Jā, zinu, es maz rakstu. Tiesa, satraukumam nav pamata. Vismaz līdz pat pirmdienai es diez vai kaut ko ierakstīšu, jo atdalos no tēvuzemes ārēm uz Itālijas kalniem ikgadējā normāla kalna baudīšanas pasākumā. Šogad tā laime mani satikt izkrita Val Gardenai Itālijas Alpos (Dolomītos). Ceru sadūšoties un, ignorējot rindas, izbraukt abos virzienos Sella Rondu.
Varbūt piezīme sev – pēdējais nozīmīgais ilgais atvaļinājums bija pagājušajā vasarā. Izskatās, ka pateicoties neveselīgajam dzīvesveidam un diezgan zvērīgi augušajam darba apjomam un ritmam, aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka atvaļinājums ir svētība un varam būt lepni ar savu zemi, kur bez četrām nedēļām obligātā apmaksātā atvaļinājuma var papildus dienas iegūt nododot asinis, utt.
Amerikā, piemēram, vidusmēra darbadevējs drīkst vispār neapmaksāt atvaļinājumu (likums to neliek darīt), lai arī vidēji apmaksā 10 darbadienas (divas nedēļas) gadā. Protams, foršāk ir Francijā, kur tās ir piecas nedēļas. Vai arī Jaunzēlandē, kur bez četrām nedēļām tiek papildus apmaksātas arī 11 svētku dienas, ja iekrīt darbadienā.
Un jāpiekrīt pētniekiem šmētniekiem, ka divas nedēļas vienā reizē tik tiešām ir obligāti jāizņem, jo atslēgties un atpūsties, ja ir saspringts darbs, īsākā laikā nevar. Protams, viss ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli, bet vidēji tā varētu būt. Protams, ja strādā ar atdevi, nevis atsēdi :)
Tie cilvēki tomēr ir pilni ar dažādiem stereotipiem jeb klišejām. Ko tu padomātu, ieraugot cilvēku ar zeķi galvā? Laupītājs, protams. Zemāk ir video, kurš ilustrē šo dīvaino faktu.
Diezgan spēcīgi pēdējā laikā ir aizgājusi seriālu un filmu skatīšanās. Tāds diezgan dīvānisks dzīvesveids, bet pēc diezgan trakajām darbadienām nav iedvesmas nekam citam. Ko es pēdējā mēneša laikā esmu redzējis jaunu?
Ar visiem darbiem piemirsās, ka aicinu visus gribētājus uz neregulāro padirnēšanu pie (bez)alkoholiska dzēriena tilpuma rīt ~18:30 iekš Kapteiņa Enriko plkst. Programma pretty much as usual – iepazīšanās, parunāšanās, pārējās lietas. Piedodiet par short notice.
Tad nu ir pienācis tas brīdis, par kuru civilizētā pasaulē cilvēki vēl aizvien smīkņā kā par urbāno leģendu. Vakar pēc četru stundu čakarēšanās man mājās ir parādījies 100 megabitu Lattelecom optiskais pieslēgums. Skaisti jau bez gala, bet ir parādījusies problēma, kura normālam mirstīgajam ij sapņos nerādās.
Līdz šim man bija 10 megabitu DSL. Šādai caurlaidībai pietika ar Linksys WRT45G v5 rūterīti un DD WRT firmware, kurš paralēli pildīja arī WiFi piekļuves punkta funkcijas. Uzzinājis par optikas neizbēgamību un paredzējis, ka mans linksiss neko daudz paveikt šai sakarā nespēs, nolēmu paķert vecu MirkoTik RB500 kastīti.
Kā jau šķita – linksiss nespēj pavilkt vairāk par saviem 20 megabitiem sekundē lejupielādes. Dators, ja to pieslēdz pa tiešo optikas kastītei, bez problēmām tiek galā ar visiem 107 megabitiem. Lepni pieslēdzu savu RB500, kurš par lielu izbrīnu optikas vilcējiem uzrādīja cienījamus 32 Mbps lejupielādes ātruma. Izbrīns no viņu puses bija – tas esot daudz. Es nejutos apbižots, bet nu nav tie 100 :)
Tad nu patreiz man konfigurācija ir tāda, ka viss iet caur RB500, kurā ir iesprausts WRT45G parastā piekļuves punkta un switch režīmā. Ātrums tas pats – 32Mbps lejup. Nav jau tā, ka dikti sūdzos. Ja iepriekš, velkot (legālus!:) torrentus internets devās atpūsties, tad tagad gan lejupielāde gan augšupielāde uz pilnu klapi netraucē interneta pārlūkošanai kā tādai – viss notiek tik pat zibenīgi, it kā internets piederētu man vienam.
Tagad sekos jautājums. Man gribētos tomēr baudīt visus 100 megabitus un savu atsevišķo optikas dzīsliņu. Vai tirgū ir pieejamas mazas un ne dārgas kastītes ar spēju rūtera režīmā gremot visus 100 megabitus? It kā sāku jau mest aci uz RB750G, bet, izrādās, tas rūtera režīmā spēj apstrādāt savus 70 megabitus. Protams, ka tas ir vairāk nekā 32, bet tomēr – nav 100 :)
Diemžēl, sakarā ar vietas trūkumu, neizskatu opciju par rūteri likt pavecāku celeron klases datoriņu. Vēl viens arguments pret ir tas, ka negribu arī pats skrūvēt jamo, līdz ar to komentāri no sērijas “nopērc mini itx, iemet tur atomu, saskrūvē fanless dzelzi un dzīvo vasals” neder.
Papildināts pēc 5min. Šķiet, ka te ir viens risinājums – Ubiquiti RouterStation Pro plate. Tiesa, tai jāpiedomā klāt kastīte un antenas. Antenas ir, bet kastīte ir smagāks jautājums. Piemēram, teitan var nopirkt plati + kasti par 150 dolāriem, kas ir jau mazliet padārgi. Var jau būt, ka pēc izmēriem ģeld esošā RB500 korpusiņš. Jāpamēra.
Apmēram pirms pusotra gada jau sūkstījos par siltuma rēķiniem. Ziema gāja, rēķini pazuda. Toreizējais pusotrs lats nu ir vēsture.
Tagad jautājums, šķiet, sāk palikt neatliekams, jo Ls 1,811 (tas ir bez PVN) par m2 ir kaut kā paskarbi. Vai kādam iz Jelgavas ir pieredze ar individuālā kārtā uzstādītiem siltuma skaitītājiem un to izmantošanu kā pamatu maksājumu aprēķiniem? Man šķiet, ka pēdējais rēķins … nu … krieviski varētu teikt zaškaļivajet. Domāju, ka starpība starp šo rēķinu un to rēķinu, kuru saņemtu par faktiski patērēto kompensētu siltuma skaitītājus vienā sezonā. Jāpiebilst, ka mums miteklī nebūt ne visi radiatori ir uz maksimālo klapi.
Interesē viss – juridiskā bāze, skaitītāju izvēle, utt. Protams, ja vien tas ir iespējams.
Atceros, ka autoskolā un praktiskajā braukšanā mani makten biedēja ar visām automašīnas spoguļiem raksturīgajām aklajām zonām. Izrādās, ka no tām var izvairīties, mazliet neierastāk noregulējot spoguļus. Zemāk redzamajā attēlā galvenā ideja ir tāda, kura attēlota iekš 1. un 4. attēla. Tādējādi salona spogulī redzi to, kas notiek aiz mašīnas, bet sānu spoguļos – to, kas notiek blakus.
Būs jāpamēģina. Tiesa, pilnībā no aklajām zonām tas izvairīties nepalīdz, taču varētu nozīmīgi samazināt risku saraukt kāda automobīļa stūri un savējā sānu vai tapt nopīpinātam.
Pie mums riteņbraucēja prieks ir kārtējais veloceliņš. Vai tā projekts. Paskatoties uz citām lielpilsētām, ir skaidrs, ka tā ir nesistemātiska naudas dāvināšana ieinteresētajām personām (celiņu projektētājiem un būvētājiem, piemēram). Ziniet, vēl viena smieklīga lieta ir tā, ka plānot velobraucēju padarīšanas dod cilvēkiem, kas ar velosipēdu ikdienā nemaz nebrauc. Protams, kāds sacīs, Rīgā neviens nekad nav paziņojis, ka prioritāte būs velobraukšanai. Tas arī daudz ko izskaidro. Tiesa, pasaulē ir viens izcils piemērs, kuram līdzināties vajadzētu provēt. Un to saku es – autobraucējs. Zinot to, ka Kopenhāgenā autobraucēji ir pēdējā vietā ceļu satiksmē. A, lūk, man ir vienalga.
Atminos savu šoku par Amsterdamā redzēto. Centrā jebkura vieta, kur var piesiet velosipēdu tika šim mērķim arī izmantota. Daudzstāvu velosipēdu stāvvietas. Miljons nē, bet tūkstošiem cilvēku, kas pāvietojas tieši šādā veidā.
Pats biju aktīvs velosipēdists līdz brīdim, kamēr man to nenospēra. Skumji, jo diezgan padārgs, lai arī nopelnīts kā samaksa par ZZK toreizējo lapu. Pašlaik, kā zināms, galvenais pārvietošanās veids ir automašīna. Dzīvotu Rīgā – būtu velosipēds.
Gluži nesen pa TV redzēju sižetu par Kopenhāgenu kā velosipēdistu paradīzi. Un vēlos pastāstīt tiem, kas par to neko nezin, kā tas tur notiek. Piebildīšu – pats tur neesmu bijis, to redzējis arī neesmu. Viss ir redzēts pa TV vai salasīts internetos.
Nav grūti mūsdienās iedomāties piecstāvīgu daudzdzīvokļu namu ar divām kāpņutelpām. Nav grūti iedomāties, ka tur dzīvo visdažādākie cilvēki – tie, kuri lasa, tie, kuriem slikta atmiņa, tie, kuri lasa un ignorē, kā arī tie, kuri nelasa pie sienas pieliktos paziņojumus. Tad, nu, te ir tāds optimisma un ticības cilvēkiem pilna paziņojuma paraugs. Tik tiešām – tai laikā šai ēkā labāk neatrasties, jo, ka` zi` – kādam aizlido ventilis vai notiek kas vēl jautrāks.
Lieki piebilst, ka man nav ne mazākās nojausmas – kā tieši viņi šo visu padarīšanu pārbauda. Gan jau ka ielaiž sistēmā saspiestu gaisu, nevis gāzi. Bet anyway – jautri.
Šodien pasmaidīju, izlasot citātu par eskalatoriem iekš Breta Slatkina google reader koplietotajiem vienumiem.
Mitch Hedberg: “An escalator can never break: it can only become stairs. You would never see an ‘Escalator Temporarily Out Of Order’ sign, just ‘Escalator Temporarily Stairs. Sorry for the convenience.’”
Un te jums būs īsa pamācība par to, kā pareizi veidot pareizus ziņu sižetus no BBC. Pilsonistiskā žurnālistika, mācamies! Un tad ņemam visus savus filmētprotošos telefonus un fotoaparātus un dodamies ielās.
Itin bieži no paziņu, kolēģu un draugu loka uzrodas kāds, kurš ir iegādājies maizes cepjamo krāsniņu. Galu galā – pastāv nepamatots viedoklis, ka cilvēki dalās divās daļās – tie, kam tāda ir, un tie, kas par to neko nav dzirdējuši. Es ietilpstu (pagaidām) pa vidu. Tad nu piektdien sarunāju ar kolēģi un aizņēmos uz nedēļas nogali ne pārāk lielu izmērku kasti nolūkā pamēģināt.
Pirmais piegājiens sestdien neizdevās. Tā kā nebiju paķēris mērglāzes, mājās nav arī virtuves svaru, tad miltus nedabēru un raugs samirka. Rezultāts bija ēdams, bet negaršīgs un nesmuks. Kā teiktu Mencis – nekorekti ievaddati.
Vai tad es likos mierā? Nē. Kļūdas apzinātas, sarunāti virtuves svari un nākamajā dienā ķeros klāt pa jaunam.
Es neesmu izlasījis nevienu Vonneguta darbu no vāka līdz vākam, ja neskaita īsos stāstus un dažus rakstus žurnālos un avīzēs. Pat nezinu – kāpēc. Laikam jau nav patrāpījies pa rokai īstajos brīžos. Mazliet paklausījos Lopkautuvi Nr 5 audiogrāmatas formātā, bet tolaik tikko sāku braukt un ne pārāk spēju sakoncentrēties uz klausīšanos. Vai braukšanu. Tas, tiesa, nenozīmē, ka nezinu, kas ir Vonneguts un viņu necienu.
Kā jau zināms (pat es to zinu:), otrā pasaules kara laikā viņš tika sagūstīts un pavadīja kara beigas Drēzdenē kā ieslodzītais. Izrādās, ka turēti viņi tika kādā lopkautuvē. Kuru tieši tā arī dēvēja – Schlachthof Fünf. Grāmata ir grāmata – tā tika izdota 25 gadus pēc kara. 1945. gada maijā no repatriācijas nometnes viņš uzrakstīja trīs lappuses garu vēstuli ģimenei, lai paziņotu, ka ir dzīvs un vesels.
Vēstules teksts ir pieejams šajā bloga Letters of Note ierakstā gan ieskanētā veidā, gan transkripcijā. Kaut kā jocīgi ir lasīt Kurtu Vonnegutu, zinot, ka tas ir nevis stāsts, bet gan reāla vēstule, kas rakstīta savai ģimenei, kura viņaprāt uzskata, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.
Nobeigumā jāpiebilst, ka pats blogs Letters of Note ir sasodīti interesants. Nestādos priekšā autoru informācijas avotus, taču rezultāts ir fascinējošs (bieži vien arī ellīgi skumdinošs). Starp citu, nedēļas sākumā internetos klejojošā vēstule no kāda atzīta karikatūrista kādam karikatūristam-iesācejam, kā izrādās, arī nāk no šī bloga. Šāda atbilde no savās aprindās ļoti zināma cilvēka, domājams, četrpadsmitgadīgajam jaunietim var dot tādu stimulu, ka maz neliekas…
Pagājušajā gadā uz Ziemassvētku pasākumu mums kantorī bija uzdevums – priekšnesums par laimi. Koordinējoties savā starpā ar kolēģiem radījām, manuprāt, šedevrālu un inovatīvu skatījumu uz Pērkona dziedājumu. Rezultāts ir. Pat mūsdienu skatījumā brīnumaini datorgrafikas efekti, augstākā līmeņa aktierspēle, visu kinofestivālu cienīgs režisora un operatoru darbs. Tas viss komplektā ar nestandarta scenāriju, Džeksonu pārspējošiem deju soļiem un augstvērtīgu vokālo piedevu: Dziesmiņa par laimi.
Izrādot vēlmi filmēt vannas epizodi Reatonā, vaicājām pārdevējam, vai varētu izmantot kādu no vannām par rekvizītu. Uz ko šis atbildēja, ka, diemžēl, nejūtoties gana fotogēnisks, lai filmētos.
Savukārt, kad no rīta biju aizdevies pie Piena kombināta pafilmēt Dienvidu tiltu (kadri gala versijā ir no otras – Ķengaraga ielas puses), sanāca maza diskusija ar garāmbraucošu policijas ekipāžu. Izvēlējos filmēt no tilta vidus. Lai tur nokļūtu, bija jāpāriet pāri braucamajai daļai un jāizvietojas starp abām brauktuvēm. Tajā brīdī, kad tur atrados, piestāja policijas ekipāža, kura man aizrādīja, ka nu nedrīkstot tur atrasties – sods būšot jāmaksā. Es teicu – nu, bet, man tikai minūti vajag. Nofilmēšu un došos atpakaļ. Policists īsu brīdi padomāja un tad piedāvāja savu vīziju par gala iznākumu: “Labi, rakstam protokolu un variet filmēt.” Lieki piebilst, ka es neparakstījos.
Starp citu, klipa tapšanas gaitā radās arīdzan iespēja iepazīties ar vienu no visīsākajām ielām Rīgā – Kaspara ielu. Īsākās ielas gods, tiesa, pienākas Atgriežu ielai Vecrīgā, Konventa sētā, kura esot 30 metrus gara.
Ak, un jā. Malka tika cirsta un ugunskurs kurināts īstā un strādājošā stacijā. Brīnos, kā mūs pie dziesmas nepaņēma.
Mani sauc Kaspars Foigts (laacz). Vecums: ~30,5665 gadi. Šis ir mans publiskais piezīmju blociņš. Blogs ~8, mājaslapa kā tāda ~10 gadus. Saziņas forma.
