---
title: Fotoradaru būšana
date: 2010-05-05 14:40:33 +0300
updated: 2010-05-05 12:05:37 +0300
---

Jā, mēs nedzīvojam saprotamā un perfektā valstī. Tā par savu mājvietu var teikt jebkuras zemeslodes daļas iedzīvotājs. Mēs neesam izņēmums.

E-pastus šodien aplido saraksts ar vietām, kur plānots izvietot fotoradarus. Komentāri ir dzirdēti dažādi - sākot no "Beidzot!" līdz pat "Tie idioti būtu fotoradariem atvēlētos līdzekļus labāk atdevuši sociālajām vajadzībām". Es, savukārt, atļaušos paspekulēt par to - kā visam vajadzētu darboties.

Sāksim ar fotoradara dziļāko būtību. Jebkura statiska vai pārvietojama zibinoša ātrumu fiksējošā iekārta visupirmām kārtām ir ar preventīvu raksturu, novēršot potenciālus satiksmes negadījumus un secīgi arī samazinot tajos bojāgājušo skaitu. Tieši tas pats attiecas uz zīmēm, kuras brīdina par fotoradara esamību uz ceļiem - tās nav domātas kaut kādu cilvēktiesību ievērošanai vai šādu tādu ES prasību izpildīšanai.

Saprotu, ka mūsu pārsimtgalvainā vadība (simts saeimiešiem pieskaitam arī citus, kas ir lemt un izpildspējīgi) bieži vien ar intelektu nedraudzējas un viedokļi dalās, taču nu jau bijušā Satiksmes uzraudzības biroja priekšnieka Zivtiņa teiktais man simpatizē. Ja nemaldos, vienā no Autobild numuriem, kuru man iešķīla kopā ar pienākošos bezmaksas automazgāšanu, viņš minēja, ka viņaprāt stacionārajiem fotoradariem jābūt ar dinamisku minimālā sodāmā ātruma vērtību, kurai jābūt adekvātai attiecīgajā ceļa posmā esošajai satiksmes plūsmai, jo satiksmes negadījumus pamatā izraisa tie, kas cenšās izlekt un braukt ātrāk nekā citi. Piemēram, ja automašīnas kādā no ceļu posmiem nospiedošajā vairākumā pārvietojas ar 100 km/h, kas ir +10, tad fotoradaru varētu pieregulēt, lai tas sāk fiksēt tos, kas brauc ar +15 vai +20.

Jāatceras, ka kopējo plūsmas vidējo ātrumu nosaka ne tikai ceļa platums un pa to braucošo automašīnu skaits un tips, bet arī ceļa segums. Ja tā ir Jelgavas šoseja pavasarī, tad atsevišķos posmos bedres ir tik fantastiski izvietotas, ka bez diezgan enerģiskas manevrēšanas nav iespējams pārvietoties ar lielāku ātrumu. Lēnāk braucot, savukārt, ir iespējams bedraino vietu pamanīt, kā arī izdomāt un sākt manevru savlaicīgāk, neizraisot šausmas vecāka gadagājuma vai svaigi ar rozā kartiņām ekipēto autovadītāju sejās.

Atgriežoties pie prevencijas principa. Tie, kas diendienā strādā pie satiksmes drošības jautājumiem to visu skaidri saprot. Viena izglābta dzīvība atsver jebkurus līdzekļus. Pavisam cita lieta ir caurais valsts budžets. Ja tiek doti norādījumi no augšas kvotu un normu izskatā, konflikts starp autovadītājiem un izpildvaru vestoto policistu izskatā saasinās, jo vieni pēkšņi to visu uzskata par piesiešanos, kamēr citi izpilda priekšniecības pavēles (te mēs izslēgsim individuālos gadījumus ar šoferiem, kuri izaicina policistus vai policistiem, kuriem tīk "piesieties par sīkumiem").

Kopumā es uzskatu, ka fotoradari ir laba lieta, lai arī pats neesmu nekāds paipusītis ātruma ievērošanas ziņā. Jautājums ir tikai par to - kā tie tiks izmantoti. Valsts budžeta lāpīšanai vai tiešām situācijas uzlabošanai uz valsts ceļiem.

Protams, ka te nav runa par ceļu kvalitāti un citām lietām. Tas ir citu ne pārāk kompetentu cilvēku kompetencē (neizgaismotais Jelgavas šosejas "izliekums" pie Dalbes, nu jau atkal esošās bedres uz tās pašas šosejas, utt). Tam nav nekāda sakara ar fotoradariem.