LAACZ.LV

Vakar vakarā negaidīti aizdevos uz Jaunā Rīgas Teijātera izrādi Vectēvs. Sen nebiju tik foršu izrādi redzējis. Ļoti, ļoti, ļoti patika. Pat nezinu, ko lai piebilst.

Tā ir viena cilvēka izrāde, kuras laika Vilis Daudziņš iejūtās vairākās lomās – pats savā, un trijos Savickos – Sarkanarmijas pusē partizānos karojuša un pārliecināta padomju varas piekritēja, vāciešu pusē karojuša pārliecināta nacista (negatīvākais un savā ziņā arī šokējošākais tēls), kā arī vēl viena – gan vāciešu, gan krievu pusē karojuša. Pēdējais sanāca tāds kā latviešu Šveika variants.

Stāstījums (jā – tieši stāstījums, kas ir arī izrādes formāts) bija pārliecinošs. Skatījums uz karu tika uzburts tik dzīvs no visām pusēm, ka es ne tikai sajutos kā stāstu savām acīm dzīvē redzošs, bet arī paši tēli man tajā brīdī bija acu priekšā, ieskaitot arī sapratni par to, kā viņu attieksme pret visu ir radusies un formējusies.

Mani brīžiem mulsina tas, ka ne pēc apraksta, ne pēc recenzijām, ne pēc skatītāju komentāriem nav iespējams noteikt to – vai ir vērts apmeklēt konkrēto izrādi, vai nav. Tā tu arī pavadi pusi dienas pirms sezonas biļešu tirdzniecības sākuma teātru mājaslapās ne pie kāda rezultāta nenonākdams. Ar šo, varētu teikt, nežēlīgi noveicās :)

Heh. Ne nu gluži pa kluso, bet man sevišķi nemanāmi, leļļu teātrī ir atdzimusi izrāde Nāc pie puikām!. Šodien pirmizrāde. Šī vairāk ir piezīme sev – jāaiziet :)

Jā, vakar biju uz pēdējo izrādes Filadelfija, te es nāku! rādījumu. Sasodīti patika un priecājos, ka esmu to redzējis. Prieku diezgan spēcīgi gan centās samazināt diezgan drausmīgie sēžamaparāti mazajā zālē. Un palielināt kāds tik tiešām sirsnīgi smejošs (nereti viens pats) skatītājs rindu zemāk.

Vienkārša spēlīte – baksti un dari. Visi līmeņi vienkārši, ja neskaita 25., kur ir jāizspēlē 3×3 desas. Kas, ja nemaldos, ir mūžīgā niča. Duck, think outside the flock.

P.S. Ha! Kā izrādās, pretinieks iekrita uz vienīgo man zināmo “dakšas” gājienu…

Turpinoties sezonai, vakardienas plkst. 19:00 jau sēdēju vietējā kultūras namā un nepacietībā gaidīju, kad sāksies kārtējā Rīgas krievu teātra viesizrāde. Šoreiz tā bija brazīļu rakstnieka Žoržī Amadu stāsts par Donu Floru un viņas diviem vīriem (var palasīt tulkojumā).

Bez sevišķas domāšanas es paziņošu, ka šī bija tekošās, ja ne visu manis pieredzēto teijātera sezonu izcilākā izrāde.

Emociju gamma, kuru pārdzīvoju sēžot beņķī ir neaprakstāma. Visu izrādi pamanījos sajūsmināties par to, cik koši, bagāti un izjusti ne mazā aktieru trupa spēja attēlot brazīļu (brazīliešu?) mentalitāti. Caur aktiermākslu, caur fantastiski izjustām un izdziedātām dziesmām kā krievu, tā spāņu portugāļu mēlē, caur izcili (mans subjektīvais deju nepazinēja viedoklis) iestudētiem siltās Amerikas dančīem. Radās iespaids, ka krievu un latīņamerikāņu mentalitātē un kolorītumā ir kaut kas vienojošs.

Viņiem izdevās manā galvā uzburt vidi, personāžus un pakārtotās emocijas tieši tādas, lai tas viss ne tikai nekonfliktētu ar maniem līdzšinējiem priekšstatiem par Brazīliju, bet pat loģiski to visu papildinātu. Pavisam noteikti komandai ir izdevies ar uzviju realizēt Amandu romāna ievadā minēto pirmo punktu – maksimāli saprotami un pavelkoši nodemonstrēt vietējās dzīves daudzpusību un kolorītumu.

Atsevišķi vēlētos uzteikt scenogrāfu un inscinētājus (?). Principā vienīgā lielgabarītu dekorācija – multifunkcionālā slīpā virsma un tās pielietojums izrādes gaitā radīja ja ne sajūsmu, tad apmierinātu murdoņu.

Ja es varētu no desmit lācīšiem iedot vienpadsmit, es to darītu. Ibo vēl ilgi pēc atdalīšanās no zāles un kultūras nama es labsajūtā muļķīgi smaidot centos atcerēties maksimāli daudz, lai pēc tam varētu maksimāli precīzi izstāstīt savas izjūtas. Pārlasot šo ierakstu, diemžēl, izrādās, ka tas nav izdevies. Bet tālab es teikšu vienu – aizejiet un noskatieties paši. Ja ne dalīt sajūsmu, tad vismaz saprast, par ko es runāju :)

Nu, ja. Jelgavas kultūras namā turpinās viesizrāžu sezona. Pirmdien tās ietvaros apmeklējām Dailes teijātera Līnenas skaistumkaralieni. Iepriekš biju izteicis vēlmi neapmeklēt šo perfromanci, jo negāja pie sirds apraksts. Aber kā es būtu piečakarējis pats sevi, ja šo vēlmi realizētu…

Ļoti dzīvs un kaut kā makten saprotams stāsts ar gana traģiskām beigām. Es pat nezinu, ko teikt vēl. Vazdika un Grāvelis plēsa jokus, pa starpai iesaistoties sižetā. Vazdika principā izpelnās cieņu kaut vai tikai tāpēc, ka viņa ir. Nu, un, visu pārējo uzņēmās uz sevi Martinsone. Uff, kā viņai sanāca. Ja man būtu jābalso, tad šis būs vispatiesākais tēlojums, kuru līdz šim esmu redzējis klātienē. Kalniņš tāda kā sižeta līme vien bija, manuprāt.

Vispār, iesaku. Uz mani atstāja iespaidu. Līdz šim par Martinsoni varēju teikt, ka aizdomīgi labi saglabājusies nacionālā mēroga aktrise, kuru esmu redzējis kailu uz skatuves. Tagad es saprotu, ka viņa ir arīdzan bez tā visa visnotaļ kruta aktrise.

Šķiet, ka pašlaik apņemšanos izdodās pildīt. Kārtējo reizi Liepājas teātris bija ieradies Jelgavā, lai izrādītu savu veikumu, un kārtējo reizi es uz to biju. Šoreiz tā (izrāde) bija Viss par vīriešiem.

Sasodīti koša izrāde. Trīs aktieri. Katram četras dažādas lomas piecās paralēlās bet konceptuāli atšķirīgās epizodēs. Lielais prieks bija par pārejām no viena stāsta uz otru. Nebūtu tik kautrīgs, beigās būtu cēlies kājās un sajūsmā spiedzis.

Traģiski stāsti mijās ar nenormāli smieklīgiem un aizdomīgi parastiem. Es, kā sevišķi emocionāla būtne, atļavos pat asariņu nobirdināt. Gan bēdu pie stāsta par tēvu un dēliem, gan sajūsmas un prieka pie trīs draugiem (piedodiet, Jelgava – viņš ir pillā). Katrs no tiem bija savādāka profila. Ar savu domu un savu žanru.

Ļoti sirsnīga, saprotama un savā ziņā skaista izrāde ar labu režiju. Kurzemnieki kārtējo reizi pēc kultūras pasākuma vēl labu laiku neļāva atbrīvoties no sajūsmas par gūto baudu.

Šķiet, ka aplausi bija par īsu. Tas gan ir sezonāla rakstura moments. Kad siltā laikā nav jāskrien stāties rindā pēc apģērba, apmeklētāji var dirnēt zālē un aplaudēt kaut līdz rītam. Aukstā laikā visiem ir jāskrien :)

Lai arī bukletiņā rakstīts, ka izrādē būs pat vīriešu striptīzs, neticiet. Būs trīs striptīzi :)

Tīk jau man tas Liepājas teijāteris. Tīk jau.

Starp citu, parādījās doma, ka varētu apmeklēt arī Daugavpils teātra viesizrādes, jo viņi grasās atrādīt franču hītu Viesības idiotiem, kuru divkārt esmu obzervējis Krievu drāmas izpildījumā. Pie kam, viņi to plāno darīt latviski. Rodās neviltota vēlme aiziet un salīdzināt.

Vakar Jelgavā bija tas gods apmeklēt kārtējo Krievu drāmas viesizrādi Дни нашей жизни. Ui, pardon. Izrādās, ka jau kādu laiku teātris tiek dēvēts par Čehova Rīgas krievu teātri.

Faktiski – plaša ir krieva dvēsele. Lai arī Izrāde ieskrējās lēnām, taču tad, kad ieskrējās, diezgan ātri ievilka sevī. Es neprotu rakstīt par teātri, jo glups un ainteliģents, tāpēc tas būs arī viss par izrādi kopumā. Vēl tikai piebildīšu, ka laikam jau rekomendēju arī citiem. Jo pat man kādas pāris stīgas aizķēra.

No detaļām fascinēja sētnieka miniatūrā loma. Diemžēl vai par skādi, taču otrajā cēlienā visu pārējo (pozitīvā nozīmē) nomāca epizode ar virsnieku (jā, iedzeršana). Diezgan viennozīmīgi kā tēlam žetons ir frazeoloģismiem un dzīves atziņām bagātajam draugam – Onufrijam.

Neesmu pazīstams nedz ar oriģināllugu, nedz ar filmu, lai spriestu par to, cik daudz no paša režisora tur ir, taču, šķiet, uz Prikotenko turpmākajām izrādēm arī varētu pastaigāt.

Jā, un krievu teātris ir kaut kas pavisam cits. Tas ir daudz dvēseliskāks, nekā mūsējais. Aktieri ir daudz pārliecinošāki. TNU, bet fakts…

Vakar apmeklējām Rīgas Sargus iekš kāsuņa. Lai ko es teiktu, pretīm birs – bija maz naudas vai arī a uztaisi pats un labāk. Visā visumā iespaids diezgan blāvs. Feini, ka ir filma ar puslīdz samērojamu budžetu. Es to visu saprotu un nemaz ij lielas cerības neliku.

Taču.

Dialogi un patriotiski iecerētie monologi lielākoties pliekani. Man šķiet, ka nav grūti atrast cilvēku, kurš spētu uzrakstīt gana spēcīgu uzsaukumu sapulcētajai tautai. Aktierspēle kā jau pie mums ierasts – teatrāla un kino neatbilstoša.

Lielākais šoks (izbrīns un vilšanās) bija par ieskaņojumu. Nepietiek ar to, ka krievus tēlo latviešu aktieri un tos ierunā krieviski runājošie tā vietā, lai paņemtu pārīti krievu aktieru (tas pats ar vāciešiem). Mulsinošākais bija tas, ka teju vai ik brīdi mutes virināšana nesapasēja ar to, ko dzirdi.

Nebija skaidrs arīdzan mūsu Vadoņa – Ulmaņa diezgan nepārliecinošais attēlojums. Uz ko viņi vilka?

Papildus tam visam, es neredzu, kā šī filma spēs attīstīt mūsu kino industriju. Diez vai tagad visi masveidā steigs taisīt lielizmēra specefektiem pārbagātas filmas. Diezin vai.

Iedodiet to naudu vēlreiz, paņemiet sakarīgu režisoru, paņemiet kaut to pašu scenāriju, pārrakstot runājamo. Un uztaisiet beidzot filmu :) Jo fīlingu es nenoķēru. Pie kam, filma nevienā acī man neradīja iespaidu, ka ekrānā notiekošais no tiesas ataino vēsturisko notikumu gaitu. Stāsts pasniegts diezgan saraustīti. Pie kam – vietām pārāk stiepts, vietām ne līdz galam atstrādātas nianses, kurām būtu jārada emocijas, utt

Neskatoties uz iepriekš teikto, filmu noskatīties ir vērts kaut vai ķeksīša labad. Un aizsūtīt uz to savus vecākus vai vecvecākus arīdzan ir vērts. Jo viņi nav Holivudas izlutināti. Viņi nav skeptiski noskaņoti.

Gribētos teikt vēl daudz ko, bet ko nu es. Neesmu nedz kino kritiķis, nedz kino pietuvināta persona. Ko tad es varu par to visu zināt?

Filmas kronis? Smieklīgā boksa paraugstunda baznīcas tornī.

Saldajam ēdienam: oficiālā mājaslapa un blogs :)

Par teātra izrādēm es nekad neesmu bijis spējīgs neko sakarīgu pateikt. Tāpēc aprobežošos ar dažiem vārdiem par katru no tām.

Vakar – Kaligula (ar Ķesteri). Damned. Kaut kas tik kruts, ka man vienkārši nebija (un aizvien vēl nav) ne kripatas, ko teikt. Pat pēc pārgulētiem iespaidiem esmu sajūsmā.

Vēl pirms tam izdevās pabūt uz Nacionālā teijātera Santa Krusu. Dīvains gabals. No sākuma es nekādi nevarēju iebraukt. Bet jau otrā cēliena vidū izrāde mani nenormāli sagruzīja.

Vakar otro reizi (šoreiz, tiesa, ne viesizrādēs Jelgavā, bet pašā Krievu drāmā) tika apmeklēta manā uztverē ellīgi smieklīgā izrāde Ужин дураков. Nezinu, kā tas nākas, aber šis teātris man laikam ir ierindojies starp iecienītākajiem. Rafalsons vispār bija pērle :) Nožēloju, ka nekādi necentos padziļināti apgūt franču valodu, lai varētu šo darbu izlasīt oriģinālvalodā. Ja kādam ir vēlme iepazīties ar šo teātri, bet nav ne mazākās nojausmas, ko apmeklēt, tad varu ieteikt kā reizi Vakariņas idiotiem. Starp citu, arī Nebaidos no Virdžīnijas Vulfas bija laba. Vismaz versija krievu valodā.

Man jums nav ko teikt. Ja neskaita to, ko teikšu.

Kā tikai tas, ka Valmcity teijātera izpildījumā Trīs draugi ir nebaudāmi gari. Laikam jau upuris tam, ka izrāde ir maksimāli pietuvināta grāmatai. Pats gan neesmu lasījis.

Ij O’Salivans, ij Dotts vakar tādas kļūdas pielaida snūkera PČ pusfinālā, ka aš kauns. Ja O’Salivanam tās visas var piedot, ibo viņš mums viens tāds, tad Dotts mani pārsteidza.

Starp citu, manuprāt, O’Salivans par teju visām savām zaudētajām spēlēm var pateikties savai neuzmanībai :) Ibo, viņam nav jāpiepūlas, lai spēlētu labi. Tas dara izklaidīgu.

Dikti jau nu liela škrobe par Deivisa lossu Mērfijam. Tiesa, teikt, ka Mērfijs spēlē slikti, būtu visai nepamatoti.

Pagājušo svētdien nu jau otro reizi pusotra gada laikā tika nolemts apmeklēt Liepājas teātra viesizrādes Jelgavā.

Jāatzīst, ka šis apmeklējums manā dzīvē laikam ir radījis par vienu puslīdz regulāru ieradumu vairāk – esmu nolēmis iespēju robežās nelaist garām nevienu no šīm viesizrādēm.

Protams, ka pirmais, kas tika ievērots, bija visnotaļ kvalitatīvi un jauki izremontētā Kultūras nama lielā zāle. Ja godīgi, biju izbrīnīts, jo likās, ka mūsu valstī neviena pašvaldība ne ar ko tādu nenodarbojas :)

Un tagad par izrādi – Amedejs.

Atzīšos, ka neesmu no tiem, kas ar vērā ņemamu entuziasmu apmeklē teātri. Taču, ja nu reiz ir aiziets, tad vilties līdz šim nav nācies.

Izrāde divos cēlienos vēsta par kādu vecu franču pensionāru, kuram dažādu apstākļu sakritības un pārpratumu rezultātā izdodas kļūt par vietējā mēroga krusttēvu suteneru vidū.

Viennozīmīgi viens liels daudzums lācīšu dodas pie Bartkeviča. Tas, kā viņš tēloja, bija kaut kas vienreizējs :) Režisors savā īpašumā iegūst vēl vienu kaudzi ar lācīšiem. Liels daudzums labai komēdijai nepieciešamu kvalitatīvu joku, kas sniedzās stipri tālāk par vienkāršiem vienas vārdu apmaiņas ietvaros pastāvošajiem.

Milzīgs žetons arī Vilsona tēla un Vilsonam pašam. Suteners ar lielo “S” :) Ieskaitot paļci vejerom un citus tipiskam bandītam raksturīgus parametrus.

Beigās atļaušos piebilst, ka, neskatoties uz to, ka iepriekšējā izrāde (Blēzs) mani aizrāva un manam kunģim no smiekliem lika sāpēt stipri vairāk, uzskatu, ka pagaidām mans mīļākais teātris laikam būs tas, kurš iz Liepājas. (To, ka esmu redzējis tikai JRT, Daili un to pašu Liepāju nevienam neteikšu:)

P.S. Ja nu gadās doties uz Jauno Rīgas Teātri (starp citu, visnotaļ smuka lapele) un ir noskaņojums uz labu melno komēdiju, iesaku apmeklēt izrādi Pēc Po. Diemžēl es dikti sen neesmu rakstījis par saviem sirojumiem kultūras sfērā, tāpēc šo vienreizējo izrādi esmu spiests vienkārši minēt kāda cita (šī) ieraksta beigās. A-must-see.