Sen senos laikos, aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem reiz dzīvoja Jaunēklis un dzīvoja arī Jauniete. Jāpiebilst, ka viņi viens otru nepazina. pat redzējuši nebija :)
Tā arī būtu nodzīvojuši neziņā, ja nebūtu reiz sapnī viens otru redzējuši. Tu, mans mazais draudziņ, domā, ka viņi sapņoja kaut ko erotisku? Nē :) Sapņoja katrs savu sapni (tiem pat scenāriji bija dažādi). Un sapnī viņi vienkārši viens otru redzēja. Tā tas arī būtu palicis. Ja vien...
Jaunietes darba vieta bija vietējais tirgus laukums. Runājot konkrētāk - tā vieta tai tirgus laukumā, kura pārdod ziedus. Viņa to nedarīja tāpēc, ka būtu slikti ar finansiālajiem līdzekļiem. Viņai arīdzan nebija slims brālis mājās va i arī veca māmiņa. Viņai patika pārdot ziedus. Dažreiz dāvināt. Patika vērot cilvēkus, kuri izvēlās ziedus. Un atkarībā no tā, ko viņi izvēlās, viņa veidoja priekšstatu par katru no pircējiem. Tāds kā hobijs.
Turpat netālu pārdeva arī sievietes (patiesības labad jāsaka, ka viņas pašas pārdevās. Tas bija vietējās arodbiedrības "Sievietes nav pārdodamas; viņas pašas pārdodas" nopelns.
Jaunietei patika vakaros vēlāk pastrādāt, lai varētu vērot. Viņa saprata, ka iemesls ir cits, bet nespēja izprast, kas tieši viņai liek palikt ilgāk. Drīz viņa katru no meitenēm sāka asociēt ar kādu ziedu šķirni. Lūk, elegantākā un ( kā varēja nojaust) pieredzējušākā no visām. To viņa nosauca par Rozi. To, kura parasti atradās vistuvāk viņas galdiņam un ar kuru bieži vien tika pārmīti īsi vārdi, viņa nosauca par Orhideju. nezin kāpēc. Bet viņas izturēšanās un runas veids lika domāt, ka mīlestībā viņa ir karsta un kaislīga.
Drīz viņa beidza pārdot ziedus pa vakariem. Sāka strādāt kā agrāk. Viņas pieredze un sievišķā intuīcija vienmēr nekļūdīgi pateica, cik ziedus viņa šodien izpārdos. Kā rezultātā pēc darba dienas beigām neviens lieks zieds nevīta uz ga lda. Kad ziedi tika izpārdoti, viņa novāca visu no galda un vienkārši apsēdās uz sava krēsla un vērās vakara un nakts dzīvē.
Kādu dienu viņa nokļūdījās un viena puķīte tomēr palika. Dzeltena roze. kad viņa to saprata, maigi paņēma rozīti rokā un pačukstēja: "Nu kā tad tā, mīļumiņ? Piedod, lūdzu...". Tā kā bija vakars, viņai vairs nebija kur ziediņu likt, a iz kā viņa to vienkārši turēja savās maigajās rokās un glāstīja, kā katru vakaru vērojot meiteņu darbu. Jāatzīst, ka parunājot ar viņām, viņa tika pie pārliecības, ka tomēr tas nav darbs. Tas ir tāpat kā viņai - patīkams laika pavadīšanas veids. Vienkārši - vienīgais, kurš ļāva oficiāli mainīt partneri katru vakaru.
- .. puķīti?
Viņa spēji pagriezās un ieurbās ar savām apaļajām pētošajām acīm balss īpašniekā. Viņa nebija pamanījusi, ka kāds pienāk un vēl piedevām kaut ko vaicā.
Mati noplanda no spējās kustības un viņa tikai tad, kad tos atglauda līdz iepriekšējam stāvoklim, spēja nopētīt vīrieti. Jaunēkli.
- Atvaino, ja tevi sabiedēju, bet vai es varētu iegādāties kādu puķīti? - viņš mazliet patīkami pārsteigts par apjukumu, kuru radīja meitenē, pavaicāja. Pēc īsas pauzes paskaidrojot, - Es vienkārši tevi esmu redzējis te pārdodam ziedus. Varbūt kāds vē l ir palicis? - Viņš mīļi pasmaidīja un viņa atspringa.
- Nē, man.. man nepa.. liek.. pāri.. - viņa nez kāpēc apjukusi noteica.
- Ā, skaidrs. Nu tad neko. Bijuš vien meklējuš tālāk :)
Kad viņš pagriezās un lēnām jau bija attālinājies, viņa pēkšņi iesaucās no sērijas "Uzgaidiet" un metās viņam pakaļ.
- Lū.. lūdzu.. te būs.. - aizelsusies pasniedza viņam dzelteno rozi. - Viņa nemaksā neko.. Dāva.. na..
- He :) Paldies. Man nav vēl gadījies, ka pārdevēji skrietu pakaļ un dāvinātu savu preci :)
Viņš aši noskūpstīja viņu uz no skrējiena sasārtušā vaiga un devās projām.
Kad viņa atgriezās, ilgi nespēja sakoncentrēties..
Kur? Kādā sakarā? Redzējusi? Zinājusi? (Ie)pazinusi?
Un viņai ļoti sagribējās ieraudzīt viņu vēlreiz. Ar to pašu dzelteno rozi rokās. Ilgu puķe.
Un viņa ieraudzīja. Viņš pēkšņi parādījās un devās pie Rozes. Ar puķi rokā.
"Tā tas viss aiziet.." - viņa nodomāja un nevēlējās redzēt, kā dāvinātais zieds maina īpašnieku. Un viņa devās projām.
Nākamajā dienā viņa kā vienmēr sēdēja, pārdodot tiem, kas vēlējās pirkt & dāvinot tiem, kas nevēlējās savus ziedus. Līdz viņa pēkšņi ieraudzīja vakardienas rozi. Dzelteno. Ziedi katrs ir unikāls. Viņa tos pazina. Ja vienreiz tas ir r edzēts, viņa to pazīs arī pēc tam starp simtiem līdzīgo. Tā bija tā pati roze.
- ... kā viņu sauc? - atkal tā pati balss.
- Ilgu Puķe, - atkal nez kāpēc viņa nosauca šo vārdu, lai arī ziediem nekad tos nebija devusi.
- Tā sauc Tevi, bet kā ziediņu dēvēt?
- Nezinu.. - atzinās jauniete.
- Tā arī sauksim: "Nezinu".
Viņa jutās neomulīgi, jo bija apvainojusies uz viņu. Tam nebija iemesla. Jo ziedu viņš nebija atdevis. Viņš pat bija atnācis vēlreiz. Bet tomēr.. Vakar viņš bija ar citu.. Ar citu? Varbūt ar īsto? Varbūt ar vienīgo. Viņa galīgi apjuk a.
Viņa ieskatījās viņa acīs un ieraudzīja tur interesi.
- Es nepārdodos. - Absolūti neloģiski paziņoja meitene. Tiesa, bez pārliecības balsī.
- Un netiec arī dāvināta?
The beigas
Note: © 1999, Laacz