Svētdienas vakarpuses stopēšanas pastāsts. Dalību ņem - zintish, laacz un šoferīts. Stāvam aiz Ikšķiles robežas un stopējam. Uz Rīgu. Nevienu neaiztiekam. Piecas minūtes un apstājas mašīnīte. Gana jauns puisis pie stūres, aizmugurē bērna krēsliņš, rotaļlietas, kaut kāda paika. Kad jamais beidz runāt pa telefonu (mēs jau ir iekāpuši un braucam), tiek noskaidrots, ka sastāvs dodas uz Rīgu. Salaspilī jaunais cilvēks paziņo, ka iebrauks benzīntankā. Nu, ko vaig to vaig, uz gaisa jau mašīna nebrauc. Pēc īsa brīža puisis atgriežas. Rokā 0.2 balzāmiņš un apelsīnu sula. Nu ko, jaunieši. Iedzersit? Nu .. jā, loģiski, ka piekritām(nebūsim takš nepieklājīgi un tik laipnam cilvēkam neteiksim, ka mums labāk ģeld upeņu). Izrādījās, ka cilvēks jau tā ir gana labā kondīcijā. Pa ceļam uz Rīgu balzāmiņš tukšs. Iebraucot pilsētā, jaunais cilvēks piedāvā vēl vienu izdzert. Mēs atsakāmies, aizbildinoties ar to, ka mums tā kā centrā jābūt pusstundas laikā. Kas arī bija patiesība - naudas nav, uz centru jāiet ar kājām un citādi nepaspēsim. Tieši tas arī tiek izstāstīts. Galu galā, tiekam pierunāti uz vēl vienu tādu pašu balzāmiņu. Un viņa iedotiem diviem latiem lai tiktu laikā uz centru. Kad tiek piebeigsts balzāmiņš, seko uzaicinājums doties ciemā pie viņa, noliekot mašīnu garāžā. Mēs atsakāmies (kas loģiski, mēs jau kavējām:). Tiek likts priekšā kompromiss - vakarā pēc iztusēšanās ierodamies pie šā jaunieša (ko mēs arīdzan nolēmām nedarīt, taču neuzskatījām vajadzīgu viņu par to informēt, lai neaizvainotu). Lai realitātes moments netiktu nozagts, tiekam uzaicināti noobzervēt to vietu, kur mums jāiet, lai tiktu pie viņa. Tā vieta ir podjezds. Noiedami garām, tiekam pierunāti vēl uz 50 gramiem balzama vieteejaa bodee. Pēc tam gan devāmies ar visām paunām prom, laipni atvadīdamies un izvairīdamies no solījumu došanas. Galu galā, jaunietis jauks, sirsnīgs un labdabīgā tipa. Tikai iedzert mīl. Ļoti ļoti mīl. Tāds, lūk, gadījiens. 2002. gada 2. septembris.