laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Septiņas lietas

Līdz mūsu periferiālajai blogosfērai beidzot ir nokļuvusi kārtējā pasaules meme7things. Un arī mani ir nobirkojuši. Tātad, kas ir tās septiņas lietas, kuras jūs par mani varētu nezināt?

  1. Pamatskolu es pabeidzu ar dalītu pirmo vietu uz liecības esošo atzīmju kopsummā. Vidusskolā (pirmajā ģimnāzijā), šķiet, biju kaut kur stipri tuvāk otrajam galam. Nesekmība draudēja franču valodā.
  2. Pamatskolas laikā spēlēju basketbolu. Rezervistos. Republikas līmeņa sacensībās divreiz esmu bijis laukumā, abas reizes esmu netīšām iemetis pa grozam.
  3. Man nav augstākās izglītības. Mācības RTU pametu pirmās sesijas laikā finansiālu apsvērumu vadīts, lai dotos darba gaitās. Gluži nesen nomaksāju “neapzināti” aizmirsto Parex izsniegto un valsts garantēto studiju kredītu nepilnu 3 simtu latu apjomā (plus soda procenti).
  4. Šā gadsimta sākumā man klātienē ir piedāvājuši piedalīties kredītkaršu datu zagšanā no interneta lapām, solot fantastisku peļņu. Neielaidos.
  5. Esmu pamanījies salauzt abas kājas, krītot no klints Krimā. Ar to arī beidzās mana klinšu kāpšanas karjera.
  6. Esmu dabūjis pa muti Policijas akadēmijas kojās par to, ka mans ieņemamais amats Valsts Robežsardzē neatbilda vietējo džeku priekšstatiem par to, kādam tam būtu jābūt. Rezultātā smadzeņu satricinājums un diezgan zila acs, kas man liedza iespēju nolikt eksāmenu Robežsardzes skolā. Un, ja pareizi atminos, dabūju rājienu.
  7. Vasarā pēc vidusskolas pabeigšanas aktīvi iesaistījos Veldzes dzīvē. Pamanījos aizrauties ar vieglajām narkotikām, no kā gan, pateicoties nenormālai apstākļu sakritībai, tiku vaļā diezgan nesāpīgi. Vienu rītu (biju nopārdevis daļu privatizācijas sertifikātu) attapos guļot filharmonijas skvērā pēc kārtējās alkoholisko dzērienu koplietošanas. Menti savākuši nebija un kabatās bija ij nauda, ij viss pārējais.

Kā jau stafete, arī šis ir jānodod tālāk septiņiem tēvaiņiem vai tēvainēm. Tāpēc, uzmanību sekojošiem pieciem.

Webmonkey nevaid miris, kamēr PCMagazine beidz drukāties

Vai jūs zinājāt, ka pirmais komerciālais laikrakstžurnālveidīgais resurss internetā tika palaists 1994. gadā vēl pirms parādījās Netscape pārlūks? Vai jūs zinājāt, ka tieši šai resursā vairumā tika tirgoti un sāka parādīties pirmie mums tik mīļie elementi – reklāmas baneri? Runa ir par resursu, kurš jau kādu laiku nav pieejams tiešsaistē, bet deviņdesmito otrajā pusē bija viens no manis iecienītākajiem – HotWired.

Atcerējoš par šo resursu tad, kad šodien netīšām savā Gūgles rīderī piefiksēju, ka dažas saites nosaukumā satur man tai laikā svētu vārdu – WebMonkey. Uzreizi atcerējos savus pirmos soļus internetā, web programmēšanā, tā iespēju un satura apzināšanā. Pirms nepilniem pieciem gadiem jau apraudāju lapas nāvi. Bet, sevpar lielu kaunu un nožēlu, biju palaidis garām lielo notikumu šī gada maijā. Bet par to pēc brīža.

Trompete manā izpildījumā

Daudziem nav noslēpums, ka pamatskolas laikos nepilnu gadu apmeklēju mūzikas skolu. Tā kā man tēvs bija trompetists, bet ģitārspēles klase bija aizpildīta, nācās izvēlēties mežragu. Diezgan ātri tika apgūtas pirmās iemaņas, tika sasniegta pat zināma meistarība dažādu gana vienkāršu melodiju spēlēšanā.

Tad nu sestdien izdevās pierādīt, ka ir lietas, kuras itin veikli tiek aizmirstas tiklīdz tās vairs nav nepieciešamas. Paprovēju iepūst trompetē. Bērnībā pēc pirmo iemaņu apgūšanas sevišķi nešķiroju, vai jāpūš ir mans skolas mežrags, vai arī jāaizņemas tēva trompete. Šoreiz jebkura pūšana palika bez skanošiem rezultātiem. Kaut kāds troksnis bija, bet tīri vai šausmīgs. Tik pat stulbi blenzu uz trīs ventiļiem un spēju sazvejot atmiņu plauktos kaut vienu noti. Bezcerīgi. Mēģinājums izskatījās tā, kā attēlots zemāk redzamajā bildē. Es tur tik tiešām nevis smejos, bet ellīgi sasprindzis cenšos izpūst kaut vienu tīru toni…

Lielāka bilde ar lāci, kurš pūš trompeti

Lācis zaglis: uzraudzība un beigas

Ar šo ierakstu noslēgšu četrās daļās sadalīto stāstu par mani, polciju, robežsardzi, iecirkni, izolatoru, uzraudzību, un citām ar neizdarītu noziegumu saistītām lietām. Trīs iepriekšējās daļas var izlasīt tur, kur tās jau ir: pirmā, otrā, un trešā.

Šeit izstāstīšu par to, kā teju vai atkal nokļuvu kamerā (šoreiz – cietumā) divas reizes, kā arī par to, kā mana uzraudzība nemaz nebija uzraudzība, bet tad, kad tā beidzās, tā teju vai atkal bija atsākusies.

Lācis zaglis: izolators

Trešajā daļā par maniem piedzīvojumiem ar aizdomās turamā statusu un aizturēšanu uz trim sutkām, stāstīšu par dzīvi izolatorā. Tajā es pavadīju divas dienas, pa starpai pabūdams drošības līdzekļa maiņas intervijā un iepazīstoties ar četriem dažāda kalibra vietējiem…

Ja nav lasītas pirmās divas daļas, tad ar tām ir vērts iepazīties visupirms: pirmā un otrā.

Lācis zaglis: iecirknis

Šis ir otrais turpinājums stāstam par to, kā man nelāgi izgāja, beidzot savas darba gaitas Valsts Robežsardzē. Par to, kā mani gandrīz iesēdināja… Vēlams ir no sākuma iepazīties ar pirmo daļu.

Atsvaidzinot atmiņu, varu pārstāstīt – mainīju darbu no Valsts Robežsardzes uz Mediaparku. Lai arī nebija tiesību atrasties iepriekšējā darbavietā, tur iepriekšējā naktī tika nemēreni nosvinēta mana aiziešana. Neko ļaunu nedomādams, esmu ieradies pakaļ savām mantiņām, kuras vēl palikušas, jo mitinājos teritorijā esošajā dienesta viesnīcā.

Lācis zaglis: kļūšana

Šo stāstu ir dzirdējuši daudzi, ar kuriem kopā ir tusēts, jo skaidrā līdz šim man to stāstīt bija kaut kā mazliet bail. Par negodu sev jāatzīst, ka dažādās reibuma stadijās tas ir ticis izpušķots ar dažām detaļām, bet te es provēšu tomēr to nedarīt. Varbūt šo to noklusēšu man vien saprotamu iemeslu dēļ.

Šī ieraksta tapšana ir par iemeslu arī tam, ka trīs dienas teitan ir bijis absolūts klusums. Stāsts ir sadalīts vairākās daļās un tās tiks publicētas ar vienas darbadienas intervālu.

Vieni saka, ka bērnu no vīrieša izdzen armija. Citi saka, ka tās ir ielas un cīņa par teritoriju un savas eksistences attaisnošanu padsmitgadnieku stilā. Vēl citi saka, ka tā ir ģimene. Šķiet, ka man šo “bērna” posmu palīdzēja noslēgt kāds ne pārāk superīgs, be gana eksluzīvs piedzīvojums, kura gaitā man izdevās pabūt aizdomās turamā statusā, izbaudīt tā laika policijas paņēmienus labprātīgas atzīšanās panākšanā, divas dienas nolauzt īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un divas reizes teju vai nonākt Rīgas centrālcietumā.

Lapas jubilācija

Šodien laacz.lv domeiniņam aprit ikurāt septiņi gadi. Vai arī ikurāt septiņi gadi un astoņpadsmit dienas. Atkarībā no tā, ko skaita. Mana virtuālā miga eksistē kopš 1996. gada un ir bijusi atrodama zem dažnedažādām adresēm.

Sāku visu to weba padarīšanu iekš vidusskolas – r1g.edu.lv/~kaspars. Kad aizdevos strādāt uz Neatkarīgo rīta avīzi, bija nra.lv/laacz. Kad pārmigrēju uz Valsts robežsardzi, varēju lielīties ar vienkāršu un viegli iegaumējamu lapas adresi: rs.gov.lv/~home/kasparsf.

Sķiet, 1998. gadā nokļuvu AssMasstera nagos un ieguvu ass.lv/laacz. Tad nu man bija pirksti vēdeklītī un šis tas ap kāju tinams. Līdz 2000. gadā uz savu dzimumdienu ieguvu laacz.lv.

Viena no versijām izskatījās šādi. Tad bija ne pārāk ilgs apnikums un radās antilā. Kurš pārveidojās iekš tā, ko tautā dēvēja par pumpaino meiteni, lai arī tā oriģināli bija puskaila meitene iz dubļiem.

Kreisajā pusē esošā jaunumu sadaļa 2002. gadā tika izcelta priekšplānā un kļuva par blogu, kurš izskatījās šādi. Vēlāk jau lapa kļuva par platekrāna un tajā pašā gadā parādījās komentāri.

Tad, tiesa, nebija ne mazākās nojausmas, ka tas tiek saukts par blogu. Nu, un sākās…

Atsevišķu komentāru prasa varenie SPP laiki. Tad bija vienkārši, jo biju viens no retajiem, kurš kaut ko rakstīja. Tad bez absolūti nekādas piepūles viss bija forši, un jaunības absolūtisma ietekmē saturs bija pavisam savādāks. Tad bija tusiņš. Kā virtuāls, tā reāls. Par tiem laikiem var teikt daudz ko. Bet galvenokārt – paldies. Paldies gan laikiem, gan tehniskajām iespējām. Un vislielākais paldiess dodās pie tālaika kolēģiem, draugiem un paziņām. Gan virtuāliem gan reāliem.

Šādi izskatījās SPP

Tad izveidojās standarta blogveidīgs SPP, kurš vēlāk pārgāja uz Wordpresu un kļuva par to, kas redzams tagad.

Kādā no nākamajām jubilejām noorganizēšu retrospektīvu atskatu lapas vēsturē. Daudz kas ir noticis, daudz kas varēja notikt, daudz kas ir tā vērts, lai atcerētos vēlreiz.

Pie reizes, man šodien paliek 29. Līdz 30 viens mazs solītis. Vai man dieniņ…

Rubļi. Piecdesmit.

Šāda nauda manās rokās ir pabijusi tikai vienu reizi. Savulaik biju ticis pie sava pirmā Орлёнока. Pēc Школьника, bet vēl pirms saliekamā Аиста, tas bija graujošs dampis. Kā gadījās, kā ne, bet sanāca kosties ar citu šāda velosipēda īpašnieku pa Lubānas ielu. Braucām godīgi – pa ielas malu. Pēkšņi priekšā braucošais kaut kā pavilka uz vienu malu, kā rezultātā ar savu pakaļējo ratu aizķēra manu priekšējo. Beidzās tas viss ar velosipēdu zem kaut kāda žiguļa riteņiem, bet mani – uz tā paša žiguļa kapota. Man nezināmu iemeslu vadīts, melnā ādas (varbūt dermantīna…) jakā tērptais autovadītājs nosprieda, ka pats vien ir vainīgs pie esošās situācijas un pēc obligātās apjautāšanās, vai nevajag uz traumpunktu (kurš bija turpat 30 m attālumā un kurā man pirms nedēļas dikti sāpīgi likvidēja sadzīves traumu – koka gabalu kājā), izsniedza sīkiem tēriņiem šādu naudas zīmi.

Naudaszīmes manā kabatā ilgi nepalika, jo jau tolaik zināju, ka vēlos novusa galdu. Ilgi un aizdomīgi gan uz mani skatījās Doles universālveikala sporta preču nodaļas pārdevējs. Beigās nopūtās un teica, tad nu ņem ar.

50 rubļi, 1961. gads, averss
50 rubļi, 1961. gads, reverss

Rubļi. Divdesmit pieci.

Kvarts. Reti, bet gadījās. Reiz pat uz dzimumdienu ar šādu summu mani apdāvināja mīļie tālie lauku radi. Bet es, muļķis, to kvartu pazaudēju :/

25 rubļi, 1961. gads, averss
25 rubļi, 1961. gads, reverss