(c) Daniels Harms
(t) 2001 laacz

Bez lielīšanās varu paziņot, ka, kad Valdis iesita man pa ausi un
iespļāva sejā, es viņu tā saķēru, ka viņš to nekad neaizmirsīs. Tikai
pēc tam es viņam situ ar prīmusu. Bet ar gludekli es viņu situ tikai
vakarā. Kā rezultātā viņš nomira ne gluži uzreizi. Starp citu, tas nav
pierādījums, ka es viņam kāju nogriezu vēl dienas laikā. Tad viņš vēl
bija dzīvs. Bet Andri es nositu vienkārši inerces dzīts. Lai gan arī
šai nodarījumā man sevi apsūdzēt būtu pagrūti. Kāpēc Andris ar Elīzi
pagadījās man pa rokai? Nevajadzēja viņiem lekt no aizdurves. Mani
apsūdz asinskārē, runā, ka esmu dzēris asinis, bet tā nav tiesa. Es
vienkārši uzlaizīju asins peļķes un pleķus; tā ir dabiska
nepieciešamība noslēpt sava, lai arī niecīga, bet tomēr nedarba pēdas.
Tieši tāpat es nevaroju Elīzu. Pirmām kārtām - viņa jau vairs labu
laiku kā nebija meitene, otrāmkārtām - darīšana bija ar līķi, kuram
vairs nebija par ko žēloties. Nu un, ka viņai bija jādzemdē? Es
izvilku bērnu. Un tas, ka viņš vairs nebija dzīvotājs šai saulē, nav
mana vaina. Es norāvu viņa galvu, kā iemesls bija viņa tievais kakls.
Viņš bija radīts ne šai dzīvei. Tā ir tiesa, ka es viņu sunīti ar
zābaku izsmērēju pa grīdu. Bet tas ir izsmiekls - apsūdzēt mani suņa
slepkavībā, kad tepat blakus ir trijkārša slepkavība. Bērnu es
neskaitu. Nu labi (es piekritīšu) - iekš šā visa var saskatīt mazliet
cietsirdību no manas puses. Bet uzskatīt par noziegumu to, ka es
apsēdos un izkārnījos uz saviem upuriem, piedodiet man, ir absurds.
Izkārnīties - tā ir dabiska nepieciešamība, no kā izriet, ka tas nevar
būt noziegums. Tādējādi, es pilnībā saprotu mana aizstāvja izbailes,
bet aizvien ceru uz pilnīgu attaisnošanu.