Sveicināts, mans augsti godājamais un ļoti cienījamais lasītāj.

Šoreiz ierakstam atkal ir patrāpījies maķenīt maldinošs virsraksts. Tas tālab, ka izmaiņas laacz.lv patiesībā ir fundamentālas. Darba vēl ir gana, bet pirmā versija, domājams, ir gatava publiskošanai. Es centos no sirds un no rajona izveidot kaut ko, kas man pašam patiktu. Tavā ekrānā redzamais ir četru mēnešu iterāciju, spļaudīšanās, iespringšanas un atslābšanas rezultāts.

Kāpēc?

Laiku pa laikam man prātā ienāk doma, ka tīri tā neko būtu kaut ko pamainīt manā blogā, par kuru visi (ieskaitot pašu sevi) ir aizmirsuši. Šo vēlmi ar tikpat izteiktu regularitāti iegrožo dizainera dotību trūkums. Varu spriest par citu uzdizainēto, taču, pats kaut ko savu uzražot gan tā īsti nespēju. Tāpēc minimālisms nāk kā glābiņš.

Vēl viens iemesls vizuālā paskata maiņai nereti ir tas, ka jauna vide iedvesmo. Kā ar jaunu auto - braukt, braukt un vēlreiz braukt. Braukt man tīk un, kas no malas varētu šķist mazāk ticami, arī rakstīt man tīk. Rakstīšanai gan man līdz ar gadiem aizvien izteiktāk ir nepieciešami atbilstoši apstākļi, kas rada iedvesmu. Kādreiz (jaunībā) varēju rakstīt visur un visādi, bet tagad tā vairs nesanāk.

Man arī tīri pie sirds iet laiku pa laikam paķimerēties iekš to CSS un HTML. Liels eksperts neesmu, taču savā smilškastē to daru ar maza bērna ietiepību. Ja apskatīsies lapas izejas kodu, ieraudzīsi lielisku piemēru četru mēnešu laikā rūpīgi audzētam spageti.

Apnika. Man iepriekšējais izskats vienkārši ir jau kādu laiku apnicis.

Kas mainās?

Nekas un viss, protams.

Likvidēju lielu hederi - tas nav nepieciešams. Protams, ka milzīgā augšas vai sānu bilde ir dikti modīgi. Bet man pietiek ar mazu logotipu un galveno sadaļu uzskaitījumu. Un linku uz tviteri, kur, lai kā negribētos atzīt, esmu iemitinājies tā pa riktīgo. Likvidēju komentāru transliteratoru (tas, kas pārveidoja komentārus to rakstīšanas laikā no 'maajupceljsh' uz 'mājupceļš'). Pagalmā ir 21. gadsimts.

Jau kādu laiku ierakstiem veidoju īsos kopsavilkumus. Tā dēvētos excerpts. Tie aizņem mazāk vietas un ļauj pareflektēt par ieraksta jēgu. Tie rādās visiem rakstiem neskaitot pirmo. Protams, atverot pašu ierakstu, redzi pamattekstu. Daudzi sludina, ka tviteris pasaulei atņem saturu, bet tas nenozīmē, ka šo fenomenu nevarētu izmantot, lai apgūtu spēju savas domas prast paust ikurāt tādā - mazākā apjomā. Tviteris pasaulei ir vairāk atņēmis sūdīgu saturu nekā labu.

Krāsas, ak šīs krāsas... Uztaisīt jaunu vizuālo izskatu, tam pakārtoto HTML un CSS bija viens, bet krāsu izvēle bija ļoti ilgs, grūts un nogurdinošs process. Ļoti ilgi dirnēju krāsumīļos un eksperimentēju. Aizvien neesmu simtprocentīgi pārliecināts, ka rezultāts man patīk.

Starp citu, te var iepazīties ar manis visvairāk refrešoto ierakstu laacz.lv vēsturē: “Testa ieraksts”. Tur arī slīpēju atsevišķu elementu izskatu.

Esmu pamatīgi pārstrādājis komentāru daļu. Autors tagad ir liels, beidzot līdz galam ieviesu gravatarus, komentāru fonts ir tāds pats kā pamatsaturam, lai uzsvērtu to, ka tie ir tikpat svarīgi. Nopietni, jūs esat svarīgi. Un vislielākā neapmierinātība ar vizuālo rezultātu ir tieši šajā sadaļā. Bet gan jau ka viedie lasītāji savas domas paudīs un kāda no tām noderēs.

Blablabla

Jebkuram produktam nepieciešams zināt savu mērķauditoriju. Lai tā ir taburete, kāds tehniskas dabas risinājums, pakalpojums vai triviāls blogs. Bet te nu arī pašā pirmajā solī es atduros pret to, ka savu mērķauditoriju pazīt un zināt nevēlos. Blogs biežāk atspoguļo mani, nekā to, ka vēlos sasniegt kādu konkrētu interneta lietotāju daļu. Mainos es, mainās mans blogs un mainās arī mana mērķauditorija. Sanāk, ka es vēlos sasniegt sevi. Vai pat sevi plus vēl mazliet. Jo mēs vienmēr vēlamies to, ko vēlamies un vēl mazliet.

Blograkstīšanas sfēras tekošā stāvokļa izpētes procesā esmu redzējis daudz. Piereģistrējos iekš Medium un sapratu, ka tas, lai cik būtu skaists, tomēr ierobežo. Sniedzot augstas estētikas izpausmes brīvību, patiesībā tu tiec diezgan konkrēti ierobežots. Lai gan tas der lielai daļai cilvēku, man ne. Ļoti patika WYSIWYG piegājiens rakstīšanai, bet manām vajadzībām tas ir nepilnīgs.

Paskatījos pašizslavēto Ghost, kurš pretēji Medium nemaz necenšās sabalansēt skaisto un racionālo. Viņiem ir izdevies radīt kaut ko izcili sarežģītu un rakstīšanu neveicinošu. Viņi liek domāt par to, ko raksti un paralēli satraukties par to - kā tas izskatīsies. Un markdown[^1] arī īsti nav panaceja, par ko pārliecinājos, rakstot pāris pagarākus tekstus tieši šādi. Lai gan, ja ticēt šādiem tādiem komentāriem, tad arī ar Jetpack spraudni kādreiz būs izdevība rakstīt tieši šādi. Es gan uzreizi iedomājos milzumu gļuku un īpatnību, pie kurām būs jāpiedomā.

Mazliet aizķēra āboļiem domātais nišas produkts writer. Tas ir minimālistisks un ļoti mazfunkcionāls produkts, kurš atsevišķās valodās rakstošajiem piedāvā pāris fantastiskas lietas, bet atstāj tādu kā “Dodiet vēl tikpat foršas fīčas!” sajūtas. Bet šis vairāk kā liriska atkāpe. Vienīgais Apple produkts, kuru es lietoju, ir iPad4. Un uz tā rakstīt nav diez ko parocīgi pat ar fizisko klaviatūru.

Kopumā secinājumi nav diez ko iepriecinoši. Katram cilvēkam ir savs iemesls kāpēc tas raksta blogu. Godīgi sakot, man šie iemesli ir tīri personiski. Iespējams, ka tāpēc man arī nekas no tā, kas tiek piedāvāts rakstīšanai internetā nešķiet pilnībā pieņemams. Kādreiz man šķiet, ka esmu īsti piemērots intravertām komūnām. Piemēram, Cibai. Tad kādu brīdi cierēju uz elitārismu. Mūsdienās par tādu cenšās kļūt Svbtle. Esmu arī paprovējis rakstīt anonīmu blogu un vienu arī ļoti slēgtā komūnā. Nekas tā īsti nepatika. Nekas nesniedza to gandarījumu, kuru dažkārt saņemu no vienkāršas vārdu savirknēšanas teikumos un pogas publish nospiešanas, gaidot reakciju no nezināmā apmeklētāja.

Vēl man visu laiku fonā dirn doma par atteikšanos no Wordpress. Bet, ja tā godīgi, nav skaidrs, ko es iegūšu. Šķiet, pašreizējais flat file publishing bums ir savā apogejā gīku vidū, bet bakstīšanās ar parastiem failiem man šķiet kaut kāds pagājušais gadsimts, ja ir pieejams webs. Ātrdarbība ir tāds bubulis, kurš pats ir nobijies no bērniem un no skapja ārā nekad nenāk. Nav man miljoni apmeklētāju.

Un tad, nu, mīlēti nīstais jautājums par long form. Vai cilvēkiem ir laiks lasīt garus ierakstus? Vai mūsdienās ar tādiem vispār ir iespējams kaut ko panākt? Es atļāvos mazliet paeksperimentēt un uztapināju ierakstu par bibliotēkas digitalizāciju. Man tas nāca grūti, jo strukturētu un relatīvi garu saturu esmu radījis ļoti reti. It sevišķi šādu - ar informāciju bagātu. Pati vizīte, pieraksti, visa salikšana pa plauktiņiem, stundām, ja ne dienām ilga interesantu faktu un atsauču meklēšana un beigu beigās tā visa noformēšana ieraksta veidā.

Rezultātā esmu sapratis, ka šāds - garš saturs pa taisno pārlūkā šķiet interesants mazai (bet ļoti svarīgai) daļai lasītāju. Un lielākais gandarījums ir sev pašam, jo rezultāts nebūt nav sanācis slikts.

Tā kā izmaiņas negaidīti ir iekritušas gada beigās, tad varētu publiskot apņemšanos, kas ir viena no dažām. Nē, tā nav nākamajam gadam. Tā ir nākamajam jebkam. Neesmu skolots rakstnieks, neesmu bijis izcilnieks sacerējumos, bet gribētu pilnveidot savu rakstītprasmi. Tad, nu, to arī apņemos. Vairāk piedomāt pie tā, ko rakstu un kā to rakstu. Censties domu ietērpt vārdos tā, lai pirmajai no otrajiem nebūtu jākaunās. Tā, lai doma būtu pēc iespējas mazāk nepateikta. Cerēsim, ka šis būs viens no pēdējiem nestrukturētajiem un vietām nesaprotamajiem rakstiem :)

[^1]: Markdown ir viens no veidiem, kā rakstot parastu tekstu var panākt vienlaicīgi tā loģisku izskatu, semantisku dalījumu un iespēju to konvertēt uz sarežģītākiem markup formātiem. Otrs vispārpieņemtais veids ir reST.