Liekas, ka atkal ieradies lai traucētu gulēt bet nekas - zārkā izgulēšos. Kā tu mīlēji teikt? "Ne viss, kas spīd ir zelts?" Es parasti piebildu - "Ne viss, kas smird ir s ".
Neoriģināli, bet patiesi. Nekad neesmu mācējis būt oriģināls. Var jau būt, ka mīlēt arī neesmu mācējis un vēl aizvien nespēju. Bet cenšos. Ja nesanāk, tad vismaz zināms treniņš.
Ik reizi, kad es tevi atkal ieraugu savā sapnī, tu pārņem iniciatīvu un sāc mani vilināt sev līdzi, mānot ar pirkstu un dodot divdomīgus mājienus. Jā, tev ir paticis un laikam patīk vēl aizvien pievilt cerības un likt citiem sevi pārprast.
Un sapnī tas ir tieši laikā, jo neviens nekā ļauna tev neizdarīs. Nekā paliekoši ļauna vismaz. Pat es. Pat ja tas ir mans sapnis. Tu to esi man izīrējusi Jā Laikam tā Laikam tā ir pareizi nosaukt šo murgu.
Tev patīk izdomāt stikla sienu un aiz tās lēnām izģērbties. Tai stikla sienā vienmēr ir tāda paša stikla durvis, kuru atslēgu tu mīli nolikt tur pat uz grīdas un ik pa laikam, ieturot neizturami ilgas pauzes starp katra drēbes gabala novilkšanu un ķeršanos pie nākamā, ar kāju pastumt tuvāk vai tālāk no durvīm. Agrāk es kā apmāts raudzījos uz atslēgu. Tik cieši, ka pats sāku ticēt, ka tā tūliņ paleksies un, ielecot slēdzenē, atvērs nīstās durvis.
Kad uz tevis vairs nav nekā, kas liegtu glāstīt ikkatru tavu ķermeņa milimetru, tu pacel atslēgu un kādu brīdi virpini to rokā, ar otru roku glāstīdama sevi. Tu skūpsti atslēgu. To ar to mīli glāstīt savas intīmākās vietas. Jel rimsties, mīļā.
Es vairs necenšos sienu pārvērst par daudziem stikla gabaliņiem, jo zinu, ka tas ir lieki. Es necenšos lūgties tevi vai apmierināt pats sevi, jo zinu, ka tas ir lieki. Tu esi visu izdomājusi. Līdz vissīkākajām detaļām. Līdz pat sekām reālajā dzīvē. Tu esi perfekti izskaitļojusi to, ka es alkšu pēc tevis un nicināšu jebkuru citu sievieti, kura man varētu piederēt ārpus šā sapņa.
Parasti pēc tam, kad esmu iztrakojies šaipus sienas, tu atslēgu ieliec slēdzenē un tas liek man sastingt un vērties tevī, cenšoties pēc acīm noteikt to brīdi, kad tu pagriezīsi to un ļausi mums saplūst liegtās mīlestības kaislē. Tu to arī pagriez, bet par pusi no apgrieziena. Agrāk es kļuvu vai traks no šī momenta. Bet vairs ne.
Šodien es tā vairs nerīkošos. Es paskatos uz tevi tā, ka tu domīgi sarauc pieri. Tad tu pasmaidi, jo tev padomā tikko kā ienācis vēl viena blēdīga, erotiska un mani kaitinoša doma.
Tu lēnām sāc glāstīt vēl aizvien slēdzenē esošo atslēgu un velc to ārā. Neizvilkdama līdz galam, tu to noskūpsti, turpinot vērot mani. Tu ar mēles galiņu pieskaries atslēgai un ļauj savai mēlei slīdēt gar atslēgas malu. Un tad tik pat lēnām bīdi to atkal iekšā, tai pašā laikā glāstīdama sevi un veltīdama man savu izaicinošāko un pavedinošāko skatienu.
Tici vai nē, dārgā, es zinu, kur suns aprakts. Mani tu vari uzbudināt, mani tu vari aizkaitināt, bet šonakt tu būsi mana. Tavs skaistais ķermenis ļausies manām rokām un maniem skūpstiem. Lai arī tu mīlējies ar pieciem vīriešiem katru nakti, šo tu neaizmirsīsi. Es katru rītu, pirms celties, mīlu pafantazēt par to, kā mēs mīlējamies. Pateicoties tev, pateicoties tam, ka tu manā acu priekšā glāstīji sevi, es zinu kas tev nepieciešams un kas tev tīk. Tu alksi pēc manis visu atlikušo mūžu.
Es pieeju pie stikla durvīm un tikpat lēnām izģērbjos. Tu ieinteresēta vēro manas izdarības, bet ne mazākā aizdomu dzirkstelīte tavās velnišķīgi gudrajās smadzenēs neiedegās. Tā tam arī jābūt, jo savādāk tu nespētu pilnībā atbrīvoties, lai mani kaitinātu. Ja tevī būtu doma, ka es spēju līdz tevīm tomēr tikt, tu nebūtu mani aiztikusi. Bet tagad mēs, mīļā, būsim kopā. Vienpus sienas.
Es lēnām pieliku savas rokas stiklam, notupos un noskūpstīju tavas lūpas, kuras bija tik tuvu. Tad es piecēlos, noglāstīju pēdējo reizi šķērsli un atvēru neaizslēgtās durvis.
/Kārtējais veltījums mīļajai/
Note: © 1999, Laacz