Tas bija sen, heh, vismaz tā stāv [rakstīts] grāmatiņā. Dzīvoja reiz
bābietis .. laikam gan jau tikai meituks.. bet nu tomēr... vārdā
Ana[l]bolija, Aņka, jebšu Sarkangalvīte, sauciet kaa gribat.

Šis izmēros maziņajs meituks dzīvoja vidēju izmēru mežā.. hmm.. kā
vispābā itin visi pārējie darbojošies un nedarbojošies personāži.
Šitais te - mežs, atradās tiešā tuvumā lielaj, bezgala daudz joslainai
šosejai. Gigi, vot.

Reizi pa reizej devās Aņkas vecmāmiņa uz bodi, lai nopirktu barību
savam kaķītim. Un kad jamā gāja caur nodaļu "Gaļa, Zivs", paslīdēja uz
cūkas gaļas gabaliņa un nopisās zemē, paralēli paspēdama salaust itin
visu, ko vien iespējams ir salauzt. Miesīgi, promz. Hahaha. Tas,
protams, nebija smieklīgi. Minētās nodaļas direktors tika atlaists par
nekārtīgu kantori un vispābā visa bode pēčāk izputēja, bankrotēja un
nah aizvērās.

Starp citu, kaķīši, kurus nu nebija kam un ar ko barot - visi galīg
nosprāga.

Lūk tā, gygygy, heh, man vislaik jāsmejās kad iedomājos, kā tas
tantuks galīg pagalam uzrāvās uz labu joku.

Gege.

Nu labi, iesim ka tālāk.

Vot.

No tiem pašiem laikiem, nācās Sarkanglavītei (sarkanpižikam) ikdienas
doties pie savas tantes un stiept jamai rijamo un šmigu, lai tā vecā
atvilkne neatstieptu kātus, kā jamās kaķi. Vot. Lai to visu izdarītu,
viņai vaidzēj rausties pāri lielajai šosejaj.

Tur blakus blakītiņām dzīvoja un dirsa gudrs viltīgs vilks - narko un
dīleris, kā rakstīts grāmatā.

Jamais vienreiz piepisās mazītiņajai meitenīte ar sekojošiem vārdiem:

"Eu, bļa, tu, Kepka, vai kā tevi tur, huļi tu te pisinies apkārt vienā
drāztā laidā. Tev jābūt uzmanīgaj, ato tevi nočers tie ļaunie pupuči
un atvērs tevi kā nopaukšķēs vien un vispā. Jamie te bieži brauc pa
šito pašu vot bļa, kā jamo, šoseju, vot."

"Uh, ah, pipuki?" - izbīlī pārprasīja Sarkangalvīte. Jamā jau bi
dzirdējusi šaušalīgos stāstus par kakukiem no savas vecmātes un
skudriņas sāka ahūni pa muguru skraidīt.

Nokratījusi no sevis šos uzmācīgos kukaiņus, Galvīte nesaprašanā
paprasīja vilkam:

"A ko man bļa ta nu darīt?"

"A? Ko? Tev? Nah darīt?.. Ak, jā. Pipuki... Aga", - atbildēja vilks.
"Bet tu Cepurīt nemīz, es tev palīdzēšu. Man te līdz ir pulča, riteņi,
un vispāj līdz pimpim visādu narkotiku. Es tev doš šo to un tu skriesi
tik bļa fixi, ka nekādi bin Ladeni tevi nenoķers."

Sarkanāis ļifčiks atdeva visu savu piķi Vilkamun tas viņai atstiepa
visādas narko štelles neappišamu daudzumu. Un iestūkāja to visu
(piekam uzreizi) Sarkanā sev ribās un sāka skriet kā apdirsusies.
Ātrāk par visiem vilkiem, lapsām, zaķiem, bruņurupučiem, tāŗpiem,
gliemežiem un kokiem kopā ņemtiem. Un pat apstāties nevarēja vairs. Tā
arī bizoja visu dienu.

Thehheeeeehh... 

He... 

Vot... 

Skrēja, skrēja. Skrēja skrēja, kamēr vienā saulainā dienā nepaslīdēja
uz banāna mizas. Starp citu, to viņai nolika pa ceļam bijušais "Gaļas
un Zivju" nodaļas direktors. Viš taga strādāja veikalā "Augļi
dārzeņi".

He hehe gygy. 

Un Sarkanā sūdagalva nokrita un sasita savu galvu tā, ka nomira. Vot.
Direktoru pēc tam, starp citu, akal padzina a vecmāmiņai tai brīdī jau
bija mirusi, jo Cepurīte par jamo bi aizmirsusi, kamēt diendienā
bizoja pa mežu.

Vot tā arī beidzas šitā bēdīgā pasaciņa, gygy, kuru es, nē, neststāstu
un nesmejos. Kuru laacz ir nah pāŗpisinājis latviski no
http://kontrakultura.maloletka.ru/ pajemdams. Vot.

Rukruk  


-- 
alus na haljavu nehavo konkurenci cenas/kvalitaates attieciibaa
lcz