LAACZ.LV

Piektdien no rīta notika izbraukšana uz Lietuvu. Mērķis bija Klaipēda, Kuršu kāpa, Palanga un mājup. Divdiennieks. Detaļās neizplūdīšu, bet daži iespaidi.

• Leiši ir ellīgi vienkārši. Diezgan rupji vienkārši. Vismaz tāds iespaids rodās.
• Ceļi tur, protams, ir labāki, nekā pie mums.
• Delfīnu un jūras lauvu šovs ir über. Pavisam noteikti jāredz!
• Kuršu kāpa viena liela kāpa vien ir. Nekas vairāk. Pē.
• Juodkrante ir ellīgi skaisti sakopta pilsētiņa.
• Prāmju satiksme ir labs regulators potenciālajai atpūtnieku plūsmai, taču, piektdienas vakarpusē rinda uz atgriešanos bija dažu kilometru garumā.
• Skumīgi izskatās tur izdegušais-izdedzinātais mežs.
• Klaipēdā ir diezgan daudz interesantu māju :)
• Palanga ir smuka. Tiesa, nav skaidrs, kā ir iespējams atpūsties tik pieblīvētā pludmalē. Pieblīvējums tika pamatots ar to, ka viņiem peldzona ir vai nu Kuršu kāpā vai arī 50km tai pašā Palangā, kā arī pludmales zona ir kudi šaurāka nekā pie mums.
• Galvenā promenāde ir pārpilna ar ļaužiem.
• Ir iespējams redzēt dažādus elektriski un ar kājām darbināmus iznomājamus devaisus. Sākot no velosipēdiem un beidzot ar divvietīgiem (+2 bērnu vietas) četrriteņu kājminamajiem agregātiem. Sākot ar elektriskajiem samokatiem un beidzot ar īpatnējiem devaisiem un segvejiem.
• Leiši spiež maksimummu no kūrorta. Cenas, tiesa, visādiem saldējumiem un dzeramajiem ir diezgan smieklīgas, salīdzinot ar jūrmalu.
• Viesnīcas ir krievu laiku sanatoriju līmenī :)
• Dzintara muzejs ir ateja. Manā uztverē. Dārga ateja.
• Botāniskais parks (par dārzu to saukt neceļās nekas) ir smuks, sakopts un tā. Patika.
• Kļuva skaidrs, kā restorānā var apēst salātus, otro un saldo, izdzerot divus alus. Tas ir jādara lēnā gaitā trīs stundas. Tas tas noslēpums.
• Mani volejbola skilli ir zuduši.

Kamēr esmu dziļi jo dziļi darbos, ielikšu vienu bildi kā atgādinājumu, ka arī par šo vajadzētu kaut ko uzrakstīt. Pārējās bildes vēl kaut kad atlasīšu, tad uzklabināšu mazu aprakstiņu, un beigu beigās nopublicēšu. Dod dies` atrast laiku :)

Šis ir pēdējais ieraksts sērijā par un ap Londonas ceļojumu. Kad Tu lasīsi šo, es jau būšu ceļā uz Alpiem, lai beidzot sakarīgi uzkāptu uz dēļa.

Tad, nu te vaid solītās bildes. Neesmu nekāds fotogrāfs, ik mīļu brīdi aizmirstu par to, ka kaut kas ir jāfotografē at all, fotoaparāts arī ir viduvējs (ne mākslai domāts; bet, iespējams, pie vainas ir rokas). Tāpēc, lūdzu, pieņemiet visu, kā ir.

Šis ir skats no London Eye. Izliekums ir nevis dēļ fotoaparāta, bet gan, pateicoties izliektajam kabīnes stiklam.

Pārējās bildes dziļumā.

Un tagad vēl viens brīdinājums. Ja jums ir ieplānots vīkendā kaut kur doties (piemēram, uz Viktorijas staciju, lai tālāk dotos uz lidostu:) ar metro, piecreiz pārliecinaties, ka jūsu maršrutā netiek veikti nekādi remontdarbi. Jo tieši tad tie arī tiek veikti – nedēļas nogalēs. Galu galā nācās arī izpildīt manu sapnīti – izbraukt ar Londonas kebu. Desmit mārciņas no Pedingtonas stacijas līdz Viktorijas stacijai.

Ja jums ir jānokļūst lidostā, tad laiku rēķiniet sekojoši (braucot ar sabiedrisko transportu). Metro – 10-40 minūtes, atkarībā no jūsu atrašanās vietas, ja braucat uz Viktoriajs staciju. Vilciens uz Getviku – atiet reizi piecpadsmit minūtēs (darbadienās), brauc 40 minūtes. Ceļš no dienvidu termināļa uz ziemeļu – ~15 min, ieskaitot liftus, elevatorus un transfēru. Iečekošanās – 5-10 min (ja lietojat iespēju iečekoties, nevis stāvot rindā, bet izmantojot lidostā esošos pašapkalpošanās aparātus). Drošības procedūras un viss pārējais, lai tiktu līdz taxt-free zonai – aptuveni pusstunda līdz stunda. Ceļš līdz attālākajam geitam – 10-15 minūtes. Pierēķiniet rezervei vēl pārdesmit minūtes, ja vēlaties aiziet uz tualeti, uzsmēķēt, vai iedzert kafiju :)

Un tagad mazliet nesaistītas informācijas. Man liela daļa no tā visa bija ja ne jaunums, tad interesants fakts.

Londonā ir drausmīgs gaiss. Pēc tur pavadītā laika drēbes jāmazgā, jo ir kļuvušas netīras. No dažāda rakstura izplūdes gāzēm.

Sakarā ar to, ka iebraukšana centra zonā ir par maksu, parastās privātās automašīnas tur ieraudzīt reti. Lielākā daļa transporta ir sabiedriskais. No tā lielākā daļa, savukārt, ir kebi (ražo LTI). Vēlreiz uzsvēršu, ka sabiedriskais transports ir kolosāli attīstīts. Dārgs, bet nejēgā ērts pārvietošanās veids. Lai arī moonlight uzskata, ka metro ir nolaists, es domāju savādāk :)

Riktīgi noveicās ar laiku. Lai arī visi laika ziņu portāli vortāli solīja lietu vai, labākajā gadījumā, stipri apmākušos laiku, rezultātā bija saulīte un siltumiņš. Temperatūra virs 10 grādiem, bet, pateicoties klimatam, varēja staigāt ar t-kreklu un vaļēju vasaras jaku.

Un, galu galā, cilvēki. Lai vai kā visiem šķiet, ka tas viss ir dikti samākslots. Man patika. Pat, ja viņam tas bija dežūrsmaids. Man patika. Es jūtos uzreizi labāk, ja cilvēks man smaida. Un man ir vienalga, vai tas ir tāpēc, viņš tā tiešām jūtas, vai arī tāpēc, ka tas ir pieklājīgi. Lai vai kā visi teiktu, ka pie mums apkalpojošā sfēra arī sāk smaidīt pretīm. Tur to dara visi. Un arī pieklājība ir norma. Pie mums tā ir raritāte.

iPodi. Tie ir visur. Skaties metro vai autobusā – katram trešajam no ausīm rēgojas baltas austiņas. Pamatā dominē Shuffle. Rets ir cilvēks ar alternatīvu MP3 atskaņotāju.

Mobilie – visur. Jebkurā brīdī paveroties jebkurā virzienā var saskaitīt vismaz vienu cilvēku, kurš ejot runā pa mobilo tālruni vai kaut ko lasa/raksta. Starp citu, pārsteidza tas, ka viņiem metro nav zonas. Biju gaidījis, ka tur būs. Ir kaut kādi metro (piem., Maskavas), kur ir.

Visur ir drošības pārbaudes. Populārākajos objektos, kaut vai. Un tas, ka policisti tur staigā ka biezs arī netraucē. Tu saproti, ka tam ir pamatojums. Tas nekas, ka pie visa vainīga Amerika (šoreiz blame America). Tas nekas, ka pie vainas ir arī Blērs. Bet es jutos droši. Un visas tās drošības procedūras, novērošanas kameras itin visur, vairākkārtējie atgādinājumi un pamācības no sērijas mind your bags vai how to spot a terrorist and report on him nelika justies traucētam. Tā ir pavisam normāla lieta attiecīgajos apstākļos.

No pirmā jūlija arī Londonā ir aizliegts smēķēt sabiedriskās vietās. Tiesa, tur neviens man nezināmu iemeslu dēļ pret to neprotestē. Un neapmierinātību neizpauž. Tiesa, miskastes ir retums. Rezultātā – izsmēķi tiek mesti uz ietves. Un neviens par to nespringst.

Diemžēl, nevaru realizēt savu mazo sapnīti – apskatīt Londonas metro (Tube) 3D karti ar visiem gājēju tuneļiem un citām komunikācijām. Tas varētu būt ellīgi komplicēts inžerniertehniskā triumfa paraugs. Vienīgā adrese, kur tāda bija pieejama, vairs neeksistē (wonder why :). Mazs sarakstiņš ar kartēm ir pieejams te.

Starp citu, maršruta plānotājs, ja ir noskaņojums pārvietoties ar sabiedrisko transportu.

Bildes sekos atsevišķā ierakstā.

Piektdiena – iepirkšanās diena. Tādiem nolūkiem ir divas ielas – Oxford street un Bond street. Izvēlējāmies pirmo. H&M mazi, bet vairāki. Lielāko naudu atstājām Marks and Spencer. Izstaigājām pusi un sapratām, ka fiziski vairs nespējam. Šis tas ir nopirkts, bet nekam citam vairs nav spēka.

Iekāpām autobusā, uzlīdām otrajā stāvā, un devāmies pretējā virzienā, cerot, ka tas brauks pa apli. A ņefiga ;) Rezultātā mūs izmeta vienu pieturu pēc galapieturas. Aizgājām līdz Trafalgāras laukumam uz metro staciju, lai dotos mājup. Ko arī izdarījām.

Nolikām mantas, mazliet atvilkām elpu un šoreiz nolēmām doties uz otru pusi no viesnīcas – uz Padington stacijas rajonu. Kā par brīnumu, tur starp visiem restorāniem, Hiltoniem, sendviču bāriem un citām herņām atradās iepriekš apmeklētajam pabam dvīņu brālis. Varētu būt, ka viens pabu tīkls. Atkal jau dikti garšīgi paēdām.

Tālākais ceļš mūs veida caur iepriekšminēto Pedingtonas staciju uz Notinghilu. Pavisam cita pasaule :) Zemā apbūve, platas ielas, visādas bodītes. Tā kā bijām saguruši, nolēmām tomēr atlikt šīš teritorijas izpēti uz citu Londonas apmeklējuma reizi. Devāmies atpakaļ caur Kensingtonas parkiem (saiet kopā ar Haidparku). Perfekts bērnu laukums (Diānas vārdā saukts). Skaisti gulbji, pīles un citi putni pie apaļā poļa apaļās mārciņas apaļā dīķa (Round Pole Round Pound Round Pond), pāris minūtes pirms mūsu ierašanaš ierašanāsizslēgta princeses Diānas memoriālā strūklaka, kas nemaz ij neizskatījās pēc strūklakas.

Vēl pirms parka nolēmu nobildēt ļoti interesantu dekoru. Izrādījās, ka tas ir Krievijas vēstniecības konsulāts. Mukām, ko kājas nes :)

Pēdējā pastaiga bija superīga. Kad plāns ir izpildīts, viss ir apskatīts, ko vajag – sapirkām, varējām mierīgi pabaudīt to mieru, kuru var sniegt pastaiga pa Haidparku un tam pieguļošajām teritorijām.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Nākamajā rītā, protams, pulkstenis jau bija gana noregulēts, lai mēs brokastis paēstu ar mazu kavēšanos.

Ceļš šoreiz veida caur Haidparku. Sākotnēji bijām domājuši doties uz Leicester sq, lai iegādātos uz pārtīti biļešu uz kādu kulturālu pasākumu tai pašā vakarā. Pa ceļam sastapām karalisko jātnieku gvardi (Royal Horse Guards), kura devās uz Bekingemas pili. Sekojām :) Piefiksējām, ka pa ceļam ir speciāli zirgu luksofori. Tādi paši kā gājējiem, tik ar zirdziņiem uz tiem.

Pati Bekingemas pils, kā izrādās, nav nekas super. Ir redzētas smukākas. Bet, nu, pasaulē slavenākā un cienītākā karaliskā ģimene tur mīt. Mazliet padirnējām, jo izskatījās, ka kāds kaut kur taisās doties (tika liktas norobežojošās margas). Nesagaidījuši devāmies tālāk uz metro, lai dotos uz sākotnēji iecerēto mērķi.

Iegādājāmies biļetes uz Cabret 19:00. 25% atlaide. Kopā samaksājām (£2,50 service charge un £27,50 biļete) £60. Trešā rinda, pašas malējās vietas. Izcila vieta, ja neskaita dažas nianses – redzi šo to no backstage, šo to no tā, ko nevajadzētu redzēt skatītājam (šādi tādi triki), utt.

Apmierināti un gandarīti devāmies uz Beikerstrītas rajonu. Apmeklēt madāmas Tiso muzeju, Beikerstrītu 221b (izcēlos, pavaicādams Holmsa imitācijai-durvjusargam par to, vai Holmss vai tā prototips tik tiešām ir te dzīvojis), un paēst.

Tiso muzejs. Ekspozīcija liela un plaša. Tiesa, daudz kā no izslavētā nav (dzemdējošā Britnija, piemēram, atrodās citā Tiso muzejā). Milzumu no tur esošajiem personāžiem pat neatpazinu. Vīlāmies par to, ka man dikti tīkošās Kēras Naitlijas vaska analogs nebūt nebija līdzīgs man tik dikti tīkošajai Kērai Naitlijai. Iesaku par £2,50 iegādāties Chamber Live Upgrade. Sabīties var :)

Šerloka holmsa muzejs. No durvīm līdz Holmsa istabai tik tiešām ir 17 pakāpieni :) Ja godīgi, uztaisīts viss ir izteiktā reālisma garā. Tā, it kā Holmss un Vatsons tur būtu tik tiešām dzīvojuši. Patīkami, ka visu var pačamdīt, apskatīt, krēslos var pasēdēt, utt. Ir omulīgs onkulītis, kurš dikti feini var visu pastāstīt, ja viņam jautā. 12 mārciņas, ja atmiņa neviļ.

Pēcāk pēc saspringtas meklēšanas atradām kādu klasisku britu pabu (Allsop Arms). Garšīga vieta, bitīt matos. Starteris (pildītas sēnes), divi otrie, giness, un stella (alus) – £24,28. Kā jau lielākajā daļā, arī te ir ierēķināta dzeramnauda, kuru, ja kaut kas nepatika, var atrēķināt nost un nesamaksāt.

Vakarā Cabaret. Ceļš uz turieni tika uzsākts autobusā. Nebija prātīga doma. Tai laikā (ap septiņiem) ir forši korķi. Pat centra zonā, kur iebraukšana ir par maksu. Ieradāmies izrādes norises vietā, tiesa, laicīgi.

Mūzikls bija par rubli. Lūk, tas ir kaut kas. Nevis mūsu pliekanais kabarē ar nodrillētām populārām dziesmām. Smieklīgi, asprātīgi, izaicinoši (bija arī pāris ainas ar pilnīgi kailiem dancojošiem cilvēkiem), ar labu morāli, un galu galā – forši.

Un atkal tas pats. Pēc izrādes visi paklanās, tiek ieslēgta gaisma un zāle atdalās. Nekādu ilgstošu aplausu, nekādu bis iznācienu. Kaut kā neierasti.

Pateicoties sēdēšanai kājas ir daudz maz nomierinājušās sāpēt. Nolēmām aizbraukt līdz Vestminsteras stacijai – nobildēt Londonas aci un abatiju naktī. Mazliet līņāja. Aci nobildējam. Nolemjam aiziet un pavērties uz britu parlamentu (tā pati abatija) no otras puses. Izrādās, ka to nevar izdarīt, jo tur ir kaut kāds slēgtā tipa parks :) So, pēc bildēm nolēmām doties mājup.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Uz Nine Inch Nails koncertu devāmies ap sešiem. Sapratām, ka nav ne mazākās nojausmas, kurp jādodas. Viss, kas bija izdrukātajā apstiprinājuma meilā rakstīts – Carling Academy, Brixton, London. Dikti laicīgi attapāmies, ne? Nolēmām doties līdz Victoria līnijas galapunktam – Brixton un tur interesēties. Izrādījās, ka akadēmija atrodās dažus simtus metru no stacijas un to visi zin :)

Tikām iekšā ar mazu rindu, jo biļešu izņemšanai tā bija atsevišķa un stipri īsāka, nekā tiem, kam tās bija uz rokām. Publika fantastiski dažāda. No jaunām meitenītēm līdz pavecāka gada gājuma pensionāriem. Tie gan, iespējams, bija ieguvuši kaut kādas apkultūrošanās programmas ietvaros brīvbiļetes. Tāpēc arī pameta zāli, kad koncerts bija jau pusē :)

Smēķēt tur var visur. Pat zālē. Un zālē ir mīkstie krēsli uz koka grīdas!

Milzīga vilšanās bija, ka visas vietas bija sēdvietas. Mums bija biļetes balkonā (circle). Redzamība bija pašvaka. Neskatoties uz zonējumu, savas zonas ietvaros sēdēt varēja, kur vien sirds vēlas. Pateicoties tam, ka nācās sēdēt, atmosfēra bija daļēji pazudusi. Kā izrādījās, vakardienas un aizvakardienas koncertus Reznora slimības dēļ nācās atcelt. Noveicās :)

Pārsteidza arī tas, ka dziesmas tika izpildītas ar diezgan mazu improvizācijas daļu. Kā arī tas, ka Reznors vietā un nevietā sprauda iekšā f-wordus.

Tie gan bija pirmie iespaidi. Visu koncertu nosēdēju uz pirkstgaliem un krēsla maliņas, lai tvertu visu, ko vien var. Papildus nopriecājos, ka visi tie, kas bija atlaiduši matus un tos nokrāsojuši iepriekšējās tūres krāsās tagad skries griezt tos nost.

Vispār jau sajūta bija fantastiska. Ņemot vērā to, ka no maniem paziņām reti kurš ir dzirdējis, kur nu vēl zin Nine Inch Nails, dzirdēt, kā visa zāle (brīžiem gan ar visai izteiktu britu akcentu:) dzied līdzi visām dziesmām, bija graujoši. Apogejs, protams, tika sasniegts līdz ar Hurt.

Un beigu beigās, kā ar nazi. Tad, kad šķiet – nu jau var atlaist arī jaunās dziesmas (ne tikai no Year Zero), koncerts beidas. Brutāli. Paldies, ieslēdzam gaismas, un atdalāmies. Pfft.

Kopumā – ķeksītis ir ievilkts – esmu bijis, un Reznoru dzīvē redzējis, viņam līdzi padziedājis. Iespējams, ja būs iespēja, darīšu to vēlreiz. Šoreiz gan nodrošināšos ar stāvvietu (precīzāk – lēkātājvietu). Bet pašlaik samierināšos ar to, ka uz liela ekrāna ar labu skaņas aparatūru arī DVD vai Bluray koncertieraksts būs gana labs. Zinot, cik pamatīgi tiek piestrādāts pie NIN DVD.

Brikstonas rajons laikam skaitās ne pārāk drošs. Policisti uz katra stūra, uz to mums arī norāda metro stacijas personāls. Visur visvisādi uzraksti brīdinājumu veidā no sērijas they want your pod (bez “i”). Bet, tā kā cilvēku masas pirms un pēc koncerta ir lielas, sevišķi nesatraucāmies par to dažu minūšu gājienu. Nosmēķējām cigareti, gājām lejā un nākamais metro bija pustukšs. Visa lielā varza jau bija prom.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Nākamajā rītā modinātāju pasnūzoju. Atvēru acis, kad tas rādīja deviņus. Pabikstīju mīļoto, paziņodams, ka jāceļās. Brokastis dod tikai laika posmā no 7:30 līdz 9:30. Lecām, ģērbāmies. Es likos lejā uz pagrabu, kur ir ēstuve. Durvis ciet. Aiz tām atskan dīvains jautājums – kas tur nāk?. Pirms es paspēju atbildēt (a ko teiktu Tu?:), paverās durvis, un man tiek paziņots, ka brokastis nebūs ātrāk kā 7:30 (vai tad jums neteica)? Es apmulsu vēl jo vairāk. Līdz sapratu, ka, lai arī rokaspulkstenim laiku pieregulēju, telefonam nea.

Brokastis gana pliekanas. Pat ne britu klasiskās. Plikas tostermaizes šķēles, trīs dažādi mazie džemi, tēja vai kafija pēc izvēles, apelsīnu vai aprikožu sula, cieti novārīta ola un siers. Jāatzīst, gan, ka labāk, nekā nekas.

Rezultātā bijām riktīgi agri cēlušies un izkūlušies no viesnīcas. Devāmies uz metro. Pa ceļam ir autobusa pietura. Nopirkām tur pat esošajā automātā dienas biļeti (£3,60 per person) un lecām iekšā. Izkāpām pie ierastā Oxfor Circus, kur devāmies lejā metro, lai iegādātos metro dienas biļeti.

Racionālākais ir pirkt off-peak versiju, kuras vienīgais ierobežojums ir tas, ka tā nav derīga līdz 9:30 no rīta. Tās cena pirmajā un otrajā zonā ir £5,10. Pie kam, metro biļete ir derīga arī uz autobusu, ko mēs netīšām atklājām tai pat dienā, kad mīļotā šoferim parādīja autobusa biļetes vietā metro biļeti, uz ko jamais nenoreaģēja, bet gan piefiksēja ar pogas spiedienu, ka viss ir kārtībā. Liels bija papildus atvieglojums, ka Brikstona (NIN koncerta norises vieta), lai gan vizuāli atradās diezgan patālu, arī ietilpa otrajā zonā.

Rezultātā precīzi desmitos bijām pie London Eye – panorāmas rata. Biļešu pārdevēja mums notirgoja arīdzan Tiso madāmas vaska figūru muzeja apmeklējumu. Divas biļetes uz aci un divas uz Tiso muzeju izmaksāja 66 mārciņas. Plus 2×2,5 mārciņas par Tiso dzīvo šausmu istabu (rekomendēju, ja nervi tur). Acs desmitos bija pustukša. Bijām pieci cilvēki vienā kabīnē. Superīgs brauciens. Kad izkāpām, rinda jau bija izveidojusies liela. Secinājums – uz aci ieteicams doties uz 10:00 AM. Tad tur nav rindu. Vispār.

Tālāk izlēmām doties meklēt Tower Bridge.

Pa ceļam uzdūrāmies fantastiskai vietai – Shakespeare’s Globe Theatre. Tas ir tāds pēc sešpadsmitā gadsimta parauga rekonstruēts koka teātris (brīvdabas, faktiski). Ne skaņas aparatūras, ne gaismu, ne mīkstu sēdvietu. Viss kā toreiz. Izņemot to, ka ir iekārtotas labierīcības.

Jā, liriska atkāpe par viduslaiku labireīcībām. Šekspīra laikos tur ieeja maksāja 1 peniju. Tualešu nebija. Ja gribējās atviegloties ārā, bija jāmaksā vēl viens penijs par ieeju. Tālab to visu tur darīja uz vietas. Tūkstoš cilvēku saspiedušies parterā (tikai stāvvietas). Nemazgājušies (lai nesalst ziemā).

Atpakaļ pie teātra. Ja komplektā gadās labs gids (mums gadījās) pieredze ir mega interesanta. Diemžēl uz Too Much Ado for Nothing biļetes bija beigušās (biļetes uz izrādēm ir pieejamas aptuveni par 5 mārciņām, kas līdzvērtīga cena tā laika penija vērtībai). Nekas. Nākamreiz būs jāiegādājas laicīgi. Tūre katram maksāja 12 mārciņas.

Tower Bridge pastaiga (self-guided pastaiga pa augšu un pēc tam pa mašīntelpu) maksā £5,50 katram (ja nav lustes kāpt netālajā 61 metru augstajā Monument to the Great Fire, kas ir par atsevišķu piemaksu). Bija interesanti.

Atpakaļceļā uz viesnīcu iegājām tādā iestādē, kas saucas The London Dungeon. Tāda kā milzīga šausmu istaba. Ar gana lielu melnā humora piedevu. Un dzīviem aktieriem. Ik pa laikam sabīties varēja ne pa jokam, bet visādi citādi – jautri. Diezgan ilga atrakcija. Dažviet tiek iesaistīti arī skatītāji. Apspēlētās pamattēmas – mēra epidēmija, moku kambari, Džeks Uzšķērdējs, viduslaiku tiesu un sodu sistēma, lielais Londonas ugunsgrēks. Sešas ~16-17 mārciņas no pieaugušā.

Vēl pamanījāmies ieklimst Trafalgāras laukumā esošajā Nacionālajā Galerijā. Tai daļā, kas par velti. Ziniet, neesmu nekāds mākslas pazinējs un cienītājs. Bet tas, ko tur ieraudzīju, lika man pavērt muti un teikt to, ko pauda blakus esošā Windows Vista reklāma – The WOW starts now. Tik labi saglabāti un tik detalizēti, vietām tik reālistiski 5 un vairāk gadu simtus seni zīmēti darbi, ka apstulbu. Tas bija kaut kas negaidīts. Tiesa, tā kā galeriju vēra ciet (nezināmu iemeslu dēļ), neko daudz apskatīt nepaguvām. Pie kam, bijām nolēmuši nemaksāt par ieeju un pētīt tikai brīvi pieejamo galerijas daļu.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Ar ēšanu ir sāpīgi. Ir skaidrs, ka sendviču kultūru Amerika ir pārņēmusi no britiem. Un, atriebjoties, importējusi Burger Kingu un McDonalds. Iznīcinot jebkurus normālas ēšanas paradumus. Visur ir sendviču bāri. Burtiski – visur. Mums pietika ar pirmā vakara Burger Kingu par 22 mārciņām. Paēdis esi, bet mirušais svara vērotājs tevī sāk skrāpēt zārka vāku. Otrais ēstuvju paveids ir restorāni. Mums vēl valdīja aizspriedumi, lai arī nu ir skaidrs, ka restorāni nebūt nav dārgi. 15 mārciņas par otro ir pavisam sakarīgs cipars, ja vēlies paēst garšīgi un normāli. Trešā veida iestādes ir parasti krogi. Tur cenas ir mazliet liberālākas, taču tos atrast ir pagrūti. It kā Londona. It kā būtu takš jābūt lērumam pabu, ne? Bet nav :) Vismaz tūristu maršrutos nav.

Pikadillī cirks, laikam, sanāk centrālā Londonas metro stacija. Blakus ir Leicester square (kas vienviet tiek izrunāts kā [leister], bet citviet kā [laikaster] [skvēr]). Tā ir vieta, kur var iegādāties to, ko mēs vēlējāmies iegādāties – biļetes uz tā paša vakara teātra izrādēm, mūzikliem un citām štellēm par lētāku naudu. Atlaides esot līdz pat 50%. Lai gan attiecīgās lēto šīvakara biļešu tirgotavas tur apkārtnē ir daudz, mēs gan paļāvāmies uz kādu brošūru, kur tika ieteikts, ka, lai izvairītos no nepatīkamiem un dārgiem pārsteigumiem, biļetes vēlams iegādāties tikai tai pašā skvērā esošajā Tkts kioskā.

Beigu beigās, noskaidrojuši, kas kur ir, caur SOHO malu devāmies atpakaļ. Pēc kartes sapratām, ka mums izcili der, kā izrādās, centrālā metro līnija, kuras pietura Lancaster Gate atrodās dažu minūšu gājienā no viesnīcas :) Ar divu konsteblu palīdzību sekmīgi atradām nepieciešamo metro staciju (Tottenham Court Road), iegādājāmies atkal vienreizējās braukšanas biļetes un viss. Mājās bijām.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Viesnīcu bijām nobukojuši (starp citu, rekomendēju – booking.com; bez ierunām) pirmajā zonā (iela saucās Glouchester terrace), vienu ielu virs Haidparka robežielas – Bayswater road.

Tā kā viesnīcas atrašanās vietu kartes veidā nebijām pacentušies izdrukāt, nācās paļauties uz atmiņu un rekomendācijām. Neesot nekādam priekšstatam par metro sistēmu, tika iegādāta vienreizējā braukšanas biļete līdz Bayswater metro stacijai. Ja arī jums kādā brīdī ienāk doma iegādāties vienreizējo braukšanas biļeti, aizmirstiet. Nekā dārgāka Londonas transporta sistēmā nav. Tā maksāja četras mārciņas. Katram. Vienīgais, ja ir skaidri zināms, ka tai dienā brauksiet tikai vienu reizi.

Izkāpām Beisvoteras stacijā. Šit. Mēs dikti ilgi tirdījām apkalpojošo personālu. Patiesībā ne sūda. Apkalpojošais personāls pats tirdījās. Iesaistot arī aiz stikla sēdošu palielu onkuli. Kurš nolēma mūs iepriecināt, norādot uz adresē esošo vārdu Westminster un bilstot – wrong city. Tas nekas, ka Westminster city skaitās Londonas apgabals (pareizi pateicu?). Savā ziņā, iespējams, gribēja mūs izāzēt. Galu galā lielākā kartē tika atrasta mums vajadzīgā iela – Glouchester terrace. Un mēs devāmies. Nogājām ellīgo gabalu ar ellīgu līkumu. Pienākot pie attiecīgās ielas, apstulbām. Numurs uz mājas durtiņām bija 200. A mums vajadzēja 33.

Noskaidrojām virzienu un devāmies. Liels mums bija atvieglojums, ka viņiem ir numurētas nevis mājas, bet to daļas. Durvis. Attiecīgi, pēc aptuveni piecpadsmit minūšu gājiena nonācām galamērķa.

Iečekojāmies viesnīcā, samaksājot pienākošās 200 mārciņas par 4 naktīm. Gana patīkams cipars par tīru kārtīgu double ar visām ērtībām (labierīcības, duša, ledusskapis, televizors, elektriskā tējkanna ar tēju un kafiju) numuriņu pirmajā zonā. Tiesa, trešais stāvs (viņiem stāvi skaitās kā -1, kas ir pagrabs, G, kas mums skaitās kā pirmais, 1, 2, un 3). Bez lifta. Bet tas jau dzīves sīkums.

Mīļie cilvēki. Saprotu, ak gribās visu redzēt, visu apjaust. Bet, ja vien neesat profesionāli sportisti, aizmirstiet. Esiet racionāli. Ja negribat braukt ar metro, kas saprašanas ziņā ir visvieglākais, tad brauciet ar autobusu. Autobusu kustības karte ir stipri sarežģītāka, tajos nesaka pieturas, utt. Bet, atšķirībā no metro, var visu redzēt. Pieturas ir gana tuvu viena otrai, lai varētu izkāpt un, mazliet paejoties atpakaļ, detalizētāk aplūkot ieinteresējušo objektu. Mēs to nezinājām. Jau pirmajā vakarā sabeidzām kājas, nostaigājot nejēdzīgos gabalus. Pavadiet pāris liekas minūtes, lai iepazīstos ar metro sistēmu. Tas tik tiešām ir varonīgakais, ko londonieši ir izveidojuši.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Lidojām ar British Airways. Izmantojām iespēju pēdējo reizi pārvietoties ar šo aviokompāniju, jo no un uz Rīgu tā vairs nelidos (no marta beigām, ja atmiņa neviļ). Ja nu vienīgi mūsu ceļi nekrustojas citos pārlidojumos. Diviem cilvēkiem lidojums turp un atpakaļ (RIX – LGW – RIX) izmaksāja izmaksāja 156 latus.

Getvikas lidostā ielidojām apmēram pussešos. No sākuma raustījos, zinot, cik bēdīgā stāvoklī ir mana pase, un cik piekasīgi ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes robežu vaktētāji, izvēles kārtībā neielaižot vienus vai otrus cilvēkus. Patīkami pārstedza tas, ka pasu kontrolē apaļīgais omulīgais onkulītis smaidīja. Pirms dot atpakaļ pasi, viņš viņu vēlreiz pavēra, ieskatījās, atieza muti smaidā un pateica latviešu valodā ar minimālu akcentu: paldies! Es biju gar zemi.

Getvikā esam, vajag uz galamērķi. Ko nu? Lai nokļūtu Londonā, ir vairākas iespējas.

Taksis, kurš aptuveni varētu izmaksāt savas 80 līdz 100 mārciņas.

Autobuss, kurš ir vislētākais, bet arī neērtākais un ilgākais veids, kā nonākt Londonas centrā. Ceļā tas pavada no pusotras stundas uz agušu ar vienu atšķirīga ilguma pārtraukumu ceļā, lai izlocītu kājas. Jārēķinās, ka vidēji brauciens aizņems divarpus līdz četras stundas (četras stundas bija tajā brīdī, kad interesējāmies par coaches lidostas informācijā). Cena gan ir demokrātiska – 6,60 mārciņas četru stundu braucienam. No galviņas.

Ja ir saprātīgā tipa vēlme braukt ar vilcienu, tad to var darīt no dienvidu termināļa. To ar ziemeļu termināli savieno divu minūšu bezmaksas transfērs vilciena izskatā.

No dzelzceļa transprota dārgākā metode ir braukt ar superīgo Getvikas ekspresi. Tas ir padārgs vilciens, kurš ceļā līdz Londonai (Viktorijas stacijai) pavada pusstundu, bet maksā nepilnas 15 mārciņas. No galviņas. Ja pērk ar atpakaļbiļeti, jāmaksā būs nepilnas 27 mārciņas.

Vissaprātīgākā izvēle ir parastais National Rail vilciens uz Viktoriajs staciju Londonā. Pa ceļam četras pieturas, normāls ārzemju vilciens ar visām atbilstošajām ērtībām. Ceļā pavada apmēram 40 minūtes. Maksā astoņas ar kapeikām mārciņas par personu.

Jāpiebilst, ka, ja izvēlaties braukt uz Londonu, praktiski nav nekādas starpības, kur jūs tur izmet. Ja apmešanās vieta ir pirmajā vai otrajā metro zonā (kas ir gana liela), turp var nonākt no jebkuras citas vietas pirmajā vai otrajā zonā pat tad, ja izmešanas vietā nav redzamas nekādas metro staciju pazīmes. Paejaties 400 metrus uz jebkuru pusi un būs. Ticiet man. Krievu laikus piedzīvojušie cilvēki zināja stāstīt, ka šis padoms padomju laikos ticis sniegts arī Maskavu apmeklējošajiem tūristiem – labākais orientieris ir metro. Ar metro var aizbraukt jebkur, kur parastam mirstīgajam tūristam ir nepieciešams, ja neinteresējies par attālām vietām.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Liela daļa no tiem, kas bijuši ārzemēs, saka, ka tur viss ir tik superīgi, tik forši, tik ideāli. Ziniet, atgriežoties no Londonas, es arī par šo domāju. Un, kaut velns par stenderi, no tūrista skatu punkta tā arī ir!

Kā jau manas lapas pastāvīgajiem apmeklētājiem viegli nojaust, laika posmā no otrdienas līdz sestdienai bijām Londonā. Galvenais brauciena iemesls bija Nine Inch Nails koncerts, bet, tā kā mīļotā nav sevišķa tāda tipa mūzikas piekritēja (kas vēlāk arī pierādījās), par galveno to uzskatīju tikai es :) Mēģināšu ka nu īsi aprakstīt – kas un kā.

Jāpiebilst, ka Londonā bijis neesmu. Vispār neko daudz pa ārzemēm ceļojis ar pašprogrammu apkārt neesmu. Aprēķinos pieņemsim, ka viena mārciņa ir tas pats, kas viens lats.

Un vēl. Uzreizi pabrīdināšu – ja braucat uz ārzemēm un jums ir Hansabankas (par citām bankām nezinu) izsniegta Visa karte (lai tā būtu klasiskā vīza, vai izslavētā Zelta karte par 55 latiem), neceriet, ka dzīve būs viens vienīgs rožu dārzs. Ja nu vienīgi tāds, kur rozes aug dibenā. Kartes netiek autorizētas 30% no visiem mēģinājumiem. Bankomāti pinus pieņem, bet naudu neizsniedz. Tas ir murgs. Tu jūties kā idiots, stāvot pie kases, vadot pinu par jau iesaiņotu preci, un konstatējot, ka jādomā citi apmaksas veidi (kur jums tuvākais bankomāts, emm?), jo karte netiek autorizēta. Rezervē turiet savas simts mārciņas, ja esat divatā. Ja neiztērēsiet, nesatraucaties. Zaudējumi, to mainot atpakaļ, būs stipri mazāki nekā morālais kaitējums, jūtoties kā stulbenim. Tā bija ij Londonā, ij Īrijā pagājušogad, ij Parīzē, Luksemburgā un Amsterdamā aizpagājušo.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.

Kā jau ierasts, man ar pēcdarbiem pēc ceļojumiem iet švaki. Nekādi nevaru saņemties un kaut ko uzrakstīt.

Vasaras sākumā/pavasara beigās pilnīgā ekspromtā ar mīļoto tika iegādātas lidmašīnas biļetes uz Dublinu un atpakaļ, kā arī tika rezervēta automašīna Īrijas ceļu vagošanai. Lai arī ceļojums uz šo valsti tika gribēts jau sen, nekādi nevarējām saņemties un to realizēt. Bet, nu, beigu beigās tika nolemts lieki nemarinēt un nostādīt sevi (un citus) fakta priekšā.

Vizīte ginesa, viskiju, jūras velšu un leprikornu zemē nebūt nebija ar nolūku apmeklēt tur esošos draugus un paziņas, ja neskaita Captsolo. Tieši pretēji – visādi tika cerēts izvairīties no tautiešu sastapšanas. Pasteigšos notikumiem pa priekšu, bet tas izdevās par visiem simts procentiem. Patiesais brauciena mērķis bija atdalīties no ikdienas rutīnas un darba uz vienu veselu nedēļu, to pavadot, braukājot pa Īrijas rietumiem, skatoties burvīgo dabu, apmeklējot burvīgas vietas un visādi citādi baudot valsti, kuru tā riktīgāk ievērtēt ir bijis viens no maniem sen lolotajiem sapņiem.

Par reisa izvēli. Lidot ar lētajiem attiecīgā pakalpojuma sniedzējiem man negribējās. Man tie derdz, neskatoties uz kapeikām, kuras pasākums maksā. Vēl viens būtisks moments bija tas, ka tie ielido absolūtos nelaikos (parasti nakts vidū). Tāpēc lidojums ij turp, ij atpakaļ iznāca ar ČSA (čehu aviolīnijām; four thumbs up!) caur Prāgu. Cena bija gana draudzīga – ja atmiņa neviļ, divarpus simti latu turp atpakaļ diviem cilvēkiem. Biļetes iegādāju caur lidot.lv.

Autonomas un paša pepelaca meklējumiem sevišķi ilgi nenodevāmies. Pavisam noteikti bija skaidrs, ka vēlamies automātu un kondicionieri. Uz ātru roku vienīgā klase, kuru izdevās atrast, bija ekonomiskā (Ford Focus or similar), tāpēc arī lieki netērējot baitus alternatīvu meklēšanai, tā arī tika rezervēta iekš EuropCar. Sīkāk pastāstīšu nākamajā daļā.

Sākotnēji bija doma sameklēt un norezervēt naktsmājas, bet tad nolēmām, ka tas pārāk ierobežotu. Tādējādi tika cerēts uz to labāko. Galu galā, par saprātīgu komisiju varot šo to maršrutā norezervēt tūrisma informācijas centros.

Maršruta izvēle arī nebija nekāda detalizētā. Ielidojot, no Dublinas prom, pāri īrijai, lai nākamajā vakarā būtu Galvejā. No Galvejas uz leju, Cliffs of Moher, Ring of Kerry, tad pa apakšu uz austrumiem un beigu beigās atpakaļ uz Dublinu, kur pēdējā vakarā ietusēt un tad no rīta prom uz lidostu. Haha. Te tev nu bija. Bet par to mazliet vēlāk.

Par apraksta struktūru. No sākuma biju domājis rakstīt par dažādiem momentiem Īrijā un grupēt rakstu sēriju tādējādi (teiksim – ēšana, dzīvošana, iepirkšanās, satiksme, u.t.t.). Bet tad pārdomāju, jo, pirms rakstīt, pārāk daudz būtu bijis jādomā un jāplāno :) Atteicos arī no domas rakstīt visu vienā lielā blāķī, jo tādējādi raksts iznāktu pārāk garš. Tāpēc dalījums būs pa dienām. Pieņemu, ka kā pēdējais šai sērijā būs raksts ar kļūdu labojumiem un piemirstajām lietām.

Un mazs spoilerītis – ar ceļojumu esmu pavisam noteikti apmierinātāks par apmierinātu.

Tad, nu, novēliet man tam visam atrast laiku, jo ko klabināt ir…

Tā kā iepriekšējā rakstā šādus tādus sīkumus, kurus pašam bija vēlme neaizmirst, tomēr piemirsu, tad lasiet sīkvelu, kas sastāvēs no pāris faktiem.

Kā gadījās, kā ne, bet otrdien sanāca doties līdzi ringlii, kura pēc vairākiem pārpratumiem beidzot tomēr tika uzaicināta pelnīti piedalīties TV spēlē “Gribi būt miljonārs?”. Nieka sešas iesūtītas momentloterijas “Miljonārs” biļetes ar trīs TV simboliem un beidzot tas brīdis bija klāt.