— Maija, vai tu negribētu doties ekskursijā pa Suvorova ielu?

— Bet es ...

— Nē, nē. Nekur nebūs jābrauc. Iedomāsimies, ka ejam pa šo ielu, skatāmies pa labi un pa kreisi un apspriežam, kur varētu izmantot ESM un kur šajā izmantošanā noderētu faili.

— Tad sāksim ar stacijas laukumu.

— Stacijas laukumā ir stacija. Un tur ir plašas iespējas izmantot elektronisko skaitļotāju — gan ar failiem, gan bez tiem. Piemēram, tu gribi braukt uz Vladivostoku. Bet nezini, ar kādu vilcienu, no kāda perona, cik jāmaksā, cik ilgi vilciens ies, vai ir jāpārsēžas u. tml. Bet, par laimi, stacijas telpā ir displejs un uz ekrāna tu redzi uzrakstu: IEVADIET, UZ KAHDU PILSEHTU GRIBAT BRAUKT. Tu, protams, ķeries pie tastatūras un uzzini visu, ko vajag. Vai pēc visām šīm nodarbībām vari pastāstīt, kā būs izveidota šāda informācijas programma?

— Tur būs masīvs ar visu pilsētu nosaukumiem ...

— Jā. Un vēl?

— Vēl masīvs ar ... Nē. Vairāki masīvi. Daudz masīvu. Ar vilcienu nosaukumiem, piemēram, Rīga—Maskava, ar peronu numuriem, ar biļešu cenām, ar atiešanas laikiem un visu pārējo. Lietotājs ievada pilsētas nosaukumu; mašīna pārbauda, vai tāda pilsēta masīvā ir. Ja ir, tad no visiem masīviem paņem vajadzīgo informāciju.

— Tā varētu būt. Manuprāt, faili šādai programmai nebūtu vajadzīgi: visu informāciju par dažiem simtiem pilsētu varētu glabāt programmā — operatoros DATA — un, kā vienmēr, darba sākumā tajos masīvos ielasīt. Faili būtu vajadzīgi, lai kasierēm izsniegtu ziņas par brīvajām vietām. Tad būtu jāizveido faili ar katra vilciena vietām.

— Fails ar vietām ... Nesaprotu.

— Es to iedomājos šādi. Tāda faila ieraksta vienība aptver vienu vagonu un sastāv no vagona numura, tipa (piemēram, nulle — kupejvagons, viens — vietaskaršu vagons u. tml.) ... Beigās ir skaitļi, kuri apraksta vietas (nulle, ja vieta brīva, viens, ja aizņemta) un kuru ir tikpat daudz, cik vietu. Kupejvagonā, piemēram, ir 36 vietas. Pārāk vienkārša šāda programma vis nebūtu: būtu ko padomāt, kā veidot brīvās vietas meklēšanu, kaut kur varbūt vajadzētu atzīmēt, ka attiecīgajā vagonā brīvu vietu nav. Ieraksta vienībā varētu norādīt pirmās brīvās vietas numuru, lai nav jāpārbauda viss vagons.

— Pārbaudīt nozīmē vietu skaitļus salīdzināt ar nulli, ja nulle, tad brīvs, tu teici ...

— Kā tad. Vai tad tu nesaprati?

— Nekas, nekas. Es tikai skaļi domāju.

— Blakus stacijai ir pasts. Šeit var izdomāt informācijas programmu, kas atvieglo parakstīšanos uz laikrakstiem un žurnāliem. Cilvēks atnāk uz pastu, pieiet pie displeja, un viņam parāda, uz kādiem žurnāliem par dārzkopību vai programmēšanu viņš var parakstīties, cik tas maksā.

— Nu tu šauj pār strīpu. Kā tu varēsi noteikt, par ko ir žurnāls? «Dārzs un Drava» ir par dārzkopību, tas jau ir redzams pēc nosaukuma, bet «Lauku Dzīvē» arī ir raksti par dārzkopību ...

— Uz nosaukumu nav ko paļauties. Vajadzētu darīt tā. Diskā ierakstot ziņas par žurnāliem, faila ieraksta vienībā paredzam šādu informāciju: nosaukumu, numuru skaitu, viena numura cenu, par ko šis žurnāls ir. Teiksim, simbolu virkne JA-SK-PO-LI varētu nozīmēt — jaunatnei, par skolām, sabiedriski politisks, literārs. Šādi īsumā varētu raksturot žurnālu «Draugs». Sastādot šādu programmu, visgrūtāk būtu izlemt, kāda ir katra žurnāla orientācija.

— Labi. Pārejam ielu. Tur ir veikali. Gastronomija, dzērieni, saimniecības preces, tālāk audumi.

— No programmēšanas viedokļa visi veikali ir gandrīz vienādi. Failā glabājas ziņas par preču krājumiem. Saņem preci — atzīmē failā. Pārdod preci — atkal atzīmē. Tā var zināt, kādas preces ir veikalā, cik dienām katras preces pietiks.

— Nu tu gan stipri idealizē. Tā jau tur grib zināt, cik dienām katras preces pietiks.

— Protams, ka idealizēju. Bet tas nekas. Vēl lielāka idealizēšana būs, ja pateikšu, ka, piemēram, saimniecības preču veikalā varētu būt informācijas programma par tur dabūjamām precēm. Pircējs ieiet veikalā, pieiet pie displeja, un viņam parāda ziņas par visiem atslēdznieka instrumentiem, kādi ir veikalā, vai par krāsām, vai par naglām, vai par ledusskapjiem. Kas ir pārdošanā, kam noderīgs, cik maksā, cik atlicis. Programma būtu pilnīgi līdzīga tai, kuru mēs gribējām sastādīt par žurnāliem.

— Ejam tālāk. Optikas darbnīca, foto ateljē ...

— Visas darbnīcas mums ir vienādas. Tām varētu sastādīt programmu, kas kontrolētu pasūtījumu izpildes termiņus un būtu ļoti līdzīga tai, kuru tev rādīju. Nu, tai, kura rēķināja, cik dienu atlicis līdz klasesbiedra dzimšanas dienai. Šeit tā aprēķinātu, cik pasūtījumu jāizpilda vienas, divu, desmit dienu laikā. Protams, programma varētu tikai atgādināt, kas nav izpildīts. Pati tā nevarētu izpildīt neko.

— Tagad nāk viesnīca, klubs.

— Viesnīca un klubs mums ir līdzīgi stacijai. Stacijā bija vilcieni un vagoni, viesnīcā ir numuri, klubā — koncerti. Visās šajās iestādēs tiek rezervētas vietas; jāzina, cik vietu ir aizņemts, cik — brīvu.

— Tālāk nekā interesanta nav. Veikali, veikali, veikali. Tos tu bāz vienā maisā. Uzskaites un informācijas maisā.

— Protams, katrā vietā gan uzskaitei, gan informācijai būs savas atšķirības. Par tām nevaru neko pastāstīt, jo mani jau neviens nekur iekšā nelaidīs un neinformēs, kādas viņiem ir darba īpatnības. Bet šīs īpatnības mūsu programmu var diezgan stipri izmainīt. Mūs mācīja, ka programmistam labi jāzina ne tikai programmēšana, bet arī tas, ko viņš programmē. Ja viņš ķeras pie viesnīcas vajadzībām domātas programmas, tad darbs viesnīcā viņam jāpārzina, cik labi vien iespējams.

— Tev vēl atliek pateikt: «Cienījamie Rīgas viesi. Līdz ar to mūsu ekskursija pa Rīgu beigusies.»