laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

С/П, POKE, ^Node

Uff. Kad pēdējo reizi ir bijis kāds ķēdes blogieraksts? Kas to lai zin. Šoreiz Endijs ir ietagojis ar jautājumu par to, kāda ir mana datoru vēsture. Paši uzprasījāties :)

Gadus nepateikšu. Viss sākās ar grāmatām. Jep, lasīju Pēci Beiskānu un Maiju Saprātiņu. Nežēlīgi daudz papīra lapu pierakstīju ar beisika programmām. Tā kā skolā datoru nebija, bet mājās ne tik, pie tā arī paliku. Tādā veidā es pamanījos apgūt arī tādas programmēšanas valodas kā fortranu un fokālu. Algoritmi, nieciņi. Viss kladītē.

Pavei uz nākamo attēlu. Vai Tu zini, kas tas ir?

Neliela programmiņa darbībām ar vektoriem trīsdimensiju telpā.

Nāca deviņdesmitie un kaut kādā nebūt vīzē man sanāca tikt pie programmējamā kalkulatora Электроника МК-52 ar visu ārējo atmiņu (!!!). Tā bija jauna un iespējām bagāta pasaule. Papildus divām līdzi nākošajām niecīgā izmēra grāmatiņām, man bibliotēkā izdevās uzmeklēt vēl divas par šo un līdzīgām padomju programmēšanas uzpariktēm. Kuras es pagarināju tik ilgi, ka bibliotēka pie pārvākšanās uz jaunajām telpām aizmirsa, ka esmu tās paņēmis.

Pirmā bija lakoniska, ne pārāk interesanta. Tā saturēja dažādus paraugus ne pārāk aizraujošām lietiņām, bet dažādām iekārtām, ieskaitot arī buržuju Texas Instruments. Otrā grāmata, savukārt, bija visinteresantākā un manis nobružātākā. Tā saturēja nelielu ieskatu sintaksē, bet viss pārējais bija veltīts algoritmu aprakstam un to realizācijai ar programmējamā kalkulatora līdzekļiem. Tur es arī uzzināju – ko nozīmē tā kņudoņa, kad viss, kas no problēmas atlicis, ir komandu klabināšana.

Iedomājies to brīdi, kad esi ievadījis pēdējo komandu (un to tādā Nosēšanās uz Mēness spēlītē ir daudz), mazliet ieturi pauzi, un nospied С/П

Šeit es iemīlējos apgrieztajā poļu pierakstā (RPN). Dzīve bez iekavām bija daudz kvalitatīvāka un laimīgāka.

Bija atsevišķs posms, kad es regulāri ciemojos pie sava drauga Františeka, kuram mājās bija viens no daudzajiem Радио 86РК kloniem. Šķiet, Криста. Tas gan neieilga, jo pie viņa ciemos parasti vairāk tika rautas gāmes. Mani interesējošā urķēšanās kodā izpalika.

Pēc tam es (atkal neatminu – kādā veidā) tiku pie oriģinālā ZX Spectrum 48k. Padomā, tik! Beidzot es varu izvilkt ārā Beiskānu un pārrakstīt (portēt) programmas! Beidzot man ir kaut kas vairāk par kladītē iezīmētu datora klaviatūru, uz kuras es mācījos rakstīt! Reāls kompjūters ar relatīvi neierobežotām iespējām. Viss, kas man kladītē pierakstīts, nupat var tikt realizēts pēc pilnas programmas (pun intended). Trakās grafikas iespējas

Labi, ka mājās bija divi TV, no kuriem vienam jau bija PAL. To es principā okupēju. Un trenēju nervus, jo ilgu laiku man nebija magnetofona ar iespēju ierakstīt, lai saglabātu saprogrammēto. Attiecīgi – pavadām stundas, rakstot glaunu spēlīti, kur klucītis braukā pa labirintu un šauj, bet beigās, izslēdzot kompi, viss izdzēšas.

Pēc kāda laika tiku pie normāla maģa, kā arī veselas kaudzes ar ZX programmu kasetēm. Sākot ar spēlēm, turpinot ar visu ko, kas negribēja lādēties, un beidzot ar programmēšanas valodām (paskāls, logo, utt).

Pa tam es pirmo reizi mūžā ieraudzīju PC un Windows. Notika tas pie toreiz topošās brāļa sievas Jutas. Viņa bija sekretāre kaut kādā kantorī. Kā jau sekretārei, viņai bija briesmīgi kruts dators. Krutajā datorā bija krutais peints un krutais words. Pirmajā zīmējām, otrajā spēlējāmies ar wordart. Visu to, protams, vajadzēja izdrukāt un stiept mājās. Neticamās tehnoloģijas. Salīdzinot ar manu programmējamo kalkulatoru un speķīti, šitais bija tīrs kosmoss.

Vēl es braucu uz Rīgas Modēm spēlēt spēles par naudu uz Atari. Pateicoties nelietderīgi iztērētajiem rubļiem esmu lietas kursā par šo spēļu klasiku. River Raid kādam?

Kaut kā tā arī es pārdzīvoju devīto klasi un nonācu 1. ģimnāzijā. Tur jau bija PC datori. Atceros pirmo reizi, kad ieraudzīju pilnīgi kreizī nesaprotamu zilu ekrānu ar baltiem simboliem un klasesbiedrus, kas tajā aktīvi kaut ko darīja, žestikulēdami un runādami. Vēlāk uzzināju, ka tas ir Volcov Commander. Sava datora man vairs nebija, jo speķītis bija aizgājis labākos medību laukos.

Sākumā, protams, pie 386 (šķiet) SX25 ar 4MB RAM un 20MB HDD tikt varēja tikai datorstundās. Brīvpiekļuves klase (saprāta robežās) bija tā, kurā bija 286. datori bez diskiem. Internets gan bija publisko vēstkopu formātā. Un interneta pārlūkošanu veicu caur gopher.

Bet jau tad sākās interneta komunikācijas laiki ar ilgstošu sēdēšanu pie kristine.cclu.lu.lv termināļiem MII Raiņa ielas vestibilā. Zaļi burti, melns fons, IRCs, teksta režīma internets.

Skolā jau nopietni sākās programmēšana. Paskāls, asembleris, sī. Spēlītes taisījām, GUI zīmējām, IPX tīkla čatu uzrakstījām. Tāda ņudzēšana, ka tik turies! Pa starpai jaudīgo datoru klasē naktī pusei no datoriem izņēmām RAM, ielikām otrā pusē un tīklā maucām Doom 2. Jo vairāk fragu, jo lielāks respekts. Laikam ar fragošanu es vairāk vai mazāk iefiltrējos tajā bariņā, jo koderis no manis nekāds košais nav.

Aizvien man nav sava datora.

Pēc skolas es dzīvoju kopā ar draugu Eināru. Viņam bija spektrums (128k skorpions)! Un te nu es sapratu, ka mani skilli ir nekādi, un es daudz vairāk iemācīšos, sēžot blakus un skatoties – kā un ko jamais dara. Tā mēs kopā arī visu ko darījām asemblerī.

Paralēli radīšanai uz spektruma, bija arī patērēšana uz tā paša spektruma. Spēlītes no latgalītes. Atmiņā ir bezmiega naktis ar X-COM un frustrācija apr Чёрный Ворон, kas bija Warcraft uz ZX, kura AI nebija iespējams uzvarēt. Abu šo brīnumu autors Copper Feet skaitījās viskrutākais čalis ne tikai pagastā, bet arī pasaulē. Visi, kas par viņu teica “meh”, dabūja ribās. Iedomājies, uz 128k spektruma varēja kapāt to pašu, ko cilvēki ne uz kura katra PC spēja.

Un tā nu tas viss arī turpinājās, bet man sava datora nebija.

Pirmais dators man ienācās tad, kad sāku dzīvot viens. Tas bija velns viņu ziņa no kurienes uzradies Celeron, kurš spēja DC, spēja apēst visus 128kbps dārgā Baltcom interneta. Bet šis posms vairs nav nekas aizraujošs no datorpieredzes viedokļa. Datori mainījās, darbs bija mājas un mājas bija darbs. Tā kā ar geimošanu neaizrāvos, tad specifikācija īsti nebija svarīga. Pačatot, paprogrammēt webiņu, paskatīties filmiņu, palasīt e-pastus.

Vēl man patika taisīt programmēšanas mājasdarbus cilvēkiem. Patika tāpēc, ka pet to apmaiņā tika saņemta izdzīvošanai tik nepieciešamā nauda. Man bija kladīte ar cilvēkiem un katram no tiem bija pierakstīts klāt kāds iedomāts vai neiedomāts trūkums. Tādas kā programmētāja īpašības.

Viens, piemēram, ar grūtībām spēja uzķert pointerus. Viņa datu struktūru mājasdarbos bija par dažām rindiņām vairāk, nekā vajadzētu. Jo neuzticējās viņš pointeriem.

Citai meitenei, savukārt, patika izdomāt tēlainus mainīgo nosaukumus. Pietika paskatīties pa logu, ieraudzīt, ka tur ir bērzs, un saprast, ka šodien mainīgie sauksies koku vārdos.

Vēl kāds čalis bija neuzmanības kalngals. Neliela kļūdiņa te, neliela tur. Rezultāts ir OK, bet ne vienmēr visi robežgadījumi izpildās.

Formatējuma pazīmes, protams, arī mainījās. Vienā brīdī tas kļuva ļoti grūti – atcerēties un izsekot līdzi visiem iedomātajiem tēliem, kā arī nodrošināt dažādību vairāku gadu garumā. Nonācu līdz tam, ka pat sapņos redzēju pasniedzēju, kurš histēriski ķiķinot, sēž milzīgas izdruku kaudzes vidū un tur rokās divas lapas. Vienu no viena audzēkņa, otru no otra. Pieķerts.

Par spīti tam, es tagad no galvas varētu uzrakstīt burbuli, pāris elementārākās datu struktūras, bet tas arī viss. Laikam ierobežotās atmiņas dēļ, ienākot jaunām zināšanām, vecās ir noliktas kaut kur dziļo jo dziļi.

Atceroties sākumus, saprotu, ka savā cienījamajā vecumā ik pa laikam noķeru to bērnības azartu. Risinot problēmu, atklājot ko jaunu, vai arī tiekot pie kāda iepriekš neredzēta radīt aicinoša rīka. Tad arī gadās attapties trijos no rīta. Vai arī nespēt aizmigt līdz tiem pašiem trijiem, jo galvā griežas labākie varianti un foršākās idejas.

Ja tā padomā, tad pēdējā spēlīte, kuru esmu nopircis un ar aizrautību spēlējis, ir … programmēšanas spēlīte Shenzhen IO.

Man dikti gribētos no vairākiem cilvēkiem uzzināt šo pašu. Diemžēl, nevienam no viņiem nav bloga, neviens neatzīmējas ar īpašu postēšanu feisbukā. Einār? Ģirt? Da labi. Ja nu kādam ir kas sakāms, aidā komentāros.

Endijs Lisovskis

Paldies, ka piedalījies!
Jā – tev sanākusi tā pieredzes daļa, kura man pilnībā iztrūka. Varbūt, ja es būtu ticis pie bekām, spektrumiem un citiem labumiem, būtu no manis sanācis labs programmētājs. Sajūta tāda, ka ballītei esmu pievienojies par vēlu.
Tavs pelnīšanas veids man atgādināja, ka arī man skolas laikā bija! Vienīgi nevis programmēju, bet pārrakstīju citu skolēnu projektus no rokraksta uz datorrakstu. Deva man klades ar rokrakstā esošu tekstu, sēdēju pie datora un klabināju Wordā. Daudziem tolaik bija brīnums, kā var rakstīt neskatoties uz klaviatūru. Sanāca visai veikli, bet, protams, ne ļoti ātri. Rakstīt mācījos Mavis Beacon.

laacz

Par vēlu pievienošanojies? Kādas muļķības? Vai man būtu jādomā, ka es arī esmu nokavējis cēlo mašīnlaika periodu? Vai man jāskumst, ka nav sanācis darbojies ar perfokartēm? Pffrk. Katram laikam savi sākumi. Par labu izstrādātāju veido citas lietas, nevis reiz gūta spēja programēt pa taisno mašīnkodā.

koko

Jā, par vēlu nav, jo jebkura pieredze ir virzījusi uz to, kas esi šodien.
Mans sākums bija BK, kur pa lielam bīdīju aplīti pa ekrānu. Tā bija kāda 5. klase. No BK pārsēdos uz MS DOS, kur tādus pašus aplīšus pabīdīju QBASIC un tad jau nāca PASCAL (tas, kas TURBO) ēra. No pascal pārsēdos uz Delphi 5. Tālāk jau augstskola, kur bija jāsāk haltūrēt (HTML + CSS + JS + PHP). Un tad jau viss pa kaskādi, kad gribās kaut ko pamācīties. Pēdējais nozīmīgais JAVA iekš Android, bet patīk reizēm padzenāt arī dažādus sensorus un devaisus caur Raspberry, kuram pamatā izmantoju Python.
Vēl man ļoti patīk automatizēt savu darbu no bash vai zsh šeliem.

Kā jau teicu – ja grib mācīties, tad perfokartes durstīt nav obligāti, kaut gan es drīzumā to esmu paredzējis darīt (sievai ir adāmmašīna ar perfokartēm – ar programmēšanu tur nav nekāda sakara :D)

suspends

ūūuu, joprojām atceros, kā jūs abi ar Eināru man demonstrējāt uz spectruma xcom, warcraft gan kaut kā neatceros. Vēl pa miglu atceros, ka vēl arī rādījāt vai nu wolfenstein vai doom uz spectruma. Man tad mute bija vaļā ;)
Man arī bija MK52 ar diviem piespraužamiem moduļiem, bet tie bija Rom, un tur iekšā bija tjipa spēles un sīki utiļi (mērvienību konvertētāji utt), īsti vairs neatceros. Kaut ko tur savulaik arī mēģināju paprogrammēt, bet seivošana bija dirsā (tur bija kaut kāda iekšējā atmiņa), jo pēc tam ielādējot saglabāto programmu, tā vai nu bija tukša (tikai nulles) vai ar gļukiem (kodā random vietās nulles).

Kloons

BK bez atmiņas bija ļoti frustrating pasākums un daudz klades ar man vien zināmiem brīnumiem, ko stundas laikā var iebungāt klaviatūrā. Svētku dienās no servera tika ielādēts Pongs :D

Uldis

Eh, bērnība :)
Astoņdesmito gadu beigās varēja LU Raiņa bulvārī tikt pie lielajiem meinfreimiem uzspēlēt klingoņus.
Mācījos vēl vidusskolā 86-87g, kad atveda un šautuvē noglabāja kaut kādas kastes, kā vēlāk izrādījās BK0010 ar fokālu un tastatūru zem plēves. Pa kluso tikām pie atslēgām un sākām pētīt. Pēc gadiem iepirkās arī jaunākas – ar pogām un beisiku. Mūsu klases čaļi pavilkās un tā mēs pa naktīm sēdējām un spēlējām, paši arī rakstījām. Serveris bija DVK-52, ar stulbu un lēnu servera softu, nācās pašiem rakstīt asamblerā gan serveri, gan failu sistēmas klientu uc.bin (kopija no norton comander), gan linkeri (make) gan teksta redaktoru
tā kā politehniskajā tajā laikā bija darīšana tikai ar “vef čemodāniem”, x86 pakaļdarinājumu, studijas tika pat pamestas novārtā par labu programmēšanai un to nabadziņu skološanai, kas no laacz un citiem pirka mājasdarbus. laikam.
Kad bija iespēja aizņemties pirmo XT PC, pašapmācība notika metodiski – alfabēta kārtībā izmēģinot visas komandas no manuāļa. komanda FORMAT C: bija pēdējā. labi, ka bija kur aiznest pārinstalēt OS.

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.