(c) 2002 spectator.ru http://spectator.ru/issues/309
(t) 2002 elfs         elfz@one.lv

    [ 19 ]                                          Veltīts K.E.

"Es  šodien  nokniebšu  Ļenu!", - bija mana pirmā doma, kad modinātājs
nokoda   un   izspļāva  dienas  sākumu.  Dienas  vidu.  Vakar  mazliet
aizsēdējāmies  ar  draugiem.  Galu  galā  - "rīts - tas ir tad, kad tu
pamosties".

Es.   Šodien.   Nokniebšu.   Ļenu.   Pārveļos   uz  grīdu,  piecdesmit
piepumpēšanās.  jābūt  formā,  jo  es  šodien - jā, jā. "Es šodien", -
lejā,  -  "nokniebšu  Ļenu",  - augšā. Lejā - augšā. Lejā - augšā. "Es
šodien...". Piecdesmit reižu.

Pašiedvesma. Runā, ka palīdzot.

Ļena.  Slaida.  Skaista. Gudra. Ģērbjas kā bārbija. No inteliģentas un
nodrošinātas  ģimenes.  Mācās medicīnas institūta pirmajā kursā. Spēlē
klavieres. Iestērķelētā kuce.

Un šodien es viņu nokniebšu.

Pārejam  pie ūdens procedūrām. Vanna, duša. Bārdas rugājus - nost, lai
nesadurstītu  meitiņu  dažādās  maigās vietās. Zobu birstīte - augšā -
lejā,  "Es  šodien"  -  "nokniebšu  Ļenu".  Augšā  -  lejā. "Es šodien
nokniebšu    Ļenu",    "es    -    šodien   -   nokniebšu   -   ļenu",
"esšodiennokniebšuļenu"...

Domāju,  ka  viņa  ir  to  vērts. Domāju, ka VIŅA ir to vērts. Pusotru
mēnesi  vadāju viņu pa kinoteātriem un picērijām, pastaigājos ar viņu,
kā ar suni, pa parku, klausījos, kā viņa rindkopām citēja gudras domas
no   žurnāliem   "Elle"  un  "Cosmopolitan",  viegli  un  nepiespiesti
piedēvējot  tās sev ("Desmit lietas, kas jums jāzin, lai pierādītu, ka
blondīnes  nav  stulbas"),  sajūsminājos  par  viņas  "bagāto  iekšējo
pasauli"  un  dziļajām  acīm.  Es  iemācījos pareizajās vietās nervozi
ķiķināt,  ja  rādīja holivudas komēdiju, un skumīgi šņaukāt degunu, ja
kārtējā  melodrāmā  varone  uz  mūžiem  pašķīrās  no  varoņa.  Es  pat
iemācījos  atšķirt  komēdijas  no  melodrāmām,  kas  man nebūt nedevās
viegli.

Pusotru  mēnesi es pilnībā un bez ierunām piekritu viņas viedoklim, ka
Hjū  Grānts  ir "vienkārši saldumiņš un es viņu dievinu", bet Britnija
Spīrsa - muļķe un resna govs. Jūs taču saprotat - pēc tā man vienkārši
vajadzēja - ...

Un tas notiks šodien. Es šodien nokniebšu Ļenu.

Vīns  bija  tālredzīgi  nopirkts  jau  trīs  dienas atpakaļ, kad Ļena,
elsojot  un  cēli  novēršot  acis  pavēstīja  man,  ka  pirmdien viņas
paranojiskie  vecāki  ir  ir  atļāvuši  pa nakti palikt pie draudzenes
(iegansts - Dzimšanas Diena), ka draudzene ir lietas kursā un nenodos,
un  ka  šai  naktī Ļena... ja viss būs, kā solīju... mūzika... vīns...
sveces..., tad...

Panākumu  atslēga  -  godīgums  un  nedaudz  romantikas.  Ja mācēšu to
notēlot - viņa būs mana. Es šodien nokniebšu Ļenu.

Īsas,  vienkāršas frāzes. Nekas sarežģīts. Nekādas loģikas. Ja kaut ko
pietiekoši  ilgi  pie  sevis  atkārtot  - tas aizies zemapziņā. Un tas
notiks. Es šodien nokniebšu Ļenu.

Stulbi. Bet tas nostrādā. Es šodien nokniebšu Ļenu.

Starp  citu,  es  jau  kavēju. Uzrauju vējjaku, skrienu lejā. Devītais
stāvs,  pie velna liftu, kāpnes - kāpnītes - kāpnītes, jābūt formā, jo
es šodien - ...

Es.
  Šodien.
    Nokniebšu.
      Ļenu.

        Es.
          Šodien.
            Nokniebšu.
              Ļenu.

Taksi! Taksi-i! Es šodien nokniebšu Ļenu, taksi!!!

Institūts,  Ļena  pie  ieejas,  piedod,  mīļumiņ,  nokavēju, bučiņa uz
vaidziņa, ziedu pušķītis, nopirkts pa ceļam, braucam ātrāk, mīļā, mums
rezervē  ir  -  cik?  -  stundas  astoņas,  bet  man vēl tev tik daudz
jāpasaka  (un, galvenais, jāizdara, jo es taču šodien...), uz priekšu,
priekšu, ātrāk, taksistonkulis gaida.


Nu,   ko?  Aha,  braucam.  Bezrūpīga  čivināšana  -  "Bet  mēs  šodien
lekcijā...",  "Un  iedomājies,  tas Dmitrijs...", "Bet Žeņa saka..." -
garām ausīm, garām, garām, es šodien nokniebšu Ļenu. Jā, dārgā, jā.


Es.  Šodien. Nu lūk, atbraucām. Atvērt durvis. Atļausiet palīdzēt jums
izkāpt? Samaksāt par taksi. Nokniebšu. Ļenu.

Kāpņutelpa.  Lifts.  Durvis.  Dzīvoklis.  Gaitenis. Zāle. Guļamistaba?
Zāle. Agrs vēl.

Es šod... nokn... Nu taču?..

Uz  pāris  minūtēm  ieskrienu  guļamistabā.  Jāiededz sveces, jānolaiž
žalūzijas  un  jāuzliek  "Enigma". Man labāk patiktu Nine Inch Nails -
«You  tear  down  all  my reason... you see through what I hide... you
make me perfect... help me get inside...» - jo es taču šodien...

Ļena,  mīļumiņ,  dod  ķepiņu.  Ejam.  Mēs  vienkārši pasēdēsim. Tur ir
mājīgi.

Apsēdās.  Rociņas  uz  ceļgalīšiem.  Gudriniece.  Dod  austiņu. Pēdējā
stadija.  Finiša  taisne. Kulminācija. Spēlētājs ar numuru 19 izraujas
pie  vārtiem, un... Brīnišķīga runa - ka man ir bail, ka es baidos, ka
es  līdz  dvēseles  dziļumiem esmu nobijies no tām jūtām, ko viņa manī
izraisa,  ka  es viņu neprātīgi, neprātīgi, neprātīgi mīlu, ka viņa ir
brīnišķīgs   cilvēks  un  lielisks  sarunu  biedrs,  ka  "varbūt  mums
nevajadzētu  tā  steigties",  -  lieliska  runa  tūliņ  tiks teikta un
attiecīgi  novērtēta  (īpaši,  protams,  "varbūt  mums  nevajadzētu tā
steigties",  - viņas dievina, kad to saka puisis, nostrādā vienmēr)...
Es  lēni saņemu viņas roku savējā, pieliecos pie pašas austiņas, maigi
ieelpoju  gaisu  tā,  it  kā  dzīvotu  savu pēdējo, bet laimīgāko mūža
minūti,  un,  sagatavotās  runas vietā, stingri un skaidri, balsī, kas
necieš iebildumus, skaldot vārdus, izdodu:

"Es šodien nokniebšu Ļenu".


. . . 

Tiem,  kas  tankā: šis darbs ir māksliniecisks, nevis autobiogrāfisks,
visi vārdi ir izdomāti, raksturi izfantazēti, sakritības nejaušas, bet
galvenais varonis - vienkārši pilnīgs idiots.

. . .