Prior Scriptum: dzīvnieki arī dažreiz mīlējās... a zivis?
Viņš - menca. Skaistām žaunām un diļdomīgām, varētu pat teikt - dzejiskām, acīm. Viņa - arī menca. Savā mājsaimnieciskajā aizņemtībā pavisam aizmirsusi kādu baudu var gūt no vienkāršas ziviskas fiziskās tuvības. Abi precējušies nu jau divarpus nedēļas.
Kūpināt cigāru, vērot kā mazulīši virpuļo apkārt, lasīt pēdējo "Dzelmes Ziņu" numuru un ik pa laikam pakasīt paspuri - tā bija visa Viņa ikdienas pasaule.
Vest bērnus uz gaisa peldēm, uzturēt kārtību istabās un vērot vienaldzīgo vīru - tā bija visa Viņas ikdienas pasaule.
Kādu dienu Viņš neiradās mājās pēc darba. Nevar teikt, ka neieradās, bet drīzāk - nokavēja. Stundu. Tas bija kaut kas no ierastā ritma ārā lecošs.
Tai dienā viņam iegadījās pēc darba uzreizi satikt veco paziņu Šamo. Tas viņu, kā agrākajās jaunības dienās uzaicināja aizpeldēt līdz tuvīnajam barčikam, kurā, kā Viņam likās un kā arī bija, tik ļoti sen bija parasts aplaistīt katru jauno vakaru un kantēt kādas smukiņas zivteles. Kad jau uz beigām gāja ceturtais kaltēta gaisa kauss, viņš pēkšņi sāka redzēt vīzijas. Faktiski pagātnes ainas. Viņa - savā īsajā kleitiņā un gludi skūto asti stāv pie bāra un pavedinoši Viņam uzgl.. ar domu - novēro Viņu pavedinoši.
Jā... Tas bija laiks.. Kaislīgās naktis tuvīnajās Piekrastes Ūdenszālēs un ceļojums uz Tālīno Dzelmi. Pēkšņi Viņš piecēlās un, nobubinājis, ka jāiet, izslīdēja pa augšējām durvīm, dodoties uz māju pusi.
Ieradies tur, Viņš izsūtīja bērnus papeldēt apkārt, aizvēra visus logus, iededza sveces un piepeldēja pie ļoti pārsteigtās Viņas. Paberzējis savu vēderiņu pret Viņas vēderiņu, Viņš maigi un mīļi Viņu noskūpstīja. Tik mīļi, cik vien spēja. Un Viņa, lai arī vēl aizvien pārsteigta, ļāvās sevi uzbudināt. Apkampis viņu ar savām spurām, Viņš ņēmās skūpstīt katru zvīņu, katru milimetru no katras zvīņas, darot to aizvien karstāk un kaislīgāk.
Un Viņa sāka atbildēt uz Viņa neremdināmajām pūlēm.
Pēc piecām minūtēm viņi jau atradās gaisa gultā, kuru bija uzdāvinājuši Viņas vecāki uz kāzām.
Viņa lēnām sāka skūpstīt aizvien zemāk un zemāk, līdz tika līdz Viņa spurai. Glāstīdama tās pamatni, viņa sāka skūpstīt to. Tas uzbudināja arī Viņu (siev.dz.). Tiklīdz Viņa sajuta (bet to viņa vienmēr juta), ka Viņš ir uzbudinājies pietiekoši lielā mērā, viņa apgūlās viņam blakus un ļāvās...
Kad bērni uzmanīgi pavēra pēc pāris stundām logu (kas, patiesību sakot, no ārpuses bija tik pat viegli izdarāms kā no iekšpuses), viņu acīm pavērās skaists skats - tēvs un māmiņa bija aizmiguši viens otra apskāvienos un sapņaini smaidīja.
- Mums būs māsiņa.
- Nē. Mums būs brālītis...
/Arī veltījums mīļajai/
Note: © 1999, Laacz