(c) Svetka
(t) laacz

Es te tā visu pirmdienu un pusi otrdienas pavadīju smagās pārdomās par tēmu, kāpēc veči baisi auro par seksa tēmu, bet reti kuram no tiem ir kaut primitīvas spējas šai jomā. Pie kam, es pamanīju sekojošu likumsakarību: tie, kas visskaļāk auro, visvairāk liek vilties.

Es tā saprotu, ka te nu pieredzei lielākoties nav tik liela nozīme, kā visiem liekās. Dažām krāna pamatnēm pofig, vai vienu reizi iebraukt auzās, vai arī piecdesmit, jo viņi nemaz nespēj aotvert auzās iebraukšanas faktu. Un rekā viņi mētājas no vienas dirsas pie otras, kolekcionē statistiku, pēcāk ar svarīgu izskatu draugu, paziņu, whatever pulkā var paziņot: da tām maukām tikai piķis vaidzīgs, smadzeņu viņām nav un nekad nav bijis, jel kādas attiecības veidot ir bezjēdzīgu, jo ja jau dievs ir devis pimpi, vaig to stumt visur, kur vien var iestumt, kamēr vēl vari.

A vecenes no tiesas ir stulbas: imitē orgasmus, lai tikai fiksāk izbeigtu šito nemākulīgi veikto tā saukto seksu, jebšu lai aktabiedram neattīstītu mazvērtības kompleksus, jo šie orangutāni domā, ka uztraucās par sievietes apmierināsanu ar jautājumiem - tev ir labi? tu beidzi? Ja atbilde ir patiesa, sāk to darīt vēl tizlāk, beigu beigās galīgi nomocot savu nabaga partneri. A nelaimīgajai vecenei no tāda vājprāta starp kājām jau var aizdegties pats īstākais no visiem īstajiem ugunskuriem, it īpaši, ja tur ievietot papīra gabaliņu vai salmu kušķi.

Varbūt mūsu primitīvie priekšteči tādā veidā ieguva pirmo uguni? No sākuma pisās, lai procesa gaitā sasildītos, pēcāk, kad no dirsas dūmi sāka velties, iecirta, kas par lietu. Tā arī izveidojās dzimumattiecību komerciālais pamats: veči pisās baudas pēc, vecenes, lai kaut ko gūtu pretim no sākuma uguns dēļ, tad gaļas gabala labad, bet līdz ar preču-naudas attiecību atklāšanu arī mazumiņa vai lielas naudas pēc. Ja galīgi netīšām vecenei gadījies spējīgs un talantīgs vecis, viņa ilgi to atcerējās, centās noturēt vislaik savā tuvumā, visvisādi izpatīkot. Tādu veču visā pasaules vēsturē ir bijis tikai pāris galvu. Abas - ārzemju. Kazanova un Donžuāns. Iespējams, ka ir bijuši arī citi, bet viņi, es nebaidos šo vārdu - neiekļuva vēstures annālēs.

A pārējie nez kāpēc lasa grāmatas "par TO", kur melns uz balta stāv rakstīts, ka ja vecene jūs nemīl, tad vai nu priekšspēlei jābūt divreiz ilgākai, vai arī vajadzēs tērēt savus sūri grūti pelnītos iztikas līdzekļus. Jebšu, kas ir vispareizākais risinājums - iet dirst. Bet nē! Izlasīja par priekšspēli un aidā - meitenīt, paņem mutē. Meitenīte, varbūt, arī paņems. Varbūt, pat neaizrīsies, bet naudu nokāsīs. Ja ne no šī, tad no nākamā - to sauc "pieredze". Ja pavisam stulba - nervus sev sabendēs. A kas viņai atliek, ja vecis nespēj viņai dot to, ko viņa patiesībā grib? Aizlīmēt starpeni ar skotchu un nekad nekad nedrāzties? Tā darīt nedrīkst, jo valstī ir kritiska demogrāfiskā situācija. T.i. - izvadīt liekās vielas no organisma vienalga vaig - vismaz to dariet ar baudu.