✉️ Saņem šito visu e-pastā. Tā vietā, lai palaistu garām kaut ko no tā, ko es rakstu savā blogā, tagad vari pierakstīties un saņemt e-pastā visu, ko es te rakstu. Tas nav bieži.

← Uz sākumu

Balets

2012. gada 24. martā, 26 komentāri

Naktī no 4. uz 5. martu murgoju par muskuļainām kājām puantēs un zeķubiksēs. Vaicāsiet - kāpēc? Un es jums pavēstīšu, - kāpēc.

Ceturtajā martā apstākļu sakritības rezultātā nācās post meitu (6 g.v.) svētku drānās, saprast, ka pašam atbilstošu klōzīšu ņera, lēkt karietē un doties uz Latvijas Nacionālo Operu, lai vaigā skatītu... baletu “Apburtā princese”. Šai sakarā man ir mazliet ko teikt.

Pirms tālākā vēl tikai dažas atrunas.

Biļetes tika nopirktas tāpēc, ka Amanda reiz ieinteresējās par baletu. Tāpēc arī šis izgājiens, lai atrādītu visu to padarīšanu dzīvē. Viņai patika. Mazāk nekā izrādes ar dziesmām, skaidri saprotamu sižetu un tēliem, bet patika. Trešais cēliens gan pagāja dīdoties un ik pa laikam interesējoties par to - kad beigsies, un kad varēs iet ēst vakariņas.

Otrām kārtām. Es nekādā veidā nevēlos noniecināt tos, kas ar baletu nodarbojas vai tos, kam tā ir sirdslieta no otras priekškara puses. Māksla ir māksla, un cilvēki dalās tajos, kas to saprot, un tajos kas nesaprot. Es esmu otrajā pulciņā. Zemāk lasāmais ir jāuzskata par ironisku skatu uz šo kultūras fenomenu. Ja kāda teksta daļa šķiet pārāk asa, iedomājieties, ka konteksts ir draudzīgs un krāsas nav tik melnas, kā varbūt mana teicēja talanta trūkuma dēļ brīžiem izskatās.

Kas attiecas uz mani, tad jāatzīst, ka kopumā šī bija ļoti vērtīga pieredze. Un nē, es nenomiru. Es tikai neko no tā visa nesapratu.

Un tagad visu pēc kārtas.

Gaidāmā trīs stundu notikuma neizbēgamības spēcināts, biju noskaņojies kaujinieciski. Es biju bruņojies ar pacietību un toleranci, bet meita daiļi satērpta, feinu sarkanu rokassomiņu un stilīgu lakatiņu. Abi divi ķērāmies pie augstās mākslas baudīšanas.

Lai kā es mēģinātu savilkt paralēles ar man atmiņā palikušo pasaku, neizdevās. Tik vien kā karalis, karaliene un, protams, pati apburtā princese bija skaidri identificējami. Atpazinu vēl pāris tēlus, bet tas arī viss. Par princesi gan vienā brīdī mani sāka mākt šaubas.

Neko nevaru teikt par deju soļa kvalitāti, jo man tas izskatījās dramatiski. Izmisīgā žonglēšana uz prikstgaliem, neizteiksmīgie špagati gaisā, vicināšanās ar kājām un mūžīgā roku turēšana itin kā tajās būtu liela bumba mani nu nekādi nespēja aizraut. Lai piedod man tie, kas tajā visā saskata neizmērojamu daili un talantu.

It kā visiem zināma pasaka. Taču ļoti daudz ko es no šīs realizācijas nesapratu. Iespējams pie vainas ir tas, ka Čaikovskim ir bijis savs viedoklis par to, kas ir svarīgs, bet kas nav. Sākums bija garš, vidus bija vēl garāks. Milzīga laika daļa tika veltīta galma dāmu un nedāmu dančiem, iepazīstināšanai ar kaut kādiem tēvadēliem un tusiņam mežā (kas, starp citu, bija izcili realizēts inženiertehniski). Neļaujiet man samelot, bet pēdējā scēna, kad tika nokauta/aizdzīta ļaunā ragana, nobučota un pamodināta apburtā princese tika saspiesta kaut kādās piecās minūtēs. Nēnu, I mean, WTF?

Otrais cēliens beidzies, ļaunais pievārēts, labais lēkā un laiž uz riņķi danci jestru. Mēs tik pat jestri desojam uz garderobi. A nekā. Būšot vēl trešais cēliens.

Izvērtēju situāciju. Divi cēlieni ir diezgan nesāpīgi pārciesti. Ņēmu vērā faktu, ka uz baletu mani nekad neviens vairs nepiespiedīs iet, attiecīgi - jāizbauda viss, viss, viss. Cerēju, ka trešais cēliens, kā tas ir ierasts citos skatuves mākslas veidos, kuru auditorija ir bērni, būs īsāks. Pakonsultējos ar mazo baleta vērotāju par tālāko rīcību. Nolēmām palikt.

Jā, pareizi. Divas stundas pagājušas. Sāk gribēties ēst. Sūds jautājums! Makā ir divi lati, kafejnīca tepat vien ir, kas gan varētu noiet greizi? Kādu maizīti jau nu atradīsim, vai ne? Atradām ar. Kanapē maizīti ar sieru un magonēm. Un "maizīti" šī vārda tiešākajā nozīmē, jo tās diametrs bija (nomērīju, jā) trīs centimetri. Tas sanāk - trīsdesmit trīs santīmi par vienu diametra centimetru. Ja aritmētika nav sveša (gūgle prot), tad var sarēķināt, ka maizīte maksāja vienu latu. Nekā cita jau tur nebija. Ā, nē, bija. Par piecdesmit santīmiem rafaello bumbiņa.

Labi, ko nu par mazo un nesvarīgo. Apmānījuši mazo vēderu, devāmies atpakaļ uz savu divpadsmito ložu.

Labāka iespaida radīšanai un relaksētai izrādes baudīšanai biļetes gādīgā māmiņa bija iegādājusies ložā pirmajā rindā, kura otrā cēliena vidū kļuva plašāka un mazāk apdzīvota. Nespēju pat iedomāties, kā es būtu juties zālē.

Sākās trešais cēliens un sižetiski tas viss bija šausmīgs KAS-TUR-NOTIEK-KO-VIŅI-PĪPĒ?!?!? Dejiski gan, laikam, tas bija kas augstvērtīgs, jo publika plaudēja stipri ņiprāk, un laiku pa laikam pat varēja dzirdēt ovācijas.

Nē, veikto dejas soļu un piruešu klāsts nemainījās. Iespējams, tas kļuva pat daudz bagātāks. Tagad uzzīmēsim bildi. Ir beigusies pasaka. Ragana beigta, princese sabučota un atmodusies. Princis laimīgs. Visi laimīgi. Varētu priekškaru un pa mājām, ne? Taču, tas takš būtu garlaicīgi un tik klišejiski, padomāja LNO komanda.

Trešā cēliena sākumā izlēkšo gūzma ar dancātājiem, kas sastājas līnijās. O!, - sapriecājos. Būs masveida dancis un tad - pa mājām. Pacietīšu.

Pēkšņi ne no šā ne no tā starp šo dancātāju svītu aizlēkšoja... un tagad es provēšu uzskaitīt viņus visus... Sniegbaltīte ar princi, Sarkangalvīte ar Vilku (jā, ar asti un masku), Pelnrušķīte ar savu princi, Runcis (Zābakos?) ar kaut kādu kaķeni, kā arī Īkstītis un Īkstīte (par šo neesmu drošs). Vai, vai, vai. Kamēr man mute vaļā un mēs ar Amandu provējam uzminēt pasaku tēlus, tie ir aizlēkšojuši, un sākas masveida dancis.

Dancā, lēkā, deldē grīdu. Tad, kā jau man vajadzēja iedomāties, visi iepriekš nosauktie un ar apburto princesi manuprāt nekādi nesaistītie pasaku tēli sāk savus uznācienus pāros un pa vienam. Ziniet, atgādināja Šreku, kur var sastapt visus viņus.

Un tagad mazu atkāpi par publiku.

Daudzi bērni, kuru sejas es spēju saskatīt, bija garlaikoti. Daudz bija cācu, kuras acīmredzami nāk uz baletu tikai tāpēc, ka tas piederās pie lietas - krieviski (un arī latviski) runājošas cācas, kas satērpušās savos sabuļādas žābo no galvas līdz kājām un atvedušas bērnus, kuriem ir pilnīgi viena alga par to, kas notiek vai nenotiek uz skatuves.

Bija arī klasiskā tipa īstenie baleta pazinēji-baudītāji. Tie, kas pārtraukumos un mājās braucot apspriež to, cik fantastisks grand plié sanāca princesei, bet, turpretim, cik neveiksmīgs bija tas trešais fouetté rond de jambe en tournant.

Pilnīgi noteikti starp visiem skatītājiem ne viens vien bija tāds, kuram galvenais izrādē bija tutū (tā ir tā plakanā kleita) un citi dejotāju vai statistu tērpi. Tādi kā krāšņuma vergi.

Nu, un, ja godīgi, es atpazinu vēl divus tādus pašus kā es - vīrus, kas ir akomponējuši kādu vai kādus. Tas ir viegli redzams no meditatīvā stāvokļa, kas dažreiz izpaužas kā aizvērtas acis, aiz kurām noteikti slēpjas domīgs skatiens. Kakla muskulatūra ir atbrīvota, lai atslābtu un spētu veltīt sevi izrādē valdošās atmosfēras baudīšanai. Laiku pa laikam no notiekošajā iegrimušā vīra iekšām izlaužas kāds apmierināts krāciens, kurš norāda, ka tikko kā etīdes fragments bija vienreizējs.

Es gan pats noturējos un iemigu tikai uz piecām minūtēm. Tad sekoja neizskaidrojams būkšķis, kurš manu meditatīvo noskaņojumu aizdzina pavisam.

Bet, ne uz visiem var attiecināt manus novērojumus. Kamēr citi vecāki stīvām sejām skatījās, lai bērni tik pat stīvām sejām skatītos, mūsu ložā sēdošā māmiņa ar četrgadīgo (wild guess) meitiņu aktīvi viena otrai skaidroja - kas notiek uz skatuves. Pie kam, izskatījās, ka māmiņa bija sagatavojusies godam un spēja izklāstīt par uz skatuves notiekošo skaidri un saprotami. Meitiņa, savukārt, ar neviltotu interesi bija pieplakusi pie ložas priekšējās figņas (neatceros, kā sauc) un aizrauti skatījās, ik pa laikam uzdodot precizējošus jautājumus par sižetu. Lielais "wow" bija tad, kad viņa sāka pilnā balsī dungot vienu no orķestra atskaņotajiem gabaliem, kas bija pavisam normāls simfonisks skaņdarbs ar stīgām, perkusijām, klavierēm, taurēm un visām citām orķestrim pienācīgajām lietām. Nebūtu mazās baleta fanes, es ij nenojaustu, ka tajā gabalā ir kaut kāda vērā ņemama melodija.

Kas man patika izrādē - tehniskā realizācija. Gaismas bija perfektas (neesmu bijis uz labāk gaismotu baletu). Caurspīdīgais ekrāns arī bija ōsam ideja. It sevišķi laivošanas moments, kurš izpelnījās nedalītu publikas prieku aplausu veidā. Pat meža dekorācijas uzrunāja.

No ilglaicīgākas iemigšanas mani paglāba vēl viens izrādes aspekts. Es no augšas varēju lieliski vērot orķestri darbībā viņu bedrē. Man kā operetes un vēlāk arī simfoniskā (IIRC) orķestra mūziķa dēlam tas bija interesantāk par uz skatuves notiekošo.

Beigās vēl atkārtošu iepriekš atrunāto. Balets ir māksla, māksla ir vajadzīga, bet es to nesaprotu. Šeit caur hiperbolu mēģināju ilustrēt savu pieredzi. Patiesībā jau nebija tik traki, bet otrreiz uz baletu es centīšos vairs neiet.

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar Normunds

2012. gada 24. martā, plkst. 19:21

Hehe, tāpēc mana meita uz tipiskiem bērnu pasākumiem'n'izrādēm'n'shit parasti dodas vecvecāku virsvadībā. Viņiem tolerances un pacietības līmenis ir par kārtu lielāks nekā man.

Gravatar rakstu

2012. gada 24. martā, plkst. 19:46

nekad neesmu sapratis baletu. vispār dejošanu ciest nevaru - visus breikus, hip-hopus, popa/roka dejotājus, tautas dejas, sporta dejas (tām vismaz ir kāds racionāls pamats nedaudz). Un vispār - dejošana ir primitīvu instinktu atavisms :)

Gravatar asiic

2012. gada 24. martā, plkst. 20:52

baletā vismaz kāda kustība. operu es izturēju tikai pusi.

Gravatar Smejmoon

2012. gada 24. martā, plkst. 21:28

IMHO, balets ir samērā abstrakta māksla, lai to izbaudītu, ir jāiebrauc. Piekrītu par LNO orķestri, tā kvalitāte arī man palīdz izturēt Operas apmeklējumus.

Gravatar RedStar7

2012. gada 24. martā, plkst. 23:30

Paklau, bet uz teātri pēdējos gados esi bijis? Paticis kkas arī ir? Es tā tīri intereses pēc jautāju, nevis lai bakstītu ar pirkstu acī vai citādi piesietos.

Gravatar laacz Autors

2012. gada 25. martā, plkst. 00:10

RedStar7, esmu. Nesen biju uz Dombrovska jubilejas sēriju Liepājā. Noskatījos "Killlera dienasgrāmatu". Ōsam.

Gravatar rakstu

2012. gada 25. martā, plkst. 00:19

lai vai kā, pieļauju, ka balets radās/attīstījās, lai bagātie varētu iet uz "ljažkām" palūrēt :D

Gravatar atisklints

2012. gada 25. martā, plkst. 17:18

Uz baletu iet 2x dzīvē. Ar vecākiem 1x un ar saviem bērniem 2x. Biežāk - mazohisms.

Gravatar pyro

2012. gada 25. martā, plkst. 19:10

zini, viens no sakarīgākajiem rakstiem ko es ever esmu lasījis.

Gravatar Mara

2012. gada 25. martā, plkst. 23:41

Ja tomēr vēl kādreiz gribi pamēģināt bērnu baletu, silti iesaku Riekstkodi. Savulaik skatījos kā bērns un vēl joprojām atceros kostīmus un inscenējumu, nebija garlaicīgi ne brīdi. Un mūzika superpopulāra, atpazīsi gandrīz visas melodijas.

Gravatar jib

2012. gada 26. martā, plkst. 00:41

Es laikam esmu mazohists - apzinātajā mūžā labprātīgi biju uz 2 baletiem. Riekstkodi - fīlings precīzi aprakstīts šajā rakstā, ieskaitot vieglu krācienu perfomanci no manas puses. Vēl es biju uz baleta festivālu Dzintaru koncertzālē reizē ar Zatlera kungu un kundzi, kad viņš bija prezidenta kārtā. Neskatoties uz stipri "pro krievisko" atmosfēru deva ļoti labu ieskatu "pasaules līmeņa" "pilnvērtīgā" baleta dažādajās sejās. Visnotaļ aizraujoši un pilnīgs respect - par aizrautību un izpildījumu. Sajūta un baudījums par kārtu labāki, bet tomēr saprašanu un "iebraucienu" neradīja. Kolēģi gan vēl ilgi ņirdza.

Gravatar ugi7

2012. gada 26. martā, plkst. 08:34

Vislabāk rakstā patika tas teikums par simfoniskā orķestra vērošanu no augšas. Kā reiz tas arī man visspilgtāk palicis atmiņā no pāris apmeklētajām baleta izrādēm. :)

Gravatar Ligita

2012. gada 26. martā, plkst. 08:51

Paldies! Made my day:)

Gravatar xxx

2012. gada 27. martā, plkst. 12:23

Tā notiek, ja iet uz bērnu izrādēm bez kotelīša!:)

bērniem varētu patikt, ja pareizi atceros, tad "Kopēlija"

vis skatāmākā izrāde, kuru esmu redzējis, ir 4.pasaules 4.stihijas. 4 izrādes no kurām pirmās trīs ir pa 20min, pēdējā attiecīgi 1h - erda, kurai režisors ir holandietis, izrāde ne tik daudz par deju, kā kompozīciju un specifektiem uz skatuves! Noteikti jāatceras, ka 2.daļu nekādā gadījumā nedrīkst skatīties!

Baletu labāk skatīties, ja zina par ko būs runa!

Gravatar puc

2012. gada 28. martā, plkst. 15:57

Iesaku nākamreiz (kaut gan, spriežot pēc apraksta, tāda diezin vai būs) iegādāties programmiņu. Nieka 0,50 Ls. Tikpat cik Rafaelo bumbulītis. Toties nav jāzīlē, vai tā tur lillā tērpā ir feja vai princese un kāpēc piepeši viena un paša Galvenākā prinča vietā ir četri gab., kas aplēkā nabaga daiļavu. P.S. Kaut arī esmu baleta mīļotāja, tomēr pēdējais cēliens man arī izraisīja vieglu izbrīnu. Vienīgais skaidrojums - primadonnas diktām gribēja parādīt uz ko ir spējīgas (kas arī, jāteic, izdevās), bet citādi... Pat mans sākotnēji ļoti ieinteresētais bērns sāka garlaikoties (tas gan viņu netraucē tagad laiku pa laikam apprasīties, kad atkal iesim uz baletu :))

Gravatar VST

2012. gada 28. martā, plkst. 16:05

O jā, +1 riekstkodim - var iet ar visu ģimeni un jā, sīčiem būs interesanti! :) Čaikovskis ir kruts! + gaismas, tērpi!

Paziņa strādā operā. Arī pie skaņu pults ir monitors ar pārslēdzamām ieejām no video kamerām. Visinteresantākā ir virs orķestra bedres esošā, kura rāda pirmās (dārgākās taču) rindas ar miegainiem apmeklētājiem! :D

Gravatar wth

2012. gada 28. martā, plkst. 21:04

Esmu uz kaut kādu baletu (gulbju ezers, laikam) bijis bērnībā, kopš tā laika esmu nosolījies, ka ES savus bērnus uz to nespiedīšu, ja paši negribēs. Tagad ir TV, das ubernetzwerk un citi verķi, var bērnam pirmo iespaidu radīt arī tā un tad izdomāt - iet vai nē. Pagaidām neviens baigi pieteicies uz šāda pasākuma apmeklējumu nav, neizskatās, ka kāds būs baleta cienītājs. Tiesa, ja kāds prasīsies un gribēs - būs jau laikam vien jāaiziet. Ar aprēķinu, ka tiklīdz paliks garlaicīgi, nebūs spiešanas sēdēt - "Apnika? Laipni lūgti klubā! Tinamies."

Gravatar mitavnieks

2012. gada 3. aprīlī, plkst. 11:47

Tiešām Labs raksts. Gribētos biežāk ko tādu lasīt =)

Gravatar Oto

2012. gada 5. aprīlī, plkst. 19:41

Man acis atvēra filmas "Melnais gulbis" noskatīšanās, tad beidzot pieleca ko nozīmē tā iedomātā bumbas turēšana un roku tirināšana. Tas gan tādiem mākslas apdalītiem kā man gan nelīdz tagad noskatīties baletu. Tomēr kopā ar inženiertehniskiem risinājumiem balets varētu nākotnē arī būt tīri skatāms, ja bilde tiktu projicēta kur un kā vajag.

Gravatar Agzas

2012. gada 9. aprīlī, plkst. 01:06

Man patīk balets, klasiskais. Moderno īsti nesaprotu, tāda tirināšanās drīzāk liekas. Bet visus riekstkožus utml, dodiet tik šu. Savukārt opera - nēēē, tur ir jābūt kam īpašam, lai es ietu. Vienīgais kas ļauj vismaz lielāko daļu laika noturēties nomodā ir orķestris savā bedrē, it īpaši bundzinieki, kuri taisa pigorus ar vālītēm reizēm. Lai gan - nesen pa TV redzēju Karmenas uzvedumu (nezinu, angļu vai ne angļu) - tas patika ļoti. Daudz darbības, smilgti tēli un ļoti pazīstama mūzika.

Gravatar mmircs

2012. gada 18. aprīlī, plkst. 12:05

Balets jau tīri baudāms - kustības, dejas, tērpi, action. Opera ir vēl kaut kas šausmīgāks.

Gravatar Bomis

2012. gada 10. maijā, plkst. 13:06

Sabuļādas žābo, WTF, ibio fest! Bija jautri lasīt.

Gravatar Fedja

2012. gada 12. maijā, plkst. 01:43

Māksla - vai tas būtu balets, glezna vai dzejolis ir viena no tām lietām, kuras tu vari novērtēt un saprast vienīgi tad, ja esi izbaudījis pietiekami daudz. Un mākslas baudīšana pati par sevi ir tāds atslābināts dvēseles stāvoklis, kad vairs nepievērs uzmanību ne izrādes sižetam, ne maizīšu izmēram, ne arī apkārtējo apģērbam vai uzvedībai. Klausies mūziku un skaties deju, tas arī viss. Protams, cilvēkam, kura smadzenes ir pieradinātas pie nemitīgas informācijas gūzmas, un kura domāšana ir izteikti diskrēta (labais/sliktais, interesantais/garlaicīgais utt.), šo dvēseles stāvokli sasniegt ir grūti, it sevišķi, ja ar šādām lietām nav nācies saskarties bērnībā. Tā izpratne gan nāk arī ar gadiem, iespējams, esi vēl par jaunu.

Gravatar Dr. Labi

2012. gada 12. maijā, plkst. 10:09

Uz operu es aizeju, ja kāds uzaicina. Tur dzied, dziedāšana ir mūzika un mūzika ir forša arī bez visiem sižetiem un libretiem. IMHO arī paši operu komponisti uz sižetiem skatījās tikai kā uz iespēju parādīt savu (un dziedātāju) krutumu.

Balets, savukārt ir deja un ja kādam patīk tas, kā viņi uz pirkstgaliem tipina, tad arī sižetam vajadzētu būt pie kājas. Man nepatīk.

Ja interesē sižets, jālasa grāmatas.

Gravatar Dadzis

2012. gada 17. maijā, plkst. 15:32

:))) Tev vajadzētu vairāk rakstīt šādas humoreskas. Un publicēt Dadzī (tikai žēt, ka to vairs neizdoz laikam).

P.S. Mob versija neļauj komentēt (ERROR).