LAACZ.LV

Šodien atskanēja telefona zvans. Palūdza noskaidrot internetos – kādas tad ir tāds jaunās velosipēdistbraucēju tiesības uz gājēju pārejām. Tas tāpēc, ka pavasarī visos medijos izbazūnēja par to, ka, vei, pedāļu minējiem nupat jau būs atļauts pāri pa gājēju pāreju nevis stumties, bet gan ripot. Un viena incidenta (ne mana) dēļ tagad nav gluži skaidrs – rakstīt iesniegumu policijā par buktētu mašīnu, vai arī labāk likties mierā – pašu vēl nosodīs.

Izrādās, ka nekā nebija. CSN attiecīgās izmaiņas ieviestas nav, jo likuma grozījumu projekts pašlaik vēl aizvien ir tik vien kā izsludināts VSS (Valsts sekretāru sanāksmē?). Lai stāatos spēkā, tam vēl ļoti garš ceļš priekšā – komisijas un MK.

Zemāk mazliet citēšu un aprakstīšu saviem vārdiem to, ko velosipēdists VĒL nedrīkst darīt, bet varētu būt, ka drīkstēs. Slinkuma dēļ neko šimlīdzīgu neizveidoju.

Es no tiesas biju izbrīnīts, lai neteiktu, ka šokēts, neatradis laacz.lv archivā nevienu pašu ierakstu par David Whitehead. Vai David Armand. Vai Johan Lippowitz. Kas viņš ir, jautās tie, kas neko nesaprot? A, lūk, viņš ir tāds viens … mīms, vai? Viņš ir atradis savu nišu, interpretējot dziesmas.

Un tagad būs saites uz jūtūbi. Ja ir slikts garastāvoklis, skatīšanās ir obligatoriska. Pozitīvisma deva neizbēgama. Darbā, tiesa, nav ieteicams, jo es ne tikai pirmoreiz, kas bija pirms vairākiem gadiem, bet pat tagad katru reizi esmu zem galda. Arī vakar mājās iznāca tāds kā jūtūbes vakars^[1], kura ietvaros atminējāmies šo fruktu, un sajūsma nebija zudusi.

Šodien no rīta bija kārtējais brauciens, kad katra n-tā mašīna bija izdomājusi, ka nupat ir īstais laiks braukt ar ieslēgtiem pakaļējiem miglas lukturiem. No sākuma bija standarta reakcija – nu lōōōhi, kretīni, lōōōhi. Nomierinoties un parunājoties secināju, ka, izrādās, ka tas nav viennozīmīgi.

Tviterotāji kārtejo reizi vienojušies vienotā haštegā #pirmaisdarbs, lai 140 zīmēs vai mazāk pavēstītu par savu pirmo algoto darbu.

Es arī sākumā gribēju teikt, kā Mežciemā ravēju, un ar lielu vilšanos mēneša beigās par smago un necilvēcīgo darbu saņēmu daždesmit rubuļus, taču tad atminējos, ka deviņdesmito gadu sākumā bija vēl viens darbs. Savā ziņā algots un savā ziņā darbs.

Uzreizi pēc neatkarības atgūšanas laiki nebija viegli. Mums kā daudzbērnu ģimenei, neskatoties uz specializēto veikalu daudzbērnu ģimenēm, kur noteiktās nedēļas dienās apmaiņā pret naudu un taloniem varēja iegūt dažnedažādas deficīta preces. Labi bija tas, ka mēs astoņdesmitajos rindas kārtībā tikām pie četristabu dzīvokļa jaunā mājā, un par parādiem tolaik ārā neviens nemeta. Tēvs kā muzikants neko sevišķi nepelnīja. Alga orķestrī Rīga bija niecīga, Latvijā uz ielas muzicējot neko dižu nopelnīt arī nevarēja. Ja nopelnīja, tad liela daļa no tā aizgāja plosta būvniecībā. Māte zaudēja šuvējas darbu firmā Latvija, strādāja par apkopēju, kazuāli šo to pašuva privātiem klientiem.

Vakar kaut kāda nevienam nezināma korporatīva veidojuma Googles algotais PR kantoris izsūtīja relīzi, ka nupat, nupat sāks fotografierēt mūsu mazo, bet lepno valstiņu, lai to visu saliktu iekš Google StreetView. Protams, ka flešmobistiem parādījās vēlme noskaidrot – kur un kad ta notiks. Hipsteriem arī, lai zinātu, kuras vietas un kad ignorēt. Tad, nu, atbildot uz sakrālo jautājumu – kuras vietas Latvijā tiks fotografētas, ir saņemta sekojoša informācija:

Patreiz ir zināmas pilsētas un rajoni, kuri tiks iekļauti maršrutā. Tās ir Rīga, Rīgas rajons, Daugavpils, Jūrmala, Jelgava, Liepāja, Jēkabpils, Cēsis, Valmiera, Ogre, Tukums, Bauska, tāpat maršrutā tiks iekļauti arī apskates un tūrisma objekti, kurus ieteikusi TAVA. Precīzāku secību vēl jums nevaru pateikt, tāpat arī laikus, jo automašīnu braukšana un bilžu ievākšana ir būtiski atkarīga no laikapstākļiem. Visi nepieciešamie dokumenti Datu valsts inspekcijā ir iesniegti un atrunāti.

Kas attiecas uz precīzāku informāciju, tad augstākā detalizācija būs pieejama attiecīgajā Where is StreetView lapā, apakšā izvēloties valsti Latvija.

Tiklīdz (ja) atbildēs DVI un TAVA, sniegšu sīkāku informāciju :) Ar pašu relīzi var iepazīties blogojošu un neblogojošu blogeru un neblogeru aprindās pazīstamā blogera Kristapa bloga ierakstā.

Nekad neesmu bijis fantasy žanra piekritējs, līdz ar ko nesen par visas pasaules seriālu skatītāju dižskatīkli kļuvusī šī žanra grāmatu sērijas Game of Thrones ekranizācija ir kaut kas atsevišķas pieminēšanas un vispārējas pielūgsmes vērts.

Grāmatu neesmu lasījis, un seriālu sāku skatīties gluži nesen. Tāpēc katra tā sērija, teju vai katrs katras sērijas kadrs man ir kaut kas jauns. Iespējams, ka manu sajūsmu par katru nākamo sēriju rada ikurāt tas apstāklis, ka grāmatu nezinu.

Brīvdienās kāds Audi pārtapa par Volgu. Nevis upi, bet padomju luksusa vāģi. Tik tiešām – vizuāli atšķirības nekādas.

Makšķerniekiem ir stāsti. Medniekiem ir stāsti. Autovadītājiem arī. Pēdējie pārsvarā runā par sliktiem policistiem, citiem autovadītājiem, vai tehnisko apskati. Un par TA vienmēr runā sliktu. Labu nekad.

Savukārt, man, piemēram, šodien, ejot TA, inspicētājs noregulēja tuvās gaismas. Mācība – ejot tehnisko, ņemiet līdzi savu (vai aizņemieties:P) bērnu. Un pirms tam atvainojieties, ja neesat nomazgājis mašīnu.

Savukārt pavasarī, kad pirmā saule, uz Rīgas ielas Jelgavā mani pieķēra policista kungs. 74 uz fēna. Kas arī varēja atbilst patiesībai. Kad neprotestēju, un teicu, ka jā – varētu būt, atlaida. Bez brīdinājuma. Piekodināja, protams, lai tā vairs neskrien. Kopš tās reizes pilsētā vairs neskrienu. Ne tikai Jelgavā. Nostrādāja, kā sacīt jāsaka.

Un kas tev, manu kazuālo lasītāj, ir pieminēšanas vērts pozitīvs noticis pēdējā laikā? Un ko Tu no tā esi mācījies? :)

Un vēl steigšu jums pavēstīt, ka tviterī ir kārtējais lieliskais mūszemes mūsvalodas konts. Šoreiz tvīto taksis. Taksis tas, kurš suns. @Odijs. Koncepts varbūt nav oriģināls, taču izpildījums liecina, ka cil… sunim ir talants vīt vārdus. Labprāt izvestu pastaigā un patērzētu par dzīvi.

Ja Odijs ir uzticīgs saimniekam, tad tas ir @verners.

Šodienas vakars tika veltīts multenei. Rango. Es biju sajūsmā. Bez sirdsapziņas pārmetumiem dotu vienpdasmit lācīšus no desmit iespējamajiem. Lai arī neesmu vesternu cienītājs, šī versija spēja mani savaņģot. Ai, kā spēja…

Es pat nez`, kā lai noraksturo manas sajūsmas cēloņus. Tehniskais izpildījums bija lieliski lieliski lielisks. Ierunājošie aktieri bija perfekti saskaņoti ar tēliem. Vai otrādāk. Paši tēli bija neganti kolorīti. Sižets gana vienkāršs, lai nešķistu samudrīts. Atsauces uz dažādām vesternu (un ne tikai) filmām, kā arī … 1998. gada filmu ar Džoniju Depu un pats Man with No Name, citas mazākas vai lielākas lietas, kuras spēju priecīgs atpazīt. Pūcītes kā stāstnieces. Varētu uzskaitīt itin visu redzēto, jo itin viss priecēja. Bravo.

Kamēr piksārs disneja paspārnē iznīkst, dažviet varoņi vēl rodas. Un galvenais ir tas, ka tie ne tikai rodas, bet spēj atvēzēties, pārliecināt grandus, sadabūt atbalstu, un beigu beigās arī realizēt lielisku datoranimācijas filmu.

Nelielus bērnus vest, šķiet, nav sevišķi vērts. Tāpat kā uz Rio – lielāks prieks būs pieaugušajiem (par Rio prieks nemaz nebija tik liels arī pieaugušajiem). Lai gan… bērnam jau gana tīri perpendikulāri kas tur notiek. Varbūt mazliet garlaicīgāk nekā pirmie vāģi, taču gal`nais, ka atribūti ģeld: multene kā tāda, kino un popkorns :)

Kamēr vieni pa festivāliem, bet citi pa… piektdienām, es jums parādīšu divas pēdējo nedēļu spožākās JavaScript atrastnes.

Paper.js ir lielisks freimvorks (latviskie termini nepatīk) darbam ar vektorgrafiku canvas elementos. Šī bibliotēka izceļās ar to, ka savu realizāciju. Kā arī to, ka ir ar savu DOM un izmanto canvas, kas ir daudz veiklāk par SVG (ko izmanto Raphaël). Veiskmīgākais risinājums no līdz šim redzētajiem. Piemēri parāda daļu no šīs bibliotēkas iespējām. Vēl viena būtiska spēcīga daļa ir pathu realizācija.

d3.js, savukārt, ir nenormāli kruta vizualizāciju bibliotēka. Šoreiz nenormāli kruta es nelietoju tāpat. Tik tiešām – nenormāli kruta vizualizāciju bibliotēka. Lai arī D3.js koncepts ir daudz, daudz dziļāks un principā tā ir lielāks sakars ar datu manipulāciju nekā vizualizācijām, nešaubos, ka tieši vizualizācijas ir tas, kam tā tiks izmantota galvenokārt. Kombinācijā ar SVG šī bibliotēka ir riktīgs killeris, ko pierāda piemēri.

Pašam man patīk ceļot, taču uzdrošināties braukt uz Ķīnu un to apceļot bez savas mašīnas un ar mazu bērnu komplektā es diez vai kādreiz sadūšošos. Taču, ir cilvēki, kam tas ir pa spēkam :) Tādējādi iesaku pasekot līdzi Normja Ķīnas ceļojuma ierakstiem. Lieliski uzrakstīts un bagātināts ar fotogrāfijām. Ar nepacietību gaidu katru nākamo daļu. Iesaku.

Pirms astoņiem mēnešiem vērsu savu un arī jūsu uzmanību uz to, ka mūsu lielie un mazie interneta mediji nesteidzas veidot laikam, garam, un iekārtām atbilstošas savu lapu mobilās versijas. Tolaik bija divas: tvnets un ir. Ir pāgājis kāds (lai arī ne pārāk apaļš) brītiņš, un ir laiks apsavērties – varbūt ir kas mainījies.

Un tik pavei – ir gan!

Šis ir glauns veids, kā paņirgāties par tiem autovadītājiem, kurus nav izkropļojis intelekts.

Nē, šoreiz es necenšos jūs pievilināt ar maldinošu virsrakstu rakstam par izlietnes, dušas, vannas, alus vai citiem ūdeni vai ko citu lejošiem krāniem. Tik tiešām. Parunāsim par krāniem. Par vīriešu mantību. Zemāk redzamo video nav droši skatīties darbā, mazu bērnu klātbūtnē vai kādā citā vietā, kur kāds varētu pārprast. Un tagad – runājam :D