1. Pamatskolu es pabeidzu ar dalītu pirmo vietu uz liecības esošo atzīmju kopsummā. Vidusskolā (pirmajā ģimnāzijā), šķiet, biju kaut kur stipri tuvāk otrajam galam. Nesekmība draudēja franču valodā.
2. Pamatskolas laikā spēlēju basketbolu. Rezervistos. Republikas līmeņa sacensībās divreiz esmu bijis laukumā, abas reizes esmu netīšām iemetis pa grozam.
3. Man nav augstākās izglītības. Mācības RTU pametu pirmās sesijas laikā finansiālu apsvērumu vadīts, lai dotos darba gaitās. Gluži nesen nomaksāju “neapzināti” aizmirsto Parex izsniegto un valsts garantēto studiju kredītu nepilnu 3 simtu latu apjomā (plus soda procenti).
4. Šā gadsimta sākumā man klātienē ir piedāvājuši piedalīties kredītkaršu datu zagšanā no interneta lapām, solot fantastisku peļņu. Neielaidos.
5. Esmu pamanījies salauzt abas kājas, krītot no klints Krimā. Ar to arī beidzās mana klinšu kāpšanas karjera.
6. Esmu dabūjis pa muti Policijas akadēmijas kojās par to, ka mans ieņemamais amats Valsts Robežsardzē neatbilda vietējo džeku priekšstatiem par to, kādam tam būtu jābūt. Rezultātā smadzeņu satricinājums un diezgan zila acs, kas man liedza iespēju nolikt eksāmenu Robežsardzes skolā. Un, ja pareizi atminos, dabūju rājienu.
7. Vasarā pēc vidusskolas pabeigšanas aktīvi iesaistījos Veldzes dzīvē. Pamanījos aizrauties ar vieglajām narkotikām, no kā gan, pateicoties nenormālai apstākļu sakritībai, tiku vaļā diezgan nesāpīgi. Vienu rītu (biju nopārdevis daļu privatizācijas sertifikātu) attapos guļot filharmonijas skvērā pēc kārtējās alkoholisko dzērienu koplietošanas. Menti savākuši nebija un kabatās bija ij nauda, ij viss pārējais.

Kā jau stafete, arī šis ir jānodod tālāk septiņiem tēvaiņiem vai tēvainēm. Tāpēc, uzmanību sekojošiem pieciem.

• onkulis, jo viņš ir iegājis sevī.
• koko, jo viņš ir labais puika.
• UL, jo viņam esmu pateicību parādā par to, kā iegrozījusies mana profesionālā dzīve.
• Reinis Traidas, lai jaunā talanta biogrāfiem būtu, kur pasmelties kreizī faktus.
• Benis, jo Benis.

Atcerējoš par šo resursu tad, kad šodien netīšām savā Gūgles rīderī piefiksēju, ka dažas saites nosaukumā satur man tai laikā svētu vārdu – WebMonkey. Uzreizi atcerējos savus pirmos soļus internetā, web programmēšanā, tā iespēju un satura apzināšanā. Pirms nepilniem pieciem gadiem jau apraudāju lapas nāvi. Bet, sevpar lielu kaunu un nožēlu, biju palaidis garām lielo notikumu šī gada maijā. Bet par to pēc brīža.

HotWired bija lielāka konglomerāta Wired Ventures tiešsaistes sastāvdaļa. Bezsaistes sastāvdaļa bija Wired Magazine. Tiem gadiem ierasti – tiešsaistes un bezsaistes produkti nekādā veidā nepārklājās. Katram savs autorsaturs, katram savi autori. Pēc diviem gadiem parādījās arī apakšprojekts – WebMonkey. Šķiet, ka kaut kad tieši tad es arī tajā iemaldījos pirmo reizi. Kas interesanti, HotWired bija pamanījušies jau tad diezgan plaši eksperimentēt ar šauri specializētajiem saitiem. Lielākā daļa no 25 dažādiem vikipēdijā minētajiem projektiem dzīvoja vienu, divus, varbūt trīs gadus, ja paveicās. Tā kā internetu pamatā izmantoja tikai tehniski advancēti cilvēki, tad tieši tiem arī šis resurss vairāk tika domāts – tehnoloģijas, izstrādātāji, gīki vulgaris, resursi no sērijas , utt.

1998. gadā Condé Nast Publications par tiem laikiem abnormāliem 83 miljoniem dolāru iegādājās drukāto izdevumu Wired. Condé Nast ir atbildīgi par tādiem nevienam nezināmiem žurnāliņiem kā Vogue (ar ļoti veiksmīgo līdzprojektu style.com), GQ, Vanity Fair, The New Yorker, u.c. Diemžēl, sakritība vai neraža parastā, bet sekoja 2000. – 2002. gada krīze, kuras rezultātā žurnāla pārdošanas apjomi kritās dramatiski un nekāds baisais bizness nesanāca. Interesanti, ka toreizējais galvenais redaktors, kurš nāca no The Economist, bija spējis ne tikai pārliecināt izdevniecību, ka žurnālam ir nākotne, bet arī pats tam ticēt. Kā rezultātā, Wired atguvās. Šis žurnāls lēnām un neatlaidīgi mainījās, attālinoties no uz-gīkiem-orientēts tipa izdevuma un kļūstot par daudz saprotamāku cilvēkiem, kuri ar šīm pirms-dot-kom-buma tehniskajām lietām ir uz jūs. Tādējādi viņi pārdzīvoja principā visus savus konkurentus.

2006. gadā par 25 miljoniem dolāru no Lycos, kuri bija paguvuši no Wired Ventures mantot visu ar tiešsaisti saistīto, atpirka Wired lapu, kas līdz tam absolūti nebija saistīta ar drukāto izdevumu.

Nu, tad, lūk. Izrādās, ka tekošā gada maijā laikrakstu izdevējkantoris iegādājās no Lycos visu šo jau likvidēto saimniecību (precīzāk – to, kas no tās palicis) – WebMonkey, un HotWired. Lai arī no cita īpašnieka, tai pašā maijā izdevniecība iegādājās arī Ars Technica. Un, par lielu izbrīnu man diezgan veiksmīgi WebMonkey tika pārvērsts par Wiki. Pie kam, vizuālo noformējumu izveidojot tādu, lai man nobirtu nostaļģiska asariņa. Mani priecē, ka liels vecā tipa mēdiju kantoris spēj sekmīgi investēt un attīstīties jauno tehnoloģiju rotaļlaukumā. Piemēram, pirms diviem gadiem viņi iegādājās reddit, kas nebūt netraucēja projektam attīstīties par uz atvērtā koda bāzētu platformu.

Jā, vēlējos sākumā ielikt puņķainu vienrindīti, bet sanāca šāds atskats nesenā vēsturē.

Pa tam,cita izdevniecība – Ziff Davis, – ir paziņojusi, ka tās flagmanis 27 gadu garumā – žurnāls PC Magazine vairs nebūs pieejams drukātā veidā. Tas tiks maketēts un veidots tāpat kā iepriekš, ar visiem tiešsaistes rīkiem, papildinājumiem un satelītresursiem, bet vairs netiks piegādāts drukātā formā. To varēs abonēt un lasīt (par naudu, protams) uz datora. Šeit ir vērts piebilst, ka gan Wired, gan PC Magazine ir ļoti sirsnīgi un ilgi strādājuši pie tā, lai webu, kas sākotnēji bija kā papildinājums drukātajai versijai, pārvērstu par primāro un galveno informācijas piegādes avotu. Un tagad, šķiet, ir īstais brīdis sākt aizmirst par glancēta žurnāla lasīšanu uz poda.

Krīze, kā tas ir pierādījies, ir labs stimuls inovācijai. Un konkrēti šīs viens no blakusefektiem varētu būt drukāto mediju sabrukuma paātrināšana. Tiesa, nevar tā vienkārši pārlekt uz webu. Iepriekšminētie laikraksti ilgu laiku ir gājuši šo ceļu. Iespējams, ka to varētu ātrāk, bet viņiem nāca līdzi drukātā medija bagāža un ar to saistītā pasaules uztvere. Bet arī ar jauniem svaigiem uzskatiem, piegājieniem un metodēm ne vienmēr sokas tik labi, kā gribētos. Piemēram, The New York Times ar visiem saviem mega projektiem pašlaik neejot tik labi, kā vajadzētu. Vieni to asociē ar krīzi, citi ar to, ka beidzot NYT weba padarīšanas ir pāraugušas NYT organizatoriskās spējas, utt. Nezinu, laiks rādīs.

Tad nu sestdien izdevās pierādīt, ka ir lietas, kuras itin veikli tiek aizmirstas tiklīdz tās vairs nav nepieciešamas. Paprovēju iepūst trompetē. Bērnībā pēc pirmo iemaņu apgūšanas sevišķi nešķiroju, vai jāpūš ir mans skolas mežrags, vai arī jāaizņemas tēva trompete. Šoreiz jebkura pūšana palika bez skanošiem rezultātiem. Kaut kāds troksnis bija, bet tīri vai šausmīgs. Tik pat stulbi blenzu uz trīs ventiļiem un spēju sazvejot atmiņu plauktos kaut vienu noti. Bezcerīgi. Mēģinājums izskatījās tā, kā attēlots zemāk redzamajā bildē. Es tur tik tiešām nevis smejos, bet ellīgi sasprindzis cenšos izpūst kaut vienu tīru toni…

Šeit izstāstīšu par to, kā teju vai atkal nokļuvu kamerā (šoreiz – cietumā) divas reizes, kā arī par to, kā mana uzraudzība nemaz nebija uzraudzība, bet tad, kad tā beidzās, tā teju vai atkal bija atsākusies.

Iziedams ārā no mentūras, uzsmēķēju, padalījos ar smēķi ar kādu čigānu, un skriešus devos uz Elijas 17 – jauno darbu. Tur, protams, ieturētas ovācijas un stāsts. Sarunāju ar šefu, ka aizbrauksim pakaļ mantām uz mentūru.

Izkāpju ārā un lūdzu pagaidīt, jo diez vai tas ilgu laiku prasīs. Ieejot kabinetā, tiku aplaimots ar faktu, ka ir kaut kāda žopa. Ienāca pratinātājs, teica, ka mani vākšot uz blakus kabinetu – es esot samelojis kaut ko. Es ieķēros beņķī un teicu, ka neiešu, jo atkal sitīšot. Beigu beigās, protams, nācās vien iet…

Izrādās, ka savā sākotnējā liecībā stresa dēļ biju minējis aplamu info par to, ka tajā naktī dežūrējošais administrators bija cits. Tad, nu, sākās no sākuma. Nepatiesas liecības sniegšana, simtprocentīga zona uz nenoteiktu laiku, utt. Balta papīra lapa, norādījums rakstīt atzīšanos, mana histērija, utt. Beigu beigās tomēr tiku ārā. Lieki piebilst, ka šefs jau bija aizbraucis. Tad nu ar visām pekelēm desoju uz darbu.

Tā kā man tika noteikts drošības līdzeklis ar policijas uzraudzību, nācās dzīvot pie māsām. Nākamajā dienā, kad bija jādodās atzīmēties uz lokālo policijas iecirkni, es turp arī aizdevos. Kamēr nokļuvu līdz iecirkņa inspektora kabinetam, pagāja kāds brīdis. Izrādījās, ka viņu rīcībā nebija nekādu dokumentu par to, ka es esmu uzraudzībā. Noskaidrojām, ka izsauks, kad vajadzēs. Devos prom.

Protams, neviens mani nekur nesauca. Ne pavēstes, ne policistu apmeklējumi, nekas. Pēdējā uzraudzības dienā, kad beidzās termiņš, aizdevos uz to pašu kabinetu. Tur man ne pārāk pieklājīgi apskaidroja, ka ieliks uz sutkām, ja es šitā ņirgāšos par viņiem. Beigu beigās tomēr tika sazvanīta izmeklētāja, kura apskaidroja, ka fakts tiešām ir noticis un uzraudzība ne tikai ir beigusies, bet arī ir bijusi kā tāda. Beigu beigās tiku atlaists uz visām četrām debess pusēm. Papildus kaut kādā brīdī tiku noinformēts, ka mans statuss vairs neesot aizdomās turamais.

Pagāja kāds laiks, pie māsām jau labu laiku nedzīvoju. Kādā dienā man zvana un stāsta, ka pastkastītē ir pavēstes. Ierodoties tur, pretīm saņemu kaudzīti ar papīrīšiem, kuros vairākkārtīgi tieku aicināts uz lokālo policijas iecirkni. Viss jau ok, man nav grūti aiziet. Mazliet pastresoju par to, ka mani painformēja tikai tagad, bet nu labi.

Iecirknī uz mani paskatījās, uz pavēstēm paskatījās un sākās… Es esot policijas uzraudzībā, esmu ignorējis pavēstes, neesmu atradies mājās noteiktajos laikos, utt. Nāksies padzīvot cietumā. Mani skaidrojumi, ka man drošības līdzekļa piemērošanas termiņš ir aiztecējis nafig, viņiem nešķita ticami. Beigu beigās tomēr, kad mani jau taisījās izvākt no brīvās dzīves, izdevās tomēt noskaidrot, ka runāju taisnību. Atkal viens akmens no sirds nokrita. Klints, ja būsim precīzi.

Tā nu beidzās visi mani piedzīvojumi ar policiju. Par lietas statusu un tālākajiem izmeklēšanas rezultātiem neko nezinu. Un, ja godīgi, nevēlos zināt. Man piedzīvojumu bija gana. Morāli rehabilitējos nedēļas laikā. Priecēja jauno darbadevēju attieksme, kas tā vienkārši neuzskatīja par nepieciešamu ļaut veikt neprocesuālas darbības.

Un, ja godīgi, jau nedēļu pēc tam es visu notikušo uzskatīju kā smagu, bet pamācošu piedzīvojumu. Lai arī – ko no tā visa mācīties? Pavisam noteikti sapratu to, ka neko – absolūti neko nav iespējams ietekmēt. Vismaz tais laikos nebija. Vienīgais, ko varēju darīt, – cerēt uz to, ka nesakritīs kaut kādi apstākļi, kuru rezultātā mans statuss varētu pārvērsties jebkāda tipa sodā. Pat esot nevainīgs, es nopietni baidījos. Pēc tam pāris reizes uz ielas ir sanācis redzēt iesaistītos policijas spēkus, kuriem saprotamu iemeslu dēļ esmu metis nesamērīgu līkumu. Varētu pat teikt – slēpos. Jo viņiem izdevās uzzīmēt manas nenozīmības, bezspēcības un niecības bildi pavisam skaidru.

Ja nav lasītas pirmās divas daļas, tad ar tām ir vērts iepazīties visupirms: pirmā un otrā.

Pienāca nākamās dienas rīts, un pārrunas ar izmeklētāju (sirsnīga un jauka sieviete). Tiku noinformēts, ka mājās nelaidīs, jo ir orderis (vai kas nu tur) uz trim sutkām. Atlikušās divas pavadīšot īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.

Ar neviltotu sajūsmu (ironija, sarkasms) tiku iekrauts policijas busiņā un nogādāts Aspazijas bulvārī. Tur tiku novests pagrabā, lika izģērbties, pārbaudīja, vai nav nekā slikta nedarbiem izmantojama, atņēma kurpjušņores, atdeva cigaretes (izņemot tās no paciņas) un veda uz kameru.

Aptuveni nojaušot stāvokli ieslodzījumu vietās, man tai brīdī kļuva pavisam silti ap sirdi. Lejā koridorā, kuram vienā pusē bija iespaidīgas dzelzs durvis, lika nostāties ar seju pret sienu. Roku dzelži, šķiet, vēl bija tur, kur tiem jābūt – uz rokām. No sākuma tika atvērta viena kamera, kurā bija vairāk nekā pieci aizturētie. Paveroties tajā konvojs nezin kāpēc izdomāja, ka nebūs īsti laba vieta man. Beigu beigās tiku aizvests uz galējo kameru. Pie sienas, durvis vaļā, tur esošie divi pie sienas, mani iekšā, roku dzelži nost, durvis ciet.

Tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka joki jokiem, bet dzīve ir pārgājusi jaunā kvalitātē. Izmisīgi provēju atcerēties no lasītā – kā tad tur tai cietumā ir jāuzvedās, kas ir jāsaka, ko nedrīkst teikt, utt. Abi jaunēkļi uzlīda atpakaļ uz paaugstinājuma un draudzīgi apsēdās, boloties uz mani.

Aptuvenais kameras izskats ir sekojošs. Ieejot iekšā, aiz muguras paliek dzelzs durvis ar paikas pasniegšanas caurumiņu. Pa labi ir paraša. Paraša ir tāda uzparikte, kurā tiek kārtotas dabiskās vajadzības – pa lielam un pa mazam. Nekāda norobežojoša elementa starp to un pārējo kameru nav. Uzparikte sastāv no paaugstinājuma, uz kura uzkāpjot var vai nu izliet izlejamo, vai arī – pietupjoties, nokārtot nokārtojamo. Ūdens nolaišanas mehānisms bija, bet precīzu tā konfigurāciju neatminu. Kreisajā pusē sienā bija padziļinājums, uz kura atradās cigaretes, ūdens trauks (pamīcīta dzelzs tējkanna) un neapēstais no kolosālās izolatora maltītes. Tālāk telpā bija grīda, kura apmēram ap tās vidu pārvērtās tāda paša koka paaugstinājumā visas telpas platumā. Aiz tās bija siena, kurā augšā logu un restu vietā bija ievietotas dažas caurules, lai nodrošinātu gaisa cirkulāciju. Apgaismojuma stāvokli es neatminos. Lieki piebilst, ka ne segas, ne spilveni nebija. Par guļamvietas ekipējumu nācās izmantot to, kas tobrīd pašam bija mugurā.

Tad, nu, tā pamīņājoties uz vietas, es sapratu, ka mūžīgi stāvēt šādi nestāvēšu. Sarunu uzsākt arī negribējās, tāpēc apsēdos uz paaugstinājuma malas un apdomāju savu ne pārāk veiksmīgo stāvokli. Nākamā frāze mani pārbiedēja vēl trakāk nekā pirmā manis redzētā šausmu filma: Не бойся, красавчик. Viss, kas manām sastingušajām smadzenēm tai brīdī izskrēja cauri, bija vārds atbraucām un tas, kā es nevienlīdzīgā cīņā ar diviem rūdītiem zekiem dabūnu dabonamo. Precīzāk sakot – viņi iegūst iegūstamo…

Tam sekoja nākamais teikums, kurš, šķiet, bija turpinājums pirmajam bez intervāla un man tika apskaidrots, ka es izskatoties pēc jauniņā, bet varu nebaidīties. Te neesot zona. Te ar mani neko nedarīšot. Lai arī neticīgi, mans gandarījums bija izteikts un atvieglojums teju vai lika doties uz poda. Pēc īsas iepazīšanās tika noskaidrots tas, ka abi puiši (ja viņiem ticēt) ir tranzītā uz zonu, ka viens no viņiem ir netīšām nogalinājis kādu, bet otrais šo pašu noziegumu ir paveicis ne pirmo reizi.

Pīpēdami manas cigaretes (what a surprise), nekāda diži ilgā diskusija nesanāca. Tika nožvadzinātas durvis, jauniegūtie paziņas noinformēja mani, ka vispareizākais tagad būtu stāties pie sienas ar seju pret to, lai neapgūtu nepaklausīgas uzvedības sekas. Policistu ienākšana kamerā rezultējās ar abu recidīvistu aizvākšanu. Paliku viens.

Nevarētu teikt, ka nejutu atvieglojumu. Man bija palikušas manas cigaretes, man bija palikušas arī viņu cigaretes (Prīma). Es biju viens ar savām domām un bēdām. Izklāju savu silto sarkano jaku, uz tās apgūlos un sāku blenzt griestos.

Tā kā pulksteņa man tur nebija, tad laika izjūta pazuda momentā. Laiku pa brīdim uzmācās tādas kā klaustrofobiskas sajūtas, bet tās nebija tik milzīgas, lai ar lieku smēķi nevarētu aizdzīt.

Nevaru pateikt, pēc cik ilga laika, bet atkal taisījās vērties vaļā durvis. Lēcu augšā, lēcu nost no paaugstinājuma, stājos pie sienas, rokas aiz galvas. Atvērās durvis un kamerā tika ievests onka. Durvis ciet.

Iepazināmies. Džeks esot aizturēts tad, kad ņēmis no paša atvērtas mašīnas nepieskatītu čemodānu. Glauni. Onka diezgan lielos gados, bet žiperīgs. Izstāstīju viņam savu storiju. Nu, un daudz jau vairs nepalika, par ko runāt.

Atkal laiks iet, līdz sāk žvadzēt durvis. Pie sienas abi. Onkam padomi nebija nepieciešami šai sakarā. Ieved jaunu džeku. Ne tik jaunu kā es, bet tīri sakarīgi tērptu, skūtu, utt. Nu, šī stāsts – ai, tur, gāju pa ielu, paņēma tāpēc, ka biju kopā ar citu baru pirms tam, un tā. Nekā konkrēta. Izstāstu arī šim savu stāstu. Par onkuļa piedzīvojumiem šis pat nepainteresējās. Pēcāk, tinot atpakaļ filmu, nojautu, ka viens vai abi tika ievietoti, lai noskaidrotu patiesību – esmu, vai neesmu zadzis.

Tālākā hronoloģija manās smadzenēs ir samiksējusies. Laiku pa laikam deva paiku. Rupjmaize + putra vai griķi vai kas nu tur bija. Vienu reizi kameru pēc kameras sadzina mazā telpā pāri pa koridoru. Duša. Es tā arī godīgi tur nostāvēju, kamēr citi mazgājās. Nebija ne vēlmes, ne patikšanas to darīt. Telpa bija gana antiglauna.

Divas vai trīs reizes mani sauca uz runātuvi. Ja nemaldos, vienu reizi bija kriminālpolicija vulgaris, aber otru – drošības policija, šķiet. Abas reizes man tika stāstīts, ka agrāk vai vēlāk pierādījumi tiks atrasti, ka jā – viņi saprot, ka es neesmu vainīgs, bet labāk būtu atzīties tāpat, jo, kā jau minēju, agrāk vai vēlāk pierādījumi tiks atrasti.

Papildus nianse bija tā, ka man nepielaida klāt radinieku(s). Pēc kratīšanas vietā, kurā dzīvoju ar māsām, un kurā pats klāt nebiju, tika šis tas izņemts. Arī jaunajā darbā tika veikta kratīšana (visu cieņu priekšniecībai, kas tā arī paziņoja – mēs neļausim neko vairāk par viņa personīgajām mantām ņemt, jo jums nav ordera un viņš vēl nav atzīts par vainīgu). Jā, tāda bija otrā diena manā darbā – aizturēts par aizdomām par zādzību no iepriekšējā darba :P

Ja nemaldos, pirmās izolatora dienas vidū mani aiztransportēja pie ņe to tiesneses, ņe to prokurores. Sakarā ar drošības līdzekļa piemērošanu. Jauna, simpātiska meitene šķita. Rokudzelži, busiņš, konvojs divu policistu personā. Sēžot koridorā un gaidot audienci, policisti šo to pakomentēja par manām necilajām izredzēm ieraudzīt dienasgaismu, painteresējoties pirms tam – par ko ta mani tā. Tiesnesei/prokurorei izstāstīju visu, kā bija, paskaidroju, ka man faktiski ir māsas jāuztur, utt. Apžēlojās un neiedeva man papildus sutkas centrālcietumā, par ko biju septītajās debesīs.

Atpakaļceļā kādam no policistiem tika palūgts man noņemt rokudzelžus, jo nu jau vairs nav kāpēc mukt un būt agresīvam. Tad, kad viens no viņiem aizsmēķēja, es, atradis maksimāli neitrālus un pieklājīgus vārdus, arī palūdzu cigareti. Un iedeva! Pēc prīmas parasts bondiņš bija svētlaime.

Nu, un tad mani ielika kamerā ar tekstu, ka rīt laidīs ārā. Vienu reizi bija arī kameras pārbaude. Procedūra tā pati – visi pie sienas, rokas tā, lai redz, un mantas tiek izvandītas. Tikai pēc tam es atklāju, ka man aiz oderes bija aizkritusi saspraudīte. To es atminējos arī pārbaudes laikā, saķēru mērenu stresu, bet neviens neko neatrada. Nu, un tad arī aizmirsu.

Atvieglojums bija nemērīgs, kā rezultātā pat izdevās pagulēt. Beigu beigās mani savāca izmeklētāja, atdeva kurpju šņores, aizveda uz iecirkni, kaut ko lika parakstīt. Atdeva mantas. Pastūzi atstāju, teikdams, ka atbraukšu mazliet vēlāk pakaļ.

Trešā un pēdējā pauze. Četrdaļīgā stāsta beidzamā daļa būs izlasāma rīt no rīta.

Atsvaidzinot atmiņu, varu pārstāstīt – mainīju darbu no Valsts Robežsardzes uz Mediaparku. Lai arī nebija tiesību atrasties iepriekšējā darbavietā, tur iepriekšējā naktī tika nemēreni nosvinēta mana aiziešana. Neko ļaunu nedomādams, esmu ieradies pakaļ savām mantiņām, kuras vēl palikušas, jo mitinājos teritorijā esošajā dienesta viesnīcā.

Iespēros iekšā un sapratu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Kaut kādi sveši cilvēki, man zināmas personas no robežsardzes drošības struktūrvienībām. Noskaidroju, ka kabinets naktī esot apzagts. Un tas ir no apsargātas teritorijas! Tiekot ņemti pirkstu nospiedumi, utt. Ķēros pie telefona, lai painformētu neatminos kuru, ka kavēšos uz norunāto tikšanos. Jo, nu, kaut kāda klupne. Tajā brīdī manu roku paķer cilvēks un uzdod jautājumu – kas es esmu un ko es te daru. Ne mirkli nešaubīdamies, es izmantoju brīnišķās latviešu valodas nianses un paziņoju, ka es te strādāju. Ar nolūku priecādamies par to, ka šim vārdam tagadnes un pagātnes formas sakrīt.

Man tiek atņemta klausule un tieku vests uz ēkas citā stāvā citā galā esošu kabinetu, kurā man liek sēdēt un gaidīt. Man vēl nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiek un kāpēc te esmu, bet, šķiet, ka dabūšu mazu izrakstu par to, ka atrodos tur, kur nedrīkst. Kad mani ved ārā no kabineta, es piefiksēju, ka visi uz mani skatās aizdomīgi. Pie kam, kaut ko murmulē par zagļiem un vainīgajiem.

Vienā brīdī man apnīk sēdēt, nervi jau sāk spriegoties, un, veroties tajā, kā visi kabinetā smēķē, palūdzu cigareti. Uz ko man tiek atbildēts, ka zagļiem nekādas privilēģijas nepienākās. Tad es sāku lēnām saprast, kādā pakaļā esmu. Lai arī pēcāk kļuva skaidrs, ka pakaļa ir daudz dziļāka un tumšāka par to, kāda tā šķita sākumā.

Kabinetā ierodās cilvēki, kas tiek uzdoti par policiju. Iespējams, ka notiek atbilžu jautājumu sesija, bet no tās es neko daudz neatminos. Seko ceļš uz kabinetu, man tiek apskaidrots, ka tieku aizturēts kā aizdomās turamais par zādzību. Liek norādīt uz savām mantām, tās tiek savāktas, es tieku saslēgts rokudzelžos (!), ielikts tolaik krutā policijas busiņā un vests uz iecirkni Gogoļa ielā.

Tālāko tās nakts piedzīvojumu secību es tik precīzi neatminos, jo bija smagi.

Tiku pārmeklēts, iztīrīju kabatas, atdevu visu, kas atdodams, viss tika dokumentēts. Bez nekā tiku uzvests augšā uz kabinetu, kurā priekšā jau bija vairāki, šķiet, izmeklētāji.

Nu, un tad sākās tas, ko es pavisam skaidri uzskatu par lielāko žopu visa šī pasākuma laikā. Sākās viss ar vienkāršu baltu papīra lapu, kura kopā ar pildspalvu tika nolikta man priekšā. Nu, un tam sekojošu lūgumu rakstīt pilnīgu atzīšanos par to, kā esmu nakts laikā apzadzis savu kabinetu, savācot operatīvās atmiņas moduļus, cietos diskus un velns sazin ko vēl. Jāatzīmē, ka cietie diski, iespējams, saturēja klasificētu informāciju, kuras nokļūšana nevēlamās rokās varētu dažāda rakstura problēmas valsts drošībai.

Vēl es nebiju neko sevišķi nobijies. T.i. – domāju, ka biju, bet tad vēl nezināju, kas sekos. Paziņoju, ka neesmu vainīgs un nezinu, ko tur rakstīt. Ka varu uzrakstīt savu storiju, bet nekādu atzīšanos viņi no manīm nevar sagaidīt, jo neesmu vainīgs.

Nu, un panesās. Tiku nosēdināts uz krēsla pa vidu kabinetam. Kaut kādā brīdī kabinetā ieradās puisis, kurš diezgan agresīvā veidā noskaidroja to, ka es vēl neesmu atzinies. Tad tika atlocītas piedurknes un saņēmu dažus sitienus pa korpusa vidusdaļu. Tajā brīdī man pietika. Un reāli palaidu bimbu, stāstot patiesību – es nepanesu fiziskas sāpes. Tiku iepazīstināts ar spēles noteikumiem – tu uzraksti, mēs nesitam. Mazliet apsmadzeņojot, es paziņoju, ka varam aizbraukt tepat uz latgalīti, es nopirkšu identiskus diskus, identiskus atmiņas moduļus un šķiramies kā draugi. Man tajā brīdī šis plāns tik tiešām šķita perspektīvs. Es tik tiešām biju pārmīzis jēgu, sirds lēca pa muti ārā un jau tagad redzēju, kā man radinieki uz cietumu nes vazelīna tūbiņas…

Beigu beigās, kad viņi saprata, ka es neko rakstīt netaisos, mani noveda lejā uz telpu, kurā pēc viņu vārdiem man nāktos pavadīt visu nakti. Es biju priecīgs. Es biju pārguris, pārbijies, uzvilcies un priecīgs. Nepagāja ne stunda, kā atvērās kameras durvis un tiku vests atkal augšā. Uz manu jautājumu – vai sitīs, viņi atbildēja, ka skatīsies pēc apstākļiem.

Man tika prezentēts manā pagaidu dzīvesvietā kratīšanā atklātais nazis (diezgan nelikumīgs duncis). Skaidrojums bija elementārs – tas ir aukstais ierocis, veiksim ekspertīzi, un vismaz par to mēs tevi jau nu toč iesēdināsim. Atkal balta papīra lapa, atkal stāstījums – raksti atzīšanos. Atkal es saku, ka esmu gatavs darīt visu, lai tikai vairs nesit.

Vairākas reizes es šādi tiku vests uz kameru, man tika teikts, ka pēdējo reizi, un atkal pēc stundas tiku rauts aukšā. Vienā brīdī man tika paziņots, ka, ja jau es neatzīstos, ieliks mani nevis savā kamerā, bet gan blakus. A tur bija diezgan agresīvi noskaņots vīrietis, kurš visu nakti to vien darīja, kā daudzīja pa durvīm un taurēja par tiem dažādajiem veidiem, kādos viņš iegūs visus tajā ēkā esošos, viņu mātes, meitas un vecāsmātes. Perspektīva rožaina…

Pēc saldi negulētas nakts pienāca rīts. Šķiet, ka pa vidam man kamerā iesēdināja vēl vienu džekiņu, kurš bija kādu ņe to apzadzis, ņe to aplaupījis. Kaut ko runāja par to, ka, ja nu ir problēmas tādā un tādā rajonā, vajag tikai pateikt, ka esmu sēdējis КПЗ ar Alni (jā – Лось). Nu, draudzīgs džeks bija.

Otrā pauze. Četrdaļīgā stāsta trešā daļa te parādīsies pirmdien no rīta.

Šī ieraksta tapšana ir par iemeslu arī tam, ka trīs dienas teitan ir bijis absolūts klusums. Stāsts ir sadalīts vairākās daļās un tās tiks publicētas ar vienas darbadienas intervālu.

Vieni saka, ka bērnu no vīrieša izdzen armija. Citi saka, ka tās ir ielas un cīņa par teritoriju un savas eksistences attaisnošanu padsmitgadnieku stilā. Vēl citi saka, ka tā ir ģimene. Šķiet, ka man šo “bērna” posmu palīdzēja noslēgt kāds ne pārāk superīgs, be gana eksluzīvs piedzīvojums, kura gaitā man izdevās pabūt aizdomās turamā statusā, izbaudīt tā laika policijas paņēmienus labprātīgas atzīšanās panākšanā, divas dienas nolauzt īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un divas reizes teju vai nonākt Rīgas centrālcietumā.

Gads, šķiet, bija 1999. Biju beidzis savas gaitas Valsts Robežsardzes Galvenajā Pārvaldē un nu jau vienu dienu strādāju privātajā sektorā – Mediaparkā. Tā kā dzīvesveids bez darba bija gana tusiņveidīgs, tad tādas riktīgas vietas, kur mitināties, man nemaz ij nebija. Kā dienestā esošai personai man tika piedāvāta iespēja mitināties improvizētā dienesta viesnīcā robežsardzes teritorijā, kas nozīmēja to, ka visa mana iedzīve atradās tur.

Lai arī oficiāli savas darba gaitas šai institūcijā jau biju beidzis, vienu vakaru ierados tur, lai tā kā nosvinētu savu aiziešanu. Protams, man pat prātā neienāca, ka atrodoties valsts nozīmes stratēģiskā objektā tad, kad vairs tur atrasties man tiesību nav, es rīkojos ne nu gluži pareizi. Mans kabinets bija otrajā stāvā, kamēr lejā pa trepītēm bija datorklase, kurā parasti arī notika ne tikai apmācības, bet arī šādu tādu vērā ņemamu pasākumu svinēšana. Nu, šis, šķiet, bija viens no tiem.

Te nu ir jāveic maza liriska atkāpe un jāpiebilst, ka, lai arī skaitījos tik tiešām dienestā (ar visu robežsardzes pakāpi un gana feinu amatu), tas mūs neatturēja no jaunības vājprāta transformēšanas diezgan vieglprātīgā attieksmē pret pastāvošo iekārtu, noteikumiem un citām figņām, kas mums šķita mazsvarīgas. Ibo, kas var būt vēl jaukāks par darba dienas beigu nosvinēšanu jautri burbuļojot par dažādām tēmām un to visu akomponējot ar mērenu (hihi) alkohola patēriņu. Uz mūsu uzvedību, lai cik tā nebūtu … pareizais laikam būtu … emm… pizģec … skatījās caur pirkstiem. Iespējams, tāpēc, ka tas, ko mēs darījām darba laikā, bija gana nozīmīgi un tai brīdī vajadzīgi.

Tā nu tai naktī es nolēmu nedoties mājup, bet gan pārnakšņot turpat lejā datorklasē. Nolēmu, iespējams, ir mazliet par skaļu teikts. Mans stāvoklis elementārā veidā lika tur palikt. Jo sēsties uz velosipēda vēlā nakts stundā tādā žvingulī es nespētu pat tad, ja vēlētos. Ko, lieki piebilst, es nevēlējos. Jo vēl jau bija ij merkurs, ij goldkrone, ij kola.

No rīta pamodies, es priecīgā garastāvoklī veicu pedāļmīšanas pasākumu uz jauno darbu, kur turpināju griezt HTML’u un priecāties par nu jau brīvo dzīvi. Pēc darba biju nolēmis aizdoties uz robežsardzi, lai savāktu tur vēl palikušās mantiņas, kas ietvēra sevī šādas tādas drēbes, radiotehnikas pastiprinātāju un vēl šo to.

Velosipēds zem dibena, ceļš zem tā ratiem un esmu pie Galvenās Pārvaldes. Protams, neko – absolūti neko ļaunu es nenojaušu. Galu galā – kas var notikt ar pilnībā brīvu cilvēku? Brīvu un laimīgu?

Ejot caur kontrolpunktu, mani izbrīnīja tas, ka agrāk draudzīgs džeks sāka šaubīties par to – vai laist, vai nelaist mani iekšā. Es paskaidroju, ka vēlos savākt savas mantas. Pēc īsa pārdomu brīža noskanēja atslēga un devos uz savu bijušo kabinetu.

Pagaidām pauze. Četrdaļīgā stāsta otrā daļa te parādīsies rīt no rīta.

Sāku visu to weba padarīšanu iekš vidusskolas – r1g.edu.lv/~kaspars. Kad aizdevos strādāt uz Neatkarīgo rīta avīzi, bija nra.lv/laacz. Kad pārmigrēju uz Valsts robežsardzi, varēju lielīties ar vienkāršu un viegli iegaumējamu lapas adresi: rs.gov.lv/~home/kasparsf.

Sķiet, 1998. gadā nokļuvu AssMasstera nagos un ieguvu ass.lv/laacz. Tad nu man bija pirksti vēdeklītī un šis tas ap kāju tinams. Līdz 2000. gadā uz savu dzimumdienu ieguvu laacz.lv.

Viena no versijām izskatījās šādi. Tad bija ne pārāk ilgs apnikums un radās antilā. Kurš pārveidojās iekš tā, ko tautā dēvēja par pumpaino meiteni, lai arī tā oriģināli bija puskaila meitene iz dubļiem.

Kreisajā pusē esošā jaunumu sadaļa 2002. gadā tika izcelta priekšplānā un kļuva par blogu, kurš izskatījās šādi. Vēlāk jau lapa kļuva par platekrāna un tajā pašā gadā parādījās komentāri.

Tad, tiesa, nebija ne mazākās nojausmas, ka tas tiek saukts par blogu. Nu, un sākās…

Atsevišķu komentāru prasa varenie SPP laiki. Tad bija vienkārši, jo biju viens no retajiem, kurš kaut ko rakstīja. Tad bez absolūti nekādas piepūles viss bija forši, un jaunības absolūtisma ietekmē saturs bija pavisam savādāks. Tad bija tusiņš. Kā virtuāls, tā reāls. Par tiem laikiem var teikt daudz ko. Bet galvenokārt – paldies. Paldies gan laikiem, gan tehniskajām iespējām. Un vislielākais paldiess dodās pie tālaika kolēģiem, draugiem un paziņām. Gan virtuāliem gan reāliem.

Tad izveidojās standarta blogveidīgs SPP, kurš vēlāk pārgāja uz Wordpresu un kļuva par to, kas redzams tagad.

Kādā no nākamajām jubilejām noorganizēšu retrospektīvu atskatu lapas vēsturē. Daudz kas ir noticis, daudz kas varēja notikt, daudz kas ir tā vērts, lai atcerētos vēlreiz.

Pie reizes, man šodien paliek 29. Līdz 30 viens mazs solītis. Vai man dieniņ…

Naudaszīmes manā kabatā ilgi nepalika, jo jau tolaik zināju, ka vēlos novusa galdu. Ilgi un aizdomīgi gan uz mani skatījās Doles universālveikala sporta preču nodaļas pārdevējs. Beigās nopūtās un teica, tad nu ņem ar.

Šī bija tā naudas zīme, apr kuru, sajūtot to čaukstam savā mazajā kuslajā roķelē, nenāca prātā neviena doma, kā lai to iztērē. Konfektēs un limonādēs tērēt negribējās, jo kaut kā neproporcionāli smieklīgi maza šķita šāda iegriba. Bet par neko lielāku nekad nebiju sapņojis, jo iespēja iegūt šādu naudiņu bija niecīgi maza. Krājkasītes man nebija, bet summa, savukārt, pārāk liela, lai tādu ieviestu.

Tad nu tā tika iztērēta, iegādājoties šo to Lubančikā. Galda tenisa raketītes sagatavi, līmi, gumiju un vienu čehu galda tenisa bumbiņu (ar kuru vēlāk pamatskolā tika izcīnīta godpilnā trešā vieta savā grupā), u.t.t. Un it nemaz nebija žēl…

Un tad jau manās rokās bija mazākas naudas zīmes, kuras tad arī varēja tērēt visādiem sīkumiem :)

Normālas kurpes (made in CCCP) maksāja ap septiņiem rubļiem, ja nemaldos.

P.S. BlackHalt norādīja uz veco labo pārlocīšanas prieku.

Par šo naudu varēja nopirkt, ja atmiņa neviļ, sešdesmit piecpadsmit “Meža Ogas”. Tā sauca manu visu laiku mīļāko limonādi. Starp citu, Tarhuns un Buratino man riebās. Vienmēr ir garšojušas dārgākas lietas :)