Uz saturu

Arhīvs kategorijai 'Interesantumi'

Latvija 1966 (1967)

Ja jums šķiet, ka 1966. gadā visi jau sen kā bija aizmirsuši par to, kas ir (bija) Latvija, tad jūs rūgti maldāties (maldaties?).

Izrādās, ka ir tāda grāmata – Billion-Dollar Brain, pēc kuras 1967. gadā tika uzņemta arī filma Billion Dollar Brain. Ar ko tā ir īpaša?

Ar to, ka tajā ir aprakstīts superkompjūters, ar kuru kāda amīšu galēji labēja organizācija koordināja savu spiegu tīklu, kura mērķis bija sagraut komunismu kā tādu. Darbība, ja pareizi sapratu, notiek Somijā un viens no galvenajiem tēliem ir nodevējs (zog organizācijas naudu, pārdod noslēpumus VDK, utt.), kura pienākumos ietilpa organizēt aģentu darbu … wait for it … Latvijā :)

Interesentiem filmu atrast un iegādāties nenāksies grūti. Literāro darbu, tiesa, man neizdevās uz fiksu roku atrast.

P.S. Man šķiet interesanti jebkas, kas ir saistīts ar vārdu Latvija, nav tiešā veidā saistīts ar ārzemju latviešu kustību, un ir parādījies padomju laikā. Galu galā, internets piedāvā šaušalīgi daudz izziņas materiālu vecu publikāciju, literatūras, un citos veidos. Būtu tikai laiks ;)

Pagājušā gadsimta sākums krāsās

Viens ir skatīties izkrāsotas melnbaltās fotogrāfijas. Tu saproti, ka tas dzīvīgums tur ir mākslīgs. Pavisam kas cits ir skatīties tik bildes, kuras ir simts gadus vecas un tiešām oriģinālā jau ir krāsainas.

Šorīt rss lasītājā pirmais ieraksts bija īss: What’s wrong with this picture? Atvēru jaunā cilnē, uzmetu aci, un aizmirsu. Līdz apskatījos vēlreiz. Ļoti labas kvalitātes attēls, bet, acīmredzami, oriģinālā melnbalts. Kāds to ir retušējis un izkrāsojis. Aiztaisīju cilni un aizmirsu.

Un nākamais ieraksts bija iz MeFi.

Izrādās, ka 1909. gadā krievu fotogrāfs Prokudins – Gorskis sāka projektu, kuru finansiāli atbalstīja toreizējais cars Nikolajs II – iemūžināt vareno Krieviju bildēs. Cars viņam izsniedza vilciena vagonu ķīmijas padarīšanām, divas atļaujas, kuras atvēra viņam arī ierobežotas pieejamības vietas un naudu. Bet ne šādās tādās, bet gan krāsainās. Jā, man tas bija jaunums, ka 1909. gadā bija iespējams bildēt tik kvalitatīvas krāsainas fotogrāfijas. Tehnika bija paša Prokudina – Gorska izstrādāta. Tā ietvēra sevī trīs bildes, katru ar vairākas sekundes ilgu ekspozīciju.

Nepilnu desmit gadu laikā viņš apceļoja gandrīz visu Krieviju. Lai arī daudzas bildes ir zudušas, visas, kuras nav, ir digitalizētas un atrodamas attiecīgajā lapā. Daļa ir uzlabotas un izliktas Flickrī.

Skatoties uz bildēm un zinot, ka tās jau sākotnēji ir krāsainas, pārņem dīvainas sajūtas. Redzēt to laiku, kuru līdz šim esi redzējis tikai melnbaltu… Tas rada pavisam citas sajūtas.

Starp citu, viņš ir izveidojis (tā to laiku fotografēšanas procesu varētu saukt) vienīgo Ļeva Tolstoja krāsaino fotoportretu.

Par viņu pat ir ieraksts mūsu vikipēdijā.

Vēl ap to pašu laiku bija kāds Alberts Kāns (vakar viņam bija vārdadiena:P), kurš apceļoja visu pasauli, iemūžinot to krāsainās bildēs. Diemžēl, neizdevās atrast vērā ņemamu bilžu apjomu internetā, bet tās, izskatās, ir izdotas grāmatā: The Wonderful World of Albert Kahn. Lapā var iepazīties ar daļu no attēliem. Vēl var paprovēt pameklēt gūglē.

Aviokatastrofas un izdzīvojušie

Neseno notikumu gaismā interesanti bija palasīt par 1972. gada 13. oktobrī (jā, tā bija piektdiena) notikušu lidmašīnas katastrofu Andu kalnos. Stāsts ir neticams un šķiet kā no grāmatas vai filmas nācis. Ja vēlaties uzreizi skriet uz vikipēdiju, lai izlasītu to pilnā apjomā, tad lūgtum turp. Zemāk ir īss kopsavlikums manā lauzītajā valodā.

Lidmašīna avarēja 3,6 kilometru augstumā. 12 pasažieri gāja bojā avārijas laikā. Vēl 5 mira no gūtajiem ievainojumiem un sala tuvāko stundu laikā. Viens mira vēl vēlāk. Palika 27 izdzīvojušie. Protams, ka tādā augstumā ir sniegs, aukstums un citas patīkamas lietas. Attiecīgi – nepieciešamais izdzīvošanas ekipējums lidmašīnā nebija paredzēts. Astoņas dienas pēc katastrofas meklēšanas pasākumi tika pārtraukti.

Vienpadsmitajā dienā pa to uzzināja izdzīvojušie, izdzirdot ziņas iz atrasta radiouztvērēja.

Tā kā nebija pieejama nekāda flora un fauna, ko ēst, viņi pārtika no mirušajiem…

29. oktobrī lavīnā gāja bojā vēl astoņi cilvēki. Tad tika nolemts, ka palīdzību nesagaidīt un jādodas pašiem prom. Tika veikts testa pārgājiens dienas garumā, lai pārliecinātos par izvēlēto gājēju spējām izdzīvot. Beigu beigās tika atlasīti trīs cilvēki un nolemts pagaidīt siltāka laika iestāšanos (septiņas nedēļas) pirms doties ceļā – pāri kalniem. 12. decembrī viņi sāka iet.

Trešajā dienā, kad viņi uzkāpa 4800 m augstā virsotnē, izrādījās, ka gaidītā ieleja (viņiem šķita, ka atrodas netālu no tās) nekur nav redzama. Ir tikai kalni un sniegs. Pa ceļam bojā gāja viens no trijotnes. Galu galā devītās dienas vakarā viņi pie kādas upes satika cilvēku (otrpus tai). Nākamajā rītā cilvēks aizveda mazliet ēdamā, lūpukrāsu un papīru, lai varētu komunicēt.

Beigu beigās 22. decembrī katastrofas vietā ieradās divi helikopteri. Slikto laika apstākļu dēļ aizlidot prom varēja tikai ar pusi no izglābtajiem. Otra puse ar glābējiem palika pa nakti kalnos. Abi helikopteri atgriezās nākamajā rītā un savāca atlikušos. Beigas ar kā filmā – ziemassvētkos (it sevišķi, ja ņem vērā, ka visi pasažieri bija pārliecināti katoļi).

HTCPCP

Jebkurš kaut reizi savā mūžā ir izteicies – manam ledusskapim tik internetu vēl….

Par ledusskapi nez, bet tējkannai tāds standarta protokols jau eksistē. RFC 2324 – Hyper Text Coffee Pot Control Protocol (HTCPCP/1.0). Tas ir uz HTTP bāzes un satur visu nepieciešamo informāciju, lai uzņēmīgi programmētāji tagad dotos pie savu biroju kafijas automātiem un sāktu lodēt, metināt, vadus vilkt, kontrolierus programmēt, korporatīvajā vidē ieviešot klienta programmatūru, ar kuras palīdzību kafiju uztaisīt tāds nieks vien būs. Tas jau ir darīts, ja nu kas.

Šis pirmā aprīļa joks ir vecs kā pasaule – 11 gadi un vienreizēji iekļaujas visu pārējo RFC saimē. Uzrakstīts tik pat profesionāli kā jebkurš cits. Iepazinos ar to ar baudu. Tik gaumīgi uzrakstītu un līdz detaļām pārdomātu tehnisko joku sen nebija nācies lasīt :) Un zinu, ka jūs visi to lasījāt jau pirms tiem pašiem 11 gadiem.

Tas nav vienīgais pirmā aprīļa joks no IETF. Vikipēdijā ir pilns saraksts. Daži RFC ir tehniskāki, daži ir mazāk tehniski. Un tas turpinās jau kuro gadu.

Rikšas

Viens no terminiem, kurš brīnišķigi ir ierakstījies mūsu valodā un neizskatās pēc svešvārda ir rikša – Āzijas valstīs populārs divriteņu transportlīdzeklis, kur par vilcējspēku tiek izmantots cilvēks. Tīri – cilvēks rikšiem velk uzparikti. Liels brija mans izbrīns, kad netīši pamanīju, ka angliski šīs uzpariktes nosaukums ir ja ne tāds pats, tad ellīgi līdzīgs – rickshaw. Izrādās, ka šis termins ir tīri Japānā radies 人力車 un sastāv no trīs komponentēm – 人 (jin – cilvēks), 力 (riki – spēks), un 車 (sha – transportlīdzeklis). Galu galā sanāk, ka oriģināli etimoloģiski (?) vārdam nav ne mazākā sakara nedz ar latviešu, nedz ar kādu citu rietumu valodu. Amizanti.

Ko tik nevar izdarīt

Vai atminies, mans lasītāj, kā centies ar mēli aizsniegt elkoni, kad kāds pateica, ka cilvēks bez defektiem to izdarīt nevar? Es atminos.

Tad, nu, kā izrādās, parastu A4 papīra lapu bez palīglīdzekļiem nav iespējams pārlocīt uz pusēm vairāk kā septiņas reizes. Standarta tueletes papīra rulli, lokot gareniski, – 12. Par pirmo nav šaubu, bet vai pēdējo pamēģināji? :)

Starp citu, locīt A4 Ādams un Džeimijs ir provējuši, lai arī mazliet lielākā mērogā. Arī Pupi ir mēģinājuši. Pat es esmu mēģinājis…

Augstāk minētais ir patiess tiem gadījumiem, kad katru nākamo locījumu veic perpendikulāri iepriekšējam, pārlokot atlikušo laukumu uz pusēm. Kāda meitene, esot piecpadsmit gadus jauna, pierādīja, ka, tualetes papīru var pārlocīt 12 reizes. Kas interesanti, viņa ne tikai pierādīja to tīri empīriski, bet arīdzan, izmantojot oriģinālo vienādojumu, radīja tā variāciju, kurš ļauj aprēķināt to, cik reizes var salocīt konkrēta garuma un biezuma papīru.

Un mēs te par ekonomiku, politiku un sociālo jomu springstam. Vajag nodarboties ar nopietnām lietām!

Šogad par vienu sekundi vairāk

Izrādās, ka šis gads mums būs par vienu sekundi garāks, nekā citi garie gadi. Iepriekšējo reizi gadam sekundi pieskaitīja 2005. gada 31. decembrī. To dara neregulāri, lai sinhronizētu atomlaiku (atomic time) ar faktisko Zemes rotāciju. Lai dzīve nebūtu garlaicīga, tas ir jādara neregulāri.

Sanāk tā, ka atomsekunde (precīzākais zināmais laika mērīšanas veids; UTC), kura tiek izmantota, lai noteiktu precīzu laiku, atšķiras no astronomiskās sekundes (faktiskais laiks, kas atbilst 1/86400 no vidējās Saules dienakts; UT1). Kad šī atšķirība pārsniedz 0.6 sekundes, tiek nolemts vienu diennakti pagarināt ikurāt par vienu sekundi. Tas var būt 31. decembris un 30. jūnijs. Tā kā šī nobīde ir neregulāra, gadu, kurā pieskaitīt šo sekundi, nosaka IERS.Aprēķini tiek veikti balstoties uz Zemes rotācijas mērījumiem.

Starp citu, sinhronizācijas nolūkos 1972. gadā tas tika darīts divas reizes. Kā arī, pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ pēc 2000. gada Zeme ir sākusi griezties ātrāk (laika ziņā tā ir 1 milisekunde).

Attiecīgajā datumā pēc 23:59:59 nāk 23:59:60. Un tikai tad 00:00:00. Ja korekcija ir negatīva (arī tā var gadīties), pēc 23:59:58 nāk 00:00:00. Lai visu sačakarētu vēl mazliet, šī sekunde tiek pieskaitīta vienā brīdī. Tas nozīmē, ka pie mums garāks būs 1. janvāris, jo sekunde pieskaitīsies pēc 01:59:59.

2005. gadā visiem piegriezās un tika nolemts sākt domāt par to, lai šīs sekundes likvidētu, šai nolūkā ieviešot liekās stundas (labs resurss par šo jautājumu). Tas nozīmētu, ka laika korekcija notiktu stipri retāk (ja rotācija saglabājas, tā būtu viena reize apmēram 600 gados). Diemžēl, tur pacēlās kašķis par juridiskām un semantiskām lietām, kā arī savas korekcijas ieviesa datortehnika un tīri teorētiski ierobežojumi. Tajos neiedziļināšos triviāla iemesla dēļ – es tos visus nesapratu :) Bet, ja viņiem viss ies pēc plāna, pilnīgi iespējams, ka 2013. gadā var pieņemt UTC modifikācijas un ieviest šo korekcijas stundu. Principā, tas atrisinātu mūsu problēmu, bet sagādātu galvassāpes mazmazmamazmazmazmazmaz…bērniem.

Smadzeni var izmežģīt ar to laiku. UTC (atomlaiks), UT1 (faktiskais civilais laiks), GPS (tiek izmantots CDMA2000 laika sinhronizācijai), unixtime (datorlaiks, kurš neprot liekās sekundes), tad vēl visādas laika mērīšanas, korekcijas un sinhronizācijas metodes.

Stunt driving

Vakar kolēga Ivars iemeta ar saiti uz kāda man līdz šim nezināma džeka Ken Block izklaidēm ar ne nu gluži netūnētu STI imprezu. Pabraucot zemāk meklēšanas rezultātos ieraudzīju video ar auto uz kalna, kuru jau biju redzējis iepriekš. Tas man šķita iespaidīgāks. Bet kaut kas mani jau sāka tirdīt. Vai tas bija SAAB Performance Team? Nē. Kaut kas vēl spēcīgāks.

Noskatoties abus, es beidzot atcerējos, ka pirms trim gadiem iekš MeFi bija kāda jauka astoņdesmito gadu japāņu auto reklāmas video. Links tur nestrādā, bet vai tad lauzti linki mums šais laikos ir šķērslis?

Pirmais, ko uzgāju, bija oriģinālais iesaitētais video. Bet pēcāk jau nebija tālu līdz garākai versijai, kura satur pilnas reklāmas, no kuru daļām sākotnējais video ir salīmēts. Otrajā beigās ir arī jaunākas reklāmas, bet tās jau vairs nav nekas Tāds.

Kas nenormāli aizkustina, ir tas, ka video ir tapuši astoņdesmitajos. Absolūts datorgrafikas trūkums. Saprotu, ka daļa triku bez taustāmiem palīglīdzekļiem nebūtu iespējama, bet tomēr. Tie ir sasodīti astoņdesmitie! Un tā ir Parīze! It sevišķi – epizode iekš metro mani nogalināja. Kur viņi atļaujas dabūja? Cik viņi ir samaksājuši?

Noskaidroju, ka visu šo padarīšanu sauc par precison driving un ir pat veselas komandas, kuras braukā pa visu pasauli un piedalās šovos. Viena no leģendārākajām bija Austrālijas auto ražotāja Holden komanda, kura tika izveidota kā papildreklāma Monaro automobīlim. Diemžēl, komanda ātri pajuka, bet gluži nesen uz tās bāzes savu precision driving klubiņu izveidoja Toyota, lai reklamētu Hilux. Jaunā kaluma video.

Vēl viens leģendārs džeks ir kāds brits vārdā Russ Swift, kuram pieder trīs Ginesa rekordi. Par paralēlo parkošanos visšaurākajā vietā (atvainojiet par japānismu), par J-turn visšaurākajā brauktuvē (neizdevās atrast viņa rekordu, bet te ir piemērs) un ātrāko saulīti (Ginesa rekords ar evolūciju un pasaules rekords ar imprezu vēlāk).

Izrādās (nemaz nezināju), ka Top Gear futbolā un olimpiskajās spēlēs piedalās neba nu parasti kaskadieri šmaskadieri. Bet gan paši paši krutākie stunt un precision driving džeki. Ieskaitot šo pašu Russ Swift. Viņam ir arī sava komanda (nakamā gada MPH, tiesa, šamos izpogāja vienā setā).

Starp citu, tais pašos MeFi komentāros ir saite uz pierādījumu tam, ka, lai pabraukātos uz malējiem ratiem, nav obligāti nepieciešama rampa.

Šis bija daļējs (ne viss atrastais vai uzzinātais te iederējās:) ieskats tajā, kā man dažreiz izdodas lieki, lai arī interesanti, nosist laiku, saņemot vienu pašu mazu nieka saiti e-pastā.

Umberto Eko par OS

1994. gadā Umberto Eko savā publikācijā iekš kāda Itālijas laikraksta pauda savu viedokli par tā laika operacionālajām sistēmām savā garā – salīdzināja tās ar reliģiskajām konfesijām. Makintošs tapa pielīdzināts katolicismam, kamēr DOSs – protestantismam. Diezgan skaist, lai arī lielāko daļu Eko gara darbu es nesaprotu ij ne par trim procentiem :)

The fact is that the world is divided between users of the Macintosh computer and users of MS-DOS compatible computers. I am firmly of the opinion that the Macintosh is Catholic and that DOS is Protestant. Indeed, the Macintosh is counter-reformist and has been influenced by the ratio studiorum of the Jesuits. It is cheerful, friendly, conciliatory; it tells the faithful how they must proceed step by step to reach — if not the kingdom of Heaven — the moment in which their document is printed. It is catechistic: The essence of revelation is dealt with via simple formulae and sumptuous icons. Everyone has a right to salvation.

DOS is Protestant, or even Calvinistic. It allows free interpretation of scripture, demands difficult personal decisions, imposes a subtle hermeneutics upon the user, and takes for granted the idea that not all can achieve salvation. To make the system work you need to interpret the program yourself: Far away from the baroque community of revelers, the user is closed within the loneliness of his own inner torment.

Šķiet, ka te ir pieejama tikai raksta daļa. Par šāda viedokļa esamību rakstniekam, kurš man ar datoriem asociējas kā balets ar traktoriem, uzzināju no TWiT pēdējās epizodes.

Somālijas pirāti

Ehh… Atminos grāmatu sēriju Apvārsnis, šķiet, kuras ietvaros diezgan daudz varēja palasīt pasakas par viduslaiku pirātiem. Atceros arī kapteini Bladu. Un vēl visu ko. Piedzīvojumi, tālas zemes – ko vēl desmitgadīgam grāmatu tārpam vajag? Kamēr Somālija, pateicoties savai iekšējai nestabilitātei un ilgajiem kariem, ir kļuvusi par patvērumu mūsdienu pirātiem. Jāpiebilst, ka tie pašlaik ir visinteresantākie, jo, atšķirībā no jūru sirotājiem, sevišķi neslēpjas, ir diezgan atzīmējušies uz vispasaules skatuves un Somāliju varētu saukt par mūsdienu Portrojālu.

Pirmajos šā gada deviņos mēnešos pie Somālijas krastiem ir apzināti 63 pirātu uzbrukumi vai to mēģinājumi. Septembra beigās pirātu gūstā bija 250 cilvēki ar 12 kuģiem (!). Vidējais ienākums no viena kuģa, par kuru tiek samaksāts izpirkums, ir divi miljoni dolāru.

(more…)

Nauda, bauda un izdoma – jaunās Apple reklāmas webā

Dažas dienas atpakaļ pamanīju klipiņu ar Apple reklāmu iz New York Times lapas. Izrādās, ka tas nav nekāds svaigums, jo specifiski video klipi baneru vietās šim duetam ir jau diezgan ilgu laiku un dažādu veidu. Tie ir atdzīvināti, jo tajos realizētais scenārijs ir specifisks katram ne tikai izvietojumam, bet pat pielāgots banera formai :) Izdomas ziņā neko fantastiskāku neesmu redzējis. Uzskaitīšu tos, kurus esmu atradis.

Sākumā mana attieksme pret šīm reklāmām neko cildinoša nebija. Protams, ideja interesanta, bet ļoti jau nu agresīva (kas Apple nav neierasts) attiecībā uz Microsoft. Tagad jau uz to skatos kā uz noslāņojušos kampaņu, kura ir amizanta un nereti ellīgi oriģināla. Šīs baneru reklāmas to pierāda ar uzviju. Pieņemu, ka jau tagad daudzās skolā mārketinga un PR cilvēkiem tiek stāstītas lekcijas par šo kampaņu, tās tiesiskajiem aspektiem un citām lietām, par kurām normāls cilvēks nemaz neiedomājas, bet tas varētu būt ellīgi interesants pētījums. Žēl, ka man tā laika nav tik daudz.

Starp citu, podkāsta This Week in Tech ieprekšējā epizodē pēdējās 45 minūtes ir intervija ar PC lomas atainotāju Džonu Hodžmenu (John Hodgman). Izrādās, ka konkrētais tēls ir dikti runātīgs, manai gaumei perfekti asprātīgs un visādi citādi interesants cilviņš. Tas ir pateicoties tam, ka jau kopš neatminamiem laikiem viņš ir ASV ļoti atpazīstams jokplēsis. Starp citu, Mac lietotājs kopš 1984. gada :)

Par otro džeku neko daudz nevaru pastāstīt, jo viņš ir tipisks holivudas aktierelis un bijušais Drū Berimoras draudziņš.

Sods par ātruma pārsniegšanu 1974. gadā

2004. gada 26. janvāris kādam Jaunzēlandes iedzīvotājam sākās ar kvīti par ātruma pārsniegšanu pastkastītē. Būtu jau maksājis tos 120 vietējos dolārus, bet acīgā kārtā pamanīja, ka kvītī minētais pārkāpuma datums ir 1974. gada 23. jūnijs.

Izrādījās, ka cilvēks uz mutes kritis nebija, brīvs laiks arī atradās, sacerēja atbildi esejas formātā, tajā iekļaujot ij A-komandu, ij ceļošanu laikā, ij pārvietošanos ar ātrumu, kurš pārsniedz 1 tūkstoti kilometru stundā, ij Hondas agrīnos automašīnu prototipus, un, beigu beigās, arī auto zādzību, esot kuru izpildījis dažas stundas vecs zīdainis.

Pilnā apjomā ar pašu kvīti, pārkāpēja vēstuli un policijas atbildi var iepazīties šai lapiņā.

Vai jūs, lūdzu, neparādītu ceļu?

Velsa ir reģions, kurā ceļa zīmes nereti ir divās valodās – angļu un velsiešu.

Ceļa zīme bilinguālā vulgaris. Velsa.

Kamēt angliski nav grūši saprast, ko tas viss nozīmē, izrādās, ka velsiešu valodā teksts vaid Es pašlaik neesmu birojā. Lūdzu, atsūtiet darbu, kurš jāpārtulko. Šai brīdī es pakritu zem galda :) Protams, apstākļu sakritības dēļ lielākā vai mazākā apjomā kļūdīties var ikkatrs, bet šis ir vienkārši hrestomātisks piemērs.

Via BBC.

FFoTW: Lai vienmēr būtu saule

Latviskais atdzejojums Lai vienmēr būtu saule un Ošaņina oriģināls Пусть всегда будет солнце nav svešs tiem, kuriem tas skolā bija jāmācās, jādeklamē un jādzied. Es nemelošu, ja teikšu, ka man šī šķiet makten feina tā laika dziesmiņa.

Bet retais zina (cītīgs laacz.lv lasītājs, piemēram:) to, ka šai diesmai Ostrovska sacerētais meldiņš 1964. gadā parādījās arī ārzemju estrādē kā mīlas dziesma Gabrielai vēlākā ABBAs dalībnieka Bjorna Ulvaeusa pirmās grupas izpildījumā.

Kas interesanti, tā tika ierakstīta vairākās valodās (angliski, dāniski, itāliski, somiski, vāciski, un zviedriski). Iespējams, ka šo ideju viņi paķēra no draudzīgo republiku saimes, jo teitan šis dzejolis tika atdzejots visās oficiālajās PSRS valodās. Principā, ja pavisam godīgi, viņi šādā veidā kļuva populāri – grupa tikko bija beigusi skolu un sāka līst estrādes virzienā un diezgan veiksmīgi kā savu pirmo singlu paķēra rietumos nezināmu bet foršu meldiņu.

Tā kā fatālisti var teikt – ja nebūtu Padomju Savienības, nebūtu ABBAs :)

P.S. FFoTW – Fun Fact of The Week.