Viss nav vienkārši Nokia karaļvalstī. Turpinot sadarboties ar Microsoft, vienā brīdī izlēma, ka viņiem ir jāiet arī savs rezerves ceļš. Domāju, ka neviennozīmīgie Windows Phone panākumi (vai to trūkums) ļāva Nokia šo lietu nokārtot ar saviem saimniekiem.
Rezerves ceļš ir sava neatkarīga produktu līnija, kas ir kā loģisks turpinājums podziņtlefonu un lētā gala viedtālruņu segmentā – Nokia Asha. Telefoni ir vienkārši kā miets, ar skatu uz ekonomiju (Opera Mini tipa pārlūks, lielai daļai ir divu SIM karšu iespēja, utt). Starp citu, Asha sanskritā nozīmē cerības. Neviennozīmīgs nosaukums.
Tagad par Windows Phone. Lumia 920 bija varens klucis. Ir aizvien. Man par klucīgu. Saprotu cilvēkus, kas savulaik staigāja ar Nokia navigatoriem un analogiem, bet man – nē. ASV pašlaik šo flagmani ir aizvietojusi Lumia 928. Taču, tas viss ir fufelis, jo šis modelis Eiropā pieejams nebūs. Bet.
Pagājusī nedēļas nogale iesākās ar meža stādīšanu. Nopietni. Eglītes. Piedalījāmies Latvijas Valsts Mežu rīkotajās meža dienās. Ļoti interesanti un ļoti nogurdinoši. Gandarījums gan ir milzīgs.
Desmitos no rīta bija jāpulcējas Jaunbērzē pie dzelzceļa pārbrauktuves. Kad priekšā ieraudzīju LVM auto, kura bagāžniekā bija milzīgi maisi ar stādiem, mazliet samulsu – vai tad nu mēs tagad to visu sastādīsim. Galu galā, plezīrs, takš. Amatieri skata pēc sevi paverdzina, lai laiski un čalojot iebakstītu zemē kādu kociņu. Un pēc tam par to ieblogotu.
Pats esmu būtiski iekavējis seriālu skatīšanos aiz tam, ka to ir daudz un skatīties tā īsti nav vaļas. Taču, tas nenozīmē, ka šosezon nav šādi tādi lieliski jaunumi, kā arī šis tas turpinās. Ja neskaita standarta daudzsezonu skatāmos, tad ir daži, kurus šai blogā pieminējis neesmu nekad. Lielāko daļu no šiem esmu ielicis “kādreiz noskatīties” sarakstā, jo atsauksmes ir lieliskas un treileri izskatās labi.
Šoreiz sarakstā neatrast tipiskos sitkomus (HIMYM, TBBT vai New Girl). Tas tāpēc, ka uzstājīgi dominēt sākusi tendence uz ekrāna rādīt izteiktus eskcentriķus, plikus pupus un krāniņus, asinis, iekšas un kvalitatīvus specefektus. Par to visu samaksājot milzonīgu naudu. Un tāpat kā lielajā kino, daudz kur just līdzi nākas ne sevišķi labajam tēlam.
Skolā manā laikā krievu valoda bija obligāta. Un tās ietvaros, protams, tika apgūta ne tikai proza, bet arī dzeja. Es precīzi nepateikšu, kurš no autoriem tika apgūt konkrētajā gadījumā (iespējams, ka Puškins, bet var būt arī Jeseņins), bet skolotāja uzdeva iemācīties vienu tā dzejoli no galvas. Sacīts – darīts. Daži paķēra kaut ko no mācību grāmatas, citi no mājās esošajiem krājumiem.
Pienāk stunda. Viens noskaita dzejoli – pieci (atzīmes maksimums tai laikā). Otrs noskaita У лукоморья дуб зелёный (ilustratīvs piemērs), par ko skolotāja noburkšķ, ka tas bija jāzin visiem tāpat un jau sen. Tad pie tāfeles izsauc kādu, kurš bieži vien neko diži nemācījās. Jau bez vilšanās un ar ierastu rokas kustību skolotāja gatavojas žurnālā ierakstīt ierasto novērtējumu, kad izsauktais pielec kājās un iznāk priekšā. Ja godīgi, tad viņš atļāvās bieži vien sačkot, jo māte bija uz krievu kultūru “pasista” (labā nozīmē), kā rezultātā viņam šī stunda bija po feņi – citkārt nopelnītu divnieku viņš brīvi atpelna ar diviem pieciniekiem nākamajās stundās vai kontroldarbos.
Pavaicājis skolotājai – vai Puškins (vai Jeseņins – tik tiešām neatminos) derēs, saņem apstiprinošu atbildi. Protams, šajā mirklī izbrīns valda nupat jau visā klasē. Tas ir lasāms arī skolotājas sejā. Nostājas jaunēklis stalti un sāk savu apguvumu skaitīt. Diemžēl, neatminos precīzi – kuru dzejoli, bet autors tiešām bija prasītais.
Noskatījos šo klipu un neko nespēju pateikt. Šitie džeki ar radiovadāmo helikopterīti nopļaus tev zālāju. Līdzeni un ātri. Šis konkrētais video ir no 2011. gada pasākuma Alpine Heli Smackdown