gulbi (VIP atpūtas komplekss my ass).

Vispozitīvāko iespaidu atstājusī pilsētiņa Ludza iepriecināja arī ar onkulīti un tantiņu, kuri uz laipiņas izstūmuši dīvānu un vada savas laimīgā mūža dienas makšķerējot :) Ja nu kādam ir vēlme to pavērot pašam, tad lūdzu – skats ir no stāvvietiņas pie Ludzas novadpētniecības muzeja. Un nē, Ērik, tās tomēt nav klavieres :P

Dodoties uz Aglonu, pa ceļam ir pietura (un apdzīvota vieta/mājas) Kapiņi. Šķiet, ka tieši tā es vēlos nosaukt savu māju :P

Nu, un te ir tā vieta un laiks, kad mēs – abi vecāki, teju vai sākām asariņu birdināt. Preiļos ir fantastisks privātā tipa leļļu muzejs – Leļļu karļvalsts. Un kā viena no pieejamajām izklaidēm, ir iespēja satērpt bērnu un sevi dažādos mākslinieces pašas piemeklētos tērpos un to kombinācijās un pabildēties ar savu fotoaparātu. Pavisam noteikti šis bija superīgs punkts mūsu īsajam Latgolas apbraukājumam.

Pēc bildēm vēlējos piebilst, ka muzeju Ludzā ir vērts apmeklēt neskatoties uz drastiskajām un neadekvāti augstajām cenām (piemēram, brīvdabas ekspozīcija izmaksās 10 santīmus ik pieaugušajai galviņai – nu sakiet jūs man, vai nav viena vienīga laupīšana?). Vēl Ludzā, protams, ir vērts apmeklēt pilsdrupas. Un vēl šo to. Arī vizītkarte, iebraucot pilsētā, ir smuka.

Ja paliekat palielāka ezera krastā pa nakti, tad lūkojiet, lai izdodās to visu saorganizēt ezera austrumu krastā. Saulriets šai laikā ir fantastiski skaists.

Domāju, ka uzrakstīšu arī plašāku aprakstu. Pagaidām, ja vēlaties ieplānot improvizētu braucienu pa kādu mūsu valsts reģionu ar auto, ir vērts iegriezties tuvākajā tūrisma informācijas centrā, paķert kaudzi bukletu, aprīkot sevi arīdzan ar Latvijas ceļu karti (Latvijas ceļvedis, lai arī nav speciālizēts karšu izdevums, tomēt no Skaistas līdz Sauleskalnam pa neceļiem izveda mūs izcili) un labu redzi. Paķerto bukletu klāstā noteikti iekļaujiet arī naktsmājas. Rēķinieties, tiesa, ka, ja braucat vīkendā, var rasties problēmas ar brīvu naktsmāju atrašanu.

Rīgas lidosta mūs sagaidīja laicīgi. Lai kā mēs bijām centušies distributēt līdzivedamo starp diviem čemodāniem un divām rokas bagāžas somām, sverot un pārsverot uz mājās esošajiem svariem, rezultātā viens no abiem izvērtās par vienu kilogramu smagāks, nekā ieteicams. Apmulsumā un bēdās es neaizdomājos līdz acīmredzamajam vienkāršajam risinājumam – pārkraut lieko kilogramu kaut kur citur. Kas liegi pārvērtā desmit Ryanairam samaksātos latos. Otrā nopietnā pārmaksa.

Bērnu pārtikas burciņa (ja nu kas notiek) šķita gana aizdomīga, lai turpat izvandītu Ineses zaļo somu. Tiesa, viss notika ne tikai korekti, bet pat laipni no apkalpojošā personāla puses. Galu galā – saprotams, kāpēc tas bija jādara. Man gan atpakaļceļā ar šo pašu burciņu bija jautrāki piedzīvojumi :)

Sevišķi nestresojot, devāmies lejā. Līdz iekāpšanai ne pārāk daudz minūtes. Nokāpjot lejā nomināls bija pārsteigums, kad izdzirdējām, ka lidmašīna kavējas. Iekāpšana aizkavējās par pusstundu, savukārt izlidojām ar stundas nokavēšanos.

Brīdī, kad tika anonsēts, ka visiem nu jāpošās uz iekāpšanu, es, savā galvā izracis atmiņas, ka ar bērniem iekāpšana ir pirms standarta rindas, apjautājos iekšā laidējam – vai tā ir. Viņš, acīmredzami, nenoreaģēdams uz šādu bezkaunību, teica – jā, es varot stāties priority q rindā. Sacīts – darīts. Diezgan bezkaunīgi iestājos sākumā, kur bija gana daudz vietas, nevis rindas beigās. Kaut kā pat nesakaunējos, bet nu labi – nebija foršs gājiens. Sākumā mulsu, ka citi cītīgi rādīja savus priority boarding iegādi apliecinošos papīrus, bet mums iekāpšanas papīreļi normāli zilā (šķiet, ka tieši tādas arī bija) krāsā. Bet nekas – tikām un glauni apsēdāmies visi trīs blakus :)

Lidojums neko interesants nebija. Godīgi sakot, bijām paspējuši jau paredzēt visvisādas meitas reakcijas uz lidošanu, piekrāmējuši pilnu rokas bagāžu ar visuko, kas varētu palīdzēt (gūzma mantu, pārģērbjamu drēbju, utt). Bet nekas no tā nepieciešams nebija. Bērns sākumā pabrīnījās par troksni paceļoties, bet jau pēc īsa brīža bija apradis un tālākais jau neatšķīrās no brauciena autobusā. Ij sprādzējās klāt, kad vajag, ij uz labierīcībām gāja, kad vajadzēja (ūdens nolaišana bija otrs pārsteigums no diviem:), ij lellēm stāstīja, ka jāsprādzējas, ka pa lidmašīnu nedrīkst desot, utt. Pat nosēšanās neizraisīja nekādas emocijas. Dikti patika obzervēt Baltijas jūrā esošos mazos kuģīšus un sajūsminājās par Ērezunda tiltu un tā brāli – Lielās jostas tiltu (laikam tāpēc, ka es sajūsminājos:).

Dzirdēdas visas tās sliktākās atsauksmes par Stanstedu, biju sagatavojies uz kaut ko līdzīgu Dublinas lidostai (kas bija diezgan drausmīga) vai Frankfurt-Hahn tālajam galam (kas nebija labāks). Liels bija mans pārsteigums, ka lidosta patiesībā ir gigantiska. Diezgan liels gabals, ko iet no izkāpšanas līdz bagāžai, bet to atsver fakts, ka ierodoties tur, bagāžu vienkārši var nocelt no jau strādājošas lentas un ne uz ko nav jāgaida ;) Vēl mani izbrīnīja tas, ka ielidojot un izlidojot no Stanstedas, nebija robežkontroles. Tā bija izlidojot un ielidojot Rīgā.

Tālākais jau bija došanās uz autonomu. Auto rezervējām tāpat kā 2006. gada nogalē – iekš Europcar, izmantojot Auto Europe pakalpojumus. To bijām izdarījuši martā. Sākumā tika rezervēti aptuveni divdesmit lati, bet uz vietas samaksājām vēl nepilnus 300. Tas iekļāva sevī arī bērnu sēdeklīti un pilnu apdrošināšanu (drošs paliek nedrošs, tā teikt). Atotransportlīdzeklis, kuru bijām izvēlējušies, bija CCAN VW Golf 1.6 Automatic 5DR (or similar).

Mazliet maldīšanās pa lidostas takām un nonācām auto saņemšanas punktā. Apvaicājušies par virzienu, kurā mums jādodās, paķērām pirmo bērnu beņķīti, kurš izskatījās labi, un desojām aptuvenā virzienā. Es ar abiem čumodāniem draiski nesos pa priekšu, ar acīm meklēdams mazizmēru Audi. Jo tieši tādi četri OOOO gozējās uz izsniegtās atslēgas.

Kad nonācu līdz mūsu mašīnai, apstājos kā iemiets. Tas nu ne pa visam nebija 1.6 litru golfa klases auto. 2007. gada A4 2.0 TDI S-line (foto vēsturei). Un tas valstī ar otrādākiem ceļiem un stūrēm nepareizajā pusē.

Tiesa, šis nebūt nav pirmais tāds gadījums. Iepriekšminētajā Īrijas braucienā mēs bijām pasūtījuši līdzīgu 1.6 litru automātu. Ieguvām 2 litru Mondeo…

Beņķis, protams, mazliet nedarbojās – siksnas nevarēja pārregulēt. Nu nekas, to aši nomainījām. Sakrāvām čumodānos milzīgajā bagāžniekā, iekrāvām Amandu pakaļējā beņķī, izvilkām jau nepacietībā tvīkstošo Ivaru, iestatījām jau sagatavoto ceļu uz B&B.

Protams, sākumā jau bija stress. Pie kam, Ivars arī mazliet jaucās un nespēja atsekot mūsu kustības un ceļu savietojamību. Pagāja kāds brītiņš, kamēr tikām ārā no pārkinga, bet tālāk jau Ivars izveda bez nevienas aizķeršanās. Amanda diezgan uzreizi aizmiga, kas ļāva mums netraucētiem noducināt gana daudz kilometrus. Pa ceļam iebraucām lielceļa atpūtas vietā (tur tie tiek dēvēti par services) uz M3 pie Winchesteras, kuras operators bija Roadchef, lai kaut ko apēstu. Rezultātā iztērējām deviņpadsmit mārciņas (principā, nekas daudz un nekas garšīgs netika ēsts), izlocījām kājas, es pabaroju vēzīti un devāmies tālāk.

Tā kā skaidra nauda vienmēr noder, es apzināti centos visur maksāt ar karti. Jāsaka uzreiz, ka, atšķirībā no Īrijas, Anglijā karte nekur netika atteikta, kā arī nekādi kāzusi ar dubultām summas rezervēšanām nenotika.

Jāpiebilst, ka, ja jūs plānojat doties uz šo dabas parku (Ņūforestu), ņemiet vērā, ka tur visbiežāk ceļa malās tiešā braucošo automašīnu tuvumā būs obzervējami lieli un mazi zirgi (bilde), nereti viņi mierīgi kātos pa braucamo daļu (bilde), kā arī bez zirgiem var pagadīties arī ietiepīgāki dzīvnieki (bilde).

Diena vēl nebija sākusi uz vakaru iet, kad ieradāmies galapunktā – Wayside Cottage (bilde). Liels bija mūsu pārsteigums, ka pēc aptuvenās adreses Ivars mūs tur nogādāja principā ar daždesmit metru precizitāti.

Vienā vietā pēc trim dienām viņš gan mūs samulsināja, vienā elpas virzienā pasakot frāzi Pēc simts metriem jūs esat sasniedzis galamērķi. Tad apgriezties, kad iespējams. Tas gan bija mazliet pārplānots sākotnējais maršruts ar izvēlētu opciju braukt cauri kādai tajā sākotnēji neietilpstošai vietai.

Kamēr izpakojāmies, iepazināmies ar saimenieci, aprunājāmies, saorganizējāmies, bija jau principā vakariņu laiks, kas nozīmēja došanos uz miesta centru, apčolēt paēšanas izredzes.

Starp citu, istabiņa bija diezgan maza. Bērnam uz grīdas bija sakonfigurēta diezgan feina gulētava, numuriņš bija en suite. Pieraugiet, ka tais zemēs ļaudīm dušvietās ir ierasts elektriskais boileris, kurš ieslēdzams manuāli, kad nepieciešams siltais ūdens. Kā arī, izlietnēs karstais un aukstais ūdens parasti tiek piegādāts pa diviem attālināti novietotiem mazizmēra krāniem. Pa vienu aukstais, pa otru karstais. Kā dedukcija saka priekšā – to diktē draudzīgums attiecībā uz vidi. Ūdens pa priekšu ir jāiepilda izlietnē, tad krāni jāaizgriež, tad maksimāli optimāli jāpadara netīrs, un tad jāizlaiž ārā.

Pirmā vieta, kura iekrita acīs, bija The Burley Inn (bilde). Patīkama atmosfēra, Anglijas sajūta, garšīgs alus un laba ēdienu izvēle. Alus, kuru dzēru, bija netālās pilsētiņas Ringvudas alus darītavas brūvētais Boondoggle. Garšīgs, maita. Pie kam – mazgāzēts, kas nevarēja nepriecēt, salīdzinot ar mūsu bāleliņu ražojumiem.

Vakariņas, alus (saldajiem vietas neatlika) rezultējās ierakstījās 25 mārciņās. Bērnam atsevišķi neņēmām, bet gan piešķīrām katrs no sava šķīvja (visu porciju tāpat neapēstu, bet porcijas ta lielum lielas). Garšīgas lietas ar atsevišķi piegādātiem kartupeļiem un svaigiem vai vārītiem dārzeņiem. Starp citu, lai nenāktos sarkt un bālēt, lielā daļā krogu tai reģionā (šķiet, arī Londonā bija kas līdzīgs) pasūtīšanas kārtība ir sekojoša. No sākuma jūs atrodat galdiņu. Izdomājat, ko ēdīsiet. Iegaumējat galdiņa numuru (tas ir parasti labi saskatāms). Un dodaties pie bāra pasūtīt. Turpat uz reizi arī samaksājiet.

Pēc tam, pirms doties mājās, izgājām mazu līkumu pa teritoriju, noskaidrojot, ka tur pat ir briežu dārzs, kurā patiešām ir brieži un citi zvēri (bilde). Diena bija noslēgusies.

Visu anglijas vizītes laiku, Amanda tika gulēt (ne pārāk par to bēdādamās) ap vieniem pēc Latvijas laika. Tas nozīmēja diezan grūšu mošanos no rīta, kad jāceļās bija septiņos vai astoņos, lai paspētu apdarīt procedūras, paēst brokastis un izlemt – kurp doties.

Kopumā – izbraucām otrdien ap pusdienlaiku, atgriezāmies piektdien ap pusastoņiem vakarā. Nobraukts viens tūkstotis kilometru ar vidējo ātrumu 61 km/h. Izdzerti 82 litri degvielas ar vidējo apetīti – 8.2l uz simts km. Kopējais ceļā pavadītais laiks (excluding stops) – 15 stundas precīzi. Apraksts gan jau ka būs.

Jau gada sākumā tika nolemts, ka būtu jauki apmeklēt Ņūforestu. Ņūforesta ir dabas liegums Anglijas dienvidos, kuram aizsargājams statuss ir kopš 11. gadsimta, kad tas kļuva par karalisko mežu medību un atpūtas vajadzībām. Pašlaik tā ir pilnībā norobežota teritorija, kurā ir ciematiņi, brīvdabā ij pa ceļiem ij pa neceļiem klimst zirgi un citi kustoņi, kā arī ir rodamas citas izklaides, kuras kā maziem, tā lieliem pilsētniekiem varētu patikt.

Brauciena galvenigalvenais mērķis bija Pirmais Lielais Ceļojums Ar Meitu. Trīs gadi un uz izlidošanas brīdi jau divas dienas. Ja godīgi, līdz pat nedēļai pirms brauciena biju diezgan negatīvi noskaņots par gala rezultātu. Zinot, kāda zemestrīce viņa ir, salīdzinot ar citiem bērniem, zinot, ka viņai jau kādu laiku pilnā sparā attīstās “nē” periods un viss pārējais trīsgadniekiem piemītošais, zinot šādu ceļojumu spēju fiziski nogurdināt visus tajā dalību ņemošos, gatavojos stresam :) Un par aktīvā bērna absolūtu nesavietojamību ar šauro un kustības ierobežojošo aeroplānu vispār nerunāsim. Ak, mī un žē, kā kļūdījos. Pēdējo nedēļu skaidri zināju – viss izdosies, viss būs vislabākajā kārtībā. Un tieši tā, nē, pat labāk arī bija.

Kā jau iepriekš minēju, lidojums tika izplānots, izmantojot Ryanair lidsabiedrības pakalpojumus, kas vairāk, iespējams, darīts netiks, ja ceļošana būs ar bērnu. Bet par to vēlāk. Izlidošana uz Stanstedas lidostu – 11:05 no Rīgas 15.maija rītā. Atpakaļceļš tika prognozēts 20. maija 14:20 no Stanstedas. Šie laiki nodrošināja laicīgu ierašanos Anglijā, četras pilnas dienas tur un ne pārāk agru celšanos izlidošanas dienā. Ryanair tika izvēlēts ne tik daudz biļešu lētuma dēļ, kā dēļ labajiem ielidošanas un izlidošanas laikiem.

Par plāniem. Tajos ietilpa trīs lietas. Pirmām kārtām, protams, iepriekšminētā Ņūforesta, kuras robežās tad nu arī bija plānots mitināties iepriekš rezervētā B&B. Otrām kārtām – senu Ineses draugu apciemošana netālajā Romzejas pilsētiņā (kuru, sarunās ar Frenku, visu laiku nez kāpēc ņēmos godāt par city:) Nu, un, bija ieplānots patērēt naudu, izveicot šopingu – klozīšu cenu atšķirības tur un šeit ir mērāmas neba nu procentos, bet reizēs.

Par B&B rezervāciju. Diezgan sāpīgs process. Mulsina diezgan lielā cenu daudzveidība, kā arī dažādās tās aprēķina metodikas (p.p.p.n., p.p.d.o., per room). Papildus tam – viens un tas pats B&B var tikt atspoguļots vairākos resursos, un tajos uzrādītās cenas var atšķirties būtiski. Tāpēc vislabākais ir sazināties ar iepatikušos naktsvietu pa tiešo.

Mēs laicīgi pasūtījām haļavno bukletu par akomodācijas iespējām šai sezonā, kuram tad arī braucām cauri. Princips vienkāršs – sākumā pēc ikoniņām saprot, kura iestāde atbilst mūsu prasībām (pieņem bērnus, en suite numuriņi, utt). Tad katru no šiem iestādījumiem provē sameklēt gūglē. Tādējādi atbirst vēl kaudzīte. Atlikušajiem, kas apmierina, tiek rakstītas vēstules par rezervācijas iespējām un cenām. Par bērniem – jārēķinās, ka diezgan liela daļa tos nevēlās redzēt. Vismaz ne līdz 7 gadu vecumam. Vēl lielāka daļa vispār ne uz kādu e-pastu komunikāciju neielaižās.

Nākamais, ko ir vērts zināt, ir vārds “avanss”. Tika piedāvātas divas opcijas – čeks un pārskaitījums, sedzot visus ar to saistītos izdevumus. Tā kā ar čekiem esmu uz Viņi, atlika otrais variants. 50 mārciņu avanss ar komisiju pārvērtās par 66. Iespējams, kaut ko nepratu izdarīt pareizi vai arī ne to maksājumu veidu izvēlējos, bet tā nu bija. Pirmā nopietnā pārmaksa.

Tā kā laika prognoze pirmajām divām dienām solīja lietu, trešajai – mākoņus, bet ceturtajai un piektajai sauli, tad šopingam nolēmām atvēlēt to brīdi, kad lietus līs tik dikti, lai traucētu mums baudīt baudāmo. Kā jau Lielbritānijā, meteorologi mūs piečakarēja. Mūsējie laika pareģi, pateicoties Latvijas atrašanās vietai un liktenim, sevi var dēvēt par Nostradamusiem (atskaitot pagājušo nedēļas nogali). Rezultātā lietus tik tiešām mazliet pasmidzināja tikai ierašanās dienā, bet pamatīga bezmākoņu saule bija tikai svētdien :)

Sagatavošanās procesā tika iegādāta arīdzan apdrošināšana. Pēc ieraduma – IF‘ā neatejot no kases. Visiem trim kopā Ekstra II programma izmaksāja 28 latus. Lai izslēgtu klupnes uz robežas, Apvienotās Karalistes vēstniecībā noskaidroju, ka Amandas līdz jūlijam derīgā pase ir gana derīga, lai apmeklētu UK līdz pat pēdīgai tās derīguma dienai, kā arī dzimšanas apliecību līdzi ņemt nav nepieciešams (lai gan drošības pēc ielikām arī to). Gana amizanti ir tas, ka viņi visi no vieniem līdz diviem iet pusdienās. Tik diktās pusdienās, ka to paziņo arīdzan automātiskais atbildētājs, piezvanot 13:59.

Rezultātā sanācām trīs galviņas, divi pilni čumodāni un trīs rokas bagāžas paskata somas – maza plecu somiņa ar papīriem, naudām, utt, liela plecu soma ar survival kitu Amandai iekš Lielā Nezināmā Lidaparāta, un mugursoma ar dotoru, TomTom’u, kanoniņu iksusiņu, dažādiem elektrības un neelektrības kābeļiem, kā arī Laimas gardumiem Anglijas par-Laimu-neko-nezinošajiem.

Domāju, ka nav jāmin, ka UK un Īrijā ir nepareizās kontaktu ligzdas – G trīskāju variants. Mums pietika ar vienu. Tos gan var iegūt arī tur uz vietas, sevišķi nesaspringstot. Tad nu to arī neminēšu.

Plānos ietilpst nosvinēt meitas 3. dzimumdienu. Jā, te būtu jāpiebilst uff, kā tas laiks skrien.

Plānos ietilpst nosvinēt arī otras puses dzimumdienu. Tiesa, ne Latvijā. Kā gadījās, kā ne, bet ceturtdien Lāču famīlija pilnā komplektācijā atdalās no šīs miermīlīgās hokeja lielvalsts, lai piecas dienas pavadītu, blandoties pa Lielbritānijas dienvidu galu. Precīzāk – dosimies uz Anglijā, Hempšīrā esošo Ņūforestu (vikipēdija). Nodarbību plāns man nav zināms, jo apzināti to atstāju kultorga pārziņā. Transports ryanair lidmašīnas un pēcāk īrēta auto veidā, akomodācija jauka un bērniem draudzīga B&B veidā.

Vairāk pa jokam parādījās plāns B, kurš realizētos tad, ja meitai būtu akūti iebildumi pret atkārtotu lidošanu (atpakaļ). Hipotētiskais atgriešanās plāns B ietver braucienu ar sauszemes un pazemes/zemūdens transportu atpakaļ uz letlandi. Es gan esmu teju vai par 99.9% pārliecināts, ka atpakaļceļš vairāk izskatīsies pēc plāna A (lidmašīnas). Bet rezerves varianti ir jāparedz. It sevišķi, ja tie ir aizraujoši :)

Jā, starp citu, izskatās, ka no ceļojuma apraksta es neizvairīšos, jo man to lika apsolīt ne viens vien cilvēks. Tad, nu, būs vien jāņem līdzi lielais papirusa rullis, kurā ieskrāpēt notikumus un nenotikumus.

• Lidojums ir trīs stundas. Bōring. Labi, ka vismaz ēst dod.
• Transfērs no lidostas līdz viesnīcai – viena stunda. Ja brauc ar kopējo autobusu, var ievilkties līdz pat divām vai trim.
• 40°C pa dienu (mitrums 15-20%) un 31°C vakarā/naktī (mitrums ~60%) man bija mazliet par karstu. Bet pierast var.
• Aknas atstājiet mājās, ja ņemat opciju dzert un ēst bez ierobežojumiem. Kaloriju skaitītāju arī.
• Kā jau Vidusjūrā, ūdens ir ellīgi sāļš. Esiet gatavi.
• Snorkelēt tur nav vērts, lai arī vienveidīgs zivju klāsts laiku pa laikam var iekampt kāju apmatojumā. To labāk darīt kur citur.
• Čības, čības, čības. Jebkura virsma pa dienu uzkarst tā, ka, ja pacenšās, pat var iegūt apdegumu.
• Tas, tiesa, ir individuāli, bet antisaules krēms ar to mistisko indeksu 30 man bija par stipru. Neko daudz neiedegu. Ņemiet divdesmit.
• No izklaidēm, ja ir limitēts laiks, var paņemt paraseilingu. Dikti daiļš, nomierinošs un visādi citādi baudu sniedzošs pakalpojums. Mūsu galā maksāja 40 zaļos no galviņas par 10 min. Var sarunāt arī pēc izlidināšanās peldi no laivas.
• Ūdensmoči ir vārgi. Maksimālais ātrums it kā ir ok (savi 70km/h pa jūru nav slikti), bet stūre negriežas tik asi, kā gribētos, kā arī neceļ ārā tik smuki, kā gribētos.
• Ja pērkamais objekts ir nokaulējams, atsvišķos gadījumos var ieekonomēt pat divas trešdaļas no sākotnējās cenas.
• Priecēja fakts, ka pārdevēji nav uzmācīgi. Ja jūs sakāt nē un ejiet prom, pakaļ neskrien un nelamājas arī.
• Apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī no manis pieredzētā.
• Cilvēki visā visumā ir sirsnīgi, atsaucīgi un laipni. Protams, ka uz pārdošanu un tūrismu orientēti :)
• Apkalpojošajā sfērā strādājošie teju vienmēr zin kā angļu, tā krievu valodu.
• Antālijas lidosta ir ateja. Piebāzta, nav vietu kur apsēsties normāli un maz bodīšu. Burgerkings varētu būt visdārgākais pasaulē.
• Līdzi ņemiet dolārus. Eiro kurss parasti ir dramatisks, bet turku lirās cenu apgūt (salīdzināšanas nolūkos) četrās dienās nevar.
• Ja ir vēlme uz dienu aizdoties prom no viesnīcas, nepērciet pakas tur. Apmeklējiet tuvīno pilsētiņu. Tur, teiksim, raftingu uz visu dienu (ar kaulēšanos) var dabūt par dolāriem 12 (!!!).
• Krēslus pie jūras un/vai baseina ieņemiet laicīgi. Pietiek uzlikt dvieļus un tie būs jūsi uz visu dienu. To, tiesa, vajag darīt pirms došanās brokastīs. Vēlāk var būt par vēlu.
• Mūsu viesnīca sevī vēl ietvēra vairākus bārus, rezervējamus un UAI pakas cenā iekļautus restorānus, kinoteātri, masāžas salonu, pirtis, spa kompleksu, boulinga zāli, utt. Visu pat neuzskaitīšu. Ārā bija vairāki bāri, baseini (ieskaitot bērnu), amfiteātra tipa skatuve, pankūkbāru, tējnīcu, utt.
• Viens mīnuss – Kemerā nevar obzervēt saulrietu pie jūras, jo tā riet kalnos.
• Nesatraucaties, bet turki (vismaz transfēristi) brauc trakāk nekā jebkas, ko esmu redzējis. Bet jāuzticās. Galu galā viņi savu darbu zin.
• Jā, un par karstumu var tik dikti neuztraukties. Gadās, ka tur augustā ir savi piecdesmit pa dienu. Bet visur ir kondicionieri (ieskaitot arī transportlīdzekļus).

Pasākums bija izdevies. No sākuma uz Turciju skatījos ar skepsi, bet tagad varu teikt droši – braukšu vēl.