Šis teksts ir klasika. Liels bija mans izbrīns un nesaprašana, kad, aptaujājot cilvēkus un pameklējot webā, izrādījās, ka šī darba pilnās versijas latviskais tulkojums nepastāv. Nolaidība, es nebaidos šī vārda. Tālab, uzskatu par savu svētu pienākumu šo kļūmi novērst. Ceru, ka jums patiks.
Tā kā BOFH jau kopš tā pirmajām dienām kļuva par jēdzienu, tad neuzskatu par nepieciešamu šo terminu tulkot. Latviski un mūsdienu izpratnē tas varētu skanēt kā Ļaunais Administrators no Elles, bet, atzīstiet, ka tas izklausās pliekani. Taču, turpmāk latviešu versijā BOFH un Bastard Operator From Hell netiks tulkots.
Lūk, ir oficiālais BOFH saits, no kura tad arī tika ņemts tulkojamais materiāls.
Visas neprecizitātes, ieteikumi, labojumi - rakstiet vēstules tulkojuma autoram.
Šodien ir backupu diena. Un, tālab, man viss ir piegriezies. Taču, tam, ka esmu BOFH, ir sava pozitīvā puse. Es nodefinēju /dev/null par backupu ierīci - tas stipri ekonomē manu laiku, jo nav nepieciešams katras piecas minūtes celties, lai nomainītu kaseti. Kā arī, tas paātrina pašu backupu procesu. Tātad, tas nemaz nav tik slikti, vai ne? Protams, ka nē.
Zvana lietotājs.
"Vai jūs zināt, kāpēc sistēma ir tik lēna?" top jautāts.
"Tam, laikam, ir saistība ar..." Es izdomāju šodienas atrunu ".. takts frekvenci".
"Ak" (nesaprotot, par ko iet runa, viņi visi ir apmierināti.) "Vai jūs zināt, kad tas tiks salabots?"
"Salabots? Uz mašīnas ir 275 lietotāji un viens no tiem esat jūs. Neeset tāds egoists - izlogojaties un dodiet iespēju kādam citam pamēģināt!"
"Bet maniem pētījumu rezultātiem jābūt gataviem uz rītdienu un viss, kas man ir nepieciešams, ir viena lāzerizdruka.."
"PROTAMS, KA TAS IR NEPIECIEŠAMS. Nu ko; Turpiniet vien to stāstīt pats sev, draudziņ." Es nolieku trubiņu.
Un tev jau sāk likties, ka šādi ļaudis iemācīsies vairs nezvanīt.
Telefons atkal iezvanās. Tas atkal būs viņš, es zinu. Tāda uzstājība mani kaitina. Es noskaņoju savu balsi uz aizsmakušu toņkārtu.
"KLAUSOS! GRĀMATVEDĪBA!"
"Uj. Es atvainojos, laikam nepareizi piezvanīju."
"JA? Saki, kāds tavs vārdiņš, draudziņ? Vai tu zini, ka arī NEPAREIZI SAVIENOTAS telefona sarunas maksā naudu? ZINI? Man ir laba ideja - es no jūsu visu algām noņemšu mana patērētā laika, tava patērētā laika un telefona sarunas izmaksas. NO TIESAS, ES TO IZDARĪŠU! Kad es būšu beidzis, TU MUMS BŪSI PARĀDĀ. KĀDS IR TAVS VĀRDS? UN NEMELO! MAN UZRĀDA TAVU TELEFONA NUMURU!
Es izdzirdu, kā kaut kur netālu nokrīt telefona klausule un atskan skrienoša cilvēka kāju dipoņa - viņš, acīmredzami, mēģinās sev dabūt alibi, stāstot, ka tai laikā ir atradies Dena ofisā. Es apskatos viņa lietotāja vārdu, un apskatos nodaļu, kurā viņš strādā. Piezvani Dena sekretārei.
"Halo?" viņa atbild.
"ČAU, TE SIMONS, B.O.F.H. KLAU, KAD TAS PUISIS IEBIZOS JŪSU OFISĀ PĒC PĀRIS SEKUNDĒM, VAI TU BŪTU TIK MĪĻA UN NODOTU VIŅAM ZIŅU?"
"Liekas, ka jā..." viņa atbild.
"PASAKI, KA VIŅŠ VAR BĒGT, BET NEVAR NOSLĒPTIES."
"Emm. Labi.."
"UN NEAIZMIRSTI. MAN NEGRIBĒTOS VISIEM IZSTĀSTĪT PAR TO, KAS IR TAVĀ AKOUNTā ESOŠAJĀ FAILā AR ATBILDĒM UZ NEVAINĪBAS TESTA JAUTĀJUMIEM..."
Es dzirdu kā viņa drudžaini sāk klabināt klaviatūru.
"NESATRAUCIES - MAN IR KOPIJA. UN ES LABĀ TIPA PERVERTĀ MEITENE UN NODOD MANU ZIŅU."
Viņa nošņukst 'Jā' un atskan pī-pī-pī. Un sliktākais ir tas, ka par nevianības testu es tikai minēju. Es uztaisu kopiju. Tā varētu būt laba lasāmviela vēlāk.
Pa to laiku backupu process jau ir beidzies rekordīsā laikā - divas minūtes un trīs sekundes. Un tagad pasakiet, vai modernās tehnoloģijas nedara brīnumu lietas?
Kāds cits lietotājs zvana.
"Man vaig vairāk spaces" viņš paziņo.
"Nu. Varbūt pārvācies uz Teksasu?" Es iesaku.
"Nē, manā akountā, stulbeni!"
Stulbeni? Nu nu ..
"Es ļoti atvainojos", vainīgā balsī paziņoju. "Es mazliet nesapratu. Kas jums ir par problēmu?"
Es sajūtu bailes otrā telefona galā, bet ir jau par vēlu. Viņam neveicās. Un viņš to zin.
"Emm, es teicu, ka man nebūtu nekas pretim, ja manā akountā būtu vairāk spaces. *LŪDZU*"
"Protams, uzgaidiet brītiņu."
Es dzirdu, kā viņš atviegloti uzelpo.
"Nu lūk, jums tagad ir *ĻOTI* daudz spaces."
"Cik man tagad ir?" viņš vientiesīgi painteresējas.
Un tagad *VIŅŠ* *RIKTĪGI* *MANI* *SANIKNOJA*! Nepietiek ar to, ka viņi vēlās papildus vietu, bet man vēl ir jāpārbauda, cik tās spaces tur ir, kā arī, ja nav pietiekami, jāuzklausa viņu izteiktās pretenzijas. Viņiem būu jābūt laimīgiem par to, ka es vispār uzklausu viņu problēmas un mēģinu tās atrisināt!
"Tā, apskatīsimies. Jums ir 4 megabaiti spaces."
"WOW! 8 megabaiti kopā! Paldies!" Viņš sapriecājas par savām spējām pavērst lietas sev izdevīgā gultnē.
"Nē" es pārtraucu viņu, izbaudot šo brīdi tieši tāpat, kā labu sarkanvīnu istabas temperatūrā, ar garšīgu steiku. "Jums ir 4 megabaiti."
"Hmm? Man 4 megabaiti jau bija aizņemti. Kā man var būt brīvi 4 megabaiti?"
Es klusēju. Viņš pats sapratīs.
"Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa"
Es nevaru. Man ir lēkme. Smieklu lēkme.
Sēžu pie savā darbavietā, spēlēju x-tank. Un atkal jau kāds tukšpaurains nelietis zvana. Es paceļu.
"Jā?" saku
"Kas runā" - tā otrā galā
"Tas esmu es. Domājams" ieturot pauzi, nosaku.
"Es, kas?"
"Tas ir 'tuk tuk' tipa joks?" Painteresējos, paralēli cenzdamies nebeigt spēli pirms laika. X-tank, protams.
Par vēlu! MANI NOGALINĀJA!
Nu, tagadiņās esmu nikns!
"Kā varu jums palīdzēt?" laipni painteresējos (viena no galvenajām pazīmēm, kuras norāda, ka jābaidās)
"Emm.. Mani interesē, vai mums ir viena konkrēta programma...
"Un, kura tā būtu?"
"Uff.. laikam, B-A-S-I-C bija tās nosaukums.."
<Klikatu klakatu d-e-l b-a-s-i-c-.-e-x-e>
"Hmm.. Mums tādas nav. Bet, manuprāt, agrāk bija..
"Ak. Nu labi. Otrā lieta, ko vēlējos. Vai pastāv iespēja mana akounta saturu nokopēt uz kaseti, lai šo kopiju es varētu noglabāt mājā, gadījumā, ja notiek sliktākais?"
"Sliktākais?"
"Nu.. kā tad, ja tos izdzēš, vai kas tamlīdzīgs..."
"IZDZĒŠ? Ak, neraizējaties! Mums ir backupi!" (Es esmu tāds *mēsls*) "Kāds ir jūsu lietotāja vārds?"
Viņš man to arī pasaka. (Kas par idiotu)
<klikatu klakatu>
"Bet jums tur nav neviena faila!" Neaizmirstu izrādīt pārāko izbrīnu.
"Ir gan, jūs ne tur apskatījāties!"
No sākuma viņš sačakarē manu spēli, bet tagad sauc mani par meli?!
<klikatu klakatu>
"Ā nē, es kļūdījos."
Vai viņš nomurmināja "tipisk"? Ak jel, ak jel...
"ES GRIBEEJU TEIKT: Tāds LIETOTĀJS sistēmā nemaz nepastāv!"
"Ja? <mazs smiekliņš> Tam ir jābūt. Vēl šorīt to lietoju."
"Ā, skaidrs. Zinu, kur problēma. Šorīt sistēmā bija vīruss .. emm.. DE VINCI. Vīruss izdzēš lietotājus, kuri tajā laikā ir sistēmā to izlogojašanās brīdī."
Tas nevar būt. Mana draudzene no rīta arī bija ielogojusies. Un es esmu viņas akountā tagad.
"Kurš tas ir?"
Viņs pasaka viņas lietotāja vārdu.. Daži cilvēki NEKAD nemācās...
"Ak jā, viņai paveicās. Mēs tikām galā ar vīrusu tieši, pirms viņa izlogojās..." <klikatu klakatu> ".. viņai paveicās, tika zaudēti tikai faili."
"Bet..."
"Bet neuztraucaties, mums tie ir kasetē."
"Paldies dievam!"
"Papīra lenšu kasetē! Vai jums ir palielināmais stikls un zīmulis? SATIKSIMIES MAŠĪNTELPĀ! MUUHAHAHHAHAHAHAHA!"
Es esmu šausmīgs kretīns.
Man ir tik daudz darba! Man pat knapi pietika laika, lai aizbrauktu uz pilsētu un noskatītos filmu kinoteātrī, pirms visu lietotāju dokumenti būs izdrukājušies. Tur bija TIK DAAAAAAAAAAAAUDZ dokumentu, ka tas tāpat nebūtu bijis reāli - izdrukāt un sakārtot visus dokumentus uz to brīdi, kuru es lietotājiem paziņoju. Tāpēc es atcēlu visus mazos dokumentus un atstāju tikai divus. Līdz ar ko, iekļāvos laikā bez problēmām.
Tad nu, pēc filmas, kura gāja trīs stundas, es atgriezos un sakārtoju izdruku kaudzi.
Tātad, man pie durvīm mīņājas apmēram 50 lietotāju, bet man ir tikai divi izdrukāti dokumenti. Tas ir normāli - vidējais izdruku procents. Jebkurā gadījumā, es novietoju izdrukas, kur nepieciešams un, pasitis padusē mapīti ar lielu uzrakstu "DZĒŠAMIE AKOUNTI", dodos gar rindu uz savu darba vietu. Neviens, protams, neko nesaka.
. . .
Tad nu sēžu es savā mīkstajā krēslā, skatos televizoru, kurš ir pieslēgts pie videomagnetofona, kuru man uz remontu atnesa pirms gadiem četriem. Un atkal iezvanās telefons. Tā jau ir otrā reize šodien! Un tas mani sāk kretinēt ne pa jokam!
"Jā?" nosaku, piespiežot pauzi uz videomaģa.
"Izskatās, ka es netīšām esmu izdzēsis savu CV!" balss otrā galā man paziņo.
"Ja? Nevar būt. Kāds ir jūsu lietotāja vārds?"
Viņš man to pasaka. Nu labi, ko tur daudz. Man tāpat IR GARLAICĪGI. Paizklaidēsimies.
"Āaa, nesatraucaties. Jūs to neizdzēsāt."
"Ja?"
"Jā, es to izdzēsu."
"Kā, lūdzu?"
"Es to izdzēsu. Tur bija pilns ar mēsliem. Vidējā atzīme skolā, kuru tu tur biji uzrakstījis. Tie ir meli."
"Umm?"
"Un tas teksts par to, ka biji apmaiņas students ārzemēs. Mēs abi zinām, ka tā bija tava draudzene, nevis tu."
"Umm?!?"
"Tavi izglītības ieraksti. Es tos pārbaudīju. Tu meloji. Kā arī, tu biji aizmirsis tur iekļaut savu kriminālo pagātni.."
"Kā tu.." Viņš elpo strauji. "Tas esi tu, vai ne? BASTARD OPERATOR FROM HELL!"
"Kā dzīvs, uz telefona un tavā akountā..... Tev nevajadzēja man zvanīt. Kā arī, tev nevajadzēja man dot savu lietotāja vārdu." <klikatu klakatu> "Kā arī, nevajadzēja sūtīt vēstuli Sistēmas Administratoram ar savām domām par viņu, viņa māti, bērniem un viņa izskatu."
"Es neko neesmu sūt..."
<klikatu klakatu>
"Nē, tu neesi neko sūtījis, protams. Bet mūsdienās nekad neko nevar pateikt droši, vai ne? Nesatraucies, drīz tas viss beigsies. ĻOTI drīz..." <klikatu klakatu>".. tagad nomainīšu savu lietotāja vārdu atpakaļ uz savējos.."
"b-b-b.." viņš sāk burbuļot.
"Atā tagad." Es laipni nobeidzu sarunu. "Tev ir jāsapako somas, un dzīve jāsāk no sākuma."
Es nolieku telefonu.
Pēc divām sekundēm sarkanais telefons zvana. Es paceļu. Tsa ir šefs. Viņš nosauc tās personas lietotāja vārdu, kaut ko par vēstuli, un nosaka "Tu zini, kas jādara...". Ar visiem punktiem un pārējo.
Vēlāk, kad laboju rēķinā esošo nullīšu skaitu Municipālās Enerģētikas Pārvaldes galvenajā datorā, es nevarēju atturēties un aizdomājos, kāds spriešanas spēju trūkums, kas par šaušalīgu stulbumu liek tiem cilvēkiem man zvanīt? Mazliet vēlāk es izdomāju nabaga ierēdņa, kura rēķinus es palaboju, bildīti ievietot FIB visvairāk meklēto noziedznieku saraksta augšgalā. Tad es sapratu, ka man to nekad nesaprast. Bet dzīve turpinās.
Pēc pāris stundām es laiski noskatījos kā policijas specrotas automašīna izbrauc no ierēdņa mājas. Laikam dažiem tomēr ar to dzīves iešanu tā ir kā ir.
Bet rīt būs jauna diena.
Šodien esmu labā noskaņojumā. Šodien ir otrdiena - algas diena. Man liekas, ka es pat varētu paciest dažus telefona zvanus. Nolieku trubiņu uz telefona un tas uzreizi zvana.
"Es mēģinu jūs sazvanīt jau četras stundas!" balss otrā galā auro.
"Nekādas ne četras stundas" es lieku "Blade Runner" kaseti atpakaļ vāciņos, paskatos uz filmas garumu. "Ja būsim precīzi, tas bija 114 minūtes. Es runāju ar kādu šefu, lai jums būtu labāks tehniskais nodrošinājums."
"Ak, es atvainojos."
"Ir jau labi, es esmu saprotoša persona". Es domās pierakstu tuvāko dienu laikā nomainīt viņa paroli uz kaut ko perversu.
"Es gribētu zināt, kā var pārsaukt failu."
Ak jēziņ.. stop. Šodien ir algas diena. Es esmu labā noskaņojumā.
"Protams. Rakstiet rm un tā faila nosaukumu."
"Paldies."
"Laipni lūgtum" (Tagad es esmu *ĻOTI* labā noskaņojumā.)
Atkal zvana telefons.
"Halo?"
"Sveiki", atbildu.
"Vai tie ir operatori?"
"Jā, es esmu viens no tiem", saldā balstiņā nopīkstu.
"Vai jūs nevarētu izņemt manas izdrukas? Es tās nosūtīju pirms piecām minūtēm un man tās baisi aši ir nepieciešamas."
"Jūsu lietotāja vārds" - standarta jautājums.
Viņš man to paziņo un es to uzrakstu uz lapiņas. Nebaltām dienām. "Nesatraucaties." Un dodos pie printeriem.
Tur ir MIIIILZĪĪĪĪĪĪĪGA kaudze ar izdrukām, un, protams, viņa izdrukas ir kaudzes pašā augšā. Es to paņemu un apleju ar tintes tīrāmo šķidrumu. Tad es viņu saņurcu un pāris reizes pārbraucu ar smērējošu tintes kārtridžu
Daile.
"Lūk, jūsu izdruka" Es saku "Atvainojiet, mums te maziņa ķibelīte ar printeri bija."
Viņš uzmet aci un apstulbst.
"Emm.. vai es varētu izdrukāt vēlreiz?"
"Protams, bet nevaru neko solīt. Printeris ir pārslogots."
"Vai es varu izdrukāt uz lāzerprintera? Varbūt tas strādā?"
"Protams, bet tas jums maksās..." Es izplūstu līdzjūtībās.
"Man vienalga, ko tas maksās! TAS IR SVARĪGI!"
Es atgriežos pie printera, ielieku tajā speciāliem gadījumiem paredzēto tintes kārtridžu. Tā atstāj biezu melnu līniju lapas vidū, kā arī skaistu dziestošu gradientu no labās uz kreiso pusi. Izdruka iznāk un es aši dodos iepriecināt lietotāju.
"Kk-k-k-as ir noticis ar manu izdruku?" Labi, ka es viņa lietotāja vārdu pierakstīju. Man liekas, ka sāku attīstīt sevī spīdzināšanas meistaru.
"Nu, nekas. Nu, jā, maziņa šmuce tur ir sanākusi, bet tas printeris ir izlaidis sev cauri 47 tūkstošus lapu, kā arī ir tapis 17 reizes uzpildīts, līdz ar ko - šis vēl ir viens no ideālākajiem variantiem. Jūs pat negribētu redzēt tos, kas iznāk parasti."
Puisis samaksā un sāk šņukstēt.
"Klau! Tas nav iemesls asarām. Vai jums līdzi ir disks ar izdrukājamo dokumentu uz tā?"
Viņš man iedod kastīti ar disketēm. Es tās paņemu un ienesu savā telpā, novicinu gar magnētu, kurš man tur tādiem gadījumiem atrodās, un atnesu tās atpakaļ.
"Es atvainojos. Mūsu dators ir remontā, bet es varētu jums ieteikt aiznest to uz mājas otru spārnu. Tur ir printeris ar pavisam jaunu toneri. Šorīt iegādātu.
"SUPER!"
"Neuztraucaties, viss būs labi. Ā, un turiet disketes sev virs galvas. Visu ceļu. Šodien zemes magnētiskais lauks ir izteikti spēcīgs."
"Hmm?"
"Bez vārda runas, dariet, ko saku."
Viņš aizdodas, turot rokas augstu gaisā. Ech, ienīstu es sevi. Dažreiz. Reti.
+----------------------------+ | +-----+ Digitally Enhanced | This space intentionally blank for notetaking. | |-O-O-| Portrait of: | | | % | Simon Travaglia, | | | --- | Analyst/Programmer | | +-----+ Waikato University | +----------------------------+ UNPRECEDENTED PERFORMANCE: nothing we had before ever worked this way