Pulkstenis rāda nedaudz pirms 9 rītā, pirmā skolas diena vēl nav pienākusi, un es sēžu mazā kafetērijā vienā klusā sānielā netālu no savas dzīvesvietas, malkoju gardu cafe latte un gaidu, iespējams, labākās brokastis visā Carlton dienvidu daļā - divas perfekti izceptas olas ar mīkstu dzeltenumu, sālītu, plānu un kraukšķīgu bekonu uz uztostētas ciabatas maizes rikas ar ceptu tomātu un spinātiem. Pirmais jautājums, kas varētu rasties - kāda velna pēc es brīvdienā esmu tik agri piecēlies? Pie vainas ir laika joslas maiņa, kas mani šoreiz ķēra tā smagāk - pēdējās dažas naktis mostos ap 5 no rīta, tad 2-3 stundas neapmierināts vārtos pa gultu, cerēdams, ka tomēr aizmigšu, taču galu galā esmu spiests celties ap 8 un rosīties. Tā nu es šeit esmu, sēžu aiz letes pie liela loga un vēroju ielu - bufetnieki ver vaļā savus restorānus un krāmē ārā uz trotuāra galdiņus, sētnieki braukā apkārt ar saviem mazajiem tīrīšanas traktoriņiem un velosipēdisti minas uz pilsētu. Kafejnīcas skaļruņos skan īstens 70-to raw funk, un es imagināri nododu lielu respekta vimpeli tai personai, kas izvēlējās tieši šo CD atskaņošanai tieši šajā pelēkajā ziemas rītā tieši šeit. 
Vakar man piezvanīja kursabiedrs Ariels un paziņoja, ka novembra sākumā viņa vecākais brālis svin kāzas tropu pilsētiņā Cairns un vajagot kādu, kas pafilmē tusiņu ar vienkāršu digitālo kameriņu. Pats viņš negrib, jo viņš ir viesis, tādēļ viņš piedāvāja man - par brīvu lidojums uz Cairns, nakšņošana kūrortā, ēdināšana, dzirdināšana, divu dienu tusiņš un vēl 400 naudiņas, kā galvenā samaksa. “Say no more” - es viņu pārtraucu pusteikumā un jautāju, kur man jāparakstās. Kāzu fotografēšana un filmēšana ir tāda haltūra, ko parasti zināma speciālistu kategorija dara tikai pašā sākumā, būdami vēl amatieri. Līdzīgi kā ar muzikantiem - fotogrāfi un kinematogrāfi, sasniedzot zināmu iemaņu līmeni, ar kāzām kaut kā vairs negrib piņķerēties. Taču, tā kā es pats nekad kāzas neesmu filmējis (esmu gan fotografējis, bet tikai vienreiz) es izlēmu - pie velna, kapēc ne? Esmu pārliecināts, ka katrs labs kinematogrāfs vai operators sākot savu karjeru ir vismaz vienreiz filmējis kāzas (vai pornogrāfiju) ar lētu kameru, griežot zobus un klusībā lamājoties, cik plika, tizla, krateklīga un amatieriska izskatās bilde. Arī man tā būs. Kapēc? Tapēc, ka es nesen pirmo reizi filmēju lietas uz 16mm filmas ar visām pareizajām kino gaismām, statīviem un sliedēm, un gala attēla kvalitāte mani vienkārši apstulbināja tā, ka man likās - “nekas vairs nebūs kā agrāk”. 
Es noteikti esmu šo teicis jau agrāk, bet uzskatu, ka analogais formāts pa īstam norūda digitālās vienkāršības notrulināto prātu. Digitālais vienkārši ir pārāk viegli - tu redzi pārāk daudz, un tas novērš uzmanību no svarīgākām lietām. Tas attiecas gan uz foto, gan uz kino vienādi. Filmēt/fotografēt digitāli ir viegli - viss ir redzams. Var pārfilmēt/pārbildēt jebko 10 reizes, līdz tiek panākts vēlamais efekts. Ar digitālo ir pieejamas pārāk daudz funkcijas, kas “apmāna” realitāti - krāsu kompensācijas, automātisks fokuss, automātiska ekspozīcija, utt. Nospied pogu un bilde ir OK. Ar analogo vidi ir savādāk - tur nekas nenotiek automātiski - līdz ar to bildētājs ir spiests iedziļināties tehniskās niansēs, novērtēt ar aci gaismas apstākļus, izdarīt lēmumu par kadrējumu un gaismojumu PIRMS tiek nospiesta maģiskā slēdža podziņa. Papildus tam - ir nopietns ierobežojošs faktors - filma nav bezgalīga, tādēļ pirms bildēšanas ir labi jāpadomā - kas tiks bildēts un kāpēc. 
Labs trenniņš varētu būt tāds - izdomā notikumu vai tēmu, ko atspoguļot, teiksim, 6 fotogrāfijās. Ne vairāk, ne mazāk. Ej bildēt un nosaki sev limitu - kopā vari izdarīt ne vairāk kā 24 kadrus. Tādā veidā tu sāksi domāt pirms bildes, nevis pēc bildes. Ja fotografēsi uz filmas - pēc kadra uzņemšanas neredzēsi, kas ir iznācis. Tapēc pirms katra kadra stipri piedomāsi - īsts rūdījums un labs treniņš, kas attīsta gan tehniskas iemaņas, gan arī vizuālo domāšanu. Mūsdienās cilvēki vienkārši deldē spoguli ar simtiem nejēdzīgu kadru, no kuriem paturēti tiek tikai daži, kas ir it kā izdevušies labi. Nekas slikts tas nav, es pats tā esmu darījis un joprojām daru - tā ir viena no digitālās ēras priekšrocībām. 
Precīzi šāds treniņš man bija 1.semestrī - 10 minūtes filmas 2 minūšu filmiņai. Tas dod ļoti maz vietas kļūdām. Viena diena šāda treniņa un es jūtu sevī ieplūstam negantu skill. Tagad es, ieejot jebkurā vietā vai telpā, pētu tās izgaismojuma specifiku, rēķinu galvā T-stopus un fantazēju, ko un kā es gaismotu, ja man šeit būtu jāfilmē. Aiz manas acs ir mazs kadra rāmītis un galvā - eksponometrs. Uzliekot saules brilles es prātoju, cik stopus gaismas viņas man noēd. Tieši tapēc es esmu apjucis, kad domāju par to, kā es tās kāzas filmēšu. Būs jautri. 
Vakar arī apmeklēju kino un noskatījos ilgi gaidīto Transformers. Mana mīļākā bērnības multene un rotaļlieta plus mans mīļākais action režisors Michael Bay - tā ir recepte dvēseles baudai. Kapēc viņš ir mans mīļākais režisors? Tapēc, ka jau kopš The Rock noskatīšanās sen sen atpakaļ k/t “Daile” - visas viņa filmas man liek justies kā bērnam, kas spēlē kariņus, inscinē pakaļdzīšanās ar spēļu autiņiem un spēlējās ar robotiem. Es nevaru pretoties un padodos filmai, kas atgriež manī bērna prieku un sajūsmu. Viņš arī izmanto filmā savus jau gadiem iestrādātos treknos stiķus - glorificē un ļoti garšīgi stilizē visu, kas saistīts ar militārām lietām, karadarbību un policiju, spridzina visu, kas kustas un nekustas un lidina pa gaisu autiņus. Pieliekam klāt superrobotus, kas pārvēršas par automašīnām, lidmašīnām un helikopteriem - un man ir pilnīga bērna laime. Tam, kurā šī filma nespēs sajūsmināt iekšējo bērnu - tam vai nu nav sirds, vai ir bijusi nelāga bērnība. Pietam, interesanti, ka lielākā daļa no dinamiskajām ainām ir filmētas ar gariem gariem zūmiem - tas padara visu daudz aktīvāku bildē - īpaši kadru ar smilšu rāpuli, kas izlec no zemes aiz karavīriem - tas viens kadrs vien ir ko vērts. Kad redzēsiet, sapratīsiet. Pietam, Bejs taču nav nekāds ņuņņa un nefilmēs daudz mazus cilvēciņus skraidot un šaudoties ar platlenķi - viss viņa kino vienmēr ir “tieši tev sejā” - tuvu un intīmi, īpaši momentos, kad kaut kas sprāgst vai lido gar personāžu sejām. Manuprāt - labākais sci-fi/action kopš I, Robot. 
Brokastis man atnesa aptuveni pie otrā paragrāfa. Paēdis, es devos ar tramvaju uz centru ar mērķi nopirkt sev šalli aukstajiem ziemas rītiem un vakariem. Tā vietā internetos uzdūros feinam Transformers T-kreklam, kurš mani tajā pat brīdī uzrunāja, un nopirku vienā ūķī sev īstenu strādnieka darbarīku jostu ar vairākām kabatām un nodalījumiem, kur iebāzt roku un kaut ko paņemt. Protams, to izmantošu, kad būšu kameras asistents - tur eleganti var salikt visus filmēšanas laukumā asistentam nepieciešamos rīkus - tīrāmos, bakstāmos, līmējamos un citus. Šalle pagaidīs.
Pulkstenis rāda nedaudz pirms 9 rītā, pirmā skolas diena vēl nav pienākusi, un es sēžu mazā kafetērijā vienā klusā sānielā netālu no savas dzīvesvietas, malkoju gardu cafe latte un gaidu, iespējams, labākās brokastis visā Carlton dienvidu daļā - divas perfekti izceptas olas ar mīkstu dzeltenumu, sālītu, plānu un kraukšķīgu bekonu uz uztostētas ciabatas maizes rikas ar ceptu tomātu un spinātiem. Pirmais jautājums, kas varētu rasties - kāda velna pēc es brīvdienā esmu tik agri piecēlies? Pie vainas ir laika joslas maiņa, kas mani šoreiz ķēra tā smagāk - pēdējās dažas naktis mostos ap 5 no rīta, tad 2-3 stundas neapmierināts vārtos pa gultu, cerēdams, ka tomēr aizmigšu, taču galu galā esmu spiests celties ap 8 un rosīties. Tā nu es šeit esmu, sēžu aiz letes pie liela loga un vēroju ielu - bufetnieki ver vaļā savus restorānus un krāmē ārā uz trotuāra galdiņus, sētnieki braukā apkārt ar saviem mazajiem tīrīšanas traktoriņiem un velosipēdisti minas uz pilsētu. Kafejnīcas skaļruņos skan īstens 70-to raw funk, un es imagināri nododu lielu respekta vimpeli tai personai, kas izvēlējās tieši šo CD atskaņošanai tieši šajā pelēkajā ziemas rītā tieši šeit. 
Vakar man piezvanīja kursabiedrs Ariels un paziņoja, ka novembra sākumā viņa vecākais brālis svin kāzas tropu pilsētiņā Cairns un vajagot kādu, kas pafilmē tusiņu ar vienkāršu digitālo kameriņu. Pats viņš negrib, jo viņš ir viesis, tādēļ viņš piedāvāja man - par brīvu lidojums uz Cairns, nakšņošana kūrortā, ēdināšana, dzirdināšana, divu dienu tusiņš un vēl 400 naudiņas, kā galvenā samaksa. “Say no more” - es viņu pārtraucu pusteikumā un jautāju, kur man jāparakstās. Kāzu fotografēšana un filmēšana ir tāda haltūra, ko parasti zināma speciālistu kategorija dara tikai pašā sākumā, būdami vēl amatieri. Līdzīgi kā ar muzikantiem - fotogrāfi un kinematogrāfi, sasniedzot zināmu iemaņu līmeni, ar kāzām kaut kā vairs negrib piņķerēties. Taču, tā kā es pats nekad kāzas neesmu filmējis (esmu gan fotografējis, bet tikai vienreiz) es izlēmu - pie velna, kapēc ne? Esmu pārliecināts, ka katrs labs kinematogrāfs vai operators sākot savu karjeru ir vismaz vienreiz filmējis kāzas (vai pornogrāfiju) ar lētu kameru, griežot zobus un klusībā lamājoties, cik plika, tizla, krateklīga un amatieriska izskatās bilde. Arī man tā būs. Kapēc? Tapēc, ka es nesen pirmo reizi filmēju lietas uz 16mm filmas ar visām pareizajām kino gaismām, statīviem un sliedēm, un gala attēla kvalitāte mani vienkārši apstulbināja tā, ka man likās - “nekas vairs nebūs kā agrāk”. 
Es noteikti esmu šo teicis jau agrāk, bet uzskatu, ka analogais formāts pa īstam norūda digitālās vienkāršības notrulināto prātu. Digitālais vienkārši ir pārāk viegli - tu redzi pārāk daudz, un tas novērš uzmanību no svarīgākām lietām. Tas attiecas gan uz foto, gan uz kino vienādi. Filmēt/fotografēt digitāli ir viegli - viss ir redzams. Var pārfilmēt/pārbildēt jebko 10 reizes, līdz tiek panākts vēlamais efekts. Ar digitālo ir pieejamas pārāk daudz funkcijas, kas “apmāna” realitāti - krāsu kompensācijas, automātisks fokuss, automātiska ekspozīcija, utt. Nospied pogu un bilde ir OK. Ar analogo vidi ir savādāk - tur nekas nenotiek automātiski - līdz ar to bildētājs ir spiests iedziļināties tehniskās niansēs, novērtēt ar aci gaismas apstākļus, izdarīt lēmumu par kadrējumu un gaismojumu PIRMS tiek nospiesta maģiskā slēdža podziņa. Papildus tam - ir nopietns ierobežojošs faktors - filma nav bezgalīga, tādēļ pirms bildēšanas ir labi jāpadomā - kas tiks bildēts un kāpēc. 
Labs trenniņš varētu būt tāds - izdomā notikumu vai tēmu, ko atspoguļot, teiksim, 6 fotogrāfijās. Ne vairāk, ne mazāk. Ej bildēt un nosaki sev limitu - kopā vari izdarīt ne vairāk kā 24 kadrus. Tādā veidā tu sāksi domāt pirms bildes, nevis pēc bildes. Ja fotografēsi uz filmas - pēc kadra uzņemšanas neredzēsi, kas ir iznācis. Tapēc pirms katra kadra stipri piedomāsi - īsts rūdījums un labs treniņš, kas attīsta gan tehniskas iemaņas, gan arī vizuālo domāšanu. Mūsdienās cilvēki vienkārši deldē spoguli ar simtiem nejēdzīgu kadru, no kuriem paturēti tiek tikai daži, kas ir it kā izdevušies labi. Nekas slikts tas nav, es pats tā esmu darījis un joprojām daru - tā ir viena no digitālās ēras priekšrocībām. 
Precīzi šāds treniņš man bija 1.semestrī - 10 minūtes filmas 2 minūšu filmiņai. Tas dod ļoti maz vietas kļūdām. Viena diena šāda treniņa un es jūtu sevī ieplūstam negantu skill. Tagad es, ieejot jebkurā vietā vai telpā, pētu tās izgaismojuma specifiku, rēķinu galvā T-stopus un fantazēju, ko un kā es gaismotu, ja man šeit būtu jāfilmē. Aiz manas acs ir mazs kadra rāmītis un galvā - eksponometrs. Uzliekot saules brilles es prātoju, cik stopus gaismas viņas man noēd. Tieši tapēc es esmu apjucis, kad domāju par to, kā es tās kāzas filmēšu. Būs jautri. 
Vakar arī apmeklēju kino un noskatījos ilgi gaidīto Transformers. Mana mīļākā bērnības multene un rotaļlieta plus mans mīļākais action režisors Michael Bay - tā ir recepte dvēseles baudai. Kapēc viņš ir mans mīļākais režisors? Tapēc, ka jau kopš The Rock noskatīšanās sen sen atpakaļ k/t “Daile” - visas viņa filmas man liek justies kā bērnam, kas spēlē kariņus, inscinē pakaļdzīšanās ar spēļu autiņiem un spēlējās ar robotiem. Es nevaru pretoties un padodos filmai, kas atgriež manī bērna prieku un sajūsmu. Viņš arī izmanto filmā savus jau gadiem iestrādātos treknos stiķus - glorificē un ļoti garšīgi stilizē visu, kas saistīts ar militārām lietām, karadarbību un policiju, spridzina visu, kas kustas un nekustas un lidina pa gaisu autiņus. Pieliekam klāt superrobotus, kas pārvēršas par automašīnām, lidmašīnām un helikopteriem - un man ir pilnīga bērna laime. Tam, kurā šī filma nespēs sajūsmināt iekšējo bērnu - tam vai nu nav sirds, vai ir bijusi nelāga bērnība. Pietam, interesanti, ka lielākā daļa no dinamiskajām ainām ir filmētas ar gariem gariem zūmiem - tas padara visu daudz aktīvāku bildē - īpaši kadru ar smilšu rāpuli, kas izlec no zemes aiz karavīriem - tas viens kadrs vien ir ko vērts. Kad redzēsiet, sapratīsiet. Pietam, Bejs taču nav nekāds ņuņņa un nefilmēs daudz mazus cilvēciņus skraidot un šaudoties ar platlenķi - viss viņa kino vienmēr ir “tieši tev sejā” - tuvu un intīmi, īpaši momentos, kad kaut kas sprāgst vai lido gar personāžu sejām. Manuprāt - labākais sci-fi/action kopš I, Robot. 
Brokastis man atnesa aptuveni pie otrā paragrāfa. Paēdis, es devos ar tramvaju uz centru ar mērķi nopirkt sev šalli aukstajiem ziemas rītiem un vakariem. Tā vietā internetos uzdūros feinam Transformers T-kreklam, kurš mani tajā pat brīdī uzrunāja, un nopirku vienā ūķī sev īstenu strādnieka darbarīku jostu ar vairākām kabatām un nodalījumiem, kur iebāzt roku un kaut ko paņemt. Protams, to izmantošu, kad būšu kameras asistents - tur eleganti var salikt visus filmēšanas laukumā asistentam nepieciešamos rīkus - tīrāmos, bakstāmos, līmējamos un citus. Šalle pagaidīs.

Šī “vietne” prasās pēc atjaunošanas. Tagad es varbūt darīšu kautko, ko pats sev solījos nekad nedarīt - rakstīt par citiem rakstniekiem un blogosfēru. Patiesībā tas ir lēts triks. Es negribu pārāk ilgi klusēt, jo man pašam paliek garlaicīgi. Atveru savu lapu un redzu, ka pēdējais ieraksts pirms nedēļas. Lai nu cik, bet vienreiz nedēļā saturs ir jāpapildina ar kautko. Ah, visi zin teicienu - “vārdu krājums ir pietiekami plašs, lai attaisnotos no jebkuras situācijas”. Sākumā domāju, ka uzrakstīšu par blogiem, kas man patīk. Tad secināju, ka man labāk padodas rakstīt par blogiem, kas man nepatīk, jo tādā veidā varu iesaistīt daudz vairāk sarkasma, cinisma un ironijas. Galu galā uzrakstīju kautko pavisam citu.
Ziniet taču, kā regulārie žurnāļotāji ik pa brīdim atskaitās par to, kādus jaunus žurnālus uzgājuši, kurš saks un kurš rulz? Kāds apmeklēts rakstītājs ieraksta rakstu ar saitēm uz citiem žurnāliem, pēkšņi bladāc, klusajam un nevienam nezināmajam rakstniekam ar nevienam nezināmu domēna vārdu pēkšņi 400 sitieni pa lapu vienā dienā! Acis lielas, roka dreb - “Es esmu slavens! Ko man tagad darīt, kā būt? Man jāraksta vēl! Vai man jāsaka paldies? Vai man jāuzraksta ieraksts ar paldies un jādod saite atpakaļ? Varbūt tas, kurš mani piesaitēja apvainosies, ja es viņam strauji neatbildēšu ar paldies? Kas tagad būs?” Es esmu sajutis sevī svarīgas misijas un pienākuma apziņu. Varbūt arī man vajag izklikšķināt cauri visu žurnālu “es lasu” saitēm vismaz 15 līmeņos un tad padalīties ar to, ko esmu atradis? 
Varbūt man vajadzētu publiski paziņot, kurus žurnālus es lasu, lai attiecīgie autori sajutos pagodināti dēļ fakta, ka mana dižā persona tik tiešām seko līdzi tam un tam žurnālam? Varbūt man paziņot, ko es nelasu, lai šo žurnālu autori no dusmām sāktu purpināt, izmestu manu žurnālu no savas listes, nekad mūžā man vairs nekomentētu un veltītu man savā žurnālā naidpilnas rindas?
Es pat vienu brīdi apsvēru izdomāt kādu pilnīgi šokējošu lietu un nākt klajā ar fiktīvu sazvērestības teoriju, apvainojot dažus no zināmākajiem rakstītājiem, sacelt traci, izraisīt karstu diskusiju, lamāšanos un visas augstākminētās sekas, ieskaitot naidīgu atbilžu rakstīšanu visos citos žurnālos. Varbūt vienu dienu tā arī būs jādara. Tas varētu būt līdzīgi kā iespļaut akā. Katrs no mums kautkad ir iespļāvis akā. Kapēc, nav zināms. Visdrīzāk jau tādēļ, lai redzētu, kā siekalas gabaliņš lēni krīt cauri tumšajam tunelim un ar plunkšķi iekrīt spoguļveidīgajā un pilnīgi mierīgajā ūdens virsmā, radot kautkādu nelielu aktivitāti - tas ir, vilnīšus. Patiesībā, tagad domājot par aku es esmu secinājis, ka tieši šādi var definēt dzīves jēgu.
Dzīves jēga katram no mums ir iespļaut akā, jo kaut kā mums šķiet, ka akai vajag mūsu spļāvienu. Ka aka ir kautkā pārāk nemainīga bez mūsu spļāviena. Mēs nevaram samierināties ar faktu, ka akā viss ir labi, mums vajag tur iespļaut, lai sajustu, ka mēs kautko esam izmainījuši. Pļunkt! “He,” mēs padomājam, apgriežamies un ejam prom. Un tā visu dzīvi. 
Labi, dzīves jēgas meklēšanu atstāsim mūsu radošajiem prātiem no klab.lv kommūnas. Tur ir tāādi ģēniji, žurnāli ar tāāādu saturu, pasargdies - lielākā kļūda, ko tu vari izdarīt ir apvainot kādu no šīs kommūnas un pārmest viņam niecību. Viņi sazvērēsies pret tevi un tu neredzēsi tam galu. Daži šo kļūdu ir pieļāvuši un saņēmuši par to liesmu. 
Liela daļa no žurnālu ierakstiem ir tādi “spļāvieni akā” - “X uzrakstīja par šo tēmu, es piekrītu.” Saites. Kāds teica, ka žurnāls ir orientēts uz saitēm. Es gribētu teikt, ka nav. Jā, tāds bija sākotnējais nostādījums. Šodien, žurnāla ierakstos var nebūt nevienas saites. Ar to es gribēju teikt, ka šodien jūtos tā, ka varētu spļaut akā, kādu aprunāt, saitēt. Varbūt tādēļ, ka sen nav bijis kašķis. Pilnīgi vēlos mesties iekšā liesmā, diskutēt, lamāties, bakstīt ar pirkstu citiem sejā un celt traci. Gaidīšu, kad būs pateicīgs scenārijs tādai darbībai un tik laidīšu vaļā. Gribu būt īsts bloggeris! 
Es lasu dažādus žurnālus. Tas ir, nevis lasu, bet tie ir pievienoti manam RSS sarakstam, kuru es lasu. Tas ir, nevis lasu, bet pārbraucu ar aci pāri no rīta, pusdienslaikā un vakarpusē. Man viņš ir tā uztaisīts, ka es redzu virsrakstus un pirmās 5 rindiņas. Jā, dažreiz viss ierakts ir tikai 5 vai mazāk rindiņas, arī tā gadās. Mans RSS saraksts ir diezgan dinamisks, tieši tāpat kā daudziem citiem, es nešaubos. Es ieraugu kautko, uzspiežu, izlasu, “nu idiots,” es nodomāju un izmetu fīdu ārā no saraksta. Pēc pāris nedēļām, kad garlaikots sēžu un blenžu savā nedēļu-neatjaunotajā žurnālā, aizeju atkal uz to pašu lapu, izlasu kautko. “Normāli.” es padomāju un atkal pievienoju to pašu fīdu savam sarakstam. Tā tas notiek apmēram.
Šodien ir tāda diena, kad pat RSS sarakstā nav, ko lasīt. Tādēļ es eju uz visiem žurnāliem pēc kārtas, lasu visus komentārus un secībā spiežu uz visu komentētāju nikiem cerībā, ka tie aizvedīs mani uz kādu neredzētu jaunu vietu, kur es atklāšu kādu neredzētu jaunu interesantu rakstnieku. Taču tā vietā, lai lasītu rakstus es uzjautrinos par to, cik ārkārtīgi smieklīgi ir dažiem domēnvārdi. Papildus izklaide ir skatīties kādus nu katrs sev LOGO ir sagādājis un, ko tas ir centies ar to logo visiem pateikt.
Tad nu es atradu šādas tādas lietas, uzrakstīju dažus paragrāfus. Taisījos jau visu sarakstīt pa punktiem ar visām saitēm un vārdiem, bet tad sapratu, ka ļauni, izdzēsu un noglabāju teksta failiņā citai dienai. Dienai, kad es sēdēšu atkal un skatīšos uz sen neatjaunoto savu lapu, domājot, ka kautko taču vajag ierakstīt. Tad tomēr sanāk, ka šodien nemaz neesmu pārkāpis savu nostādījumu. Starpcitu, vienmēr der atcerēties, ka ja tu kādam pateiksi “da tu esi idiots,” tev atbildēs “pats tāds”, bet ja tu pieklājīgi un ar pamatotiem argumentiem liksi kādam saprast, ka viņš ir idiots - viņš, visticamāk, nekad ar tevi vairs nerunās. 
Starpcitu, viens tāds cilvēks/pasniedzējs, kas mums mācija spridzināšnas un šaušanas (iekš kino) drošas un efektīvas metodes (jā, mums bija tieši tāda lekcija!) teica, ka vajagot aizvainot pēc iespējas vairāk dažādus kultūras un reliģijas pārstāvjus. Kapēc? Lai šķeltu auditoriju, raisītu asu diskusiju, kas savukārt nozīmē publicitāti un atpazīstamību, utt, utt. Tas attiecas arī uz citām lietām, ne tikai kino. To pat var pievienot sarakstam ar metodēm, kā “kļūt par slavenu bloggeri”, kas te apkārt gāja nesen.
Protams, kā ierasts man gribas arī palielīties un pastāstīt visiem, ko jaunu esmu nopircis. Šoreiz gan izlīdzēšos ar rekordīsu aprakstu - nopirku riteni. Nebija dārgs. Viss. 
PS. Par to nedaudz vairāk ierakstīju savā mini-sviesta-blogā.
Šī “vietne” prasās pēc atjaunošanas. Tagad es varbūt darīšu kautko, ko pats sev solījos nekad nedarīt - rakstīt par citiem rakstniekiem un blogosfēru. Patiesībā tas ir lēts triks. Es negribu pārāk ilgi klusēt, jo man pašam paliek garlaicīgi. Atveru savu lapu un redzu, ka pēdējais ieraksts pirms nedēļas. Lai nu cik, bet vienreiz nedēļā saturs [...]
Uzklausiet prātīgu padomu - apēdiet šokolādes brownie kūciņu pirms iešanas raut gudrības zobu. Es saprotu, kādēļ tas šobrīd jums liekas smieklīgi, bet noklausieties stāstu līdz galam. Nē, man nupat nerāva zobu, es vienkārši atcerējos savu pieredzi gudrības zobu raušanas sakarā braucot tramvajā garām zobu klīnikai. Pieredzi, kuras prožektoru gaismā ir tieši šokolādes brownie. Lūk. Kas ir gudrības zobs, kapēc to tā dēvē un kapēc viņš gandrīz visiem tiek atvienots no žokļa vienā brīdī dzīves laikā un kapēc šī atvienošanas procedūra ir cēlonis tik daudziem šausmu stāstiem? 
Par gudrības zobu dēvē 8.zobu katras zobu rindas katrā galā. Tā kā mums ir divas zobu rindas, bet katrai ir divi “gali” abās pusēs, šādi gudrības zobi kopā var būt četri. Par gudrības zobiem tos dēvē tikai tādēļ, ka šie 8.zobi sāk augt parasti tad, kad organisms ir vairāk vai mazāk izaudzis un nobriedis. Katrs gadījums, protams, ir individuāls, taču visbiežāk tas notiek posmā no 20 līdz 30 gadu vecumam. Simboliski tieši šajā laikā cilvēks tā kā nostabilizējās emocionāli un intelektuāli - tādēļ arī nosaukums “gudrības zobs” vai “zobs, kas izaug tad, kad tu esi tapis gudrs”. Apmēram. Protams, šis skaidrojums nebūt nav akmenī kalts, jo kā zināms, daudzi cilvēki top gudri daudz vēlāk vai netop vispār. Šādos gadījumos šo zobu var nosaukt vienkārši kā “astoto zobu”. Bet kādēļ šis zobs tik daudziem rada problēmas?
Problēma ir tur, ka cilvēce jau dažus gadu tūkstošus vairs negrauž pagales. Protams, mēs joprojām esam gaļēdāji, plēsēji un kareiviski, mednieciski, teritoriāli noskaņoti nikni, mataini un agresīvi rozā dzīvnieki, taču mēs arī esam ļoti adaptēties-spējīgi. Mūsu organismi ģenētiski paudžu paaudzēs adaptējas, mainās un tiek pielāgoti tādai videi un dzīvesveidam, kāds nu katrā laikmetā ir aktuāls. Mainās kauli, šūnas, orgāni, ķīmija. Tā taču ir. Padomājiet, kādi mēs bijām, kad mēs dzīvojām ūdenī. Mēs nebijām ne gaļēdāji, ne rozā. Mēs visi bijām mazi glumi slapji burbulīši un paskat kādi mēs esam šodien, vai ne? Es šo lietu zinu, jo es dzirdēju savu zobārsu par to spriedelējam. Es dzirdēju viņas balsi kautkur starp spalgu bzzzzzzzt skaņu un dobju vibrāciju savā galvaskausā, īsi pirms viņa pacēla telefona klausuli, sazvanīja kādu savu kolēģi un jautrā balsī sveicinot to ar tekstu “ražas laiks!” nodeva dažādas būtiskas instrukcijas par manu nelabo gudrības zobu vairākas reizes izmantojot vārdus “griezt” un “steidzami”.
Atgriežoties pie teorijas, tātad sen senos laikos cilvēkdzīvnieks bija vienkāršs un ēda pagales. Labi, varbūt ne tikai pagales, bet visādas cietas lietas. Viņš grauza dārzeņus, lapas, augļus un citu dzīvnieku kaulus. Tādēļ vecajam cilvēkam bija daudzi zobi. Varbūt pat vairāk nekā astoņi un viņš lika lietā tos visus katru dienu. Mūsdienu cilvēkam, kurš ir pabāls, mīksts, sēž pie sava laptopa, bakstās pa pogām un sūc jogurtiņu - nav vajadzīgi astoņi zobi. Tieši tādēļ arī pamazām šie astotie zobi sāk “izzust” no mūsdienu cilvēka ķermeņa un turpinās pazust, līdz pēc ilga laika nevienam vairs nevajadzēs pieredzēt ļoti nepatīkamo, bet populāro “8.zoba ekstrakcijas procedūru”. Svarīgi ir saprast, ka tas nav vakar, šodien un rīt, bet viss šis process norisinās gadu simtu un tūkstošu garumā. Ģenētiskas pārmaiņas, jaunie un nākamie mazie cilvēciņi pamazām pamazām sāk pazaudēt šo informāciju no gēniem. Īsumā - mūsu žokļi paliek mazāki un zobu rindā vienkārši ir par maz vietas veseliem 8 zobiem.
Šī iemesla dēļ mūsu 8.zobi parasti uzvedās ļoti nekrietni un kaitinoši. Viņi nevar vienkārši tur būt mierā, arī 8.zobi ir pārliecināti, ka viņiem ir kautkas jāmaina (spļāviens akā) un jādara, lai izjauktu jau tā trauslo ekosistēmu mūsu mutēs. Tad nu 90% gadījumu viņi tomēr mēģina spiesties ārā kā nu viņi var - dažreiz taisni, dažreiz greizi, dažreiz citiem zobiem virsū, dažreiz pavisam citā jokainā virzienā. Visbiežāk gan viņi aug virsū citiem zobiem, jo vietas rindā ir par maz, kā rezultātā šī te augšana izdara spiedienu uz visu zobu rindu radot mums pazīsamās zobu sāpes. Šīs sāpes gan nav iekaisuma sāpes, kas ir pavisam cita lieta, nē - tā ir tāda nedaudz sāpīga velkoša spiediena sajūta. Jūs zināsiet, kad jums tāda būs.
Papildus faktam, ka viņi ir ļauni un moca visus citus zobus, viņi ļoti bieži sabojājas un iekaist, jo ir grūti iebāzt zobubirsti tik dziļi kakla stūrī nesākot rīstīties un neliekot acīm asarot. Tādēļ tur tālajos kaktos parasti uzkrājās visādi netīrumi un 8.zobs, kas jau tā rada sāpes, iekaist un rada vēl otras īstās zobu sāpes. Tad atliek tikai viena lieta - atbrīvot savu muti no šī tīrāna zoba. 
Operācijas garums, nepatīkums un sekas ir atkarīgas no komplikācijām. Viena populāra komplikācija, par kuru esmu dzirdējis ir tad, kad 8.zobs saknē saaug kopā ar blakus esošo 7.zobu. Šādā gadījumā raujot 8.zobu tiks izrauts arī 7.zobs un deformēta visa zobu rinda, tādēļ nepieciešams ir no sākuma šos zobus atdalīt un tas tiek veikts izmantojot tādu pazīstamu galdnieku instrumentu kā kalts. Tiesa, nedaudz pielāgotu darbam mutē. Šis process var aizņemt no 30 sekundēm līdz 3 stundām atkarībā no daktera meistarības. Otra populārākā komplikācija ir nolauzta sakne. Ja gudrības zobs ir stipri sabojājies un palicis mīksts un trausls, ir lieliska iespēja, ka velkot viņu ārā zoba daļa atdalīsies no saknes daļas, atstājot to kaulā. Šādā situācijā atkal tiks ņemts talkā ērtais kalts un lietots aktīvi, līdz saknes gabaliņš būs pilnībā izkalts ārā no kaula. Iedvesmojoši, vai ne?
Man pašam gan paveicās, jo komplikāciju nebija. Biju nobijies kā šunelis, kad sēdos krēslā, bet dakteris bija omulīgs, apaļš un smaidīgs un visa procedūra aizņēma burtiski pāris minūtes. Anestēzija arī bija laba, jo vēl dažas stundas pēc darbiņa nejutu pusi sejas līdz pat acij. Vienīgais nepatīkamais (kaut nesāpīgais) bija redzēt asiņainu skalpeļa galu, ar kuru man tika 8.zobs atbrīvots no smaganām, kurās viņš bija paslēpies. Arī šūšana (ar adatu un diegu) nebija patīkama, taču vismaz nesāpīga. 
Mans īstais ieteikums ir tāds - tieciet vaļā no tiem negantajiem zobiem laicīgi, pirms viņi sataisa sūdus. Sliktās ziņas - tādas procedūras var būt pat četras (jo četri zobi). Man pagaidām ir bijusi tikai viena. Atprasieties no darba un dariet to piektdienas rītā, jo es garantēju, ka pirmās divas dienas būsiet “nekāds”. Nedēļas nogali padzīvosiet pa mājām sūcot jogurtiņus un sulas un pirmdienā būsiet dzīvotājs. Protams, ēst steiku vēl nevarēs. Domāju, ka vismaz 3-4 dienas varēs ēst tikai kautko mīkstu un viegli sakožamu. Pēc tam jau varēs ēst ko nopietnāku, taču visu pirmo nedēļu uz tās jūtīgās puses ēst nevarēsiet, jo uzkožot kautko cietāku uz vēl nesadzijušās brūces ar šuvēm - nepatīkami un ļoti sāpīgi. 
Atgriežoties pie mana sākotnējā padoma - noteikti apēdiet šokolādes brownie piektdienas rītā pirms procedūras. Tas būs patīkami. Ja neapēdīsiet, attapsieties pēc divām dienām mājās un vienīgais, ko varēsiet apēst būs pretsāpju tabletes, konstanti domājot par ļoti lielo un neizturamo vēlmi pēc brownie. Atmiņa par kūciņas garšu jūs nomierinās un cerība/apziņa, ka pavisam drīz atkal varēsiet to ēst dos jums maģisku spēku ātrāk sadziedēt brūci. Nopietni!
* - Žurnāla autors, par spīti tam, ka izklausās ļoti kompetents un jau vienreiz ir pieskāries medicīnas tematikai - nav zobārsts, viņa izglītība un darbība nav nekādā veidā saistīta ar medicīnu un viss rakstītais ir vairāk vai mazāk joki. Neviens fakts nav pārbaudīts, izpētīts, pamatots ar citātiem vai atsaucēm un tādejādi - nav īpaši vērā ņemams. Lai visu teoriju apgāztu un atgādinātu autoram, ka viņš neko nesaprot un norādītu uz viņa īsto vietu stūrī - komentējet.
Uzklausiet prātīgu padomu - apēdiet šokolādes brownie kūciņu pirms iešanas raut gudrības zobu. Es saprotu, kādēļ tas šobrīd jums liekas smieklīgi, bet noklausieties stāstu līdz galam. Nē, man nupat nerāva zobu, es vienkārši atcerējos savu pieredzi gudrības zobu raušanas sakarā braucot tramvajā garām zobu klīnikai. Pieredzi, kuras prožektoru gaismā ir tieši šokolādes brownie. Lūk. Kas [...]
Klausieties visi. Matemātiķi, teorētiķi, foto-entuziasti, mākslinieciskās pašdarbības fani un dari-visu-pats foto aksesuāru meistari. Man ir amats rokā. Pavadīju brīvdienās 3 garas dienas gaismošanas darbnīcā skolas studijā un galu galā iznācu ārā ar melnu muti un jaunām un vērtīgām zinībām, ar kurām tagad varu dalīties. Patiesībā kurss jau saucās Creative use of light, taču beigās tas izvērtās par vienkāršu crash course pamata lietās - kāda tipa gaismas ir, ko viņas dara un kurā brīdī kuras jālieto. Izrādās, ka kino gaismošana nemaz tik ļoti neatšķiras no foto gaismošanas. Gaisma jau ir un paliek gaisma. Vienīgā nozīmīgā atšķirība tā, ka kino lampas iedegās nevis vienu reizi sekundē kā foto zibspuldzes, bet piecdesmit. Tas ir tik ātri, ka mirgošanu nevar pamanīt un mums liekas, ka lampa vienkārši deg. Tā arī ir. Tas ir interesanti tapēc, ka daži no tiem prožektoriem ir 2-3 reizes jaudīgāki par normālu studijas zibspuldzi. Pilnīgi traki. 
Patiesībā jau es visu to “kaulā” zināju, bet tagad tas ir skaidrāks, jo tika ievīstīts dažos vienkāršos, skaidros un saprotamos terminos. Kā topošam kinematogrāfam, man tas šķiet ļoti aizraujoši, it īpaši tādēļ, ka mēs darbnīcā pieskārāmies tikai pamata lietām un es zinu, ka tur ir vēl miljons dažādu sīku nianšu, detaļu un figņu, ko var ņemt un neņemt vērā un, ar ko eksperimentēt vēl vismaz 30 gadus.
Tā ir tāda milzīga vecās skolas zinība - kino gaismošana. Līdzīgi kā īstie veči nēsā sev azotē līdzi kautkādu sarkano filtru, jo tas, itkā, padarot debesis kontrastainākas un formīgākas. Whatever. Tas ir tapēc, ka kino vēl pa pusei turās analogajā pasaulē. Kino tā kā karājās digitālajā straumē iekrampējies kautkādā zarā un ne pa kam nelaižas vaļā - lielākā daļa no lielbudžeta kinofilmām joprojām tiek bildētas uz 35mm kinofilmas (vai tās variācijām), kas ir analogs formāts, par spīti tam, ka uzfilmētais analogais materiāls tiek digitalizēts montēšanai un, kas savādi, atkal analogizēts izdrukājot gatavās bildes uz projektora filmas lentes. Un tādēļ, ka filmēts tiek uz lentes, ir kaudze ar niansēm, kas man kā digitālā laikmetā augušam jaunietim, liekas ļoti kaitinošas. Piemēram, baltās krāsas temperatūra, jeb vienkārši “krāsu balanss” kā viņi industrijā saka, nezkapēc izlaižot “balto” krāsu no teikuma. 
Tapēc man, kurš pieradis vienkārši pagriezt ripuli un iestādīt tādu krāsu temperatūras kompensāciju (dSLR aparātos) kāda man tīk, ir grūti pierast pie domas, ka bildējot uz kino filmas šīs te krāsas ir jābalansē daudz savādāk un ķēpīgāk. Vispieejamākā un populārākā kino filma ir paredzēta bildēšanai dienas gaismā un to sauc par daylight balanced film, kas nozīmē ka tās krāsas ir balansētas uz apmēram 5600 grādiem Kelvina skalā. Tiklīdz mēs nonākam zilgan-zaļganajā fluorescējošās gaismas (vai kā viņu sauc) vidē, mums vajag kautkā kompensēt silto toņu trūkumu - vai nu liekot uz lēcas silto filtru, vai arī izmantot to kombinācijā ar dzeltenīgajām kvēlspuldzēm, kas kombinācijā ar zilgano gaismu, uz attīstītās bildes visu padarīs nevis dzeltenu, bet tieši korekti baltu. Vārdu sakot, sarežģīti, es vēl tā īsti līdz galam to neesmu izpratis. Acīmredzot iemācīšos to pilnībā tikai tad, kad nonākšu attiecīgajā problēmsituācijā, kur man vajadzēs attiecīgos risinājumus pielietot dzīvē. Šobrīd negribu iedziļināties. Patreiz mani tas nedaudz baida, jo manas pirmās 16mm īsfilmas filmēšanas diena tuvojas kā sasodīts ātrvilciens. Ļoti negribu nočakarēties ar krāsu balansu un dabūt pārāk zaļu vai dzeltenu bildi. Un viegli ir apmaldīties vidē, kur ir tik daudz dažādu gaismas avotu - dabiskie un mākslīgie. Agrāk Latvijā fotografējot presei nebija tādu situāciju. Es iegāju vietā vai telpā, pieregulēju temperatūru attiecīgajam konstantajam apgaismojumam un aidā. Viegli.
Gribēju uzrakstīt par gaismas intensitātes mērvienību, kas nosauktas diezgan jocīgā vārdā - footcandles. Eiropā šī termina vietā izmanto mērvienību LUX, par ko es neko nezinu, bet kāda galu galā starpība - teorijai, par kuru rakstīšu zemāk nav būtiski skaitļi, bet gan to attiecība. Patinam filmu nedaudz atpakaļ uz pašu pašu pamata lietu, kas jāzin gaismojot dajebko dajebkam.
Ābeces pirmais teikums - ir tikai divi gaismas veidi - key light, kas ir galvenā gaisma un fill light, kas ir pildošā gaisma. Tas ir viss, pārējais ir bonuss. Galvenā gaisma vienmēr ir visstiprākā un tieši un TIKAI vadoties no šī gaismas avota tiek mērīta ekspozīcija kadram. Elementāri ilustrējot tas ir tā, nosēdinam personu pie loga dienas laikā, patumšā istabā. Acīmredzot, galvenais gaismas avots būs tas, kas nāk iekšā caur logu un smuki izgaismo bildējamās personas profilu. Nomēram ekspozīciju tā, lai gaišā sejas puse būtu normāli redzama. Tad mēs kautkur noliekam pildošās gaismas avotu tā, lai viņš piepilda tās personas tumšo sejas pusi un tikai to pusi vien. Pildošās gaismas uzdevums, kā jau varētu saprast ir piepildīt tumšās vietas, ēnas, u.c ar gaismu. Visbiežāk pildošā gaisma ir diezgan izkliedēta. Galvenā gaisma ir bieži fokusēta, jeb asa, tieša, plika.
Es absolūti zinu, ka tieši tā bildē foto studijās. Uzlaiž spēcīgu sānisko gaismu, lai sejai veidotu īpatnējas iezīmes, lai viss nav plakans un vienmērīgs un tad piegaismo no otras puses ar pildošo, lai ēnas nav tik asas, bet ir smukākas. Viegli.
Kas mani arī noved pie īstās sāls - tas, cik liela gaišuma atšķirība ir starp vienu un otru sejas pusi tieši nosaka to, cik “cinemātisks” ir kadrs (jeb seja). Noliekam seju starp diviem vienādiem galsmas avotiem, kas vienmērīgi izgaismo visu seju - mēs iegūstam diezgan pagarlaicīgu seju. Pagriežam tā, lai viena puse ir gaišāka un veido visādas interesantas ēnas uz otras sejas puses un mēs iegūstam kautko daudz interesantāku un, tā teikt, ar raksturiņu. 
Termins, kas raksturo šo te gaišuma atšķirību saucas kontrasta attiecība. Bet lai to saprastu, vajag atgriezties pie mērvienības footcandles. Es nezinu precīzi, kā viņa vēsturiski ir izveidojusies, bet tā ir mērvienība, pēc kuras nosaka, cik stipra ir gaisma, kas krīt uz kādas virsmas. To mēra ar kautko līdzīgu parastajam eksponometram, taču atšķirībā no eksponometra, footcandle mērītājs izdod tikai gaismas jaudu, nevis jau gatavu aprēķinātu ekpozīciju. Piemēram, noliekam prožektoru apmēram 45 grādu slīpumā no personas deguna rādīšanas virziena. Ieslēdzam uz pilnu klapi, izmēram, redzam, ka šis prožektors dod 160fc. Tas ir stiprums, vairāk neko nevajag zināt. Piebīdam prožektoru sejai tuvāk, iegūstam, piemēram, 240fc, tātad spožāka. Kontrasta attiecību rēķina šādi:
(galvenās gaismas intensitāte + pildošās gaismas intensitāte) ÷ pildošās gaismas intensitāte
jeb saīsināti:
 (key x + fill y) ÷ fill y 
piemēram, ja galvenais prožektors spiež ar 160fc jaudu un pildošās gaismas maziņais spiež ar 40fc nelielu spožumu, aprēķinot pēc formumas iznāk, ka:
 (160 + 40) ÷ 40 = 200/4 tātad attiecība 5:1
kas nozīmē, ka galvenā gaisma ir par 5 f-robiem stiprāka par pildošo gaismu, kas savukārt nozīmē, ka viena sejas puse būs tumšāka, nekā otra. Atzīmējiet, ka nevis 5 reizes tumšāka, bet tieši par 5 diafragmas robiem tumšāka, kas nav viens un tas pats. Ar kino gaismām mērijumus ir veikt viegli, jo gaisma ir konstanta. Ar foto būtu grūtāk un tas viss prasītu daudz vairāk eksperimentēšanas ar ekspozīciju un zibspuldzes jaudu, jo nevar gūt precīzus fc mērijumus, taču tā ir teorija, kas attiecās arī uz praktisko pusi. Piemēram, ja prožektoru vietā lietojam vienkārši dažādas zibspuldzes jaudas, izmantojot to kā pildošo gaismas avotu. Pamēģiniet. Tas viss, protams, attiecās arī uz telpu, taču visinteresantāk tas izpaužas tieši uz cilvēku sejām, jeb portretos. Pamēģiniet kādu nostādīt portreta formā un pabildēt viņu izmantojot dažādas kontrasta attiecības tieši uz sejas. Uz vienas sejas puses var projicēt kautvai spilgtu galda lampu, paeksperimentēt ar gaismas attālumu no sejas. Tad ar normālo ārējo zibspuldzi piepildīt otru sejas pusi - vairāk un mazāk. Ja par spožu tomēr, var mēģināt gaismu vēl izkliedēt vai attālināt no sejas. Vai ko citu. Variantu ir daudz. Var spēlēties. Nezinu, uzliec sarkanu t-kreklu uz lampas, padarot vienu sejas pusi nedaudz sarkanīgu. Protams, digital post-production ir laba lieta un jebkādus krāsu, kontrasta un gaišuma efektus var diezgan viegli izveikt ar bilžu apstrādes aplikācijām, bet mēģināt to pašu izveikt dzīvē ar gaismu un krāsām ir daudz daudz grūtāk un tajā pat laikā interesantāk, kā arī tam vajag vairāk prasmi un labāku aci uz gaismu. Zini kā, kurš tad nemāk fotošopā pabakstīt pogas un opcijas. Kā saka, ja gribās iemācīties izprast foto tehniku, tad labāk turēties tālāk no automātiskā režīma. Bet tas nu tā.
Tas nerakstītais likums ir tāds, ka kino bildēs daudz labprātāk izmanto lielāku kontrasta attiecību. 5:1, 9:1 vai pat lielāku. Laikam jau tapēc, ka tā vienkārši izskatās smukāk un tā eksperimentējot var panākt visādus diezgan dramatiskus efektus it īpaši, kad cilvēki ir novietoti interesanti izgaismotās, krāsainās telpās un vidēs. Pieliekam vēl nedaudz dūmu un vispār no sajūsmas var nokrist. Tieši to mēs pēdējā darbnīcas dienā darijām - pagaidijām, kad visa skola bija aizgājusi mājup, sanesām vienā koridorī kādas 10 dažādu veidu lampas un vienu mega 2500W prožektoru, dažus ruļļus ar krāsainajiem papīriem, ko likt priekšā spuldzēm, dūmu mašīnu un video kameru. Rezultāts - melna mute, bet smaids pa visu seju. Man tikai jāielavās mūsu kosmiskajā aparātu telpā, kas atgādina kautkādu Pentagona pagrabu un jāieraksta video no Betas kautkādā man mājās saprotamā formātā un tad varēšu ar rezultātu arī padalīties. Mēģināšu arīdzan kādu foto sagādāt, kas ilustrē šo teoriju/forumulu.
Jā, bija mums darbnīcā arī dažas daiļā dzimuma pārstāves, bet lielākā daļa no viņām ātri vien saprata, ka tehniskās nianses ir jāatstāj fetišistu (tādu, kā es) ziņā un viņām ir vienkārši jāiet un jāorganizē lielākas lietas. Taču iepazinos ar dažiem animatoriem (3D, zīmētāji, plastilīna, u.c) un kafijas pauzes laikā aizgājām uz viņu mitekli (alu) un ievērtējām dažus work in progress darbus. Diezgan iespaidīgi. Pilnīgi sagribējās pašam to visu sākt mācīties.
Klausieties visi. Matemātiķi, teorētiķi, foto-entuziasti, mākslinieciskās pašdarbības fani un dari-visu-pats foto aksesuāru meistari. Man ir amats rokā. Pavadīju brīvdienās 3 garas dienas gaismošanas darbnīcā skolas studijā un galu galā iznācu ārā ar melnu muti un jaunām un vērtīgām zinībām, ar kurām tagad varu dalīties. Patiesībā kurss jau saucās Creative use of light, taču beigās tas [...]
Par spīti tam, ka Austrālijas banku piedāvātie pakalpojumi tomēr šķiet nedaudz mazāk advancēti, kā Latvijas banku piedāvātie, taču ir šeit viens pakalpojums, kas visu to pašrocīgi atsver. Ideja zem šī pakalpojuma ir tik laba, ka dažreiz liekas, ka labāku ideju izdomāt vienkārši nebūtu iespējams. No visām idejām, kas jebkad jebkur izdomātas, šī ir vislabākā, noderīgākā un elementārākā - liekot man raukt pieri un prātot kapēc gan es agrāk par to neiedomājos?! Visas labās idejas ir vienkāršas, vai ne?
Pirms jūs sitat sev ar plaukstu pa pieri (ar skaļu plīkš) momentāli nodomājot - jā, tas taču ir elementāri, kapēc neviens agrāk par to nebija iedomājies? es jūtu sevī nepieciešamību pasūdzēties par bankām Austrālijā. Man nezināmu iemeslu dēļ šeit visa banku sistēma ir daudz lēnāka nekā Latvijā. Tranzakciju vēsture internetbankā tiek atjaunota tikai pāris reizes nedēļā, kad vietējais Hanzanets to dara gandrīz vai reālā laikā. Nevar redzēt “iesaldētās” naudiņas. Es pētiju savu konta stāvokli (patiešām, stāvokli!) un nopriecājos, ka nemaz tik daudz naudas neesmu iztērējis un tad pēkšņi nākamajā reizē, bums konta stāvoklis ir radikāli mainījies uz leju, tā strauji un ar lielu lecienu un tikai dēļ šīs datu saņemšanas aizkavēšanās. 
Kas vēl kaitinošāk, šeit praktiski nav iespējams vienkārši tā ņemt un caur internetbanku pārskaitīt kautkādu summu uz kādu citas bankas kontu. Kapēc? Varbūt tapēc, ka nav kautkādas vienotas konta nummuru sistēmas. Es neesmu īsti pārliecināts. Ja tu vēlies kautko tādu darīt, tad tev ir jāaktivizē īpaši šim mērķim paredzēts pakalpojums un arī tad, banka ir īgna un saka, ka šāda naudas pārskaitīšana nav laba doma. Pietam, sistēma nav standartizēta un vienota. Katru reizi, kad tu gribi kautko pārskaitīt individuāli, tev ir jāraksta saņēmēja personas dati, konts, bankas filiāles nummurs (kas tas tāds), nosaukums, adrese un vēl simts dažādi nesaprotami dati. Latvijā (un Eiropā, acīmredzot) visa nepieciešamā informācija ir iekodēta turpat konta nummurā - 1234HABAxxxxx… un tā tālāk un sistēma pati parsē tos kontu nummurus un veic darbības. Šeit, laikam, tas tiek darīts kautkā savādāk.
Tad vēl katru reizi veikalā norēķinoties ar karti man ir jāizvēlas (spiežot pogu) vai es gribu maksāt no sava saving, cheque (wtf?) vai credit konta. Kapēc tik sarežģīti? Kāda ir starpība? Man ir konts, tur ir nauda un miers! Tā vietā lai apvienotu “manu naudu” ar “bankas naudu” vienā kontā, kā to dara Hanza un visi citi, šeit tev ir atsevišķi konti un tu vari izvēlēties, vari gribi maksāt no savas naudas vai no bankas naudas, kas nozīmē, ka tu pērc to lietu itkā “uz kredīta” un banka par to skaita procentiņus. Latvijā tādā ziņā daudz ērtāk, tev ir konts, tur ir nauda, kad savu naudu esi iztērējis, sāc tērēt bankas naudu. Jo kapēc gan lai es tērētu bankas naudu un maksātu procentus, ja man vēl visa alga nav iztērēta? Nekādas loģikas.
Tad vēl šeit lietas vēljoprojām tiek kārtotas ar čekiem, kas, ermm, vispār Latvijā nekad nav bijis aktuāli. Vismaz, cik es zinu. Es gribēju samaksāt par universitāti un tā vietā, lai vienkārši pārskaitītu naudu uz viņu kontu, iesaistot tur savu rēķina vai kvīts nummuru un tā tālāk, man nācās iet uz banku, izņemt čeku par tik-un-tik tūkstošiem, iet uz pasta nodaļu ar to čeku, atkal stāvēt rindā un tad gala beigās samaksāt, atdodot čeku kasierim. Arī algu te dažviet izmaksā čekos (nu gluži kā filmās). Tad tu ar to nesies uz banku (pirms tevi aplaupa) un nodod savu čeku bankā un pēc dažādiem dienām ieraugi kontā parādāmies naudu. Vot shēma. Nesaprotu. 
Pietiks par sliktajām lietām, tagad par labajām. Kā jau sākumā minēju, te ir viena vienkārši ģeniāla lieta, kas saucās Cash Out. Šis pakalpojums padara burtiski katru kases aparātu, kas pieslēgts maksājumu karšu terminālim par virtuālu bankomātu. Jo bankomāts jau būtībā tieši tas ir - kase ar termināli! Tad izmantojo šo pakalpojumu tu vari dabūt (lasi: izņemt) skaidro naudu no… jā, no jebkura veikala valstī. Protams, pieņemot, ka tas ir aprīkots ar vietējā Bankservisa termināli. Ģeniāli, ne? Tas notiek tā, tu ieej tipa Narvesenā vai jebkur citur, nopērc kolu un šokolādi un maksājot ar kartiņu pasaki, ka gribi izņemt skaidrā naudā 30 dolārus. Kasieris tad noņem tev no kartes naudiņu par nopirktajām lietām PLUS tos 30 dolārus, kurus viņš izņem no kases un tev iedod kopā ar tavu šokolādi. 
Vienkārši lieliska ideja. Trūkst makā skaidrās naudas? Izņem naudu maksājot par pusdienām turpat pie letes. Jocīgi sanāk, es ieeju supermārketā, sapērku sev ēdienu un izeju ārā ar vairāk naudu nekā man pirms tam bija makā. Protams, tikai ilūzija, taču tāpat jocīgi. Tas nudien ir tik ērti, ka es varu viņiem piedod visas pārējās nekrietnības.
Par spīti tam, ka Austrālijas banku piedāvātie pakalpojumi tomēr šķiet nedaudz mazāk advancēti, kā Latvijas banku piedāvātie, taču ir šeit viens pakalpojums, kas visu to pašrocīgi atsver. Ideja zem šī pakalpojuma ir tik laba, ka dažreiz liekas, ka labāku ideju izdomāt vienkārši nebūtu iespējams. No visām idejām, kas jebkad jebkur izdomātas, šī ir vislabākā, noderīgākā [...]
 Tie, kas manu žurnālu lasa jau ilgāku laiku zin, ka es esmu tāds īstens Apple frīks. Kopš pirmā ieraksta par Apple gandrīz jau 2 gadus atpakaļ daudz kas ir mainījies - es vairs tik daudz nevāros par to, cik Apple labs, cik Apple skaists un tā tālāk. Heh, es pat vairs necenšos nevienam ieskaidrot, ka vajag ņemt Maku, nesiekalojos, necenšos vairs arī paskaidrot kapēc Maki ir labāki pat ja kāds man jautā. Es vienkārši saku “ai, nu Maki ir vienkārši skaisti, sāpe kautko vairāk teikt un pamatot - lietojiet taču, ko jūs gribat un liekaties mierā.” Esmu tā, ka izdzīvojis visu lielo haipu un kļuvis par vienkāršu lojālu lietotāju. Raksti par makiem arī krietni retāk šeit parādās. Tas arī tādēļ, ka tagad ir citas, svarīgākas un aizraujošākas lietas, par ko rakstīt. Izņemot dienas, kad vienkārši nav par ko rakstīt, jo nekas nenāk prātā. Tādās dienās (kā šodien) es izdomāju, ka sen nekas, redz, nav par Apple rakstīts un tapēc kautko vajag. Izlēmu uzrakstīt par dažām jaunām, feinām aplikācijām un, kā tās man noder ikdienā.
Picturesque ir maza, jauka programmiņa, kas bildēm pieliek to ļoti moderno, stilīgo un trendīgo atspulga efektu, kuru tagad visi liek zem katras bildes savā lapā. Pavisam ātri un vienkārši ar drag and drop - var koriģēt garumu, caurspīdīgumu un citas lietas, kā arī pieķibināt klāt vēl visādus nevajadzīgus sīkumus kā ēnas, robežlīnijas, spīdīgumu, izmēru utt. Tas tiem, kas negrib katru reizi vērt vaļā smagsvarus, kā piemēram Photoshop, lai veiktu šādas mazas darbības ar šādām tādām mazām bildītēm. Tiesa, tie āksti prasa 20$ par šo, taču es, būdams augsti izglītots datoru lietās atklāju ģeniālu veidu, kā viņus apšmaukt - uztaisot bildi ar vajadzīgo atspulgu es, tā vietā lai saglabātu viņu, izmantoju ekrānšāviņa (screengrab) funkciju, pretējā gadījumā manas trial versijas programma katrai noglabātajai bildei pieliek dumju ūdenszīmi. 
 Xee. Te ir vieta lielai un asai diskusijai starp divu veidu cilvēkiem. Tiem, kas lieto (vai lietoja uz PC agrāk) InfranView vai ACDSee un tiem, kas lietoja parasto Windows Picture Viewer. Tātad starp tiem, kas lietoja kādu specializētu attēlu pārlūkošanas rīku un tiem, kas vienkārši nospieda uz bildes, lai to atvērtu un apskatītu. Es esmu pieredzējis neskaitāmus vardarbīgus incidentus tieši diskutējot par šo lietu. Xee tad nu ir tas, ko tie InfranView īdētāji grib uz Maka. Es viņu lietoju divu iemeslu dēļ - tas ir ātrāks par Preview un var braukt cauri visiem folderī esošajiem attēliem spiežot pogu. 
Handbrake ir aplikācija, kas ļauj ātri, viegli un kvalitatīvi iekopēt uz Maka savus un aizlienētus DVD pēcākai baudīšanai. Es to izmantoju diezgan bieži ar nomātiem DVD, kurus man vienkārši nav pietiekami laika uzreiz noskatīties. Handbrake ir viegli lietojams, atliek tikai ievietot disku… un spiest OK un tad kādas 45 minūtes pasērfot. Protams, ir iespēja koriģēt visu sākot no vēlamā faila izmēra un kodeka. Pats HandBrake visus savus failiņus taisa .mp4 konteinerī ar H.264 vai MPEG4 AVC kodeku, turklāt ar lielisku AAC multikanālu skaņu. Labums ir tāds, ka aplikācija automātiski nogriež nost visas menu un ekstras un uz maka noglabā tikai pašu filmu vienā vienīgā video failā. Jaunā versija ir aprīkota ar dažādām gatavām konfigurācijām dažādām ierīcēm, kā piemēram Playstation3, Apple TV, iPod, utt. Bet galvenā funkcija darbojas nevainojami, nav nepieciešams pat iedziļināties advancētos terminos un skaitļos.
ImageWell ir vēl viena ļoti maziņa un elementāra aplikācija zibenīgi ātram darbam ar bildītēm. Principā tikai divas funkcijas - atvērt bildi, samazināt to un ielādēt uz kāda FTP servera, kas visticamāk ir pieslēgts web servera dokumentu katalogam. Tas nozīmē, ka ja es gribu bildīti uzlikt uz sava mxz.lv, tad atliek aizvilkt man to uz ImageWell ikonu dokā, ierakstīt garākās malas izmēru, faila nosaukumu un nospiest “upload”. Čiks un bilde ir galā. Īsts laika taupītājs un bloggera draugs.
Synk Backup ir vienkāršs, bet funkcionāls rezerves kopiju veidošanas rīks. Elementārs dizains un uzbūve paredz, ka ir divas daļas - KO kopēt, KUR kopēt. Tas arī viss. Advancētākiem lietotājiem ir pieejama vēl trešā sadaļa - KAD, kas atļauj iepriekšējās KO un KUR darbības iestādīt tā, ka tās tiek veiktas regulāri. Pats personīgi esmu uzstādijis to tā, ka visi mani dokumenti un bildes tiek nokopēti uz iPod reizi divās nedēļās. Ar to arī tas beidzās. 
iSquint ir vēl viens video konvertēšanas rīks, tikai paredzēts speciāli XVID .avi failu transkodēšanai uz iPod draudzīgo 320×280 mazo izšķirtspēju un Quicktime H.264 kompresiju. Vienīgais no .avi failiem, ko es atļaujos skatīties uz mazā iPod ekrāna ir Southpark un Celebrity Deathmatch epizodes gaidot tramvaju vai pavadot ilgāku laiku skolas labierīcībās.
iVolume ir diezgan mistiska programma, kas *itkā* visām dziesmām iTunes kolekcijā uzstāda vienādu skaņas līmeni. Kapēc tas vajadzīgs? Tapēc, ka ir diezgan kaitinoši brīži, kad viena dziesma ir klusāka un otra ir skaļāka un kad tā sāk skanēt, ausis tiek šokētas ar augstu skaņas triecienu un ir nepieciešams pagriezt skaņu klusāk, tikai lai atkal grieztu to skaļāk pie nākamās dziesmas. Cik es saprotu, tad īsti 100% efektīva veida, kā to panākt šobrīd nav. Izlaidu visu savu mūziku caur iVolume, kautkas mainijās, kautkas palika tāpat klusāks un skaļāks. Go figure.
Tie, kas manu žurnālu lasa jau ilgāku laiku zin, ka es esmu tāds īstens Apple frīks. Kopš pirmā ieraksta par Apple gandrīz jau 2 gadus atpakaļ daudz kas ir mainījies - es vairs tik daudz nevāros par to, cik Apple labs, cik Apple skaists un tā tālāk. Heh, es pat vairs necenšos nevienam ieskaidrot, [...]
Spam 2.0 - termins, kas raksturo aizvien biežāk sastopamo situāciju, kad produkti vai pakalpojumi tiek viltīgi reklamēti populārākajos sociālajos tīklos un žurnālu kopienās.(kā piemēram MySpace). Vairāki tīkla pilsoņi grimst depresijā uzzinot, ka, piemēram, Nintendo Wii profilam iekš MySpace ir daudz vairāk “draugu”, nekā paša pilsoņa profilam.
Netizen - tīkla pilsonis. Aizgūts no angļu val. vārda citizen. Pilsētas-pilsonis un tīkla-pilsonis.
Smishing - cēlies no angļu val. vārda phishing - apzīmē situācijas, kad tiek izsūtas masveida SMS īsziņas ar saitēm uz apšaubāmiem resursiem, kas paredzēti dažāda veida privātas informācijas iegūšanai.
Photolurking - darbība, kas paredz svešu cilvēku fotogaleriju caurskatīšanu publiskajās foto glabāšanas un organizēšanas vietās (kā piemēram Flickr) tādejādi aplūkojot šo cilvēku ikdienu. Analogi analoģiska situācija būtu atrasties kāda sveša cilvēka dzīvoklī un pētīt fotogrāfijas viņa guļamistabā un/vai uz ledusskapja durvīm.
Frankenbuild - no dažādām Alfa un Beta versijām kopā salīmēta kādas aplikācijas vai operētājsistēmas strādājoša versija. Pirms Microsoft jaunās operētājsistēmas “Vista” iznākšanas tīklā regulāri uzpeldēja šādi te sastiķēti un atdzīvināti monstri.
Ekoseksuālis - kāds, kas sekojot modes kliedzienam ir kļuvis apsēsts ar “zaļajām” lietām un visu, kas saistās ar vides saglabāšanu, kaitīgo mateirālu pārstrādi, jocīgām taupīgajām elektriskajām spuldzēm, auto ar hibrīd-dzinējiem un tā tālāk. 
Online analītiķis - aizvien populārāks amats lielajās kompānijās. Tās nolīgst šādus te “analītiķus” lai tie vērotu, izpētītu un reģistrētu, ko “tauta” runā par kompānijas produktu vai pakalpojumu tīklā - blogos, sociālajos tīklos, ziņu portālos un tā tālāk. Šie cilvēki izmanto visu Internetu kā vienu milzīgu fokusa grupu.
Tas tā, izraustīts no žurnāla Wired pēdējiem 4 numuriem. Ja kāds nezin, kas ir Wired žurnāls, tad es paskaidroju - tas ir labākais drukātais izdevums uz Dieva zaļās zemes. Punkts. Katra mēneša labākā diena ir tā diena, kad es savā grāmaveikalā ieraugo jauno numuru un es neesmu izlaidis nevienu pēdējā pusotra gada laikā. 
Vairākas reizes esmu mēģinājis nodefinēt un uzrakstīt, kas tas ir par žurnālu, par ko tas ir un, kapēc man tas tik ļoti patīk. Katru reizi saprotu, ka neko sakarīgu pateikt nevaru, jo dažreiz lietas ir tik labas, ka tu nespēj atrast pareizos vārdus lai pietiekami taisnīgi tās aprakstītu nejūtoties, ka tomēr par maz laba esi pateicis. Gribēju atkal mēģināt, uzrakstīju kaudzi, izlasīju un visu izdzēsu. To vienkārši nevar izstāstīt, tapēc ejiet uz nopērciet vienu numuru. Nenožēlosiet.
PS. Biju vienu sestdienas vakaru nobraucis ar tramvaju lejā līdz St.Kilda Beach, kur ar vēl vienu klejotāju tautieti Jāni Kārkliņu satikāmies un iedzērām alu. Rezultātā tā staigājot izdevās vairākas feinas bildes - skatīt galeriju šeit.
Spam 2.0 - termins, kas raksturo aizvien biežāk sastopamo situāciju, kad produkti vai pakalpojumi tiek viltīgi reklamēti populārākajos sociālajos tīklos un žurnālu kopienās.(kā piemēram MySpace). Vairāki tīkla pilsoņi grimst depresijā uzzinot, ka, piemēram, Nintendo Wii profilam iekš MySpace ir daudz vairāk “draugu”, nekā paša pilsoņa profilam.
Netizen - tīkla pilsonis. Aizgūts no angļu val. vārda citizen. [...]
Es neatminos, vai jebkad esmu stāstijis par vienu no kaitinošākajiem pārdzīvojumiem visa mana izglītošanās posma garumā - par manu bakalaura darbu, un par to, kā tas tapa. Nebūt jau nav tā, ka mans bakalaura darbs ir pelnījis īpaši karalisku uzmanību, nē. Patiesībā jau es par viņu saņēmu pliku, bet godīgi pelnītu piecienieku (10 ballu skalā). Pats es būtu darbu vērtējis ar atzīmi 4, taču ņemot vērā laiku un apstākļus kādos es šo darbu rakstīju - par lieko balli sirdsapziņa mani nu galīgi nemoca un visa tā epopeja ir laba stāsta vērta. 
Vienmēr jau ir jauki stāstīt par kaut kādu traku piedzīvojumu, bīstamu situāciju vai citām baismīgām lietām, kuras esam pieredzējuši. Nedaudz savādi ir tas, ka esot šādās situācijās mēs nebūt neesam tik priecīgi un ar tādu humora izjūtu kā brīdi, kad sēžam krogā ar draugiem un notikumus atstāstam. “Kādas man bija torīt pohas, ārprāc, es domāju, ka nomiršu. Man bija jāiet vemt vismaz 6 reizes! Iedomājies, sešas. Tāds piedzīvojums!” izklausās protams jautri, taču tas noteikti nebija tas, ko mēs domājām tajā konkrētajā rītā un tad tas priekš mums nebija nekāds foršais piedzīvojums. Tas ir tāpat kā ar stāstiem par karu. Pēc kara šie stāsti visiem liekas forši. 
Es nedaudz jūtos itkā no mušas būtu uzpūtis ziloni tagad. Nekas tik grandiozs jau manā stāstā nav. Vienkārši katru reizi, kad es atminos, ka savu diplomdarbu rakstīju 2005.gada pavasarī, Pasaules Hokeja čempionāta laikā Insbrukā, Austrijā, man sejā viešas tāds narcisistisks smīniņš. Ne vien tajās 5 dienās bija nepieciešams izālēties ar visiem letiņiem sarkanajos kreklos pa burtiski okupētajiem krogiem, bet vajadzēja vēl arī nopietni strādāt, lai nodrošinātu pienācīgu fotoreportāžu (tad vēl priekš AFI) no D grupas (ja nemaldos) spēlēm. Gala beigās sanāca tā, ka es fotografēju arī paralēlās grupas spēles, jo preses akreditācija man bija uz visām spēlēm, kas notika Insbrukā. Tas savukārt nozīmēja 6-8 stundas ilgu darbošanos pa arēnu un strauju bizošanu no ledus uz preses centru, no kura es sūtiju bildes uz Latviju. 
Tā nu es cēlos katru rītu nedaudz agrāk un kādas 3-4 stundas pavadīju pie laptopa štancējot milzīgus klučus bezjēdzīga teksta. Tad pēcpusdienā uz arēnu, tur līdz vēlam vakaram un pēc tam uz mielastu krogā līdz vēlai naktij. Mana diena bija diezgan piepildīta, maigi izsakoties. Es saku bezjēdzīgus tekstus, tapēc, ka tie patiešām ir bezjēdzīgi. Ļaujiet man paskaidrot, kādēļ. 
Patiesība #1:
Apmēram 50% no gala atzīmes sastāda vienkārši korekta darba noformēšana un struktūra. Pareizie fonti, izmēri, atstarpes, maliņas, satura rādītājs, korekts literatūras saraksta un atsauču pielietojums. Izdari to pareizi un vismaz “ieskaitīts” jau ir garantēts. Nezinu arī nevienu gadījumu savu paziņu lokā, kad kāds būtu izgāzies darba aizstāvēšanā. Daži no darbiem, kuru aizstāvēšanu man bija lemts observēt, man likās absolūtas parodijas par akadēmisku darbu, it īpaši salīdzinot ar manējo, kas, manuprāt, jau pietiekami bīstami balansēja uz robežas starp izmieklu un kaut ko ļoti nenopietnu. Vispopulārākie klupšanas akmeņi šajos darbos ir lietas, kas saistās ar formālo struktūru.
Patiesība #2:
Ja tu esi pielaists pie darba aizstāvēšanas, praktiski jau garantēts, ka tiksi cauri. Tas tādēļ, ka augstskolai jau arī īpaši nepatīk, ja tu izgāzies savā pēdējā gadā, tādēļ tev ir bakalaura darba izstrādes vadītājs, kāds pasniedzējs, kas apmēram reizi mēnesī vai divos apskatās, ko tu esi sastrādājis, tādā veidā nodrošinot, ka tu nesagaidi darba aizstāvēšanas dienu ar alus pudeli rokā un tukšu Word dokumentu. Patiesībā jau visi termiņi, kas saistās ar bakalaura darbu ir izveidoti tā, lai dotu tev maksimāli daudz iespējas un atlaides. Parasti pēdīgā melnraksta nodošana ir vismaz 2 mēnešus pirms aizstāvēšanas, tad nu gadījumā, ja tu esi bakstījis čūsku visu gadu, tu vēl vari paspēt “saraut” šajos atlikušajos mēnešos. Bet es to neesmu tev teicis un pasniedzēji kategoriski apgalvos, ka tas nu gan ir “pavisam pēdējais termiņš”.
Patiesība #3:
Ņemot vērā faktus iekš patiesības #1, ir jāizveido pareiza darba struktūra un forma un tad jāķerās pie ļoti garlaicīgā un bieži vien kaitinošā darba - aizpildīt tukšās numurētās lapas ar pēc iespējas sarežģītākiem vienkāršu lietu un darbību aprakstiem, pēc iespējas biežāk iesaistot komplicētus terminus un, visideālākajā gadījumā, kādu sarežģītu citātu, uz kuru var formāli un skaisti “atsaukties”. Šis gan jau velk uz teicamnieku līmeni.
Es pat īsti vairs neatceros, par ko un kā rakstīju (tas acīmredzot liecina par to, cik tieši nozīmīgs man bija šis darbs), bet skaidri atceros, ka burtiski “aizpildīju” lapas ar visādām muļķībām. Mans projekts bija neliels tāds kā blogs, kur varēja smuki ievietot bildes, automātiski samazināt tās un aplikācija pati saķēra un noglabāja bildīšu EXIF datus datubāzē un pēc tam, erm, atgrieza pēc pieprasījuma. Vienam šis darbiņš tā kā bija par grūtu, it īpaši tādam kā es, kurš tajā laikā jau labu brīdi strādāja par fotožurnālistu. Tad nu man nācās ņemt kādu koda gabaliņu un ievietot to savā tukšajā lapā un zem tā uzrakstīt nelielu aprakstu, kas tur notiek un kapēc, kā arī kādas metodes un fukcijas tur tiek izmantotas. Tas ir apmēram kā lasīt kodu un tulkot to normālos teikumos. Papildus tam es ilgi lauzīju galvu mēģinot pēc iespējas sarežģītāk uzrakstīt vienkāršas lietas. Piemēram:
Teikums
“Es domāju, ka vajag izslēgt gaismu.”  varētu tikt pārveidots akadēmiskam darbam šādi:
“Autora privātais viedoklis, kas nav nekādā veidā saistīts ar šajā darbā veikto izpēti un tās rezultātu analīzi paredz elektriskās spuldzes deaktivizēšanu izmantojot uz augstākminētās mākslīgās gaismas radīšanas ierīces plastikāta korpusa atrodamo slēdzi, kura novietošana režīmā “0″ pārtrauc elektronu plūsmu un to rezultatīvo sadursmi ar atomiem uz kvēlspuldzes stīgas un tādejādi pakāpeniski atdzesējot šo materiālu liekot tam pārstāt izstarot gaismu.”
Nu, jūs sapratāt. Pat uz šī teikuma beigām es jau sāku kļūt nepacietīgs un nervozs, jo grūti bija atrast īstos vārdus un pašam tajos neapmaldīties. Bet fundamentālā ideja šeit taču ir skaidra. Bakalaura darba ietvaros tev ir jāņem apmēram 3-4 lapas ar kārtīgi labu saturu un katrs teikums jāpagarina vismaz 3-4 reizes, iegūstot kādas 35 lapas un kaut ko līdzīgu augstāk redzamajam. Protams, mans piemērs ir tīri fiktīvs un bez konteksta. Universālā patiesība ir tāda, ka pēc bakalaura darba aizstāvēšanas, it īpaši eksaktajās un inženiertehniskajās zinātnēs tu būsi spējīgs jebkuru visikdienišķāko lietu pasniegt kā zinātnisku pētijumu un tā radīt par sevi nopietna un izglītota cilvēka iespaidu. Vēlu jums veiksmi.
Viena lieta, ko es labi atceros ir mana studiju vadītāja un tā lieta, ko viņa man teica pēc-izlaiduma dzerstiņā Multiklubā, Valmierā. Viņa teica “Reini, tas piecinieks, ko tu dabuji šajā sfērā būs līdzvērtīgs desmitniekam tajā sfērā, kurā tu nonāksi nākotnē.” Un es atceros sevi domājam, ka tā taču ir sasodīta patiesība. 
Pēcvārds
Starpcitu, runājot par akadēmiskām lietām - beidzot uzzināju pirmās savas atzīmes. Tiesa gan, visai nebūtiskā priekšmetā - Artist in the World I, kas ir tāds kā starp-disciplinārs kurss, kur savācās mūzikas, gleznošanas, skulptūras, vizuālās mākslas, kino studenti un aktieri un grupveidā diskutē par pasauli, dzīvi, mākslu un tā tālāk. Šī kursa ietvaros man bija jāraksta viena neliela eseja un jāuztur “intelektuālais žurnāls” (hehe), kurā es dalos ar saviem iespaidiem un domām saistībā ar lekciju diskusijām. Lai nu kā, par žurnālu man atzīme ir 86 punkti, kas ir labākā atzīme visā kursā un grupā un par eseju 76 punkti (no 100), kas arī ir ļoti labi.
Par laimi tagad esmu profesionāla, tā teikt, amata skolā, kas daudz lielāku uzsvaru liek uz praktiskām nodarbībām un darbnīcām, šādas akadēmiskas esejas man šajā semestrī ir kopā tikai divas un tas mani ļoti priecē. Nost ar teoriju. Dodiet taču man instrumentus!!
Es neatminos, vai jebkad esmu stāstijis par vienu no kaitinošākajiem pārdzīvojumiem visa mana izglītošanās posma garumā - par manu bakalaura darbu, un par to, kā tas tapa. Nebūt jau nav tā, ka mans bakalaura darbs ir pelnījis īpaši karalisku uzmanību, nē. Patiesībā jau es par viņu saņēmu pliku, bet godīgi pelnītu piecienieku (10 ballu skalā). [...]
Garlaikots, es turpināju rakties cauri veciem Wired izdevumiem un to tīklā atrodamajām arhīvu kopijām un atlasīju vēl dažus interesantus 21.gadsimta žargonvārdus:
Kodak Drosme - no angļu val. kodak courage - ekstra drosmes, varonības vai pārgalvības doza, kura parasti izpaužās tad, kad persona apzinās, ka tiek filmēta vai fotografēta. Visbiežāk tieši kino industrijā sastopams termins, taču attiecas arī uz dažādiem ekstrēmākiem sporta veidiem. Visi mēs esam redzējuši tos trakos slēpotājus, kas lido lejā no klintīm.
BAN tīkls - no angļu val. Basement Area Network ir termins, kas apzīmē nelielu tīklu, kas savā starpā savieno vienā vai vairākās privātmājās (vai dzīvokļos) esošos datorus, lai sekmētu, erm, failu apmaiņas efektivitāti. Parasti šie tīkli ir pašu lietotāju (neprofesionāļu) ierīkoti un ietver ļoti primitīvu kabeļu instalāciju (piemēram, pārvilktus pāri pagalmam, ielai vai mājas fasādei). Tādus jau mēs visi pazīstam, vai ne? Pirmā lieta, kas nāk prātā, protams, ir kojas, taču es atminos garās Starcraft kauju naktis pie klasesbiedriem un draugiem, kuras arī darbojās uz pagrabveida instalācijām. Tas bija pēc tam, kad mēs bijām spiesti savienot datorus tīklā izmantojot paralēlo LPT1 printera portu, kas bija vēl ķēpīgāk.
Survival Chic - angļu val. mazāk populārs modes virziens, kas centrēts apkārt izdzīvošanas/ārkārtas ekipējuma staipīšanai sev līdzi. Daļēji atbilst arī fanātiskai apsēstībai ar militārām lietām - dažādu armijas apģērbu un ekipējuma valkāšanai - vestes, zābaki, jakas, gāzmaskas, kabatas baterijas, nazis, sērkociņi, utt.
Word of Mouse - no angļu val. termina Word of Mouth, kas simbolizē baumošanu un “runas”, kas klejo apkārt par kādu lietu vai personu. Pielāgots 21.gadsimta vajadzībām tas pārtop par Word of Mouse simbolizējot baumas un tenkas, kas visātrāk un visvairāk izplatās tieši tīklā.
Crapplet, no angļu val. applet attiecināms ir uz nelielām, šajā gadījumā tieši nelielām Java web aplikācijām, jeb skriptiem, kas bija ļoti populāri tīkla lapu elementi kādus 8 gadus atpakaļ. Problēma bija tur, ka šie appleti bieži vien bija absolūti disfunkcionāli un bezjēdzīgi, tādēļ tie tik eleganti nosaukti par crapplets.
Plug-and-play - palabojiet mani, ja es kļūdos. Oriģināli tas ir kaut kas, kam es nekādi nevaru izdomāt tulkojumu latviešu valodā, taču manuprāt, vēsturiski tas apzīmē tehnoloģiju standartu, kas tika izmantots un piemērots veidojot PC komplektējošās iekārtas (plates, mikroshēmas, utt), lai nodrošinātu to momentālu darbību, tiklīdz tā ir ievietota sistēmas galvenajā kopnē. 21.gadsimtā šis termins attiecas arī uz darbiniekiem, kam nevajag nekādu apmācību, lai sāktu veiksmīgi darboties savā amatā. Es esmu novērojis vēl dažus interesantus šī termina izmantošanas gadījumus - piemēram, tas alternatīvi var raksturot, ermm, zināmu stereotipu (vai uzvedību) zināmā sieviešu kategorijā.
Elvisa Gads - no angļu val. Elvis Year. Īsi un vienkārši - gads, kurā persona vai lieta sasniedz savas popularitātes absolūto kalngalu.
Uzupurēts serveris - no angļu val. Sacrificial Host - serveris, kas novietots ārpus kādas organizācijas iekšējā tīkla un/vai ugunsmūra, lai nodrošinātu kādu specifisku servisu, kas savādāk varētu apdraudēt kopējo iekšējā tīkla drošību.
Skudru ferma - no angļu val. Ant Farm - liels kinoteātris ar daudzām zālēm un lielām stikla fasādēm. Pazīstams arī kā multiplekss vai gigaplekss.
Tūristi, no angļu val. Tourist - kāds, kurš apmeklē apmācības vai lekcijas tikai tādēļ, lai uz kādu laiku aizmuktu no savas darbavietas un varbūt iegūtu kādu papildus brīvu dienu un/vai bezmaksas brokastis un pusdienas.
Geekosphere - tulkojums nav nepieciešams - telpa un priekšmeti tajā, kas atrodas apkārt kāda, ar datoriem ļoti apsēsta cilvēka, darbavietai. Agrāk, kad visiem vēl bija lielie, smagie un baltie CRT monitori, tie bieži vien tika izmantoti kā nelieli plaukti, jo uz tiem ērti varēja salikt visādus ķinķēziņus, modelīšus, figūriņas un, protams, aplīmēt to ar uzlīmēm, kartiņām un tādām lietām.
Garlaikots, es turpināju rakties cauri veciem Wired izdevumiem un to tīklā atrodamajām arhīvu kopijām un atlasīju vēl dažus interesantus 21.gadsimta žargonvārdus:
Kodak Drosme - no angļu val. kodak courage - ekstra drosmes, varonības vai pārgalvības doza, kura parasti izpaužās tad, kad persona apzinās, ka tiek filmēta vai fotografēta. Visbiežāk tieši kino industrijā sastopams termins, taču attiecas [...]
Īk. Gribu jaunu gadžetu. Gribu, gribu. Tā vienmēr - jo vairāk mēs kaut ko iemācamies, apgūstam vai pēkšņi labāk izprotam, jo vairāk tā lieta mūs sāk pārņemt. Tu tagad zini, kas ir labs un kapēc. Automātiski tev to lietu uzreiz vajag, jo tu zini, ka viņa ir laba un tu zini, kā viņu pareizi izmantot. Vajag. Mēs taču gribam, lai mums ir labas lietas, vai ne? Tas, ko tu iemācies - tevi izlutina. Sadārdzina visu.
Ar mani tas noticis ir vairākkārt. Pirms es stingri izlēmu, ka fotografēt ir ellīgi forši un, ka es to gribētu mācēt darīt labi - šis hobijs no manis nekādus resursus neprasīja. Loģiski. Tiklīdz es atklāju, ka man tas patiešām patīk - man uzreiz vajadzēja fotoaparātu. Tad nu man bija fotoaparāts. Nedārgs, bet es ar viņu bildēju visu un mācijos. Tad, kad sāku atkost visas funkcijas, iespējas, izpētīt visus sīkumus, saprast lietas - ko, kas dara un kapēc - es uzreiz sāku lūkoties jau uz dārgāka aparāta pusi. Sak, šis taču var TO un TO. Vai es būtu švakāks vīrs, ja man nebūtu TĀS un TĀS fīčas, tā cipariņa un pogas? Nezinu. Zinu, ka man vajag to aparātu, jo es zinu, kas viņam ir labāks! Tad es tiku līdz objektīviem un ticiet man, par tiem labāk ir vienkārši nezināt. Vienkārši aizmirstiet, ka tādi ir - ietaupīsiet sev laiku, naudu, dilemmu un frustrāciju. Tad es tiku izārstēts - tiku strādāt tā kā foto profesijā, tiku pie labākās tehnikas, kādu zināju un ar to arī mana apsēstība beidzās. Labi, ka tā. Kad mēs tiekam pie “paša labākā” - esam sasnieguši to maksimumu un tālāk stumties liekas bezjēdzīgi. 
Tad es vienu brīdi studēju lietas par datoriem. Bija labi, līdz es sāku saprast, kas ir labs un, kas nav labs. Atkal. Procesu modelēšanai, luksaforu loģiskajai programmēšanai un tīkliem ar to nav nekāda sakara - es vienkārši aktīvi lietoju… datoru(s). Diezgan regulāri savu datoru uzlaboju - gribās taču to jauno čipsetu, jauno procesoru. Ai, lai uzliktu jauno procesoru, jāmaina arī ir mātesplate. Ja reiz uzlikta jaunā plate, viņa taču atbalsta jauno un ātro disku interfeisu - tad jau no vecajiem diskiem jēga maza, vai ne? Pamazām es sāku iegrimt pavisam fetišistiskās niansēs - izmēģināju dažādus korpusus, barošanas blokus, procesora un sistēmas ventilatorus. Sāku veidot estētiskas vadu buķetes (ar savilcējiem) iekš sava sistēmas bloka. Biju pārliecināts, ka man vajag alumīnija apdares klusināto korpusu par 200 Ls… Tad es atradu Makintošu un sapratu, ka Maks ir visas tās lietas, ko es biju meklējis. Skaists dizainiski, kvalitatīvs, stabils, negarlaicīgs! Tad un tagad, es uzskatu, ka esmu ieguvis labāko, ko var un, kas vajadzīgs. Un arī ar šo fetišismu nu ir cauri. Tiesa, es gribēšu ik pa laiciņam iegūt jaunāko modeli. Šis esošais man jau ir vairāk kā gadu un nevienu brīdi neesmu to vēlējies nomainīt. Nu, varbūt tikai tad, kad iznāca mazais melnais MacBook, bet tas jau neskaitās.
Ir tāds viens brīdis, kad es ejot gulēt izslēdzu gaismu un attopos, ka apmēram 20 minūtes tumsā esmu prātojis, cik gan ellīgi labi būtu, ja man būtu tā lieta. Tad, kad notiek TAS, es zinu skaidri, ka esmu apsēsts pilnīgi un galīgi un, ka agrāk vai vēlāk man tā lieta būs. Fakts.
Šodien es iemācijos izjaukt un salikt ARRI 16SR2 16mm kinokameru. Es arī iemācijos melnā tumšā maisā ielikt un izņemt no kameras filmas konteinera (magazīna) filmas rulli un ievietot to metāla kannā. Es esmu lepns, jo neko daudz mācīties nevajadzēja - es itkā to visu jau zināju. Protams, es nezināju, jo nekad neko tādu nebiju darījis, bet man likās, ka to zinu, jo visas darbības man kaut kā veicās ātri, kvalitatīvi un no rokas. Man tas patīk. Es esmu pareizajā vietā.
Ak, gadžets, jā. Pavisam aizmirsu. Tā kā filmu kamerām (vismaz tām vecajām, kas ir mums) nav iebūvētu eksponometru - ir vajadzīgs kārtīgs ārējais gaismas mērītājs un ekspozīcijas kalkulators. Katram īstam kinematogrāfam tāds vienmēr ir pie jostas (vai rokas) un ir ļoti vajadzīgs. Katram fotogrāfam gan tas NAV vajadzīgs, taču es esmu redzējis dažus klaunus skraidam pa ielu ar dSLR un eksponometru. Itkā viņš kaut ko baigi daudz precīzāk nomērīs un uztaisīs labāku bildi, meh. Kapēc man to vajag? Jo es tagad zinu, kā gaismu mērīt un kā aprēķināt ekpspozīciju. Ir divu tipu eksponometri, respektīvi, tie mēra divu tipu gaismu - krītošo un atstarojošo. Pēc krītošās var eleganti noteikti kontrasta attiecību starp elementu, kas izgaismots no divām (vai vairāk) pusēm. Pēc atstarojošās var noteikt vajadzīgo ekspozīciju jau pareizi izgaismotam elementam. 
Es gribu to  Sekonic L-758Cine DIGITALMASTER. Mēra abus. Rēķina. Speciāli priekš kino. Parasts foto eksponometrs, ar atšķirību, ka kopējā vienādojumā iekļauj divus papildu mainīgos - kadru skaitu sekundē un slēdža atvērumu (grādos). Es tādu gribu. Maksā ellīgi dārgi, priekš tā, kas viņš ir.
Kas man šīs domas uzsita? Neilgi pēc lekcijas beigām, kuras laikā es darbojos ar 30 gadu vecu kinokameru ar vienu vienīgu pogu - on/off, devos sava velosipēda virzienā, nenojaušot neko ļaunu. Izbraucot uz ielas un pabraucot aptuveni 3 metrus, lēnām slīdot garām mūsu skolas stiklotajai priekštelpai, es ieraugu ko? Telpā rosās daudzi cilvēki ar štrumentiem un stāda augšā kameras. Tas ir viens liels Panavision tehnikas stends. Un kas stāv paša priekšā visam? Panavision Genesis. Pasaulē tikai dažas tādas ir! Šobrīd gan neskaidrošu, kas tas ir, jo tas aizņems vēl 5 paragrāfus un es neticu, ka kāds vispār līdz šai vietai ir izlasījis…
Īk. Gribu jaunu gadžetu. Gribu, gribu. Tā vienmēr - jo vairāk mēs kaut ko iemācamies, apgūstam vai pēkšņi labāk izprotam, jo vairāk tā lieta mūs sāk pārņemt. Tu tagad zini, kas ir labs un kapēc. Automātiski tev to lietu uzreiz vajag, jo tu zini, ka viņa ir laba un tu zini, kā viņu pareizi izmantot. [...]
Man ir padomā kāds grandiozs eksperiments. Eksperiments, kura pozitīvs iznākums apstulbinātu pasauli un tik radikāli mainītu cilvēces realitātes uztveri, ka atliktu vien dumji smaidīt, kratīt galvu un apšaubīt visus savus līdzšinējos priekštatus par dzīvi un tās jēgu tik tālu, ka vienīgais jautājums, ko mēs sev spētu uzdot jebkurā dotā mirklī ir - kas notiek? Labi, es jokojos. 
Patiesībā, man ir gan padomā viens eksperiments, kura iznākums varbūt varētu pierādīt vienu universālu patiesību, par kuru es agrāk jau esmu runājis un, kura daļēji jau man ir pierādijusi savu nozīmi pēdējo dažu gaidu laikā, taču… iespējams, visi iepriekšējie gadījumi varētu tikt klasificēti kā plika veiksme un/vai apstākļu sakritība. Šis eksperiments gan, ja man viss izdosies kā es vēlētos, stingri un neapgāžami pierādīs, ka nekas nav neaizsniedzams, pat vienam mazam un nenozīmīgam cilvēkam. Tas varētu pierādīt arī to, ka lai sasniegtu grandiozas lietas vajag tikai pietiekami lielu gribasspēku, motivāciju un uzņēmību. Par ko ellē es runāju?
Nesen atpakaļ uzzināju, ka šogad Austrālijā sāksies uzņemšana Spīlberga un T. Henksa producētās, ļoti grandiozi veiksmīgās kara TV-sērijas Band of Brothers turpinājumam - The Pacific War - 10 sērijas, kas atspoguļos ASV karadarbību Klusā Okeāna teritorijā 2.Pasaules kara laikā. Ja esat redzējuši iepriekšējās filmiņas, viss ir skaidrs. Ja neesat - silti iesaku atrast un noskatīties, jo Band of Brothers ir vienkārši lieliska lielbudžeta kara drāma, kas kvalitātes un grandiozuma ziņā nemaz daudz neatpaliek no, teiksim, Saving Private Ryan līmeņa. Plus, The Pacific War budžets ir 150 milj. ASV dolāru, kas ir lielākais budžets, kāds jebkad ir ticis atveltīts TV mini-sēriju veidošanai visas pasaules vēsturē. Tās producenti jau labu laiku atpakaļ tepat Melburnā atvēra kantori, kurš aktīvi plāno un komplektē visus nepieciešamos resursus, lai augustā varētu doties uz Austrālijas ziemeļaustrumu piekrastes tropiskajiem mežiem un pludmalēm un sāktu filmēšanu, kura, starpcitu, notiks gandrīz veselu gadu! Nopietns projekts!
Kad es par to uzzināju, nodomāju - “eh, nebūtu slikti tikt tur kaut kā par praktikantu, vot būtu labais,” un tad es par to aizmirsu un turpināju savas ikdienas gaitas. Zini kā, ko tad es, es jau neko. Es un Spīlberga projektā praktikants, haha, kā tad, davai, beidz muļķoties un ej izmazgā zeķes. Bet tad šodien es pēkšni sapratu, ka tieši tāda domāšana ir galvenais iemesls, kapēc neviens nekad netiek līdz tāda mēroga lietām - jo savā apziņā tu sevi noraksti pirms vispār esi painteresējies jeb pamēģinājis. Ko tad es, es jau neko. Es sapratu, ka tas galīgi nav pareizi un ir kaut kas jādara. Galu galā, es jau pats sev sen esmu pierādijis, ka viens vienkāršs e-pasts spēj darīt brīnumus. 
Tā es šodien eju un domāju - velns, cik galu galā neiespējami tas var būt? Nu nevar tas būt tik grūti. Pat ja tas ir grūti, pamēģināt nav grūti. Uzrakstīt e-pastu nav grūti. Uzrakstīt vēl vienu e-pastu - nav grūti. Ko es varu zaudēt? Tapēc es izlēmu veikt eksperimentu - sākot no šodienas es darīšu kaut ko, lai realizētu to - nokļūt praksē - The Pacific War filmēšanā tropu pilsētiņā Cairns, šī gada vasarā, kur noteikti pulcēsies ļoti svarīgi Austrālijas un ASV kino un TV cilvēki. Nemaz nerunājot par pašu Spīlbergu, kurš, kā baumo, pats režisēs dažas epizodes ar visu viņa DreamWorks SKG komandu komplektā. Es nespēju pat apvert, cik kolosāli tas būtu - gan kā reāla pieredze episka lielbudžeta filmēšanas laukumā, kur tu vari vērot īstus profesionāļus darbā, gan kā kontaktu (un labu kontaktu) veidošana un, iespējams, pat sevis pierādīšana, tam visam fonā dzīvojoties pa tropiskām pludmalēm. Sapnis! Ja tas izdotos, tas būtu tik vērtīgi, ka attaisnotu visas lielās naudas, kas šobrīd tiek investētas manā izglītībā šeit Austrālijā.
Kas man liek domāt, ka tas var izdoties? Nezinu. Zinu tikai to, ka ir jāmēģina, jo tādas lietas pašas pie tevis neatnāks un no gaisa nenokritīs. Ja es nemēģinātu, nekad neuzzinātu vai man var tā paveikties, vai nevar un tas mocītu manu sirdzapziņu ilgi un dikti. Tā teitk, sausumā peldēt iemācīties nevar. Tad nu es mēģināšu. Ja neizdosies - neizdosies. Vismaz centos. Tas ir tas eksperiments, par kuru rakstīju iepriekš. Ja izdosies, es būšu pierādijis, ka vienīgais ierobežojums man un tev ir motivācijas un gribasspēka trūkums. Ja tās lietas tev piemīt, viss ir iespējams, jeb kā reklāmā saka - impossible is nothing.
Šodien, 2007.gada 11.maijā es spēru pirmo soli un nosūtiju pirmo e-pastu, kurā izklāstiju savu situāciju un izteicu savu vēlmi praktizēties. Nedaudz par vēlu es apjēdzu to, bet nu, ko padarīsi? Ziņošu par eksperimenta progresu un rezultātiem. Novēliet man veiksmi :) un labu nedēļas nogali!
Man ir padomā kāds grandiozs eksperiments. Eksperiments, kura pozitīvs iznākums apstulbinātu pasauli un tik radikāli mainītu cilvēces realitātes uztveri, ka atliktu vien dumji smaidīt, kratīt galvu un apšaubīt visus savus līdzšinējos priekštatus par dzīvi un tās jēgu tik tālu, ka vienīgais jautājums, ko mēs sev spētu uzdot jebkurā dotā mirklī ir - kas notiek? Labi, [...]
Kāda man nezināma iemesla dēļ austrālieši nekad nav nojautuši, nedz dzirdējuši, ka viskijs ar ābolu sulu varētu būtu tīri laba kombinācija.
Tam gan nav būtiska sakara ar to, ko es vēlējos teikt. Man padomā bija maza kino recenzija. Nekad neesmu tā īsti rakstījis par kino, respektīvi, izteicis savu domu par kādu konkrētu kino gabalu. Tas tapēc, ka man pēc noklusējuma patīk viss kino. Izklausās muļķīgi, taču tā ir - man par to ir zināma entuziasma pilna profesionāla interese, līdz ar to - es pievēršu uzmanību visādām itkā nenozīmīgām lietām un, jo vairāk es skolā iemācos un apgūstu - jo vairāk lietas pamanu. Tas ir kolosāli, jo varu tagad atkārtoti skatīties daudzas redzētas filmas un ieraudzīt tur kaut ko jaunu - kaut ko, ko es tagad varu atpazīt un novērtēt. Pietam, es gandrīz katrā filmā spēju atrast kaut ko priekš sevis. Dažreiz viss kas ir nepieciešams ir viena efektīga aina vai scēna - es nekad iznākot no kinoteātra neteiktu “baigais sūds” - es drīzāk teiktu - “sižets mani galīgi neaizķēra, bet man ļoti patika dažas apšaudes, montāža tajā-vai-tajā vietā, tas viens otrā plāna personāžs. Kino ir ļoti spēcīga valoda kā vizuāls izteiksmes veids - kad tas mūs tā pa īstam “aizķer” - gandarījums ir vienreizējs. Un mani tā aizķer ļoti bieži. 

Kad es biju mazs, man bija vairāki Burago modelīši un paliela kolekcija ar G.I. Joe figūriņām, kas, starpcitu, tajā laikā bija vienkārši elitāras. Man bija arī pāris Transformers figūriņas (es biju sasodīti laimīgs bērns). Tad nu visbiežāk ar automobiļu modelīšiem es, kā jau puika būdams, izfantazēju, inscinēju un izspēlēju praktiski tikai pakaļdzīšanās un avārijas. G.I. Joe figūriņas bija kustināmas un regulējamas un tās bija vispiemērotākās cīņām, intensīvām apšaudēm un dažādām citām katastrofu imitācijām. Līdz ar videospēļu aktualizēšanos, pamazām apšaudes un pakaļdzīšanās migrēja uz TV ekrānu un tas visai lietai piedeva zināmu interaktivitāti. Tiku labprātīgi un konstanti pakļauts arī lielākajiem tā laika ASV megahītiem, jo VHS videomagnetafoni tad sāka nākt modē un šur tur jau varēja iznomāt kādu pagrīdes kopiju - visbiežāk divas filmas vienā 240 minūšu kasetē. Dailes Zigi atceros vēl šodien, tiesa, tagad viņš video nomas biznesu ir metis pie malas (vai varbūt tomēr ne?) un ķēries pie blūza.
Šodien man ir tāda sajūta, ka es tā īsti nemaz nepārtraucu to spēlēšanos un tās bērnišķīgās autiņu dauzīšanas un apšaudes fantāzijas tā īsti mani nepameta. Es joprojām spēlēju videospēles un jebkurā dotā dienā izvēlētos skatīties Die Hard simtpiecdesmito reizi labāk, nekā kaut kādu Godārdu vai Kasavetti - vai vēl trakāk Tarkovska Spoguli, kas izniekoja divas stundas no manas dzīves, kuras es nekad vairs neatgūšu, pietam no kinoteātra iznācu mēreni sabozies. Nu neinteresē mani, kā filmas autors cenšas iedziļināties savā zemapziņā parādot nejaušus momentus no savas bērnības. Kad es pats kautko taisīšu, es daudz labprātāk iztērēšu 200 dolārus, lai kaut ko uzspridzinātu nekā censtos izdomāt kādu sarežģītu problēmu. Es daudz labprātīgāk iztērēju 12 dolārus, lai noskatītos, kā kaut kas tiek spridzināts, nevis garu nekustīgu kadru, kurā “personāžs piedzīvo emocionālu transformāciju 10 minūtes sēžot uz akmens, tirinot kājas un skatoties tālumā”.
Sasodīts, es tā esmu aizklejojis no sava sākotnēji izvēlētā temata, ka tas pat vairs nav smieklīgi. Es tikai vēlējos uzrakstīt mazu rezenciju par svaigāko zombijfestu (esmu liels fans šim žanram) 28 Weeks Later, taču tagad redzu, ka to pietaupīšu nākajamam ierakstam. Man jau tā visi pārmet “palagu” drukāšanu.
Paralēli es gatavojos savas pirmās kino (16mm) īsfilmiņas uzņemšanai 24.maijā. Filmēju studijā, sižets pavisam elementārs (1 minūte kopā tikai). Manā rīcībā ir 5 komandas locekļi, 1 aktieris (profesionāls) un kaudze ar interesantiem rīkiem, kā piemēram sliedes, rati, statīvs un pat neliels krāns. Esmu gatavojies šim te niekam ļoti intensīvi - ja izdosies tā, ka pašam patīk, šis būs tas, kuru, varbūt, gribēšu kādam citam arī parādīt. Dažas dienas vēlāk esmu, tā teikt, galvenais operators trakā Indonēzieša īsfilmā, kur ir paredzēta gan slepkavība, gan auto avārija - tā kā darbiņš zivij ūdenī. 8.jūnijā, savukārt, kas iekrīt tieši manā dzimšanas dienā - lidoju uz Rīgu, lai pavadītu tur savu 4 nedēļu brīvlaiku starp semestriem. Būs labi!

Karateka uz Commodore64, 1984.
Kāda man nezināma iemesla dēļ austrālieši nekad nav nojautuši, nedz dzirdējuši, ka viskijs ar ābolu sulu varētu būtu tīri laba kombinācija.
Tam gan nav būtiska sakara ar to, ko es vēlējos teikt. Man padomā bija maza kino recenzija. Nekad neesmu tā īsti rakstījis par kino, respektīvi, izteicis savu domu par kādu konkrētu kino gabalu. Tas tapēc, [...]
Es gatavoju diezgan apjomīgu rakstu par to, kā top īsfilma. Nu tā - atbilstoši pasaules klases industrijas praksei, ar visām lietām. Apjomīgs raksts top un top palēnām, tapēc te kādu brīdi tāds neliels klusums ir. Pārskatīju arī pats savus nesenākos ierakstus un sāku domāt, ka varbūt kautko derētu pamainīt. Ieviest kādu jaunumu. Pirmkārt jau, raksti ir baigi gari. Nezinu, vai tā ir laba lieta, vai nav. Lielākā daļa par manu nākamo profesiju - kino. Mani tas, protams, interesē, bet man nav ne jausmas, cik daudziem bez manis tas liekas saistoši? Gribētu dzirdēt kādas atsauksmes, kreatīvu un prātīgu kritiku un galvenais - ieteikumus. Žurnāls pamazām tuvojas 2 gadu pastāvēšanas atzīmei un par spīti lēnām, bet stabili augošajam apmeklētāju skaitam, es ļoti labi saprotu, ka varētu darīt lietas labāk, rakstīt labāk, biežāk. Varbūt īsāk un konkrētāk. 
Tādēļ vēlos zināt - kādas tēmas vai lietas ir saistošas šodienas lasītājam? Protams, svešām tēmām klāt neķeršos (kautgan varu mēģināt) - varētu aktīvāk pieķerties un atgriezties nedaudz arī pie vecajām lietām - foto, Apple, gadžeti? Vai man kautkādu podkāstu uztaisīt, vai? Varbūt man arī mēģināt izskaidrot visiem, kas ir podkāsts? 
Darīsim tā - es padomāšu par to, kādu saturu turpmāk šeit likt, uz ko likt uzsvaru un tā. Ja jums ir kāda ideja, vai varbūt visus patiesībā kaitina - nu cik tad var par to kino un Austrāliju muldēt? - droši sakiet to un jebkādus citus ieteikumus par to, ko jūs šeit gribētu redzēt un lasīt. Tikmēr es daru un organizēju pēdējās lietas un vietas savas pirmās 16mm kino īsfilmiņas radīšanai - fimēšana ir šo ceturtdien, 24.maijā un es esmu nedaudz uztraucies. Pēc tam visu piektdienu esmu iekš telecine un tad pie skaņas sinhronizēšanas aparāta. Brīvdienās pabeigšu rakstu par īsfilmu un, cerams, beidzot varēšu tā nopietnāk piesēsties pie sava XBOX un PS3 - visādas lietas iekavētas ir ar visiem tiem skolas darbiem.
Tikmēr vēl agressor ir uzrakstījis kvalitatīvu rakstu par jaunās paaudzes konsolēm iekš mūsu… erm, tādā kā hibernācijā (jeb letarģiskajā miegā) esošā revolucionārā videospēļu bloga. Tā tik turpināt.
Es gatavoju diezgan apjomīgu rakstu par to, kā top īsfilma. Nu tā - atbilstoši pasaules klases industrijas praksei, ar visām lietām. Apjomīgs raksts top un top palēnām, tapēc te kādu brīdi tāds neliels klusums ir. Pārskatīju arī pats savus nesenākos ierakstus un sāku domāt, ka varbūt kautko derētu pamainīt. Ieviest kādu jaunumu. Pirmkārt jau, raksti [...]
Pēdējās dažas nedēļas esmu pavadījis aktīvi plānojot un organizējot savas pirmās 16mm kino īsfilmiņas filmēšanu, kas, starpcitu, ir jau tūlīt - ceturtdien, 24.maijā. Mans secinājums - tas ir grūti. Grūti tapēc, ka viss jādara pašam. Tev nav ne producenta, ne menedžera, kas ar kaut ko varētu palīdzēt, vai kaut ko izdarīt tavā vietā. Tiesa, filmiņa vienkārša un nekādu milzu budžetu un organizēšanu neprasa, taču tomēr - ja tev pašam ir jābrauc apkārt pa pilsētu (šeit attālumi ir nozīmīgi lieli) un jāmeklē katrs sīkums, katra detaļa, katrs priekšmets - ātri vien nogursti. Tādās reizēs, sastopoties ar kādu problēmu momentāli ieslēdzas tā saucamais “nekas-nav-labi režīms”, kad tu domā ai nu kapēc vispār es visu šito daru, nekas labs tur nesanāks. Lai jums rastos kaut aptuvens priekštats par to, tieši cik sarežģīta, laikietiplīga un resursus prasoša ir mazas filmiņas producēšana un režisēšana (pēc pasaules standartiem) - varbūt būs interesanti ielūkoties tādā kā shematiskā un hronoloģiskā procesu aprakstā - kā top 1 minūti gara īsfilma. Šis ir pirmais raksts 4 rakstu sērijā par šo tēmu. Nākamie būs attiecīgi par plānošanu, pašu filmēšanu, kā arī pēcapstrādes un sagatavošanas procesiem. Tātad: 
1. IDEJA un STĀSTS
Ideja. Viss sākas ar ideju. Ideja ir pamatā visam. Bez idejas nav nekā. Ideja ir absolūti viss. Idejas ir zem visa - zem jebkura teikuma, jebkuras domas un darbības. Ideja, no kā rodas īsāks vai garāks stāstiņš. Ideja var būt jebkas un bieži vien idejas rodās redzot vienu vienīgu skatu, ainu, vai priekšmetu. Ideja var būt bezgalīgi sarežģīta vai līdz trulumam vienkārša. No idejas rodās stāsts. Cilvēki ir stāstītāji pēc dabas - visi bez izņēmuma. Katru reizi, kad mēs kaut ko atstāstam draugam vai kolēģim krogā vai sēžot pirtī - mēs stāstam stāstu, kurš visbiežāk ir izdaiļots, lai radītu dramatisku iespaidu vai iegūtu pareizo emocionālo toni vai noskaņu. Tas ir kaut kas, ko mēs visi daram neapzināti.
To sakot, skaidrs ir viens - ideja ir pats pats pats svarīgākais posms visā garajā iztrādes procesā un pirms ķeršanās pie jebkā cita ir jābūt 100% skaidram, par ko stāsts būs, kas tur notiks, kas būs interesants un, ko es ar to galu galā būšu pateicis. Ja tā ir laba, filmiņa būs interesanta pat tad, ja viss cits tehniski noies absolūti šķībi un greizi.  Ja ideja ir slikta - daudz neko tur padarīt nevar. Kamēr ideja tiek prātā apstrādāta, papildināta un loģiski saorganizēta, prātā tiek automātiski vizualizēta pati filmiņa no pirmā kadra līdz pēdējam. Es nezinu, kā citiem, bet kad es iedomājos situāciju, piemēram, onkulis paslīdz uz ielas, es uzreiz sev acu priekšā redzu bildes, kurās ir gan tēls, gan vide, gan kustība, kā rezultātā es to sekundes laikā salieku kopā un tas man prātā veido īsu dažu sekunžu klipu. Ideja tiek uzrakstīta brīvā neformālā veidā, kā īss stāstiņš.
Kad ideja un stāsts zem tās ir pietiekami nobriedis - to var sākt mēģināt uzrakstīt scenārija formā, iekļaujot precīzus ainu, darbību, situāciju aprakstus ar dialogu. Ja ideja prātā ir uzglabājusies pietiekami dzidri, t.i. prātā ir pati filmiņa, tad paralēli scenārija rakstīšanai var veidot arī nelielu, nezinu, kā to lai dēvē - shot list - tātad kadru sarakstu. Piemēram, lai parādītu, ka vīrs ir izsalcis, pietiktu ar divām lietām - vīra sejas tuvplānu ar sašķobītu seju un acīm, kas skatās uz leju, UN pilnīgi statisku bildi ar karbonādi šķīvī. Tādas divas elementāras lietas diezgan skaidri vajadzīgo informāciju pārraida skatītājam. Tajā pat laikā, to pašu domu var prezentēt ar vienu garāku vidēja plāna kadru, kurā ir redzamas tās pašas darbības tikai ar abiem objektiem kadrā vienlaicīgi. Tad kā izvēlēties? Acīmredzot, izvēle tiek balstīta uz to, kurš variants “galvā” izskatās labāk. Tādu sarakstu var veidot vienlaicīgi ar scenāriju, izplūstot detaļās par katru ainu cik vien iespējams. Tāpat, kā jebkuram akadēmiskam darbam, scenārijam ir jāatbilst zināmiem industrijas standartiem - fonts, izmērs, atstarpes, maliņas, struktūra - viss tas ir stingri jāievēro. 
Storyboards - kadru skices vai kadru plāni, kuri vizuāli aptuveni attēlo vēlamo darbību kadrā un kadra kompozīciju. Šīs skices parasti ir tikai tādēļ, lai radītu aptuvenu nojausmu par to, ko autors ir domājis, rakstot scenāriju vai kadru sarakstu. Tas palīdz domāt pašam autoram, un tas palīdz citiem cilvēkiem vieglāk uztver autora domu, ideju un vīziju. Kadru skices var būt ļoti detalizētas un akurātas un var būt ar parastiem kociņcilvēkiem, taču rezultāts ir tāds kā neliels komikss, kuru apskatot ir daudz skaidrāka izpratne par ideju un stāstu. Šie parasti tiek zīmēti, kad scenārijs ir gatavs, taču arī ne vienmēr. Daži cilvēki, arī es tai skaitā, biežāk atrod idejas bildēs un būvē stāstus ap šīm bildēm vai vīzijām. Daži cilvēki ir izdomājuši kādu interesantu ainu vai situāciju, bet īsti nezin, kā no tās izveidot loģisku stāstu un tādēļ vispirms zīmē skices un pēc tam, vadoties pēc tām, domā sižetu un raksta scenāriju. Protams, obligāti. 
Man visi šie dokumenti bija jāiesniedz jau labu laiku atpakaļ, pretējā gadījumā es nemaz netiktu pie filmēšanas - tik stingri šeit tas ir. Labi, ka es esmu ļoti kārtīgs un organizēts indivīds - viss ir izdarīts un gatavs filmēšanai ceturtdien - tik vien atlicis, kā trešdien vakarā studijā ienest viltoto sienu un izkrāsot to. Pat esejas un darbus, kam termiņš ir tikai 1.jūnijā esmu jau sen uzrakstījis un nodevis (tas man ir kaut kas jauns). Tas viss tikai tādēļ, ka gribu, lai tas vienreiz ir galā un, lai pēc filmēšanas un pēcapstrādes varu mierīgi un bez stresa nodoties atpūtai, nevis vēl uztraukties par kaut kādu eseju par Hitčkoku (labi, ka man netika kaut kāds Godārds, es laikam padarītu sev galu).
Tad nu ceturtdien beidzot 1.semestris ir veiksmīgi noslēdzies. Nu, neskaitot pāris kursabiedru filmiņas, kurās es esmu komandā kā skaņas ierakstītājs, 1.asistents un operators. Starpcitu, ļoti lūkojos pildīt skaņas ierakstītāja pienākumus - beidzot varēšu likt uz galvas ausis, kārt uz pleca lielo DAT rakstīkli un turēt rokā (lasi: uz kāta) dievīgi labos Sennheiser 416 un 816-sērijas mikrofonus. Papildus tam, jūnija sākumā esmu operators trakajam Singapūrietim, kas sevi uzskata par īstu nogatavojušos Aronofski un tic, ka uzreiz pēc skolas tiks pie pilnmetrāžas projekta. Kā tad, jā. Man katru dienu gribās viņam pieiet, uzlikt roku uz pleca un pateikt, “draugs, pēc skolas pabeigšanas tu brauksi atpakaļ uz Singapūru un vismaz gadu būsi vietējā kanāla 45 montāžas režisora 2.asistents.” 
Fakts ir tāds, ka iekš YouTube savus mazos radījumus es, diemžēl, likt nevarēšu - skolai pieder daļa autortiesību uz maniem darbiem un pareizi vien ir. Taču pirms braukšanas uz Latviju es noteikti ielavīšos mūsu slepenajā istabā un pārdzīšu savu svaigāko klipiņu uz DVD un pēcāk nokopēšu uz datora, lai varētu kaut kur uzmest un parādīt brīvlaikā. Pa kluso.
Pievienoju arī dažus attēlus no nesenajām kinematogrāfijas lekcijām & darbnīcām. Jāsaka, ka bija aizraujoši. Es pat brīvprātīgi piedāvājos darīt riskanto un atbildīgo darbu - ielādēt un izlādēt lentas rulli no kameras kārtridža (!) - nav joka lieta, ņemot vērā, ka tas ir jādara pilnīgi melnajā istabā vai tumšajā melnajā maisā, kur var iebāzt tikai rokas. Lieki piebilst - veicu šo uzdevumu divreiz un abas reizes veiksmīgi. Būtu ļoti priecīgs, ja kāds no maniem kursabiedriem jēgtu kautko no bildēšanas, tad varbūt arī man būtu kāda garšīga bilde, kur es ņemos ap kameru vai gaismām. PS. Tomēr vienu atradu. Es gan tur pretīgā profilā ar lielu seju un galīgi neass, bet labāk tas, nekā nekas.
Pēdējās dažas nedēļas esmu pavadījis aktīvi plānojot un organizējot savas pirmās 16mm kino īsfilmiņas filmēšanu, kas, starpcitu, ir jau tūlīt - ceturtdien, 24.maijā. Mans secinājums - tas ir grūti. Grūti tapēc, ka viss jādara pašam. Tev nav ne producenta, ne menedžera, kas ar kaut ko varētu palīdzēt, vai kaut ko izdarīt tavā vietā. Tiesa, filmiņa [...]
2. PLĀNOŠANA
Pirms-izstrādes plānošanas stadija, kura ietver četras galvenās darbības - lokāciju (filmēšanas vietu un telpu) meklēšanu, kastingu (aktieru meklēšanu un atlasi), komandas jeb personāla atlasi un vervēšanu un visbeidzot - budžeta (jeb tā pirmā uzmetuma) sastādīšanu. Šīs te lietas mani šobrīd absolūti tracina un, cerams, nākotnē, tās varēšu uzvelt kādam citam - piemēram, producentam. Taču, students būdams daru visu pats, jo tā ir paredzēts - kaut kas taču arī ir jāiemācās. Kino studentam esot tev ir jāmāk “nokāpt uz zemes” ar savām idejām un ambīcijām. Nu nekad es nedabūšu tās lokācijas, kas man patiešām patīk, pietam man ir ļoti ierobežoti resursi. Protams, es gribētu filmēt uz debeskrāpja jumta, zem tilta, piebāztā vilcienu stacijā, gribētu skaistus un gludus lidojošus fly-by pilsētas kadrus naktī, es gribētu filmēt uz centrālās pilsētas ielas, bet jāsaprot ir, ka tas tīri vienkārši nav iespējams šajā brīdī, jo viss maksā naudu un naudas mums nav. 
Budžets. Budžeta plānošana ir grūta, kaitinoša, nogurdinoša un pacietības mēra pārbaudīšana, un es negribu to darīt nekad. Vēl kaitinošāku šo lietu padara fakts, ka budžeta mums tīri vienkārši nav. Jebkurš ikdienišķs, ar filmēšanu saistīts izdevums - transportēšana, ēdināšana, kostīmi, aktieri, butaforijas, tehniskais personāls ir reāls izdevums un skola neko no tā nenodrošina, tādēļ 99% no gadījumiem ir jāmēģina kaut kas “sarunāt” - izdīkt kaut kas par brīvu, vai ar lielu atlaidi, sarunāt kādu “na haļavu” pastrādāt vai izpalīdzēt un mūsdienās nekas nav par brīvu. Pat par lokācijām bieži vien ir jāmaksā. Gribu filmēt vienā foršā bārā. Baigi labi. Kapēc lai bārs tiktu slēgts uz pusi dienas tikai tādēļ, ka man, redziet, patīk tur dizains, iekārtojums un liekas, ka tā varētu būt laba vieta kādas ainas filmēšanai? Protams, maksā tikai. Gribi labu aktieri no aģentūras? Maksā. Gribi profesionālus gaismotājus, elektriķus, stumdītājus? Maksā. Saku jums, šis periods filmiņas izstrādē ir viena vienīga sāpe tikai tapēc, ka ir tik daudzas lietas, kas jāņem vērā, kaut vai izvēloties vietu - cik tur ir vietas, kur ir elektrība (un vai vispār ir), kā tur piebraukt, kur izkrauties? Cik tas maksās? Kādi ir riski, vai kādam viss tas varētu traucēt vai nepatikt? Vai būs jāsaskaņo ar Domi un Policiju, jānorobežo braucamā daļa? Vai visu varēs paspēt? Miljons loģistikas problēmu. Tagad skaidri zinu, ja man būtu iespēja (par ko šaubos) ar to vairs nekad nesaskarties kino radīšanas etapā, es būtu pavisam laimīgs.
Kad tu esi ticis galā ar to plānošanas, aktieru un personāla meklēšanas, dīkšanas un budžetēšanas figņu, jāķeras ir pie īstās loģistikas - procesa, kas strauji iznīcina tavas smadzeņu šūnas. Šūnas, kas neatjaunojās. Jāgādā un jāpērk butaforijas. Jātiekas ar aktieriem, lai pārrunātu un izmēģinātu (lasīt) scenāriju un sāktu kaut cik iejusties lomā. Ar aktieriem ir jātiekas vismaz divreiz pirms filmēšanas. Jādomā par kostīmiem un grimu. Kas tos gādās, kas plānos, kas pirks? Jātiekas ir ar personālu (it īpaši režisora 1.asistentu) un jāpārrunā viss iepriekšminētais. Jāplāno laiki, vietas, ēdināšana, transports. Ir jātiekas ar kinematogrāfu jeb galveno operatoru, jāameklē piemērotas un interesantas filmēšanas vietas, jāizanalizē to piemērotība un tehniskās lietas - kur, ko un kā varēs novietot, kur vajadzēs gaismas un kādas? Kinematogrāfs (labs) bieži vien apskata kadru skices jau labu laiku pirms plānošanas sākuma un aktīvi darbojas kopā ar režisoru meklējot vietas un lietas, kas būs kadrā. Tad vēl ir jāizveido personāla saraksti un precīzi jādefinē katras iesaistītās personas darba uzdevumi, jāplāno viņu laiks - kad viņi ierodās, kas viņus ved, ko viņi dara un cik ilgi kurā vietā? 
Šajā brīdī, kad aktieriem vajadzētu būt atrastiem, komandai nokomplektētai un vietām atrastām, aktuālas kļūst visas tehniskās lietas, jo ir zināms, kur un kad varēs filmēt, kā tur izskatās un, kas būs vajadzīgs. Kopā ar kinematogrāfu tiek izstrādāts gaismošanas plāns, kā arī sagatavots tiek saraksts ar nepieciešamo tehniku un aksesuāriem - atkal ņemot vērā budžetu - ko var atļauties, ko nevar. Kas ir pieejams, kas nav. Cik no tās aparatūras vajadzēs izīrēt? Kam varētu dabūt atlaidi, ko varētu “izkaukt” par brīvu? Vai nevar izlīdzēties ar kaut ko, kas jau ir pieejams uz vietas? Kino (it īpaši skolā) radīšanas pamatā ir kompromiss, to es tagad saprotu ļoti labi. Vienmēr jābalansē starp to, ko tu esi izdomājis sev prātā un to, ko reāli var izdarīt ar pieejamajiem resursiem. Varbūt mums bārā ir tikai 2 stundas laika, kas nozīmē, ka nekādas sliedes tur uzstādīt mēs nepaspēsim, kaut man ļoti gribētos. Elle, varbūt mēs tā vien paspēsim tur izkraut un uzstādīt aparatūru un, pirms mēs sākam to novākt un iekraut atpakaļ transportā - pašai filmēšanai laiks atliks pavisam maz, nozīmējot, ka varam atļauties labi ja vienu vai divus piegājienus ainai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nevar atļauties kaut ko salaist dēlī, vai arī ja tomēr kaut kas TIEK salaists dēlī - jāsamierinās un jākustās tālāk.
Vēl viena lieta, par ko jādomā bieži un, kas jāizstādā paralēli visam jau kopš lokāciju meklēšanas ir riska analīze - aptuveni 15 lapu garš dokuments, kurš ir jāaizpilda un jāiesniedz producentam vai vadībai likuma paredzētajā kārtībā un, kurā līdz vemšanai detalizēti ir jāapraksta katra aina, vieta un darbība un jānovērtē, kādi varētu būt riski (kāds pakrīt aiz vadiem) un jānorāda preventīvās darbības, kas to varētu novērst. Rezultātā tiek izkalkulēts tāds riska koeficents un, ja tas pārsniedz zināmu skaitli, producents nosūta to drošības rekomendāciju komisijai, kas norāda, tieši kurā vietā, ainā vai darbībā ir nepieciešams viens vai vairāki uzraugi -  vai nu policija, vai ugunsdzēsēji, vai kvalificēti kaskadieri, drošības uzraugi, utt. Tas nozīmē, ka ja es gribu filmēt uz ielas, ir absolūti garantēts, ka man vajadzēs norobežot ielu, kas nozīmē saskaņošanu ar policiju (un naudiņu), atļauju no domes, drošības uzraugu, drošības ekipējumu visai komandai (zaļas vestes) un vēl visādas lietas - tas ir noteikts likumā un citādi to nav iespējams darīt. Var, protams, uzfilmēt tāpat, bet to materiālu es nedrīkstēšu izmantot nevienā skolas darbā.
Kad tas viss ir izdarīts, atlicis ir nokārtot pēdējās formalitātes - likt aktieriem parakstīt kontraktu par šī satura potenciālu publiskošanu un/vai izplatīšanu, jāsastāda tā saucamais call sheet - mazs dokuments, kuru izsniedz visam personālam neilgi pirms pirmās filmēšanas dienas un, kurā ir aprakstīts precīzi viss dienas plāns - kur un kam cikos ir jāierodas, kad ir pusdienas un tā tālāk. 
Ja es esmu ticis līdz šim momentam un vēl neesmu padarījis sev galu - ir ļoti laba iespēja, ka projekts patiešām izdosies. Laba plānošana un organizācija ir 2/3 no visas filmiņas. Tad pienāk Tā Diena, kad ir jāfilmē un tieši šajā dienā atklājas tieši cik laba (vai cik slikta) ir bijusi plānošana. Ja plānošana švaka - neviens nezinās, kas viņam jādara, kur jābūt, kad jābūt, lietas aizkavēsies, kaut kas nenotiks, kā paredzēts, kaut kas nestrādās, jo kāds kaut ko būs aizmirsis un tā tālāk - vienvārdsakot būs viena vienīga jezga. Bet par to nākamajā raksta daļā nākamnedēļ.
2. PLĀNOŠANA
Pirms-izstrādes plānošanas stadija, kura ietver četras galvenās darbības - lokāciju (filmēšanas vietu un telpu) meklēšanu, kastingu (aktieru meklēšanu un atlasi), komandas jeb personāla atlasi un vervēšanu un visbeidzot - budžeta (jeb tā pirmā uzmetuma) sastādīšanu. Šīs te lietas mani šobrīd absolūti tracina un, cerams, nākotnē, tās varēšu uzvelt kādam citam - piemēram, producentam. Taču, [...]
Ja ir kaut kas šajā pasaulē, kas man vārda tiešā nozīmē - traucē dzīvot, tad es tūlīt pat un bez lieka ievada varu teikt - tie ir odi. Es neciešu odus. Pat vairāk kā neciešu - nevaru tos izturēt. Es uzskatu, ka tieši odi ir vainojami pie visām lielākajām pasaules nelaimēm, sociālajām problēmām un kariem. Savāda korelācija, teiks Vitauts, kurš statistikā dabūja labi pelnītu deviņnieku. Nemaz nav tik savāda, ja par to padomā - visu nekrietno izdarību pašā pamatā taču ir cilvēks un viņa emocionālās problēmas. Kas tad vēl, ja ne odi, padara jau tā garīgi vārgos un uz robežas esošos cilvēkus vēl dusmīgākus, nervozākus un netolerantākus?¹ Odi! Itkā cilvēcei nepietiktu ar netīrām porām, alus vēderiem, veļas gludināšanu, zilajiem ekrāniem un bankas konta bilanci, kuru ieraugot pārņem milzīga vēlēšanās iemest bankomātam ar kotleti. Nē, vēl vajag odus - visbezjēdzīgāko dzīvo radību uz pasaules, kuras vienīgā jēga un mērķis ir kaitināt un sagādāt cilvēkiem neērtības. Atšķirībā no daudziem citiem tikpat kaitinošiem insektiem, kuru “kodiena” funkcija ir paredzēta tikai pašaizsardzībai, odi ir bioloģiski radīti tikai un vienīgi plikai beznosacījumu ofensīvai. Es neesmu speciālists, bet sīkāk izpētot dažu Latvijā atrodamus sugu paraugu mirstīgās atliekas (uz savas rokas vai kājas), esmu secinājis, ka oda ķermeņa uzbūve pierāda šī insekta eksistences jēgu - garais kožamais snuķis, kas bieži vien ir lielāks par pašu odu un, tādejādi, pilda vienīgo un svarīgāko funkciju - kost, kost un kost bez apstājas. 
Mani personīgi tracina ne tikai odi, bet visi lidojošie un dūcošie insekti, kuru dabā ir līst virsū cilvēkiem un/vai kost. Es gan neesmu īsti pārliecināts par vārda tracina atbilstību tai sajūtai, kas mani pārņem brīdī, kad es nakts tumsā izdzirdu netālu no savas galvas spalgu sīcošu čīkstēšanu. Atjautīgs lasītājs jau uzminēs, ka tādos brīžos man nekas cits neatliek, kā kāpt ārā no gultas, ieslēgt gaismu un mēģināt mazo nelieti pamanīt kaut kur gaismas avotu tuvumā. Protams, es nevaru aiziet atpakaļ gulēt, kamēr nelietis nav notverts un attiecīgi sodīts. Šī gan nav vienīgā taktika - populāra metode odu sodīšanai ir “klasiskās lamatas”. Šī darbība paredz to, ko instinktīvi māk gandrīz jebkura dzīva radība uz pasaules - izlikties par guļošu. Brīdi, kad ods, neko nenojaušot ir piezemējies uz vaiga, pieres vai auss mēs ar ātru rokas kustību (rokai jābūt sagatavotai ērtā sākuma pozīcijā) KLAKTS un sev pa seju, aptuveni tajā vietā, no kuras nāca sīcošā skaņa. Protams, pieredzējuši odu sitēji ieteiks nogaidīt dažas sekundes pēc tam, kad ods piezemējas. Pārliecinājies par savu drošību tas sāks gatavot savu snuķi duršanai un zaudēs modrību. Tikai tad sist. Es tikai zinu, ka esmu bieži vien vasarā pavadījis vismaz 40 minūtes mēģinot notvert nelietīgo sīcēju, pat tad, ja tas ir tikai viens pats. Protams, tiklīdz tu to notver un triumfējoši laimīgs iemeties atpakaļ gultā, uzradīsies vēl viens - iepriekšējā nelaiķa kolēģis - viņa wingman, kas turpinās iesākto kaitināšanas misiju ar tik pat lielu atdevi. 
Tā tas var turpināties līdz pat rītam. Rezultāts - es esmu neizgulējies. Ja es esmu neizgulējies, esmu kašķīgs, noguris un nespēju radoši domāt un pilnvērtīgi darboties. Tā turpinot loģisko vispārināšanu, atgriežos pie sākotnējā apgalvojuma - odi traucē man dzīvot un noteikti ne tikai man, bet vēl dažiem miljardiem cilvēku visā pasaulē.
Labi, ka ir izdomāti visādi viltīgi elektriski pretodu līdzekļi. Man pašam tādi kopā ir trīs un vienu no tiem ņemu sev līdzi visur, kur jāpaliek pa nakti. Tie darbojas pārsteidzoši labi. Pirms gulētiešanas pat var istabu izvēdināt (kas parasti nav laba ideja) un vēlāk iespraust kontaktā to aparātu ar “tableti”. Pēc stundas vairs neviena oda tur nebūs.
Ir vēl briesmīgāki insekti par odiem. Piemēram - irši, kas ir mans lielākais bieds. Ja es naktī aiz sava loga ieraudzītu mazu, baltu un sastingušu japāņu meitenītes seju ar sarkanām acīm - es nobītos mazāk nekā, ja (pasargdies) istabā ielidotu irsis vai pat lapsene. Tādā gadījumā es šo telpu pamestu īpaši nepūloties atvērt durvis pienācīgi savā izejas trajektorijā. Es noteikti neatgrieztos telpā vēl labu laiku pēc tam, kad briesmonis ir nogalēts. Saruna būtu aptuveni šāda:
- Vai tu viņu nositi?
- Jā.
- Vai tu esi pārliecināts?
- Jā, taču.
- Nopietni, tu nemelo?
- Nu, es viņam iesitu diezgan stipri ar tavu čību, viņš nokrita un nekustējās.
- Vai tu neredzēji tur vēl kādu citu? Varbūt tur bija vēl viens.
- Meh.

Taču, ja šāds scenārijs ir noticis, tad es lūdzu, lai mani pārvieto uz citu istabu, jo iepriekšējā es diezvai spēšu labi gulēt, jebkad atkal. Pats šos briesmoņus vairs nemēģinu nosist (izņemot lapsenes logu rūtīs), kopš gadījuma, kad “netrāpiju” un krietni sadusmoju jau tā pēc dabas dusmiīgo irsi, kurš tad, vēloties man atriebties par mēģinājumu, lika man bļaujot skriet pār pļavu un ielekt dīķī.
Nobeigumā vēlos darīt zināmu, ka vietā, kur es dzīvoju Melburnā - odu nav. Vispār. Visu 4 mēnešu laikā, kopš es šeit esmu - neesmu redzējis vai dzirdējis pat ne vienu pašu odu. To skaidroju ar lielo sausumu, kas šeit valda. Tie mēsli parasti uzturās tur, kur ir mitrs gaiss, tuvu saldūdeņiem vai nav pārāk vējains. Šis fakts manī izraisa grandiozu sajūsmu - es varu gulēt ar atvērtu logu. Tiesa, mani traucē viens cits elements - nakts tramvajs, taču tas nav salīdzināms ar odu izraisīto frustrāciju. Esmu bijis arī citās Melburnas daļās un arī tur neesmu manījis odus, pat naktī. Līdz ar to paziņoju, ka Melburna ir brīva no odiem un drošībā!² Šī vien iemesla dēļ es šeit varu un gribu dzīvot. Ne tapēc, ka šeit ir absolūti miermīlīgi toleranta, draudzīga un multikulturāla dažādu reliģiju, rašu, pārliecību, izcelsmju un minoritāšu sabiedrība, nē. Tapēc, ka te nav odu.
—
¹ Tieši dēļ odiem, kas katru gadu ap šo laiku mostas un sāk aktivizēties, mūsu tautiešu nervu sistēmas šajā periodā konstanti atrodas “uz robežas” - mans ieteikums būtu pārvietot Rīgas Praidu uz Novembri - nebūtu odu, kas naktīs kož, visiem būtu vienalga, kas notiek kautkur pilsētā un neviens nedusmotos un nejustu aicinājumu iet un ālēties taisnības, tikumības un reliģijas vārdā.
² Paradoksāli, taču žurnāla autors šobrīd uzturas Austrālijā - kontinentā, kurā ir sastopamas un visplašāk izplatītas pasaulē visbriesmīgāko un indīgāko insektu, kukaiņu, rāpuļu un ūdens dzīvnieku sugas.
Ja ir kaut kas šajā pasaulē, kas man vārda tiešā nozīmē - traucē dzīvot, tad es tūlīt pat un bez lieka ievada varu teikt - tie ir odi. Es neciešu odus. Pat vairāk kā neciešu - nevaru tos izturēt. Es uzskatu, ka tieši odi ir vainojami pie visām lielākajām pasaules nelaimēm, sociālajām problēmām un kariem. [...]
Filmēšanas diena (8 vērtīgas atziņas)
1. Visi grib būt režisori.
Jebkuras kinoskolas skumjā patiesība, kas turpina būt patiesa arī pēc kinoskolas. Diemžēl 98% cilvēku, ar kuriem tu jebkad kopā strādāsi, visas savas karjeras laikā sapņos kļūt par režisoriem. Kurš gan plāno savā patreizējā amatā pavadīt visu atlikušo mūžu? Cilvēki sāk strādāt par asistentiem, lai kādu dienu kāptu augstāk un kļūtu par vadītājiem. Arī kino neviens pēc brīvas gribas nav asistents. Asistents viņš ir tikai tāpēc, ka vēl nemāk būt kaut kas vairāk - bet acīmredzot ir ceļā uz to. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka visi asistenti ar ļaunu aci uz tevi skatīsies, visticamāk - domājot par to, kāpēc tu esi režisors šobrīd un es esmu tikai asistents vai melnstrādnieks. Pasargdies - pieļausi kādu kļūdu, rādīs ar pirkstu un teiks “re, re!”. Laimīgā kārtā tas netraucē viņiem labi darīt savu darbu. Traucē tikai apziņa, ka visi apkārt esošie iekšēji gaida un grib redzēt tevi izgāžamies.
2. Ja vien tu nemaksā savam personālam - neviens tā īsti nemaz negrib tur atrasties.
Ar studentu projektiem tā ir - neviens samaksu negaida, tādēļ arī attieksme bieži vien ir “cenai atbilstoša” - es tev izpalīdzu (bez maksas) un ja man kaut kas nepatīk, es aizeju. Citiem studentiem, kas piedalās tavā projektā arī ir savi projekti, kas jānoved līdz galam, tāpēc tie bieži daudz laika pavada “pētot” gaismas un aparatūru, lai tiktu skaidrībā un zinātu, ko ar tiem viņi darīs un kā izmantos…  savos projektos. Viena mana kolēģa projektā bija aktrise, kas pati, kā izrādās, apmeklēja vienu no mūsu skolas īsajām programmām - divas stundas pavadīja taujājot, ko dara eksponometrs, kā tiek ierakstīta skaņa. Nav jau nekas nosodāms. Studentu īsfilmiņu filmēšanu grūtāku padara arī fakts, ka par brīvu komandā var dabūt vienīgi citus studentus no citām skolām, kas paši meklē iespēju gūt nelielu pieredzi - vai nu turot mikrofona kātu vai menedžējot vadus, tādēļ bieži vien brīdī, kad tu izsaucies “slate in!” - neviens īsti nesaprot, ko darīt.
3. Ja tev liekas, ka darbība priekšā kamerai ir sūdīga, tā visticamāk arī ir.
Vērtīgu atziņu guvu no nesenās gaismošanas darbnīcas. Pasniedzējs teica, ka attēls parasti ir smuks tad, kad tā priekšā ir smukas lietas, ko fotografēt. Viņš gan to vairāk domāja par filmēšanas lokācijām un telpām - ja tev ir interesanta vieta, kur ir labi skati un ainavas - jebkura bilde būs pievilcīga. Turpretī, ja tev ir tukša istaba ar plikām, baltām sienām - tad pat vislabākais kinematogrāfs neko tur neizdarīs. Es reizēm stāvu blakus kamerai, bet, redzot virzienu, kurā tā tiek tēmēta, un objektus tās priekšā, es jau uzreiz varu pateikt, ka nekas interesants tur neiznāks.
4. Operators un gaismotāji (dažreiz vienā personā) var pavadīt 2 stundas uzstādot vienu vienīgu un vienkāršu, īsu scēnu.
Tā ir taisnība. Liela daļa no kino komandas to nespēj saprast. Dažreiz arī pats kinematogrāfs nespēj saprast, kāpēc tā ir. Es pats nesen šo lomu pildīju sava kursabiedra īsfilmas filmēšanā (man ļoti gāja pie sirds šis amats) un tagad saprotu, ka laika izjūta pazūd, līdz tu sāc “spēlēties” ar gaismu kadrā. It īpaši filmas kadrā, kura korektu izgaismojumu (ekspozīciju) tu neredzēsi līdz jau būs par vēlu - tikai pēc filmas attīstīšanas un digitalizēšanas. Es gribu pamēģināt to lampu, citu lampu, izkliedētu gaismu, asu gaismu. Gribu novietot aktieri savādāk. Tiklīdz darbība kadrā paliek sarežģītāka - vajag vēl vairāk laika, lai visu pareizi izgaismotu, uzstādītu un nomērītu. Tad notiek tāds nieks, kā aktieru uznākšana laukumā, kas nozīmē, ka viss mans iepriekšējais plāns tiek aizmests nafig, jo aktieriem reizēm ir pašiem sava ideja par to, kā notiks darbība. Man atkal ir jāpārkārto viss uzstādītais, atkal viss jānomēra un jāizmēģina. Tam visam fonā man blakus stāv nemierīgs režisora asistents un traucē man strādāt ik pa 15 sekundēm atgādinot man, ka “laika vairs nav”. Tad, kad viss ir gatavs beidzot un uzstādīts pa otram lāgam, režisors izdomā, ka šis aktieris stāvēs citur. Atkal viss mans plāns tiek izmests un atkal man ir jāpārkonfigurē gaismu iestādījums. Un tā atkal un atkal.
5. Laika vienmēr ir par maz.
It īpaši studentu projektos, kad ir ne vien laika ierobežojums, bet arī ierobežots daudzums filmas daudzums (10 minūtes filmas jeb 400 pēdu rullis, mūsu gadījumā). Bet tas mani nesatrauc, jo tieši tā var iemācīties būt ātram, operatīvam, efektīvam, kā arī iemācīties labi izplānot un samenedžēt lietas pirms pašas filmēšanas dienas. Ja kinematogrāfs pirms filmēšanas nav redzējis filmēšanas vietu vai telpu - viņš nezina, kādas gaismas vajadzēs un kur tās jāliek. Brīdī, kad viņš nokļūs tajā vietā - viņš sāks domāt, ko vajag, cik vajag un kāpēc vajag. Daži no maniem kursabiedriem-ģēnijiem pat nepapūlējās iedot savam operatoram kaut kādu aprakstu par to, cik daudz un kādas ainas ir plānotas. Daži neuzskata par vajadzīgu satikties ar saviem aktieriem pirms filmēšanas kādam mēģinājumam vai pārrunām. Saprotams, ka tādā situācijā ļoti daudz vērtīgā laika filmēšanas dienā tiks iztērēts stundām diskutējot par to, kā vajag lietas darīt, un visi skraidīs apkārt kā vistas bez galvām. Tieši tāpēc es tikos ar savu režisoru jau nedēļu pirms filmēšanas, lai pārrunātu visu no A-Z, katru individuālo kadru. Uzzināju režisora vēlmes, apskatīju vietu - jau pirms filmēšanas izlēmu, ko un kur novietošu un kā tam vajadzētu izskatīties. Es būšu sasodīti labs kinematogrāfs.
6. Baterijas no iepriekšējā darba būs uzlādētas tikai pa pusei vai nelādētas nemaz.
Gandrīz vienmēr iemesls visām neražām ir baterijas. Jebkurā industrijā, kur tiek izmantota aparatūra, kas tiek barota no baterijām vai akumulatoriem, ir simtiem gadījumu, kad viss apstājas tikai tādēļ, ka kāds ir aizmirsis uzlādēt bateriju. Es savā laikā esmu aizgājis uz preses konferenci un attapies, ka fotoaparāts ir tukšs, respektīvi, bateriju esmu aizmirsis mājās uz lādētāja. Tādas lietas notiek, un pat vistalantīgākais speciālists no tām nav pasargāts. Kļūdās taču visi. Taču viskaitinošākā situācija rodas tad, kad aparatūra tiek dalīta un to izmanto vairāki cilvēki pēc kārtas. Zelta likums, vienmēr un visur - ja tu aizņemies no kāda auto, fotoaparātu, kameru vai jebko - atdodot to vienmēr pārliecinies, ka tas ir uzpildīts, uzlādēts un tieši tādā kondīcijā, kādā tas tika tev iedots. Ja tu to nedari - tu nerēķinies ar cilvēkiem, kas to lietu lietos pēc tevis. Labi, ja vads nebūs smuki sarullēts, bet iemests tāpat kastē - nekas traks nebūs, es vienkārši nolamāšos pie sevis klusi un vadu atpiņķerēšu, taču, ja kāds nebūs uzlādējis bateriju pēc tās lietošanas un man filmēšanas laikā (un tā visbiežāk ir svarīgākā vieta) apstāsies kamera - priecīgs es nebūšu.
7. Korekta pienākumu deleģēšana ir kaitinoša, bet svarīga.
Lai kā es gribētu, es nedrīkstu režisora asistentu aizsūtīt pēc kafijas un sviestmaizēm, vai vislabāk - mājās. Es gan vēl neesmu izdomājis, kāpēc tieši es tā nedrīkstu darīt. Varbūt tas tāpēc, ka pagaidām esmu tikai redzējis sūdīgus režisora asistentus, kas neko nedara un tikai traucē citiem. Tas ir viss, kas man šajā sakarā sakāms.
8. Labs (paēdis) kameras asistents ir zelta vērts.
Labs asistents ir tāds, kuram nekas nav jāsaka, bet kurš pats visu saprot un izdara, pirms tu esi paspējis nodot instrukcijas. Labs asistents klusi un nemanīti seko kinematogrāfam un režisoram. Kad režisors pēkšņi apstājās, paskatās caur pirkstiem un iztiepjot roku uz leju paziņo, ka šis kadrs jāfilmē no zemāka leņķa apmēram “šādā augstumā”, asistents neviena neaicināts paķer no savas jostas mērlenti, līmlenti un mārkeri un 3 sekunžu laikā nomēra nepieciešamo augstumu, piestiķē pie sienas mazu krāsainu līmlentes gabaliņu un pieregulē statīvu, un atkārtoti izmēra attālumu starp objektīvu un filmējamo objektu, tā visa laikā zibenīgi pierakstot kaut ko savā blociņā. Brīdī, kad kinematogrāfs ir izrunājies, piekritis režisoram un pagriežas, lai palūgtu asistentam pārvietot kameru un piefiksēt jauno augstumu - viņš saprot, ka tas jau ir izdarīts. Diemžēl studentu projektos parasti 1) asistents ir aizgājis pēc kafijas un bulciņas, 2) atgriežoties viņš neko nav dzirdējis un nezin, 3) viņš nesaprot, ko no viņa grib un 4) jautā kāpēc ir jāpārvieto kamera, jo tā taču jau ir labā vietā.
Filmēšanas diena (8 vērtīgas atziņas)
1. Visi grib būt režisori.
Jebkuras kinoskolas skumjā patiesība, kas turpina būt patiesa arī pēc kinoskolas. Diemžēl 98% cilvēku, ar kuriem tu jebkad kopā strādāsi, visas savas karjeras laikā sapņos kļūt par režisoriem. Kurš gan plāno savā patreizējā amatā pavadīt visu atlikušo mūžu? Cilvēki sāk strādāt par asistentiem, lai kādu dienu kāptu augstāk un kļūtu par vadītājiem. Arī kino neviens pēc brīvas gribas nav asistents. Asistents viņš ir tikai tāpēc, ka vēl nemāk būt kaut kas vairāk - bet acīmredzot ir ceļā uz to. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka visi asistenti ar ļaunu aci uz tevi skatīsies, visticamāk - domājot par to, kāpēc tu esi režisors šobrīd un es esmu tikai asistents vai melnstrādnieks. Pasargdies - pieļausi kādu kļūdu, rādīs ar pirkstu un teiks “re, re!”. Laimīgā kārtā tas netraucē viņiem labi darīt savu darbu. Traucē tikai apziņa, ka visi apkārt esošie iekšēji gaida un grib redzēt tevi izgāžamies.
2. Ja vien tu nemaksā savam personālam - neviens tā īsti nemaz negrib tur atrasties.
Ar studentu projektiem tā ir - neviens samaksu negaida, tādēļ arī attieksme bieži vien ir “cenai atbilstoša” - es tev izpalīdzu (bez maksas) un ja man kaut kas nepatīk, es aizeju. Citiem studentiem, kas piedalās tavā projektā arī ir savi projekti, kas jānoved līdz galam, tāpēc tie bieži daudz laika pavada “pētot” gaismas un aparatūru, lai tiktu skaidrībā un zinātu, ko ar tiem viņi darīs un kā izmantos…  savos projektos. Viena mana kolēģa projektā bija aktrise, kas pati, kā izrādās, apmeklēja vienu no mūsu skolas īsajām programmām - divas stundas pavadīja taujājot, ko dara eksponometrs, kā tiek ierakstīta skaņa. Nav jau nekas nosodāms. Studentu īsfilmiņu filmēšanu grūtāku padara arī fakts, ka par brīvu komandā var dabūt vienīgi citus studentus no citām skolām, kas paši meklē iespēju gūt nelielu pieredzi - vai nu turot mikrofona kātu vai menedžējot vadus, tādēļ bieži vien brīdī, kad tu izsaucies “slate in!” - neviens īsti nesaprot, ko darīt.
3. Ja tev liekas, ka darbība priekšā kamerai ir sūdīga, tā visticamāk arī ir.
Vērtīgu atziņu guvu no nesenās gaismošanas darbnīcas. Pasniedzējs teica, ka attēls parasti ir smuks tad, kad tā priekšā ir smukas lietas, ko fotografēt. Viņš gan to vairāk domāja par filmēšanas lokācijām un telpām - ja tev ir interesanta vieta, kur ir labi skati un ainavas - jebkura bilde būs pievilcīga. Turpretī, ja tev ir tukša istaba ar plikām, baltām sienām - tad pat vislabākais kinematogrāfs neko tur neizdarīs. Es reizēm stāvu blakus kamerai, bet, redzot virzienu, kurā tā tiek tēmēta, un objektus tās priekšā, es jau uzreiz varu pateikt, ka nekas interesants tur neiznāks.
4. Operators un gaismotāji (dažreiz vienā personā) var pavadīt 2 stundas uzstādot vienu vienīgu un vienkāršu, īsu scēnu.
Tā ir taisnība. Liela daļa no kino komandas to nespēj saprast. Dažreiz arī pats kinematogrāfs nespēj saprast, kāpēc tā ir. Es pats nesen šo lomu pildīju sava kursabiedra īsfilmas filmēšanā (man ļoti gāja pie sirds šis amats) un tagad saprotu, ka laika izjūta pazūd, līdz tu sāc “spēlēties” ar gaismu kadrā. It īpaši filmas kadrā, kura korektu izgaismojumu (ekspozīciju) tu neredzēsi līdz jau būs par vēlu - tikai pēc filmas attīstīšanas un digitalizēšanas. Es gribu pamēģināt to lampu, citu lampu, izkliedētu gaismu, asu gaismu. Gribu novietot aktieri savādāk. Tiklīdz darbība kadrā paliek sarežģītāka - vajag vēl vairāk laika, lai visu pareizi izgaismotu, uzstādītu un nomērītu. Tad notiek tāds nieks, kā aktieru uznākšana laukumā, kas nozīmē, ka viss mans iepriekšējais plāns tiek aizmests nafig, jo aktieriem reizēm ir pašiem sava ideja par to, kā notiks darbība. Man atkal ir jāpārkārto viss uzstādītais, atkal viss jānomēra un jāizmēģina. Tam visam fonā man blakus stāv nemierīgs režisora asistents un traucē man strādāt ik pa 15 sekundēm atgādinot man, ka “laika vairs nav”. Tad, kad viss ir gatavs beidzot un uzstādīts pa otram lāgam, režisors izdomā, ka šis aktieris stāvēs citur. Atkal viss mans plāns tiek izmests un atkal man ir jāpārkonfigurē gaismu iestādījums. Un tā atkal un atkal.
5. Laika vienmēr ir par maz.
It īpaši studentu projektos, kad ir ne vien laika ierobežojums, bet arī ierobežots daudzums filmas daudzums (10 minūtes filmas jeb 400 pēdu rullis, mūsu gadījumā). Bet tas mani nesatrauc, jo tieši tā var iemācīties būt ātram, operatīvam, efektīvam, kā arī iemācīties labi izplānot un samenedžēt lietas pirms pašas filmēšanas dienas. Ja kinematogrāfs pirms filmēšanas nav redzējis filmēšanas vietu vai telpu - viņš nezina, kādas gaismas vajadzēs un kur tās jāliek. Brīdī, kad viņš nokļūs tajā vietā - viņš sāks domāt, ko vajag, cik vajag un kāpēc vajag. Daži no maniem kursabiedriem-ģēnijiem pat nepapūlējās iedot savam operatoram kaut kādu aprakstu par to, cik daudz un kādas ainas ir plānotas. Daži neuzskata par vajadzīgu satikties ar saviem aktieriem pirms filmēšanas kādam mēģinājumam vai pārrunām. Saprotams, ka tādā situācijā ļoti daudz vērtīgā laika filmēšanas dienā tiks iztērēts stundām diskutējot par to, kā vajag lietas darīt, un visi skraidīs apkārt kā vistas bez galvām. Tieši tāpēc es tikos ar savu režisoru jau nedēļu pirms filmēšanas, lai pārrunātu visu no A-Z, katru individuālo kadru. Uzzināju režisora vēlmes, apskatīju vietu - jau pirms filmēšanas izlēmu, ko un kur novietošu un kā tam vajadzētu izskatīties. Es būšu sasodīti labs kinematogrāfs.
6. Baterijas no iepriekšējā darba būs uzlādētas tikai pa pusei vai nelādētas nemaz.
Gandrīz vienmēr iemesls visām neražām ir baterijas. Jebkurā industrijā, kur tiek izmantota aparatūra, kas tiek barota no baterijām vai akumulatoriem, ir simtiem gadījumu, kad viss apstājas tikai tādēļ, ka kāds ir aizmirsis uzlādēt bateriju. Es savā laikā esmu aizgājis uz preses konferenci un attapies, ka fotoaparāts ir tukšs, respektīvi, bateriju esmu aizmirsis mājās uz lādētāja. Tādas lietas notiek, un pat vistalantīgākais speciālists no tām nav pasargāts. Kļūdās taču visi. Taču viskaitinošākā situācija rodas tad, kad aparatūra tiek dalīta un to izmanto vairāki cilvēki pēc kārtas. Zelta likums, vienmēr un visur - ja tu aizņemies no kāda auto, fotoaparātu, kameru vai jebko - atdodot to vienmēr pārliecinies, ka tas ir uzpildīts, uzlādēts un tieši tādā kondīcijā, kādā tas tika tev iedots. Ja tu to nedari - tu nerēķinies ar cilvēkiem, kas to lietu lietos pēc tevis. Labi, ja vads nebūs smuki sarullēts, bet iemests tāpat kastē - nekas traks nebūs, es vienkārši nolamāšos pie sevis klusi un vadu atpiņķerēšu, taču, ja kāds nebūs uzlādējis bateriju pēc tās lietošanas un man filmēšanas laikā (un tā visbiežāk ir svarīgākā vieta) apstāsies kamera - priecīgs es nebūšu.
7. Korekta pienākumu deleģēšana ir kaitinoša, bet svarīga.
Lai kā es gribētu, es nedrīkstu režisora asistentu aizsūtīt pēc kafijas un sviestmaizēm, vai vislabāk - mājās. Es gan vēl neesmu izdomājis, kāpēc tieši es tā nedrīkstu darīt. Varbūt tas tāpēc, ka pagaidām esmu tikai redzējis sūdīgus režisora asistentus, kas neko nedara un tikai traucē citiem. Tas ir viss, kas man šajā sakarā sakāms.
8. Labs (paēdis) kameras asistents ir zelta vērts.
Labs asistents ir tāds, kuram nekas nav jāsaka, bet kurš pats visu saprot un izdara, pirms tu esi paspējis nodot instrukcijas. Labs asistents klusi un nemanīti seko kinematogrāfam un režisoram. Kad režisors pēkšņi apstājās, paskatās caur pirkstiem un iztiepjot roku uz leju paziņo, ka šis kadrs jāfilmē no zemāka leņķa apmēram “šādā augstumā”, asistents neviena neaicināts paķer no savas jostas mērlenti, līmlenti un mārkeri un 3 sekunžu laikā nomēra nepieciešamo augstumu, piestiķē pie sienas mazu krāsainu līmlentes gabaliņu un pieregulē statīvu, un atkārtoti izmēra attālumu starp objektīvu un filmējamo objektu, tā visa laikā zibenīgi pierakstot kaut ko savā blociņā. Brīdī, kad kinematogrāfs ir izrunājies, piekritis režisoram un pagriežas, lai palūgtu asistentam pārvietot kameru un piefiksēt jauno augstumu - viņš saprot, ka tas jau ir izdarīts. Diemžēl studentu projektos parasti 1) asistents ir aizgājis pēc kafijas un bulciņas, 2) atgriežoties viņš neko nav dzirdējis un nezin, 3) viņš nesaprot, ko no viņa grib un 4) jautā kāpēc ir jāpārvieto kamera, jo tā taču jau ir labā vietā.

Krāsu temperatūra un T-stopi
Pirms es ieslīgstu bezgalīgi garos tehniski fetišistiskos apcerējumos, jābrīdina - patiesība par krāsu temperatūru ir ļoti tehniski un matemātiski-loģiski prātu kutinoša, tādēļ tiem lasītājiem, kas ar principiālās fotogrāfijas teoriju un pamatiem ir uz “jūs” iesaku nemaz neturpināt. Tas tā - pirms jūs metaties visu izlasīt tikai lai pēc tam neapmierināti norūktu vai iekomentētu “nu galīgi neko nesapratu no visa šitā“. Pietam, mēģināt izprast krāsu temperatūru ir līdzīgi kā prātot par “visuma bezgalību” - itkā to var saprast, bet tajā pat laikā nevar un jebkādi mēģinājumi šo faktu loģiski sagremot noved vienīgi pie tādas neveiklas mentālas izbesīšanās, kurai visbiežāk seko aj, padod man alu. Jā, patiesība par krāsu temperatūru ir gandrīz tik pat mulsinoša. Daudzi cilvēki domā, ka viņi zina patiesību par krāsu temperatūru, bet tā nemaz nav. Es, dzīvojoties pa studijām un ķimerējoties ap tradicionālajām kino gaismām (divas no kurām, starpcitu, šeit viltīgi sauc par blondīnēm un rudmatēm - jo vienai lampai ir dzeltenīgs korpuss un otrai attiecīgi sarkanīgs - nez vai Latvijā arī tā ir?) - esmu atklājis vienīgo un īsto patiesību par krāsu balansa lietām. 
Visizplatītākais mīts par krāsu temperatūru ir tāds, ka zilais ir vēss un sarkanais ir silts - patiesībā ir gluži otrādāk. Var saprast, kapēc šāds priekštats ir radies - krāsu paletē taču sarkanais tiek uzskatīts par siltu krāsu un zilais - par aukstu. Arī vizuāli šāda sakarība strādā diezgan sajūtami - zilganie toņi parasti ir vietās, kur ir vēsums un siltie - dzeltenīgi un oranžīgi tonī parasti ir saredzami tuksnešos, putekļainos Meksikas miestos, kurus rotā sasvīdušas sejas un sarkanīgi ierūsējušas automašīnas. Tieši kino ir iemesls, kapēc mums ir šādas asociācijas un tās nebūt nav nepareizas.
Nepareizs ir populārais apgalvojums, ka pēc kelvina skalas 3200 grādu temperatūra dod vēsu zilganu baltās krāsas reprezentāciju un lielā 10000 grādu temperatūra dod pavisam sarkanu toni. Patiesībā ir tieši otrādāk. Kelvina vienību (K) nosaka, hmmm, atstarotās gaismas tonalitāte, kas rodas no uzkarsēta kaut kāda melna akmens vai granīta gabala (nav īsti man skaidrs). Svarīgi ir tas, ka paliekot karstāks, šis te priekšmets sāk izstarot aizvien zilāku gaismu. Respektīvi, karsējot, tas vispirms no melna paliks sarkans un tad zils, līdz beidzot tas sasniegts viskarstāko punktu, kas būs tīrs baltums. Šis arī ir tas paradokss - krāsu temperatūras skalā siltais tonis ir zils, nevis sarkans. Un aukstais tonis ir sarkans, nevis zils. Tas nozīmē, ka pie 3200K baltā krāsa izskatīsies viegli iesarkana, bet pie 10000K - zilgana. 

Otrs iemesls, kas vieš zināmu apjukumu ir digitālās fotokameras un to krāsu temperatūras regulēšanas funkcija. Arī es ļoti ilgu laiku biju pārliecināts, ka pazeminot baltās krāsas temperatūru es iegūšu zilāku attēlu, jo fotokameras iestādījumos tas tiek darīts tieši tā - pagriežam rullīti, nobraucam uz 3200K iedaļas un bilde paliek zila. Uzgriežam ciparu uz 10000K un viss paliek sarkans. Un itkā tas ir loģiski - jo karstāks, jo sarkanāks, kad patiesībā taču ir tieši otrādāk. Viss tālākais ir loģiski izsecināms - izmantojot manuālo temperatūras funkciju mēs nevis kompensējam, pievienojot baltajam nedaudz zilo vai sarkano krāsu, bet gan uzstādam šo temperatūru tai videi, kādā mēs tajā brīdī atrodamies. Tas ir tā:
Ja es esmu pie kamīna, kurš dod sarkanīgu gaismu un vēlos, lai bilde būtu zilāka,  tad es, ievadot manuāli krāsas temperatūras vērtību, šajā gadījumā 3200K norādu NEVIS, ka gribu pievienot “aukstumu” krāsai, bet gan norādu, ka šobrīd esmu ļoti vēsā vidē, kas atbilstu 3200K grādiem. Jo, kā pirms tam minēju - fotogrāfijā, kino un video sarkanais ir vēss un zilais ir silts. Tajā brīdī kameras sensors zin, ka tiks bildēts kaut kas sarkans un pievieno zilo pats klāt, lai kompensētu, rezultātā iegūstot neitrāli baltu toni. 
Var saprast, kapēc viss šis rada apjukumu - it īpaši piemērs ar kamīnu. Kamīns ir sarkans un silts pēc definīcijas. Grūti ir saprast, ka tā izstarotās gaismas temperatūra teorētiski ir tieši pretēja - auksta. 
Otra lieta, par kuru esmu uzzinājis patiesību ir kino objektīvu diafragmas atvēruma mērvienības - T-stopi. Fotogrāfijā izmanto F-stopus, kino izmanto T-stopus. Kapēc? Prātīga iemesla nav. F-stops (jeb robs, kā Latvijā saka) apzīmē to, cik daudz gaismas tiks ielaists cauri objektīvam. Jo lielāks F-skaitlis, jo šaurāks diafragmas atvērums. F-skaitlis gan ir tikai skaitliska vērtība un apzīmē teorētisko gaismas caurlaidību. T-skaitlis, turpretī, ņem vērā gaismas zudumus, kas rodas gaismai ceļojot cauri vienam vai vairākiem optiskajiem elementiem objektīvā (lasi: stikliem). Tādēļ uz kinokameru objektīviem parasti ir tikai T-stop mērvienības un tas dod prezīcāku mērījumu. Praktiski ir tā, ka šī atšķirība ir tik niecīga, ka es nesaprotu - kapēc vispār pūlēties un izšķirt dažādas mērvienības. Par laimi, kāds sāk nākt pie prāta - tehnoloģija ir attīstījusies tiktāl, ka optiskie elementi objektīvos ir tik kvalitatīvi, ka tie praktiski vairs nezaudē gaismu - zaudē tik niecīgu daļu, ka atsķīrība starp F un T-stopu būtu 0.01 iedaļa. Tādēļ T-stopi kā mērvienība sāk pazust un, uz jaunajiem objektīviem ir atrodama tradicionālā F vērtība.
Tagad, kad esmu apmierinājis savu tieksmi absolūti nevajadzīgi ļoti tehniski izplūst garā penterī par vienkāršām lietām - varu iet mierigi turpināt plānot kādas drēbes pakot līdzi somā uz Latviju. Starpcitu, es pat nesen skolā izpelnījos draudzīgu pasniedzēja pārmetumu par to, ka es esot pārāk tehnisks un domāju par “nesvarīgām” lietām, tā vietā, lai fokusētu savu uzmanību uz radošajām lietām. Tas bija tad, kad es lekcijā/darbnīcā nejauši sāku skaļi domāt par to, kapēc un uz kuras kino lentes emulsijas kristāli ātrāk un labāk uztver gaismu, rezultātā ātrāk vai lēnāk pazaudējot informāciju pārgaismotajos laukos. Tas mani noveda pie, iespējams, svarīgākās atziņas visā manā apmācību procesā. Atziņa bija par to, kapēc kino attēls izskatās tik daudzreiz labāk par video attēlu un es ticu, ka tagad, kad es pats arī esmu uzfilmējis nedaudz kino materiāla un to redzējis - man tas viss ir pilnīgi skaidrs. Par to pastāstīšu citu reizi. Nav gan man skaidrs, kurš un kapēc mani gribēs nodarbināt tagad, kad es esmu sev šo grandiozo lietu izskaidrojis. Varbūt pasniedzējam taisnība…
PS. Cenšos apmānīt skolas sistēmu, taču nekādi nevaru dabūt materiālu (savu īsfilmiņu) no Beta SP kasetes digitālā formā. Laikam nekas neatilks, kā nokopēt to kaseti un vest sev līdzi uz Latviju un tad meklēt kādu, kam ir Beta maģis piejūgts pie datora.
Krāsu temperatūra un T-stopi
Pirms es ieslīgstu bezgalīgi garos tehniski fetišistiskos apcerējumos, jābrīdina - patiesība par krāsu temperatūru ir ļoti tehniski un matemātiski-loģiski prātu kutinoša, tādēļ tiem lasītājiem, kas ar principiālās fotogrāfijas teoriju un pamatiem ir uz “jūs” iesaku nemaz neturpināt. Tas tā - pirms jūs metaties visu izlasīt tikai lai pēc tam neapmierināti norūktu vai [...]
Neticami, bet es esmu atradis (un iegādājies) iPod aksesuāru, kas ir noderīgs! Es pat teiktu, ka tas ir vislabākais no visiem tiem tūkstošiem savādo iPod aksesuāru - prieks un bauda, ko tas nesīs man un apkārtējiem būs neizmērojams, īpaši ņemot vērā diezgan draudzīgo šī aksesuāra cenu. Tas, protams, ir FM raidītājs. Nevis uztvērējs, bet raidītājs. Veikalos ir dažādi FM raidītāji priekš dažādiem iPod modeļiem, taču manējais ir aprīkots papildus ar barošanas adapteri, kas paredzēts auto piesmēķēšanas (kā to sūdu sauc?) kontaktam. Tas varētu norādīt uz to, ka primārā šī aksesuāra funkcija ļauj iPod novietot automašīnā - kautkur glāžu turamajā zonā vai pelnutraukā un raidīt signālu uz kādu no brīvajām FM frekvencēm, kuru tad auto magnetola var uztvert un… atskaņot! Tas arī viss. 
Manu sauc TuneCast Auto for iPod - maza lietiņa no Belkin, bet ar plašu pielietojumu. Šis ir vienkāršākais un lētākais veids, kā dabūt skaņu no sava iPod uz automašīnas skaļruņiem - pat labāk - jebkuras vecas automašīnas veca un sagrabējuša radio vai jebkura parasta FM radio skaļruņiem. Neesmu drošs par signāla jaudu un rādiusu, kurā tas ir uztverams, bet pieļauju, ka šis te raidītājs varētu švaku ballīti padarīt par labu - raidot manas pleilistes saturu uz vairākiem radio aparātiem visā mājā vai pagalmā (un varbūt kaimiņiem). Iespējams pat signālu (tātad mūziku) uztvert varētu arī priekšā vai aizmugurē braucošās automašīnas - cik jautri tas būtu, ne? Tagad jebkura automašīna, kurā es atrodos tiek padarīta par mazu un mobilu radiostaciju, kura raida vislabākās dziesmas! Ha! Arī lielais maks ar CD vairs nav jāstaipa sev līdzi - visi mani N gigabaiti ar mūziku tagad būs atskaņojami jebkur. 
Jābrīdina gan laicīgi - mūzikas koriģēšana autiņā caur iPod varētu beigties ar kašķi. Parasti mūzikas redaktoru priekšrocības automašīnā izbauda tikai priekšā sēdošie, taču šis aksesuārs padara iPod par vienu lielu un skaistu pulti, pār kuras kontroli brauciena laikā tiks izveiktas lielas cīņas. Man jauns mazs gadžets! Es priecīgs!
Neticami, bet es esmu atradis (un iegādājies) iPod aksesuāru, kas ir noderīgs! Es pat teiktu, ka tas ir vislabākais no visiem tiem tūkstošiem savādo iPod aksesuāru - prieks un bauda, ko tas nesīs man un apkārtējiem būs neizmērojams, īpaši ņemot vērā diezgan draudzīgo šī aksesuāra cenu. Tas, protams, ir FM raidītājs. Nevis uztvērējs, bet raidītājs. [...]
Lēni un domīgi es slīdēju cauri teju vai hektāru milzīgajam “Borders” grāmatu veikalam tepat savā itāļu rajonā. Tas ir milzīgs un krāšņs veikals, kas vairāk atgādina bibliotēku vai milzu noliktavu - ar dīvāniem, divām kafejnīcām, nemaz neskaitot iespaidīgo DVD un CD zonu, kas ir nedaudz nošķirta no visa cita. Es tur šad tad iegriežos - visbiežāk, lai iegādātos kārtējo Wired numuru. Šoreiz es tur iegāju cita iemesla dēļ. Neilgi pirms tam, braucot augšā pa eskalatoru ar saviem iepirkumu maisiņiem, es pēkšņi secināju, ka nespēju atcerēties pēdējo romānu, ko esmu izlasījis. Savilku seju sāpīgā grimasē un labu brīdi blenzu grīdā, taču tāpat nekas prātā nenāca. “Grāmatas, tā, grāmatas, nu paga…” es domāju. Kas tāds svaigs atmiņā ir? Klārksona smieklīgās piezīmes, kas man joprojām stāv uz plaukta un gaida, bet tas jau īsti neskaitās. Dažas par kino tehniku, Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. Vēl agrāk? Kādu brīdi tā sasprindzinot smadzenes es nolēmu, ka pēdējais tā patiešām no vāka līdz vākam izlasītais romāns bija tas pats Da Vinči kods. Diezgan apkaunojoši.
Tad kapēc es, būdams topošs kino-radošs cilvēks, esmu atstājis novārtā literāro prozu? Tas taču ir vienmēr bijis pats būtiskākais elements visā šajā radošajā procesā - idejas un stāsti. Proza ir gluži tas pats, kas kino, tikai citā formā - proza ir praktiski neierobežots un ļoti bagātīgs interesanta satura avots. Vispārzināms fakts arī ir tas, ka lielākā daļa kino ir adaptēts no literatūras, pareizāk sakot - stipri saīsinātas un vienkāršotas romānu interpretācijas, kuras visbiežāk aizņemas tikai ideju un galveno sižeta līniju. Tas ir normāli, jo kino kā formāts ir daudz ierobežotāks - divu stundu garu kolāžu (kas būtu prozā kādas 50-70 lapas, atkarībā no lasīšanas ātruma) nevar pārsātināt ar saturu, turpretī romāni var būt ļoti apjomīgi - ar komplicētu sazarotu sižeta līniju, daudz tēliem, varoņiem, lokācijām un aktīvu darbību.
Ko daru es? Es sūdzos, ka nevaru izdomāt interesantu ideju 5 minūšu filmiņai. Ko es daru, lai to labotu? Ievelku sev divus interneta pieslēgumus. Lasu tīmekļa žurnālus, rakstus, slejas. Ik pa laikam paklausos kādu podkāstu. Skatos daudz kino un klausos mūziku. TV antenas man nav, aizvietoju ar YouTube un Bittorrent. Es esmu pilnīgi normāls šodienas cilvēks. Protams, es esmu nedaudz arī rītdienas cilvēks, jo vienmēr pamanos uzķert lietas, kas būs aktuālas rītdien un sākt tās darīt “vakardien” :) Tā nu es atskārtu, ka pēdējos 5+ gadus neko prātīgu neesmu lasījis - esmu galīgi izslēdzis literatūru no savas ikdienas fiktīvā satura dozas. Jā, kino un internets ir labs satura avots, taču ne uz pusi tik iedvesmojošs un radošās domas stimulējošs, kā labs un aizraujošs romāns. Tā vietā, lai aktīvi lasītu visu jauno, labo un populāro un smeltos idejas saviem īsajiem stāstiem, es no literatūras esmu norobežojies, attaisnojoties ar lēno un garlaicīgo tempu, kādā tiek risināts sižets romānos, it īpaši stāsta sākumā. Es mēdzu izlasīt romāna pirmās 25 lapas - ja nekas interesants sižetiski tur nenotiek - nevaru sevi piespiest turpināt. 
Tieši tādēļ es tovakar iegāju grāmatu veikalā. Biju ieplānojis pastaigāt gar “jaunumu” plauktiem, mēģināt ieraudzīt kādu interesantu nosaukumu, izlasīt kopsavilkumu uz aizmugurējā vāka un pamest veikalu ar kādu ne pārāk smagu, bet interesantu un atjautīgu trilleri. Kaut ko, pie kā ar interesi pieķerties tajās 30 stundās, kas nākamajā nedēļas nogalē būs jāpavada dirnot lidmašīnās un lidostu uzgaidāmajās telpās. Taču neko tajā brīdī atrast nevarēju, tapēc nolēmu iet prom un atgriezties labāk sagatavojies - ar mazu papīrīti un sagatavotiem nosaukumiem. Kādu laiku prātoju par to, ko man gribētos lasīt. Pieņemu, ka man ir alerģiska reakcija pret jebko senu - lūdzu nekādas Viktorijas laikmeta sociāli svarīgās ģimenes drāmas - tās, manuprāt, pietiekami izbaudīju angļu literatūras stundās vidusskolā (atvainojos skolotājai Bērtulei, bet Forsaitu sāgu visos N sējumos izlasīt nespēju). Tad ko? Kaut ko pietiekami svaigu, taču pārbaudītu - nevēlos uzdurties kādam saldam dāmu vientuļa sestdienas vakara šņukstēšanas bestsellerim. Kaut ko no klasikas, varbūt. Ja neko nevar izdomāt, vienmēr var teikt ai un ņemt kādu E.M. Remarka darbu - tie visi kā viens ir labi. Taču nē - es gribu kaut ko interesantu. Zinātnisko fantastiku! Atliek vien papētīt amazon.com TOP sarakstus un kandidāti ir zināmi. Tātad:
Sīvena Kinga - The Stand. Atminos, ka esmu kaut ko no viņa jau lasījis. Visspilgtāk atmiņā ir palicis Firestarter. Pagrūti ir rast skaidrību, kas no Kinga ir zināms un, kas vēl nav. Pārāk daudz lētu TV-sēriju, B klases kinofilmu un adaptētu scenāriju. The Stand izklausās dzirdēts. Vai redzēts. Taču, šis darbs ir atrodams gan Amazon labāko romānu listē, gan arī vairākos interneta “100 labākie romāni uz zemes” sarakstos. Labs kandidāts. Līdzi autoram nāk zināma kvalitātes garantija. 
Frenka Herberta - Dune. Vēl viena zinātniskās fantastikas klasika. Neko daudz par šo nezinu, tikai to, ka arī šī ir simtiem reižu adaptēta visam - gan kino, gan datorspēlēm. Tāpat kā The Stand, atrodama praktiski visos labākās fantastikas romānu sarakstos. 
Kurta Vonnegūta - Slaughterhouse Five. Atminos lasām kaut ko no šī populārā autora, kad man bija 14 vai 15.  Tad man viņa darbi likās nedaudz smieklīgi (laikam tapēc, ka bezkaunīgi un mazliet perversi) bet bez satura un bez jēgas. Pieļauju, ka tagad tajos varētu atrast daudz daudz vairāk. Šis konkrētais romāns ir viens no autora populārākajiem un, spriežot pēc aprakstiem, fantastikas un drāmas mikslis. Kapēc ne?
Tūlīt pat beigšu rakstīt un došos uz veikalu paņemt vienu vai divas no šiem variantiem. Sākšu lasīt pirms reisa, lai lidmašīnā jau varētu ieintriģēts ķerties klāt un turpināt. 10 stundu lidojumā (reiz divi) nav labākas nodarbes par lasīšanu, lielākoties tādēļ, ka filmas, ko rāda lidmašīnā - nav īpaši labas. Pēdējo reizi,  mokoties ar bezmiegu lidojumā no Bangkokas uz Melburnu, biju spiests noskatīties Fast & the Furious: Tokyo Drift.
Žēl gan, ka nav tādas “romānu nomas” vai “bestselleru bibliotēkas”, kurā varētu izīrēt, līdzīgi kā DVD kino, tikai grāmatas uz kādu nedēļu vai mēnesi. Es esmu pārliecināts, ka šīs grāmatas izlasīšu tikai vienreiz - pēc tam tās tikai aizņems vietu plauktā un krās putekļus. Patiesībā, vienīgā grāmata, ko esmu lasījis atkārtoti bija par Alfonu Trīcvaidziņu. Līdzīgi ir ar kino - ir tikai nedaudzas filmas, kas var tikt skatītas vēl un vēl. Un arī tādēļ, lai reizi divos gados to kino noskatītos - nav vērts to iegādāties un turēt visu to laiku uz plaukta. Nu, vienmēr jau ir eBay…
Lēni un domīgi es slīdēju cauri teju vai hektāru milzīgajam “Borders” grāmatu veikalam tepat savā itāļu rajonā. Tas ir milzīgs un krāšņs veikals, kas vairāk atgādina bibliotēku vai milzu noliktavu - ar dīvāniem, divām kafejnīcām, nemaz neskaitot iespaidīgo DVD un CD zonu, kas ir nedaudz nošķirta no visa cita. Es tur šad tad iegriežos - visbiežāk, lai iegādātos kārtējo Wired numuru. Šoreiz es tur iegāju cita iemesla dēļ. Neilgi pirms tam, braucot augšā pa eskalatoru ar saviem iepirkumu maisiņiem, es pēkšņi secināju, ka nespēju atcerēties pēdējo romānu, ko esmu izlasījis. Savilku seju sāpīgā grimasē un labu brīdi blenzu grīdā, taču tāpat nekas prātā nenāca. “Grāmatas, tā, grāmatas, nu paga…” es domāju. Kas tāds svaigs atmiņā ir? Klārksona smieklīgās piezīmes, kas man joprojām stāv uz plaukta un gaida, bet tas jau īsti neskaitās. Dažas par kino tehniku, Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. Vēl agrāk? Kādu brīdi tā sasprindzinot smadzenes es nolēmu, ka pēdējais tā patiešām no vāka līdz vākam izlasītais romāns bija tas pats Da Vinči kods. Diezgan apkaunojoši.
Tad kapēc es, būdams topošs kino-radošs cilvēks, esmu atstājis novārtā literāro prozu? Tas taču ir vienmēr bijis pats būtiskākais elements visā šajā radošajā procesā - idejas un stāsti. Proza ir gluži tas pats, kas kino, tikai citā formā - proza ir praktiski neierobežots un ļoti bagātīgs interesanta satura avots. Vispārzināms fakts arī ir tas, ka lielākā daļa kino ir adaptēts no literatūras, pareizāk sakot - stipri saīsinātas un vienkāršotas romānu interpretācijas, kuras visbiežāk aizņemas tikai ideju un galveno sižeta līniju. Tas ir normāli, jo kino kā formāts ir daudz ierobežotāks - divu stundu garu kolāžu (kas būtu prozā kādas 50-70 lapas, atkarībā no lasīšanas ātruma) nevar pārsātināt ar saturu, turpretī romāni var būt ļoti apjomīgi - ar komplicētu sazarotu sižeta līniju, daudz tēliem, varoņiem, lokācijām un aktīvu darbību.
Ko daru es? Es sūdzos, ka nevaru izdomāt interesantu ideju 5 minūšu filmiņai. Ko es daru, lai to labotu? Ievelku sev divus interneta pieslēgumus. Lasu tīmekļa žurnālus, rakstus, slejas. Ik pa laikam paklausos kādu podkāstu. Skatos daudz kino un klausos mūziku. TV antenas man nav, aizvietoju ar YouTube un Bittorrent. Es esmu pilnīgi normāls šodienas cilvēks. Protams, es esmu nedaudz arī rītdienas cilvēks, jo vienmēr pamanos uzķert lietas, kas būs aktuālas rītdien un sākt tās darīt “vakardien” :) Tā nu es atskārtu, ka pēdējos 5+ gadus neko prātīgu neesmu lasījis - esmu galīgi izslēdzis literatūru no savas ikdienas fiktīvā satura dozas. Jā, kino un internets ir labs satura avots, taču ne uz pusi tik iedvesmojošs un radošās domas stimulējošs, kā labs un aizraujošs romāns. Tā vietā, lai aktīvi lasītu visu jauno, labo un populāro un smeltos idejas saviem īsajiem stāstiem, es no literatūras esmu norobežojies, attaisnojoties ar lēno un garlaicīgo tempu, kādā tiek risināts sižets romānos, it īpaši stāsta sākumā. Es mēdzu izlasīt romāna pirmās 25 lapas - ja nekas interesants sižetiski tur nenotiek - nevaru sevi piespiest turpināt. 
Tieši tādēļ es tovakar iegāju grāmatu veikalā. Biju ieplānojis pastaigāt gar “jaunumu” plauktiem, mēģināt ieraudzīt kādu interesantu nosaukumu, izlasīt kopsavilkumu uz aizmugurējā vāka un pamest veikalu ar kādu ne pārāk smagu, bet interesantu un atjautīgu trilleri. Kaut ko, pie kā ar interesi pieķerties tajās 30 stundās, kas nākamajā nedēļas nogalē būs jāpavada dirnot lidmašīnās un lidostu uzgaidāmajās telpās. Taču neko tajā brīdī atrast nevarēju, tapēc nolēmu iet prom un atgriezties labāk sagatavojies - ar mazu papīrīti un sagatavotiem nosaukumiem. Kādu laiku prātoju par to, ko man gribētos lasīt. Pieņemu, ka man ir alerģiska reakcija pret jebko senu - lūdzu nekādas Viktorijas laikmeta sociāli svarīgās ģimenes drāmas - tās, manuprāt, pietiekami izbaudīju angļu literatūras stundās vidusskolā (atvainojos skolotājai Bērtulei, bet Forsaitu sāgu visos N sējumos izlasīt nespēju). Tad ko? Kaut ko pietiekami svaigu, taču pārbaudītu - nevēlos uzdurties kādam saldam dāmu vientuļa sestdienas vakara šņukstēšanas bestsellerim. Kaut ko no klasikas, varbūt. Ja neko nevar izdomāt, vienmēr var teikt ai un ņemt kādu E.M. Remarka darbu - tie visi kā viens ir labi. Taču nē - es gribu kaut ko interesantu. Zinātnisko fantastiku! Atliek vien papētīt amazon.com TOP sarakstus un kandidāti ir zināmi. Tātad:
Sīvena Kinga - The Stand. Atminos, ka esmu kaut ko no viņa jau lasījis. Visspilgtāk atmiņā ir palicis Firestarter. Pagrūti ir rast skaidrību, kas no Kinga ir zināms un, kas vēl nav. Pārāk daudz lētu TV-sēriju, B klases kinofilmu un adaptētu scenāriju. The Stand izklausās dzirdēts. Vai redzēts. Taču, šis darbs ir atrodams gan Amazon labāko romānu listē, gan arī vairākos interneta “100 labākie romāni uz zemes” sarakstos. Labs kandidāts. Līdzi autoram nāk zināma kvalitātes garantija. 
Frenka Herberta - Dune. Vēl viena zinātniskās fantastikas klasika. Neko daudz par šo nezinu, tikai to, ka arī šī ir simtiem reižu adaptēta visam - gan kino, gan datorspēlēm. Tāpat kā The Stand, atrodama praktiski visos labākās fantastikas romānu sarakstos. 
Kurta Vonnegūta - Slaughterhouse Five. Atminos lasām kaut ko no šī populārā autora, kad man bija 14 vai 15.  Tad man viņa darbi likās nedaudz smieklīgi (laikam tapēc, ka bezkaunīgi un mazliet perversi) bet bez satura un bez jēgas. Pieļauju, ka tagad tajos varētu atrast daudz daudz vairāk. Šis konkrētais romāns ir viens no autora populārākajiem un, spriežot pēc aprakstiem, fantastikas un drāmas mikslis. Kapēc ne?
Tūlīt pat beigšu rakstīt un došos uz veikalu paņemt vienu vai divas no šiem variantiem. Sākšu lasīt pirms reisa, lai lidmašīnā jau varētu ieintriģēts ķerties klāt un turpināt. 10 stundu lidojumā (reiz divi) nav labākas nodarbes par lasīšanu, lielākoties tādēļ, ka filmas, ko rāda lidmašīnā - nav īpaši labas. Pēdējo reizi,  mokoties ar bezmiegu lidojumā no Bangkokas uz Melburnu, biju spiests noskatīties Fast & the Furious: Tokyo Drift.
Žēl gan, ka nav tādas “romānu nomas” vai “bestselleru bibliotēkas”, kurā varētu izīrēt, līdzīgi kā DVD kino, tikai grāmatas uz kādu nedēļu vai mēnesi. Es esmu pārliecināts, ka šīs grāmatas izlasīšu tikai vienreiz - pēc tam tās tikai aizņems vietu plauktā un krās putekļus. Patiesībā, vienīgā grāmata, ko esmu lasījis atkārtoti bija par Alfonu Trīcvaidziņu. Līdzīgi ir ar kino - ir tikai nedaudzas filmas, kas var tikt skatītas vēl un vēl. Un arī tādēļ, lai reizi divos gados to kino noskatītos - nav vērts to iegādāties un turēt visu to laiku uz plaukta. Nu, vienmēr jau ir eBay…

Man ir ideja mazam projektam. Iedvesma mani pārņēma lasot kriminālziņas un skatoties kārtējo Degpunktu. Visi zin to foršo un pozitīvi emocionālo VFS veidoto Latvijas pašreklāmas klipiņu Welcome to my country, vai ne? Tad lūk, man radās ideja, ka varētu saveidot tādu kā parodiju, tieši ar to pašu Prāta Vētras dziesmu fonā, tikai stirnu, ezeru un saulrietu vietā iemontēt klipiņā pašus briesmīgākos policijas video un TV ziņu arhīvu materiālus. Varētu pat izlasīt izsmalcinātus kadrus ar jēgu, tādā veidā ilustrējot lietas, par ko mūsu valsts nu nekādi nevar lepoties. Es nezinu, kā jums, bet man acu priekšā zīmējās dažādas apokaliptiskas ainas, kas kautkādā veidā iespiedušās man prātā - piemēram, trakā Dimitera sievu, trakojošos krievu jauniešus, “fašizm ņepraiģot!”, “dzīvo pensionāru ķēdi”, pa kādai sulīgai slepkavības vietai un sejai no Kriminal Inform arhīviem. Papildus emocionālajam kāpinājumam varētu ievietot kādu episku kadru ar policijas ķēdēm no leģionāru gājieniem, to seno (bet labi nofilmēto) platformas kritienu ar bērniem Tukumā (ja nemaldos), kādu drošsirdīgu Vanšu tilta iekarotāju, to visu eleganti savienojot ar visnetīrākajiem kadriem, kādus vien var sameklēt. Kautiņi, La Rocca, aizturētie narkodīleri, Maskavas forštates ielas bērni, ar neļķēm un karogiem apkrāvušies pensionāri, lielas avārijas, pelēki brūno sniega putru ziemā - nu visu to krāšno un skaisto, kas pie mums aktuāls. 
Varētu sanākt laba parodija. Nosaukt to varētu par Welcome to my country - no bullshit edition. Par laimi, es esmu pārāk slinks, lai kautko tādu uzņemtos, taču nešaubos, ka šāds klipiņš tās autoram nesīs lielu popularitāti un slavu, kā arī milzums atsauču blogos un vispārēju apbrīnu un cieņu. Tas, protams, gadījumā, ja to jau sen kāds nav izdomājis un uztaisījis. Jebkurā gadījumā - še jums laba ideja - uz priekšu. Neko daudz nevajag - kādu galu televīzijā (lai tiktu pie arhīviem), datoru ar montāžas rīku un veidu, kā importēt tur materiālu digitālā formā. Kad lieta ir gatava, anonīmi ievietot YouTube vai līdzīgā resursā un tad sēdēt un vērot, kā tas izplešās pa tīmekli. Starpcitu, materiāls pateicīgs arī ārzemju auditorijai būtu, jo attēli taču runā paši savā spēcīgā valodā. 
Katrā ziņā, daudz man laimes dzimšanas dienā. Esmu šodien oficiāli 24 gadus vecs. Dzimšanas dienu sagaidīšu 10km augstumā kautkur virs Indonēzijas. Somas ir sakravātas, māja iztīrīta, ledusskapis izslēgts - es lidoju uz mājām uz veselām 4 nedēļām. Svinēt ir daudz ko un svinēts tiks daudz.
Man ir ideja mazam projektam. Iedvesma mani pārņēma lasot kriminālziņas un skatoties kārtējo Degpunktu. Visi zin to foršo un pozitīvi emocionālo VFS veidoto Latvijas pašreklāmas klipiņu Welcome to my country, vai ne? Tad lūk, man radās ideja, ka varētu saveidot tādu kā parodiju, tieši ar to pašu Prāta Vētras dziesmu fonā, tikai stirnu, ezeru un [...]
Man ir ideja mazam projektam. Iedvesma mani pārņēma lasot kriminālziņas un skatoties kārtējo Degpunktu. Visi zin to foršo un pozitīvi emocionālo VFS veidoto Latvijas pašreklāmas klipiņu Welcome to my country, vai ne? Tad lūk, man radās ideja, ka varētu saveidot tādu kā parodiju, tieši ar to pašu Prāta Vētras dziesmu fonā, tikai stirnu, ezeru un saulrietu vietā iemontēt klipiņā pašus briesmīgākos policijas video un TV ziņu arhīvu materiālus. Varētu pat izlasīt izsmalcinātus kadrus ar jēgu, tādā veidā ilustrējot lietas, par ko mūsu valsts nu nekādi nevar lepoties. Es nezinu, kā jums, bet man acu priekšā zīmējās dažādas apokaliptiskas ainas, kas kautkādā veidā iespiedušās man prātā - piemēram, trakā Dimitera sievu, trakojošos krievu jauniešus, “fašizm ņepraiģot!”, “dzīvo pensionāru ķēdi”, pa kādai sulīgai slepkavības vietai un sejai no Kriminal Inform arhīviem. Papildus emocionālajam kāpinājumam varētu ievietot kādu episku kadru ar policijas ķēdēm no leģionāru gājieniem, to seno (bet labi nofilmēto) platformas kritienu ar bērniem Tukumā (ja nemaldos), kādu drošsirdīgu Vanšu tilta iekarotāju, to visu eleganti savienojot ar visnetīrākajiem kadriem, kādus vien var sameklēt. Kautiņi, La Rocca, aizturētie narkodīleri, Maskavas forštates ielas bērni, ar neļķēm un karogiem apkrāvušies pensionāri, lielas avārijas, pelēki brūno sniega putru ziemā - nu visu to krāšno un skaisto, kas pie mums aktuāls. 
Varētu sanākt laba parodija. Nosaukt to varētu par Welcome to my country - no bullshit edition. Par laimi, es esmu pārāk slinks, lai kautko tādu uzņemtos, taču nešaubos, ka šāds klipiņš tās autoram nesīs lielu popularitāti un slavu, kā arī milzums atsauču blogos un vispārēju apbrīnu un cieņu. Tas, protams, gadījumā, ja to jau sen kāds nav izdomājis un uztaisījis. Jebkurā gadījumā - še jums laba ideja - uz priekšu. Neko daudz nevajag - kādu galu televīzijā (lai tiktu pie arhīviem), datoru ar montāžas rīku un veidu, kā importēt tur materiālu digitālā formā. Kad lieta ir gatava, anonīmi ievietot YouTube vai līdzīgā resursā un tad sēdēt un vērot, kā tas izplešās pa tīmekli. Starpcitu, materiāls pateicīgs arī ārzemju auditorijai būtu, jo attēli taču runā paši savā spēcīgā valodā. 
Katrā ziņā, daudz man laimes dzimšanas dienā. Esmu šodien oficiāli 24 gadus vecs. Dzimšanas dienu sagaidīšu 10km augstumā kautkur virs Indonēzijas. Somas ir sakravātas, māja iztīrīta, ledusskapis izslēgts - es lidoju uz mājām uz veselām 4 nedēļām. Svinēt ir daudz ko un svinēts tiks daudz.
Man ir ideja mazam projektam. Iedvesma mani pārņēma lasot kriminālziņas un skatoties kārtējo Degpunktu. Visi zin to foršo un pozitīvi emocionālo VFS veidoto Latvijas pašreklāmas klipiņu Welcome to my country, vai ne? Tad lūk, man radās ideja, ka varētu saveidot tādu kā parodiju, tieši ar to pašu Prāta Vētras dziesmu fonā, tikai stirnu, ezeru un saulrietu vietā iemontēt klipiņā pašus briesmīgākos policijas video un TV ziņu arhīvu materiālus. Varētu pat izlasīt izsmalcinātus kadrus ar jēgu, tādā veidā ilustrējot lietas, par ko mūsu valsts nu nekādi nevar lepoties. Es nezinu, kā jums, bet man acu priekšā zīmējās dažādas apokaliptiskas ainas, kas kautkādā veidā iespiedušās man prātā - piemēram, trakā Dimitera sievu, trakojošos krievu jauniešus, “fašizm ņepraiģot!”, “dzīvo pensionāru ķēdi”, pa kādai sulīgai slepkavības vietai un sejai no Kriminal Inform arhīviem. Papildus emocionālajam kāpinājumam varētu ievietot kādu episku kadru ar policijas ķēdēm no leģionāru gājieniem, to seno (bet labi nofilmēto) platformas kritienu ar bērniem Tukumā (ja nemaldos), kādu drošsirdīgu Vanšu tilta iekarotāju, to visu eleganti savienojot ar visnetīrākajiem kadriem, kādus vien var sameklēt. Kautiņi, La Rocca, aizturētie narkodīleri, Maskavas forštates ielas bērni, ar neļķēm un karogiem apkrāvušies pensionāri, lielas avārijas, pelēki brūno sniega putru ziemā - nu visu to krāšno un skaisto, kas pie mums aktuāls. 
Varētu sanākt laba parodija. Nosaukt to varētu par Welcome to my country - no bullshit edition. Par laimi, es esmu pārāk slinks, lai kautko tādu uzņemtos, taču nešaubos, ka šāds klipiņš tās autoram nesīs lielu popularitāti un slavu, kā arī milzums atsauču blogos un vispārēju apbrīnu un cieņu. Tas, protams, gadījumā, ja to jau sen kāds nav izdomājis un uztaisījis. Jebkurā gadījumā - še jums laba ideja - uz priekšu. Neko daudz nevajag - kādu galu televīzijā (lai tiktu pie arhīviem), datoru ar montāžas rīku un veidu, kā importēt tur materiālu digitālā formā. Kad lieta ir gatava, anonīmi ievietot YouTube vai līdzīgā resursā un tad sēdēt un vērot, kā tas izplešās pa tīmekli. Starpcitu, materiāls pateicīgs arī ārzemju auditorijai būtu, jo attēli taču runā paši savā spēcīgā valodā. 
Katrā ziņā, daudz man laimes dzimšanas dienā. Esmu šodien oficiāli 24 gadus vecs. Dzimšanas dienu sagaidīšu 10km augstumā kautkur virs Indonēzijas. Somas ir sakravātas, māja iztīrīta, ledusskapis izslēgts - es lidoju uz mājām uz veselām 4 nedēļām. Svinēt ir daudz ko un svinēts tiks daudz.

Dārgais Makintoš,
Rakstu Tev, jo ilgāk nespēju klusēt. Kopš mēs ar Tevi iepazināmies pirms diviem gadiem mana dzīve ir kļuvusi pagalam garlaicīga. Ne man vairs ir regulāri jādarbina kārtību uzturošās antivīrusu, ugunsmūra un anti-mēslu aplikācijas, ne jāatjauno vīrusu datubāzes. Iet secen man piedzīvojumi ar šaubīgām mātesplatēm, atmiņas moduļu raustīšanu iekšā un ārā, jumper slēdzīšu raustīšanu, lai iztīrītu BIOS iestādījumus, jo kaut kas nav salikts pareizi un, startējot datoru, noskan tizls garš pīkstiens, kurš man tā pietrūkst. Atliek man vien nostalģiski atminēties satraucošos piedzīvojumus, ievietojot procesoru ligzdā otrādi, saliecot vienu vai vairākas “kājiņas” un pēc tam taisnojot tās ar pinceti. Pietrūkst arī man barošanas kabeļu grupēšanas PC korpusā, kuras rezultātā man aptrūkstas pacietība un es sagrūžu visus vadus čupā (nu tā lai nelien CPU ventilatorā), aizspiežot korpusa vāku ar kāju un pieskrūvējot to tikai ar vienu skrūvi (jo pārējās skrūves nācās izmantot pieskrūvējot pie kopnes jauno grafisko karti un skaņu karti). Man kā tehniskam cilvēkam ļoti pietrūkst visu šo lietu, kas padarīja manas iepriekšējās attiecības ar PC tik daudz reiz interesantākas. Ar PC man bija garantijas papīri jātur zeltītā aploksnē seifā un datorveikals bija jāapmeklē vismaz divas reizes mēnesī. Es elpoju vairāk svaiga gaisa un man bija vairāk draugu. Mēs kopā varējām ilgi un aizrautīgi diskutēt par jaunākajām tendencēm operatīvās atmiņas kopnes un datu joslas arhitektūrā un par to, kā paaugstināt Windows XP ātrdarbību izmantojot RAID disku masīvu ar 10K apgriezienu cietajiem diskiem. Tas bija aizraujošs laiks manā dzīvē. Es sekoju līdzi industrijas aktualitātēm, lasīju jaunāko čipsetu apskatus, salīdzināju ātrdarbības statistiku un sapņoju par jaunāko NForce LANParty UT Super 3D mātesplati. Manus jokus saprata visi datorveikalu pārdevēji, bieži vien starp mums bija karmiski pozitīva saikne un mēs runājām vienā valodā.
Arī PC labākais draugs Windows XP man sagādāja ne vienu vien sirdi sildošu brīdi meklējot un uzstādot dažādu iekārtu draiverus. Iekārtu, par kuru eksistenci es līdz tam nemaz nenojautu. Īpaši skaistas atmiņas man ir par tīkla printeru pievienošanu - process, pirms kura, kā pirms garas un izklaidējošas filmas, ir jānopērk liela kola un šokolāde. Kad atminos sevi meklējam mātesplates draiverus, salīdzinām seriālos nummurus un izvēloties pareizās programmu paketes no aptuveni 150 revīziju, modeļu sēriju un apakšmodeļu saraksta, mani pārņem smeldzīgas skumjas. Cik dažāda un interesanta tad bija ikdiena. Piedzīvojumus meklējot es pat mēģināju lietot Linux (trīsreiz) - iedomājies manu sajūsmu, kad biju spiests izburties cauri 7 tīkla lapām, lai atrastu pareizo komandu .tar arhīva atpakošanai komandrindā! Es iepazinos ar 5 jauniem un interesantiem cilvēkiem bezpalīdzīgi jautājot pēc padoma kā pareizi uzstādīt video atskaņošanas aplikāciju, un vai tas vispār ir iespējams. Tās tik bija dienas! PC bija man padevīgs draugs un mēs bijām kopā allaž - gan bēdās un bēdās.
Tad es satiku tevi un nekas vairs nebija kā agrāk. Tu mani saindēji un padarīji atkarīgu. Nekas cits man vairs prieku nespēja sagādāt. Es gāju uz Apple veikalu tikai tāpat, lai paskatītos uz tevi un tev līdzīgiem. Arī tad, kad Tu beidzot biji mans, es mulsi mīņājos veikalā katru reizi prātojot, kā gan varētu Tevi uzlabot vai padarīt vēl smukāku, kaut Tu tāpat jau biji pārāk ideāls. Datorveikalu darbinieki arī mani sāka nesaprast. Varbūt tapēc, ka es sāku rādīt uz viņiem ar pirkstu un smiet. Drīz vien lietas, kas man agrāk gāja pie sirds kļuva par nesmukām plastmasas kastēm, par kurām es smējos katru reizi, kad tās ieraudzīju skatlogā. Ar draugiem man vairs nebija par ko runāt. Tagad es, tā vietā, lai optimizētu savu sistēmu, pavadu stundas vērojot skaistās logu minimizēšanas animācijas, priecājos par skaistajiem Lucida Grande un Myriad Pro fontiem, tīro, zilo darba virsmu un skaistajām rotaļīgajām ikonām, kas šad tad priecīgi lēkā. Mani vairs neinteresē grafiskās kartes, barošanas bloki un mātesplates. Es tikai gribu būt ar Tevi kopā katru dienu - tikai sēdēt Tev blakus un vērot Tavas gludās pulētā metāla līnijas. Ko Tu ar mani esi izdarījis…?
Šie divi kaislīgie gadi ir mani apreibinājuši, un es vairs nezinu kā būt. Man ir vajadzīgs laiks, lai padomātu par mūsu nākotni un tiktu skaidrībā ar savām jūtām. Laiks līdz oktobrim. Tad mēs varēsim sākt visu no jauna. Ar Time Machine, pavisam jaunu Finder, jaunu Desktop, Spaces, Stacks, Quicklook un visu citu. Un Makintoš - vaina nav tevī, tā ir manī. 
Mūžam Tavs,
mxz
PS. WWDC 07 prezentācijas video.
Dārgais Makintoš,
Rakstu Tev, jo ilgāk nespēju klusēt. Kopš mēs ar Tevi iepazināmies pirms diviem gadiem mana dzīve ir kļuvusi pagalam garlaicīga. Ne man vairs ir regulāri jādarbina kārtību uzturošās antivīrusu, ugunsmūra un anti-mēslu aplikācijas, ne jāatjauno vīrusu datubāzes. Iet secen man piedzīvojumi ar šaubīgām mātesplatēm, atmiņas moduļu raustīšanu iekšā un ārā, jumper slēdzīšu raustīšanu, lai iztīrītu BIOS iestādījumus, jo kaut kas nav salikts pareizi un, startējot datoru, noskan tizls garš pīkstiens, kurš man tā pietrūkst. Atliek man vien nostalģiski atminēties satraucošos piedzīvojumus, ievietojot procesoru ligzdā otrādi, saliecot vienu vai vairākas “kājiņas” un pēc tam taisnojot tās ar pinceti. Pietrūkst arī man barošanas kabeļu grupēšanas PC korpusā, kuras rezultātā man aptrūkstas pacietība un es sagrūžu visus vadus čupā (nu tā lai nelien CPU ventilatorā), aizspiežot korpusa vāku ar kāju un pieskrūvējot to tikai ar vienu skrūvi (jo pārējās skrūves nācās izmantot pieskrūvējot pie kopnes jauno grafisko karti un skaņu karti). Man kā tehniskam cilvēkam ļoti pietrūkst visu šo lietu, kas padarīja manas iepriekšējās attiecības ar PC tik daudz reiz interesantākas. Ar PC man bija garantijas papīri jātur zeltītā aploksnē seifā un datorveikals bija jāapmeklē vismaz divas reizes mēnesī. Es elpoju vairāk svaiga gaisa un man bija vairāk draugu. Mēs kopā varējām ilgi un aizrautīgi diskutēt par jaunākajām tendencēm operatīvās atmiņas kopnes un datu joslas arhitektūrā un par to, kā paaugstināt Windows XP ātrdarbību izmantojot RAID disku masīvu ar 10K apgriezienu cietajiem diskiem. Tas bija aizraujošs laiks manā dzīvē. Es sekoju līdzi industrijas aktualitātēm, lasīju jaunāko čipsetu apskatus, salīdzināju ātrdarbības statistiku un sapņoju par jaunāko NForce LANParty UT Super 3D mātesplati. Manus jokus saprata visi datorveikalu pārdevēji, bieži vien starp mums bija karmiski pozitīva saikne un mēs runājām vienā valodā.
Arī PC labākais draugs Windows XP man sagādāja ne vienu vien sirdi sildošu brīdi meklējot un uzstādot dažādu iekārtu draiverus. Iekārtu, par kuru eksistenci es līdz tam nemaz nenojautu. Īpaši skaistas atmiņas man ir par tīkla printeru pievienošanu - process, pirms kura, kā pirms garas un izklaidējošas filmas, ir jānopērk liela kola un šokolāde. Kad atminos sevi meklējam mātesplates draiverus, salīdzinām seriālos nummurus un izvēloties pareizās programmu paketes no aptuveni 150 revīziju, modeļu sēriju un apakšmodeļu saraksta, mani pārņem smeldzīgas skumjas. Cik dažāda un interesanta tad bija ikdiena. Piedzīvojumus meklējot es pat mēģināju lietot Linux (trīsreiz) - iedomājies manu sajūsmu, kad biju spiests izburties cauri 7 tīkla lapām, lai atrastu pareizo komandu .tar arhīva atpakošanai komandrindā! Es iepazinos ar 5 jauniem un interesantiem cilvēkiem bezpalīdzīgi jautājot pēc padoma kā pareizi uzstādīt video atskaņošanas aplikāciju, un vai tas vispār ir iespējams. Tās tik bija dienas! PC bija man padevīgs draugs un mēs bijām kopā allaž - gan bēdās un bēdās.
Tad es satiku tevi un nekas vairs nebija kā agrāk. Tu mani saindēji un padarīji atkarīgu. Nekas cits man vairs prieku nespēja sagādāt. Es gāju uz Apple veikalu tikai tāpat, lai paskatītos uz tevi un tev līdzīgiem. Arī tad, kad Tu beidzot biji mans, es mulsi mīņājos veikalā katru reizi prātojot, kā gan varētu Tevi uzlabot vai padarīt vēl smukāku, kaut Tu tāpat jau biji pārāk ideāls. Datorveikalu darbinieki arī mani sāka nesaprast. Varbūt tapēc, ka es sāku rādīt uz viņiem ar pirkstu un smiet. Drīz vien lietas, kas man agrāk gāja pie sirds kļuva par nesmukām plastmasas kastēm, par kurām es smējos katru reizi, kad tās ieraudzīju skatlogā. Ar draugiem man vairs nebija par ko runāt. Tagad es, tā vietā, lai optimizētu savu sistēmu, pavadu stundas vērojot skaistās logu minimizēšanas animācijas, priecājos par skaistajiem Lucida Grande un Myriad Pro fontiem, tīro, zilo darba virsmu un skaistajām rotaļīgajām ikonām, kas šad tad priecīgi lēkā. Mani vairs neinteresē grafiskās kartes, barošanas bloki un mātesplates. Es tikai gribu būt ar Tevi kopā katru dienu - tikai sēdēt Tev blakus un vērot Tavas gludās pulētā metāla līnijas. Ko Tu ar mani esi izdarījis…?
Šie divi kaislīgie gadi ir mani apreibinājuši, un es vairs nezinu kā būt. Man ir vajadzīgs laiks, lai padomātu par mūsu nākotni un tiktu skaidrībā ar savām jūtām. Laiks līdz oktobrim. Tad mēs varēsim sākt visu no jauna. Ar Time Machine, pavisam jaunu Finder, jaunu Desktop, Spaces, Stacks, Quicklook un visu citu. Un Makintoš - vaina nav tevī, tā ir manī. 
Mūžam Tavs,
mxz
PS. WWDC 07 prezentācijas video.

Šis ir noslēdzošais raksts sērijā par īsfilmas tapšanas procesu no A-Z un skar pēcapstrādes procesus. Rakstu iepriekšējās daļas attiecīgi ir par filmēšanas dienu, plānošanu un ideju meklēšanu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ lielākā daļa mirstīgo cilvēku izmanto digitālo video, ir tas, ka filmēt kino formātā ir sasodīti dārgi. Tik dārgi, ka tas pat nav smieklīgi. Dārgs ir viss attēla iegūšanas un pēcapstrādes process. Šajā teikumā apzināti ir atšķirti divi jēdzieni - attēla iegūšana un pēcapstrāde, jo, izvēloties kino (16mm, Super16 vai 35mm), šie divi procesi ir absolūti viens no otra neatkarīgi. Ar ciparu video viss ir vienā putrā - attēls jau tiek saglabāts ciparu formā un pēc filmēšanas atliek tikai to pievienot gudrai iekārtai, kas visu materiālu glīti saglabā savā sistēmā, un viss ir gatavs montāžai, apstrādei un eksportam. Turpretī kino izstrādes procesā ir viens tāds neliels jautrs faktors - kino attēls tiek saglabāts analogā formā uz filmas lentas, eksponējot emulsiju tradicionālajā veidā un iegūstot attēla negatīvu - nu gluži kā ar fotofilmiņu. Tas nozīmē, ka filma ir jāattīsta (Latvijā to, cik man zināms, izdarīt nevar) un jādigitalizē (arī to, cik man zināms, te nevar). Digitalizēt to var divējādi - izmantojot īpašus kinofilmas negatīvu skannerus (ArriScan šobrīd vispopulārākais aparāts) vai arī projicējot filmu caur īpašu aparātu uzreiz uz video (caur CCD matricu), kas attēlu (līdzīgi kā parasta video kamera) saglabā jau elektroniskā formā - šis process tiek dēvēts par telecine.  (more…)
Šis ir noslēdzošais raksts sērijā par īsfilmas tapšanas procesu no A-Z un skar pēcapstrādes procesus. Rakstu iepriekšējās daļas attiecīgi ir par filmēšanas dienu, plānošanu un ideju meklēšanu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ lielākā daļa mirstīgo cilvēku izmanto digitālo video, ir tas, ka filmēt kino formātā ir sasodīti dārgi. Tik dārgi, ka tas pat nav smieklīgi. Dārgs ir viss attēla iegūšanas un pēcapstrādes process. Šajā teikumā apzināti ir atšķirti divi jēdzieni - attēla iegūšana un pēcapstrāde, jo, izvēloties kino (16mm, Super16 vai 35mm), šie divi procesi ir absolūti viens no otra neatkarīgi. Ar ciparu video viss ir vienā putrā - attēls jau tiek saglabāts ciparu formā un pēc filmēšanas atliek tikai to pievienot gudrai iekārtai, kas visu materiālu glīti saglabā savā sistēmā, un viss ir gatavs montāžai, apstrādei un eksportam. Turpretī kino izstrādes procesā ir viens tāds neliels jautrs faktors - kino attēls tiek saglabāts analogā formā uz filmas lentas, eksponējot emulsiju tradicionālajā veidā un iegūstot attēla negatīvu - nu gluži kā ar fotofilmiņu. Tas nozīmē, ka filma ir jāattīsta (Latvijā to, cik man zināms, izdarīt nevar) un jādigitalizē (arī to, cik man zināms, te nevar). Digitalizēt to var divējādi - izmantojot īpašus kinofilmas negatīvu skannerus (ArriScan šobrīd vispopulārākais aparāts) vai arī projicējot filmu caur īpašu aparātu uzreiz uz video (caur CCD matricu), kas attēlu (līdzīgi kā parasta video kamera) saglabā jau elektroniskā formā - šis process tiek dēvēts par telecine.  (more…)

Maza kļūme ar video failiņiem sanāca, kad tiks izlabots, raidījumi turpināsies pēc programmas.
Maza kļūme ar video failiņiem sanāca, kad tiks izlabots, raidījumi turpināsies pēc programmas.
Lai nerastos maldīgs iespaids, ka mxz tikai runā runu un nestaigā taku - nolēmu pildīt solījumu un tā pa kluso ievietot novērtēšanai dažus manis filmētos (tātad arī plānotos, gaismotos, kadrētos un horeografētos) kadrus no mana kursabiedra īsfilmiņas. Kadri ir bez skaņas un nemontēti - industrijā tos sauc par rushes - kadri pa taisno ārā no telecine. Būtu lidojis mājās pāris dienas vēlāk, būtu nokopējis kursabiedra kaseti ar visu sinhrono skaņu. Taču skaņa nav būtiska, tāpat kā nav būtisks īsfilmas sižets - pietiks, ja zināsiet, ka tur tiek nogalināts leļļu meistars. Pēc stundas garas ņemšanās ar kompresēšanu, kombinējot darbības VirtualDub un iMovie, izdevās man izdabūt pāris ainas ārā. Tātad:
Filmēts tika uz Kodak Vision2 500T 16mm kinofilmas ar pavecu ARRI 16SRII kinokameru - daži kadri ir filmēti skolas studijā un daži ārā naktī. Studijas ainās izmantoju vienu 5000W blondīni 2m augstumā virs uzbūvētās telpas, kas arī bija galvenais gaismas avots, kas noteica ekspozīciju un radīja iespaidu, ka telpu izgaismo kaut kāds dabīgs gaismas avots (lustra, piemēram), kas karājās tradicionāli pie griestiem. Papildus izmantoju divas 2000W blondīnes - vienu no telpas aizmugures, lai liktu lielāku un gaišāku akcentu uz tēlu kontūrām, un otru, lai piepildītu nedaudz dažas pavisam tumšās vietas telpā. Režisors vēlējās asas ēnas un kontrastainu attēlu - tad nu arī dabūja. Filmējot ārā mums nebija laika un pietiekama pieeja elektrībai, tapēc varējām izmantot tikai vienu 2K blondīni un viss. Labi gan, ka 500T filma ir tik jūtīga (atbilst ISO 500, protams) - pat pilnīgā piķa tumsā tā uzķēra pietiekami detaļas un krāsas - to varēs redzēt dažās āra auto ainiņās. Tātad - pāris āra ainas, pāris statiski kadri, divi eleganti sliežu kadri (par ko man lepnums) un daži leļļu piefilmējumi ar seklu asuma dziļumu un fokusa maiņām.
Visi failiņi ir .mov (Quicktime) video konteinerī ar H.264 kompresiju un ir 16:9 izmērā, 576×324 pikseļus lieli - tas tā, lai nav pārāk smagi. Video varēju atskaņot ar VLC, ar Quicktime atskaņotāju gan uz Windows, gan OS X.
1. dolly1.mov (00:48) / Slepkava staigā apkārt upurim, siluets, dikti smuki sanāca, kaut kustība varēja būt gludāka. Vainoju veco statīvu un ratu stūmēju :)
2. ventilators.mov (00:06) / Piefilmējums, butaforijas telpā - ventilators un veca šujmašīna ar lelli.
3. dolls.mov (00:04) / Leļļu tuvplāniņi - aiz neko darīt filmēšanas beigās. Bija palikusi pāri nedaudz filma.
4. evil.mov (00:07) / Slepkava ienāk gaismā, itkā zem lampas.
5. jesus_focus.mov (00:03) / Fokuss starp divām lellēm, īss un šādā video izmērā - knapi samanāms.
6. lelles.mov (00:02) / Atkal fokuss starp divām lellēm. Vajadzēja lelles novietot tālāk vienu no otras, lai būtu seklāks asums, taču negribēju izjaukt izkārtojumu, pēc tam nesaliktu atpakaļ vietās.
7. leg.mov (00:06) / Tāds statisks tuvplāns ārā ar kanalizācijas režģī iestrēgušu kāju (kāja bija neīsta), viena pati gaismiņa, bet, manuprāt, izskatās smuki.
8. dolly2.mov (00:35) / Mans meistarīgais un viltīgais “slepkavības kadrs”. Kapēc viltīgs, sapratīsiet.
9. car1.mov (00:05) / Pirmā auto aina. Auto lukturi baigi izbliezti, jo diafragma līdz galam vaļā, taču var redzēt aleju, kas principā bija pavisam tumša. Interesanti, ka uz 3200K balansētās filmas bālganā ielas laternu gaisma izskatās pavisam zila.
10. car2.mov (00:07) / Tas pats, kas augstāk, tikai tuvāk.
11. car3.mov (00:07) / Tas pats, tikai no aizmugures. 500T filma vienkārši mīl sarkano krāsu, to var redzēt arī iekštelpu ainās.
Lūk, kopā uzfilmējam aptuveni 35 ainas. Izvēlējos parādīt šīs dažas, lai būtu kaut kāda dažādība. Par gala filmiņu gan tikai no šiem kadriem vien nevar spriest. Mana mazā īsfilma arī man ir, bet man viņa tik ļoti nepatīk, ka kauns rādīt. Man ir daudz lielāks prieks par apgūto un sasniegto kinematogrāfijas lietās. Esmu varen priecīgs, jo šie te kadri laupīja manu kino nevainību - tagad varu ar paceltu galvu teikt, ka esmu filmējis kino. Īstu kino. Negribu parasto ciparu video redzēt vairs. Negribu! Ceru, ka 2.semestra sākumā Melburnā tikšu pie viena cita 16mm materiāla, ko mācību nolūkos mēs safilmējām bildējot naksnīgo pilsētu centrā, un varēšu padalīties - tās bildes bija vienkārši super.
Lūdzu video failiņus gan nekur citur tālāk nelikt - es jau tā riskēju un pārkāpju noteikumus tos publicējot.
Lai nerastos maldīgs iespaids, ka mxz tikai runā runu un nestaigā taku - nolēmu pildīt solījumu un tā pa kluso ievietot novērtēšanai dažus manis filmētos (tātad arī plānotos, gaismotos, kadrētos un horeografētos) kadrus no mana kursabiedra īsfilmiņas. Kadri ir bez skaņas un nemontēti - industrijā tos sauc par rushes - kadri pa taisno ārā no telecine. Būtu lidojis mājās pāris dienas vēlāk, būtu nokopējis kursabiedra kaseti ar visu sinhrono skaņu. Taču skaņa nav būtiska, tāpat kā nav būtisks īsfilmas sižets - pietiks, ja zināsiet, ka tur tiek nogalināts leļļu meistars. Pēc stundas garas ņemšanās ar kompresēšanu, kombinējot darbības VirtualDub un iMovie, izdevās man izdabūt pāris ainas ārā. Tātad:
Filmēts tika uz Kodak Vision2 500T 16mm kinofilmas ar pavecu ARRI 16SRII kinokameru - daži kadri ir filmēti skolas studijā un daži ārā naktī. Studijas ainās izmantoju vienu 5000W blondīni 2m augstumā virs uzbūvētās telpas, kas arī bija galvenais gaismas avots, kas noteica ekspozīciju un radīja iespaidu, ka telpu izgaismo kaut kāds dabīgs gaismas avots (lustra, piemēram), kas karājās tradicionāli pie griestiem. Papildus izmantoju divas 2000W blondīnes - vienu no telpas aizmugures, lai liktu lielāku un gaišāku akcentu uz tēlu kontūrām, un otru, lai piepildītu nedaudz dažas pavisam tumšās vietas telpā. Režisors vēlējās asas ēnas un kontrastainu attēlu - tad nu arī dabūja. Filmējot ārā mums nebija laika un pietiekama pieeja elektrībai, tapēc varējām izmantot tikai vienu 2K blondīni un viss. Labi gan, ka 500T filma ir tik jūtīga (atbilst ISO 500, protams) - pat pilnīgā piķa tumsā tā uzķēra pietiekami detaļas un krāsas - to varēs redzēt dažās āra auto ainiņās. Tātad - pāris āra ainas, pāris statiski kadri, divi eleganti sliežu kadri (par ko man lepnums) un daži leļļu piefilmējumi ar seklu asuma dziļumu un fokusa maiņām.
Visi failiņi ir .mov (Quicktime) video konteinerī ar H.264 kompresiju un ir 16:9 izmērā, 576×324 pikseļus lieli - tas tā, lai nav pārāk smagi. Video varēju atskaņot ar VLC, ar Quicktime atskaņotāju gan uz Windows, gan OS X.
1. dolly1.mov (00:48) / Slepkava staigā apkārt upurim, siluets, dikti smuki sanāca, kaut kustība varēja būt gludāka. Vainoju veco statīvu un ratu stūmēju :)
2. ventilators.mov (00:06) / Piefilmējums, butaforijas telpā - ventilators un veca šujmašīna ar lelli.
3. dolls.mov (00:04) / Leļļu tuvplāniņi - aiz neko darīt filmēšanas beigās. Bija palikusi pāri nedaudz filma.
4. evil.mov (00:07) / Slepkava ienāk gaismā, itkā zem lampas.
5. jesus_focus.mov (00:03) / Fokuss starp divām lellēm, īss un šādā video izmērā - knapi samanāms.
6. lelles.mov (00:02) / Atkal fokuss starp divām lellēm. Vajadzēja lelles novietot tālāk vienu no otras, lai būtu seklāks asums, taču negribēju izjaukt izkārtojumu, pēc tam nesaliktu atpakaļ vietās.
7. leg.mov (00:06) / Tāds statisks tuvplāns ārā ar kanalizācijas režģī iestrēgušu kāju (kāja bija neīsta), viena pati gaismiņa, bet, manuprāt, izskatās smuki.
8. dolly2.mov (00:35) / Mans meistarīgais un viltīgais “slepkavības kadrs”. Kapēc viltīgs, sapratīsiet.
9. car1.mov (00:05) / Pirmā auto aina. Auto lukturi baigi izbliezti, jo diafragma līdz galam vaļā, taču var redzēt aleju, kas principā bija pavisam tumša. Interesanti, ka uz 3200K balansētās filmas bālganā ielas laternu gaisma izskatās pavisam zila.
10. car2.mov (00:07) / Tas pats, kas augstāk, tikai tuvāk.
11. car3.mov (00:07) / Tas pats, tikai no aizmugures. 500T filma vienkārši mīl sarkano krāsu, to var redzēt arī iekštelpu ainās.
Lūk, kopā uzfilmējam aptuveni 35 ainas. Izvēlējos parādīt šīs dažas, lai būtu kaut kāda dažādība. Par gala filmiņu gan tikai no šiem kadriem vien nevar spriest. Mana mazā īsfilma arī man ir, bet man viņa tik ļoti nepatīk, ka kauns rādīt. Man ir daudz lielāks prieks par apgūto un sasniegto kinematogrāfijas lietās. Esmu varen priecīgs, jo šie te kadri laupīja manu kino nevainību - tagad varu ar paceltu galvu teikt, ka esmu filmējis kino. Īstu kino. Negribu parasto ciparu video redzēt vairs. Negribu! Ceru, ka 2.semestra sākumā Melburnā tikšu pie viena cita 16mm materiāla, ko mācību nolūkos mēs safilmējām bildējot naksnīgo pilsētu centrā, un varēšu padalīties - tās bildes bija vienkārši super.
Lūdzu video failiņus gan nekur citur tālāk nelikt - es jau tā riskēju un pārkāpju noteikumus tos publicējot.

Mājās ir labi. Te nekas nemaksā pārāk daudz, nav jāpūlas izmantot ikdienā tādus vārdus kā “labdien” un “atvainojiet” un braukt var kā vien tīk. Otrās mājās Austrālijā arī ir labi, jo tur ir PS3 un 360, kuru abu šeit neesamība sāk pamazām likt par sevi manīt. Vēl nedēļa un atkal man priekšā 24 stundu gara zombijveida nīkuļošana pa lidmašīnām un lidostu uzgaidāmajām telpām. Es saku zombijveida, jo tieši tā vislabāk varu raksturot stadiju, kādā atrodos gara avio-ceļojuma laikā, kas ietver vairākas pacelšanās, piezemēšanās un savienojošo reisu gaidīšanas. Sajūta tāda it kā es būtu pa pusei aizmidzis un pa pusei nomodā, sēžot, vērojot cipariņus uz ekrāniem un manevrējot cauri nebeidzamiem vienāda paskata gariem koridoriem un pārtiekot no ļoti vienkāršiem avio-ceļojuma ēdieniem - principā daudz kafijas, sulas, šokolādes un sviestmaižu. Varbūt tas ir no ilgās sēdēšanas un gaidīšanas, varbūt no straujajām spiediena maiņām paceļoties un nolaižoties, varbūt dēļ konstanti dobji dūcošajām un sīcošajām lidaparātu turbīnām, kas vairāk tev skan galvā un vēderā, vai arī dēļ vieglās līgošanās gaisā vairākas stundas no vietas. Visdrīzāk - tas ir viss kopā.
Patiesībā es esmu ļoti pieredzējis avio-ceļotājs - šovasar būšu nu jau četrreiz aplidojis apkārt pasaulei (visas četras reizes starp Eiropu un Austrāliju), dažas reizes uz tuvajiem austrumiem un sazin-cik reizes tepat apkārt pa Eiropu. Esmu lidojis ar daudzām aviolīnijām, redzējis daudzas lidostas un daudzus lidaparātus. Lai cik nogurdinoši nebūtu tā vizināties apkārt, tas tomēr ir diezgan interesanti un katru reizi tāds kā mazs piedzīvojums - jo tā īsti nekad nevar zināt, kur tu gala beigās nonāksi. Reisi var aizkavēties, atcelties. Bagāža var aizlidot citur. Tu vari nokļūt lielā skaistā lidmašīnā vai vecā, smirdīgā, mazā lidmašīnā, kur krēslu roku atzveltnēs vēl ir iebūvēti mazi pelnu trauki. Tevi var kļūdas pēc iesēdināt biznesa klasē, tikpat labi tev var būt jāstāv visu ceļu kājās. Tev var gadīties pilnīgs bezvējš vai tāda nāvīgi bailīga kratīšanās visas 10 stundas. Tas ir fakts - tu nekad nevari zināt, kas notiks. Par laimi, lidostas un lidmašīnas gadiem ejot ir kļuvušas daudz interesantākas, modernākas un komfortablākas. Es esmu izdomājis 7 lietas, ieteikumus, kuri jāņem vērā lidojot, lai padarītu visu tranzītprocesu nesāpīgu un ērtu. Uzskatiet šīs lietas par tādām mazām atklāsmītēm vai universālām patiesībām par ceļošanu ar lidaparātiem.  (more…)
Mājās ir labi. Te nekas nemaksā pārāk daudz, nav jāpūlas izmantot ikdienā tādus vārdus kā “labdien” un “atvainojiet” un braukt var kā vien tīk. Otrās mājās Austrālijā arī ir labi, jo tur ir PS3 un 360, kuru abu šeit neesamība sāk pamazām likt par sevi manīt. Vēl nedēļa un atkal man priekšā 24 stundu gara zombijveida nīkuļošana pa lidmašīnām un lidostu uzgaidāmajām telpām. Es saku zombijveida, jo tieši tā vislabāk varu raksturot stadiju, kādā atrodos gara avio-ceļojuma laikā, kas ietver vairākas pacelšanās, piezemēšanās un savienojošo reisu gaidīšanas. Sajūta tāda it kā es būtu pa pusei aizmidzis un pa pusei nomodā, sēžot, vērojot cipariņus uz ekrāniem un manevrējot cauri nebeidzamiem vienāda paskata gariem koridoriem un pārtiekot no ļoti vienkāršiem avio-ceļojuma ēdieniem - principā daudz kafijas, sulas, šokolādes un sviestmaižu. Varbūt tas ir no ilgās sēdēšanas un gaidīšanas, varbūt no straujajām spiediena maiņām paceļoties un nolaižoties, varbūt dēļ konstanti dobji dūcošajām un sīcošajām lidaparātu turbīnām, kas vairāk tev skan galvā un vēderā, vai arī dēļ vieglās līgošanās gaisā vairākas stundas no vietas. Visdrīzāk - tas ir viss kopā.
Patiesībā es esmu ļoti pieredzējis avio-ceļotājs - šovasar būšu nu jau četrreiz aplidojis apkārt pasaulei (visas četras reizes starp Eiropu un Austrāliju), dažas reizes uz tuvajiem austrumiem un sazin-cik reizes tepat apkārt pa Eiropu. Esmu lidojis ar daudzām aviolīnijām, redzējis daudzas lidostas un daudzus lidaparātus. Lai cik nogurdinoši nebūtu tā vizināties apkārt, tas tomēr ir diezgan interesanti un katru reizi tāds kā mazs piedzīvojums - jo tā īsti nekad nevar zināt, kur tu gala beigās nonāksi. Reisi var aizkavēties, atcelties. Bagāža var aizlidot citur. Tu vari nokļūt lielā skaistā lidmašīnā vai vecā, smirdīgā, mazā lidmašīnā, kur krēslu roku atzveltnēs vēl ir iebūvēti mazi pelnu trauki. Tevi var kļūdas pēc iesēdināt biznesa klasē, tikpat labi tev var būt jāstāv visu ceļu kājās. Tev var gadīties pilnīgs bezvējš vai tāda nāvīgi bailīga kratīšanās visas 10 stundas. Tas ir fakts - tu nekad nevari zināt, kas notiks. Par laimi, lidostas un lidmašīnas gadiem ejot ir kļuvušas daudz interesantākas, modernākas un komfortablākas. Es esmu izdomājis 7 lietas, ieteikumus, kuri jāņem vērā lidojot, lai padarītu visu tranzītprocesu nesāpīgu un ērtu. Uzskatiet šīs lietas par tādām mazām atklāsmītēm vai universālām patiesībām par ceļošanu ar lidaparātiem.  (more…)

Vai jūs zinājāt, ka ir speciālas kino industrijai ražotas patronas, kurās ir aptuveni 3-4 reizes vairāk pulvera nekā parastajās kaujas patronās? Tas ir tā iemesla dēļ, ka, lietojot parastos tukšos lādiņus, ir ļoti grūti nofotografēt to dzeltenīgi balto šāviena uzliesmojumu - tas ir ļoti īss un parasti saredzams tikai pustumsā. Izmantojot brīvo lodes vietu lādiņā, tur var ievietot daudz papildus pulvera vai degoša materiāla, kas šāviena brīdī spēcīgi uzliesmo, atļaujot tam degt nedaudz ilgāk - tieši tik ilgāk, lai kameras rotējošais slēdzis, kas atveras tikai uz 1/50 daļu sekundes, to paspētu “ieraudzīt” pat gaišā dienas laikā. Tas viss ir skaisti, taču ir viena problēma. Proporcionāli pulvera daudzumam palielinās arī karstums un trieciena spēks, ar ko liesma tiek izspiesta no stobra. Lielā sprāgstvielas daudzuma dēļ kino patronām tas ir tik liels, ka šāviena brīdī ieroča priekšā atrasties nedrīkst absolūti nekas, pretējā gadījumā pastāv risks noraut kādam galvu vai vismaz nodedzināt visu seju. Bez jokiem. 
Jā, to mums stāstīja speciālajā “šaušanas un spridzināšanas lekcijā”. Tur bija arī daži pārstāvji no policijas, kas kratīja pirkstu un rūpīgi visiem izskaidroja visas ar šaušanu un spridzināšanu saistītās birokrātiskās metodes un drošības procedūras. Izrādās Viktorijas štata policijai ir speciāla kino nodaļa, kas palīdz vietējiem kinošņikiem ar visām šīm lietām un kas papildus var nodrošināt policijas uniformas, auto, īpašas butaforijas (lasi - durvju gāžamais bluķis) un citas interesantas lietas. Patiesību sakot, tās bija interesantākās 2 stundas visā semestrī. 
Vēl vienu patiesību sakot - es plānoju uzzināt daudz vairāk par kinematogrāfisku šaušanu Oktobrī, kad filmēju savu nākamo īsfilmu. Šoreiz - un man vajadzēja to darīt  jau agrāk - es darīšu to, ko es esmu atbraucis šeit iemācīties darīt - filmēt kārtīgu action. Un nevis kaut kādu, bet - Guns. Lots of guns. (Tiem, kas ir zvērināti sadzīviski dziļo drāmu “zinātāji” - tas bija citāts no The Matrix.) Tas nebūs lēti un viegli, pasniedzēji dos nīgru aci, bet man tik tiešām ir vienalga. Ir cilvēki, kas eksperimentē ar laika un telpas uztveri, rada mākslu, un ir cilvēki, kas vienkārši spridzina lietas gaisā. Manā izpratnē māksla un radošums ir piemērojami arī spridzināšanas ekranizēšanā. Par laimi man ir 2 pilni mēneši plānošanai un organizēšanai. Par laimi es šeit 6 mēnešu laikā esmu arī kaut ko iemācījies un nekādā gadījumā nerīkotu tikai pliku šaušanu (labi - rīkotu, bet pasniedzējs būtu neapmierināts, un man no viņa būtu jāizvairās nākamos 2 gadus). Sižets vienā teikumā (angliski labāk uztverams): 
“An action film junkie goes home from work every night only to re-live his fetishistic fantasies by doing weird stunts with guns and pretending to be a super-cop when nobody is watching.”
Pašu stāstiņu un scenāriju man vēl ir jāuzraksta, taču ideja tapa loģiski apkopojot dažas no spilgtākajām mācību procesā gūtājām atziņām (tieši par īso kino formātu) - gan no rakstīšanas nodarbībām, gan vēstures un analīzes lekcijām: 
1. Personāža cilvēcisko elementu vislabāk atklāt ir nostādot viņu neveiklās un daļēji pat apkaunojošās situācijas, kas var būt arī nedaudz humoristiskas - tādā veidā skatītājam izraisot simpātijas.
2. Jābūt kaut kādam punktam, kurā šis personāžs transformējas emocionāli vai kļūst par “kaut ko citu”, darot kaut ko ļoti neparastu un tā projicējot “iedvesmu” un jau nedaudz klišejisko “esi tu pats un klausi sirdij” mācību. 
3. Sižets ir jāattīsta ar loģiskiem notikumiem tā, lai tas kāpina skatītāja interesi līdz pat galvenajam climax brīdim, kur viss tiek atklāts - vēlams ar nelielu pārsteigumu vai šoku. Diemžēl ekrānlaika ir maz, tādēļ var būt tikai viena sižeta līnija, viens galvenais personāžs un diezan ātra sižeta virzīšana, izmantojot īsas ainiņas. 
Un pats svarīgākais - tas viss ir vērts sūda, ja tur nav iekšā kaut kā no tevis paša, kaut kā intīma - kaut kā, kas visu filmēšanu tev padarīs tik sajūsminošu kā konfekti bērnam. Man ir pamats domāt, ka viena no manām divām filmēšanas dienām būs varenāka par varenu - filmēšana būs saplānota tā, lai otru dienu varētu “ēst tikai saldo ēdienu” un visu dienu šaudīties un trakot kādā pamestā spēkstacijā vai fabrikā. 
Man priekšā 2 mēneši aktieru, komandas un butaforiju meklēšanas, filmēšanas vietu pētīšanas, atļauju organizēšanas un cenšanās izdīkt no policijas dažas interesantas lietas. Šoreiz gan nebūs neviena aizbildinājuma, ja kaut kas neizdosies kā cerēts.
Vai jūs zinājāt, ka ir speciālas kino industrijai ražotas patronas, kurās ir aptuveni 3-4 reizes vairāk pulvera nekā parastajās kaujas patronās? Tas ir tā iemesla dēļ, ka, lietojot parastos tukšos lādiņus, ir ļoti grūti nofotografēt to dzeltenīgi balto šāviena uzliesmojumu - tas ir ļoti īss un parasti saredzams tikai pustumsā. Izmantojot brīvo lodes vietu lādiņā, tur var ievietot daudz papildus pulvera vai degoša materiāla, kas šāviena brīdī spēcīgi uzliesmo, atļaujot tam degt nedaudz ilgāk - tieši tik ilgāk, lai kameras rotējošais slēdzis, kas atveras tikai uz 1/50 daļu sekundes, to paspētu “ieraudzīt” pat gaišā dienas laikā. Tas viss ir skaisti, taču ir viena problēma. Proporcionāli pulvera daudzumam palielinās arī karstums un trieciena spēks, ar ko liesma tiek izspiesta no stobra. Lielā sprāgstvielas daudzuma dēļ kino patronām tas ir tik liels, ka šāviena brīdī ieroča priekšā atrasties nedrīkst absolūti nekas, pretējā gadījumā pastāv risks noraut kādam galvu vai vismaz nodedzināt visu seju. Bez jokiem. 
Jā, to mums stāstīja speciālajā “šaušanas un spridzināšanas lekcijā”. Tur bija arī daži pārstāvji no policijas, kas kratīja pirkstu un rūpīgi visiem izskaidroja visas ar šaušanu un spridzināšanu saistītās birokrātiskās metodes un drošības procedūras. Izrādās Viktorijas štata policijai ir speciāla kino nodaļa, kas palīdz vietējiem kinošņikiem ar visām šīm lietām un kas papildus var nodrošināt policijas uniformas, auto, īpašas butaforijas (lasi - durvju gāžamais bluķis) un citas interesantas lietas. Patiesību sakot, tās bija interesantākās 2 stundas visā semestrī. 
Vēl vienu patiesību sakot - es plānoju uzzināt daudz vairāk par kinematogrāfisku šaušanu Oktobrī, kad filmēju savu nākamo īsfilmu. Šoreiz - un man vajadzēja to darīt  jau agrāk - es darīšu to, ko es esmu atbraucis šeit iemācīties darīt - filmēt kārtīgu action. Un nevis kaut kādu, bet - Guns. Lots of guns. (Tiem, kas ir zvērināti sadzīviski dziļo drāmu “zinātāji” - tas bija citāts no The Matrix.) Tas nebūs lēti un viegli, pasniedzēji dos nīgru aci, bet man tik tiešām ir vienalga. Ir cilvēki, kas eksperimentē ar laika un telpas uztveri, rada mākslu, un ir cilvēki, kas vienkārši spridzina lietas gaisā. Manā izpratnē māksla un radošums ir piemērojami arī spridzināšanas ekranizēšanā. Par laimi man ir 2 pilni mēneši plānošanai un organizēšanai. Par laimi es šeit 6 mēnešu laikā esmu arī kaut ko iemācījies un nekādā gadījumā nerīkotu tikai pliku šaušanu (labi - rīkotu, bet pasniedzējs būtu neapmierināts, un man no viņa būtu jāizvairās nākamos 2 gadus). Sižets vienā teikumā (angliski labāk uztverams): 
“An action film junkie goes home from work every night only to re-live his fetishistic fantasies by doing weird stunts with guns and pretending to be a super-cop when nobody is watching.”
Pašu stāstiņu un scenāriju man vēl ir jāuzraksta, taču ideja tapa loģiski apkopojot dažas no spilgtākajām mācību procesā gūtājām atziņām (tieši par īso kino formātu) - gan no rakstīšanas nodarbībām, gan vēstures un analīzes lekcijām: 
1. Personāža cilvēcisko elementu vislabāk atklāt ir nostādot viņu neveiklās un daļēji pat apkaunojošās situācijas, kas var būt arī nedaudz humoristiskas - tādā veidā skatītājam izraisot simpātijas.
2. Jābūt kaut kādam punktam, kurā šis personāžs transformējas emocionāli vai kļūst par “kaut ko citu”, darot kaut ko ļoti neparastu un tā projicējot “iedvesmu” un jau nedaudz klišejisko “esi tu pats un klausi sirdij” mācību. 
3. Sižets ir jāattīsta ar loģiskiem notikumiem tā, lai tas kāpina skatītāja interesi līdz pat galvenajam climax brīdim, kur viss tiek atklāts - vēlams ar nelielu pārsteigumu vai šoku. Diemžēl ekrānlaika ir maz, tādēļ var būt tikai viena sižeta līnija, viens galvenais personāžs un diezan ātra sižeta virzīšana, izmantojot īsas ainiņas. 
Un pats svarīgākais - tas viss ir vērts sūda, ja tur nav iekšā kaut kā no tevis paša, kaut kā intīma - kaut kā, kas visu filmēšanu tev padarīs tik sajūsminošu kā konfekti bērnam. Man ir pamats domāt, ka viena no manām divām filmēšanas dienām būs varenāka par varenu - filmēšana būs saplānota tā, lai otru dienu varētu “ēst tikai saldo ēdienu” un visu dienu šaudīties un trakot kādā pamestā spēkstacijā vai fabrikā. 
Man priekšā 2 mēneši aktieru, komandas un butaforiju meklēšanas, filmēšanas vietu pētīšanas, atļauju organizēšanas un cenšanās izdīkt no policijas dažas interesantas lietas. Šoreiz gan nebūs neviena aizbildinājuma, ja kaut kas neizdosies kā cerēts.

Ir tāda universāla patiesība - lai cik gudrs, izglītots, talantīgs un uzņēmīgs viens cilvēks nebūtu, viņš nekur tālu dzīvē netiks ar neērtiem apaviem. Tas ir neapstrīdams fakts, kaut sākotnēji varētu likties, ka tam nav lielas nozīmes. Ak, un kā vēl ir. Kad lietas tiek reducētas līdz absolūti primitīvam līmenim, var sākt saredzēt lielo bildi un izdarīt secinājumus par mūsu pašu savādo iekšējo dabu. Ir trīs lietas, kas padarīs jebko, ko tu dari, par bezjēdzīgu - zobu sāpes, tukšs vēders un neērti apavi. Ne tikai to, ko tu dari - patiesībā jebkura no šīm lietām (vai to kombinācija) tavu eksistenci padarīs par nožēlojamu neko jebkurā skaistā dienā - tāda ir mana teorija.
Es nezinu, kā ir ar jums, bet es vairāku gadu laikā ne vienu reizi vien esmu pārliecinājies, ka neesmu īpaši patīkams sarunu biedrs, ja man ir tukšs vēders. Vēl sliktāks sarunu biedrs esmu tad, ja man sāp zobs. Es pat teiktu, ka šādā gadījumā mans intelekts un domu process tiek ierobežots tik ļoti, ka vienīgais vārds, kas figurē manās smadzenēs, ir bled - un tā līdz pat brīdim, kamēr sāpes nepāriet (vai attiecīgi, netiek remdēts izsalkums). Kaut kas notiek, un citus vārdus es pēkšņi nevaru izrunāt vairs - attiecīgi uz jebkuru jautājumu tiek atbildēts tieši ar TO vārdu, kam parasti seko nesakarīga ņurdēšana.
Līdzīgi ir ar neērtiem apaviem - tieši tāpat kā tukšs vēders un zobu sāpes, neērti apavi pazemina manu darbības kapacitāti par vismaz 98%. Ķēdes reakcija, ko izraisa kāda no šīm 3 lietām, ir redzama tūlīt - pēkšņi es esmu īgns, neapmierināts. Viss man traucē, visi mani kaitina. Tikšanos nokavēju, iekāpju peļķē, kartupeļi ir cieti, gaļa pārāk trekna un sula - silta un ielieta glāzē ar manāmu trauku lupatas smaku. Citiem vārdiem - viss iet greizi. Tādā stadijā, esmu diezgan pārliecināts, cilvēka radošās domāšanas spējas burtiski izgaist. Pietam, gandrīz katru dienu klāt pievienojam problēmas darbā, sliktu satiksmi, neapmaksātos rēķinus un lietainu laiku un praktiski garantējam, ka neko satriecošu nekad tā arī neizdarīsim.
Tieši tā ar mani ir, un tapēc es esmu tāds princese uz zirņa, kad runa ir par apģērbu un apaviem. Ja man kaut kas spiež, traucē vai vienkārši nav ērts - es pēkšņi palieku tizls, garlaicīgs, niķīgs un neko nevaru izdomāt vai uzrakstīt. Citiem vārdiem - mentāli paralizēts.Tieši tapēc es esmu apavu frīks. Es esmu ļoti, ļoti izvēlīgs apavos, un klaiņoju apkārt pa pasauli, meklēdams sev vispiemērotākos apavus, nekādi nespēdams atrast vislabāko kombināciju starp ērtiem, smukiem apaviem, kas pie reizes piestāvētu pie manas esošās bikšu kolekcijas. Tāda ir mana sodība, nudien, taču kaut kas man liek domāt, ka tāds neesmu vienīgais. Apbrīnoju sievietes, kas staigā pa ielu burtiski uz pirkstgaliem ar kājām iespiestām mazītiņās cietās kurpītēs ar milzu spicu papēdi. Nu, vismaz tas beidzot izskaidro viņu uzvedību. :)
Visā plašajā pasaulē ir tikai vienas kedas. Vienas vienīgas īstās kedas, kas ir vienlaikus gan über ērtas, smukas, formīgas un, līdzīgi kā tumši zili džinsi - nekad neizies no modes. Mani mīļākie un vienīgie apavi. Tātad - vienīgās, leģendārās, vintage-design vecās-skolas visīstākās un labākās kedas, kādas jebkad ražotas - 2004.gada izlaiduma Nike Cortez Basic sērijas melnās ādas kedas. Jā, ser. Diemžēl, cik noprotu - šo modeli jau 2 gadus vairs neražo, un vienīgā iespēja to iegādāties ir 1) tikai īpašos veikalos, kas specializējas iepriekšējo Nike modeļu uzkrāšanā un tirgošanā vai 2) vecos veikalos 3.pasaules valstīs ar mazu preču noietu, kur šis modelis vēl varētu būt saglabājies, noputējis un nomests kaut kur noliktavas tālākajos plauktos.
Es pats pirmo reizi šīs kedas nopirku pirms 3 gadiem, un kopš tā laika man ir bijis tikai viens cits kedu pāris no Etnies, kas šobrīd jau ir prom - neizturēja pat gadu. Savu otro pāri atradu vienā no lielajiem Elkor-veidīgajiem sporta veikaliem - tas noliktavā bija pēdējais - kopš tā laika nekur neesmu šo modeli vairs redzējis. Tiesa, Nike Cortez kedām ir viens būtisks trūkums - to gumijveidīgā zole pēc 6-8 mēnešiem deformējas, un keda tā kā “sasveras uz sāniem” un paliek diezgan nesimetriska, taču tās joprojām izskatās labi un ir valkājamas. Šobrīd es valkāju jau otru šī modeļa pāri un nupat pasūtiju vēl divus pavisam jaunus pārus no ASV - veikala ar nosaukumu  Sneakerhead.com. Divus tapēc, ka man kedas pārāk ilgi parasti nekalpo, un esošās jau “iet uz beigām”. Ja nu pēkšņi man strauji izaugs kāja, un rezerves pāris vairs nederēs - noglabāšu to rūpīgi un pēc 6 gadiem pārdošu izsolē par lielām naudām - tad jau zem kategorijas retro classic rare, collector item vai līdzīgas.
Šī modeļa (un vēl simts citu līdzīgu) pamatā ir 1972.gada dizains, uz kā balstīti visi nākamie sērijas modeļi līdz pat šodienai. Daži, iespējams, atcerēsies ainu no filmas Forrest Gump, kur uz ekrāna parādās tieši šīs sērijas tā laika modelis. Agrāk bija pieejams no neilona, šodien - no ādas. Protams, pieejams dažādās krāsās un nav dārgs (pagaidām). Ļoti labs laikizturīgs dizains, jo vizuāli piestāv jebkam - šortiem, džinsiem, t-krekliem, jaciņām un pat pieklājīgām žaketēm. Manuprāt, viena no lietām, kas jau ir klasikas statusā un nekad nepazudīs no aprites - tieši tāpat kā taisnie Levis džinsi, vienkrāsaini t-krekli, pirmās paaudzes Ford Mustang modeļi un tā tālāk.
Es priecājos, ka atradu un pasūtiju šo te modeli - galu galā neko citu es vilkt nemaz negribu. Esmu Melburnā bijis vismaz 15 apavu veikalos, izpētījis un aptaustījis visus modeļus, sērijas un krāsas - nekas mani neuzrunā. Nekas izņemot 2004.gada Nike Cortez Basic. Par to arī viss stāsts. Normāli es nebūtu atļāvies pirkt divus pārus uzreiz (par piegādi vēl +50$), taču šonedēļ caur eBay pārdevu 3 vecās atspēlētās 360 spēles un nopelnīju nedaudz naudiņas atpakaļ.

Ir tāda universāla patiesība - lai cik gudrs, izglītots, talantīgs un uzņēmīgs viens cilvēks nebūtu, viņš nekur tālu dzīvē netiks ar neērtiem apaviem. Tas ir neapstrīdams fakts, kaut sākotnēji varētu likties, ka tam nav lielas nozīmes. Ak, un kā vēl ir. Kad lietas tiek reducētas līdz absolūti primitīvam līmenim, var sākt saredzēt lielo bildi un izdarīt secinājumus par mūsu pašu savādo iekšējo dabu. Ir trīs lietas, kas padarīs jebko, ko tu dari, par bezjēdzīgu - zobu sāpes, tukšs vēders un neērti apavi. Ne tikai to, ko tu dari - patiesībā jebkura no šīm lietām (vai to kombinācija) tavu eksistenci padarīs par nožēlojamu neko jebkurā skaistā dienā - tāda ir mana teorija.
Es nezinu, kā ir ar jums, bet es vairāku gadu laikā ne vienu reizi vien esmu pārliecinājies, ka neesmu īpaši patīkams sarunu biedrs, ja man ir tukšs vēders. Vēl sliktāks sarunu biedrs esmu tad, ja man sāp zobs. Es pat teiktu, ka šādā gadījumā mans intelekts un domu process tiek ierobežots tik ļoti, ka vienīgais vārds, kas figurē manās smadzenēs, ir bled - un tā līdz pat brīdim, kamēr sāpes nepāriet (vai attiecīgi, netiek remdēts izsalkums). Kaut kas notiek, un citus vārdus es pēkšņi nevaru izrunāt vairs - attiecīgi uz jebkuru jautājumu tiek atbildēts tieši ar TO vārdu, kam parasti seko nesakarīga ņurdēšana.
Līdzīgi ir ar neērtiem apaviem - tieši tāpat kā tukšs vēders un zobu sāpes, neērti apavi pazemina manu darbības kapacitāti par vismaz 98%. Ķēdes reakcija, ko izraisa kāda no šīm 3 lietām, ir redzama tūlīt - pēkšņi es esmu īgns, neapmierināts. Viss man traucē, visi mani kaitina. Tikšanos nokavēju, iekāpju peļķē, kartupeļi ir cieti, gaļa pārāk trekna un sula - silta un ielieta glāzē ar manāmu trauku lupatas smaku. Citiem vārdiem - viss iet greizi. Tādā stadijā, esmu diezgan pārliecināts, cilvēka radošās domāšanas spējas burtiski izgaist. Pietam, gandrīz katru dienu klāt pievienojam problēmas darbā, sliktu satiksmi, neapmaksātos rēķinus un lietainu laiku un praktiski garantējam, ka neko satriecošu nekad tā arī neizdarīsim.
Tieši tā ar mani ir, un tapēc es esmu tāds princese uz zirņa, kad runa ir par apģērbu un apaviem. Ja man kaut kas spiež, traucē vai vienkārši nav ērts - es pēkšņi palieku tizls, garlaicīgs, niķīgs un neko nevaru izdomāt vai uzrakstīt. Citiem vārdiem - mentāli paralizēts.Tieši tapēc es esmu apavu frīks. Es esmu ļoti, ļoti izvēlīgs apavos, un klaiņoju apkārt pa pasauli, meklēdams sev vispiemērotākos apavus, nekādi nespēdams atrast vislabāko kombināciju starp ērtiem, smukiem apaviem, kas pie reizes piestāvētu pie manas esošās bikšu kolekcijas. Tāda ir mana sodība, nudien, taču kaut kas man liek domāt, ka tāds neesmu vienīgais. Apbrīnoju sievietes, kas staigā pa ielu burtiski uz pirkstgaliem ar kājām iespiestām mazītiņās cietās kurpītēs ar milzu spicu papēdi. Nu, vismaz tas beidzot izskaidro viņu uzvedību. :)
Visā plašajā pasaulē ir tikai vienas kedas. Vienas vienīgas īstās kedas, kas ir vienlaikus gan über ērtas, smukas, formīgas un, līdzīgi kā tumši zili džinsi - nekad neizies no modes. Mani mīļākie un vienīgie apavi. Tātad - vienīgās, leģendārās, vintage-design vecās-skolas visīstākās un labākās kedas, kādas jebkad ražotas - 2004.gada izlaiduma Nike Cortez Basic sērijas melnās ādas kedas. Jā, ser. Diemžēl, cik noprotu - šo modeli jau 2 gadus vairs neražo, un vienīgā iespēja to iegādāties ir 1) tikai īpašos veikalos, kas specializējas iepriekšējo Nike modeļu uzkrāšanā un tirgošanā vai 2) vecos veikalos 3.pasaules valstīs ar mazu preču noietu, kur šis modelis vēl varētu būt saglabājies, noputējis un nomests kaut kur noliktavas tālākajos plauktos.
Es pats pirmo reizi šīs kedas nopirku pirms 3 gadiem, un kopš tā laika man ir bijis tikai viens cits kedu pāris no Etnies, kas šobrīd jau ir prom - neizturēja pat gadu. Savu otro pāri atradu vienā no lielajiem Elkor-veidīgajiem sporta veikaliem - tas noliktavā bija pēdējais - kopš tā laika nekur neesmu šo modeli vairs redzējis. Tiesa, Nike Cortez kedām ir viens būtisks trūkums - to gumijveidīgā zole pēc 6-8 mēnešiem deformējas, un keda tā kā “sasveras uz sāniem” un paliek diezgan nesimetriska, taču tās joprojām izskatās labi un ir valkājamas. Šobrīd es valkāju jau otru šī modeļa pāri un nupat pasūtiju vēl divus pavisam jaunus pārus no ASV - veikala ar nosaukumu  Sneakerhead.com. Divus tapēc, ka man kedas pārāk ilgi parasti nekalpo, un esošās jau “iet uz beigām”. Ja nu pēkšņi man strauji izaugs kāja, un rezerves pāris vairs nederēs - noglabāšu to rūpīgi un pēc 6 gadiem pārdošu izsolē par lielām naudām - tad jau zem kategorijas retro classic rare, collector item vai līdzīgas.
Šī modeļa (un vēl simts citu līdzīgu) pamatā ir 1972.gada dizains, uz kā balstīti visi nākamie sērijas modeļi līdz pat šodienai. Daži, iespējams, atcerēsies ainu no filmas Forrest Gump, kur uz ekrāna parādās tieši šīs sērijas tā laika modelis. Agrāk bija pieejams no neilona, šodien - no ādas. Protams, pieejams dažādās krāsās un nav dārgs (pagaidām). Ļoti labs laikizturīgs dizains, jo vizuāli piestāv jebkam - šortiem, džinsiem, t-krekliem, jaciņām un pat pieklājīgām žaketēm. Manuprāt, viena no lietām, kas jau ir klasikas statusā un nekad nepazudīs no aprites - tieši tāpat kā taisnie Levis džinsi, vienkrāsaini t-krekli, pirmās paaudzes Ford Mustang modeļi un tā tālāk.
Es priecājos, ka atradu un pasūtiju šo te modeli - galu galā neko citu es vilkt nemaz negribu. Esmu Melburnā bijis vismaz 15 apavu veikalos, izpētījis un aptaustījis visus modeļus, sērijas un krāsas - nekas mani neuzrunā. Nekas izņemot 2004.gada Nike Cortez Basic. Par to arī viss stāsts. Normāli es nebūtu atļāvies pirkt divus pārus uzreiz (par piegādi vēl +50$), taču šonedēļ caur eBay pārdevu 3 vecās atspēlētās 360 spēles un nopelnīju nedaudz naudiņas atpakaļ.


Skolā režīms tagad uz laiku tāds brīvāks. Jaunnedēļ šeit sākas Melbourne International Film Festival (MIFL), un tam par godu katram no mums ir izsniegta īpašā bezmaksas apmeklējuma kartiņa, ar ko var apmeklēt jebkuru kino seansu. Ne vien tas, bet arī visas lekcijas ir atceltas uz nedēļu. Šeit akadēmiskais personāls zina, kas ir svarīgi kino mākslas studentam. Esmu pieteicis sev apmeklējumu veselām 12 filmām - 9 mākslas un 3 dokumentālajām. Atlasīju sev tādu sabalansētu miksli no jaunākajām ASV, Lielbritānijas, Eiropas, Āzijas un dažām vietējām filmām, koncentrējoties uz trilleriem. Starp citu, pārlūkojot festivāla programmu, atklāju, ka vienu dienu tiek demonstrēta arī pašmāju filma Tumšie Brieži. Cik ironiski - es pat esmu bijis vienas epizodes filmēšanas laukumā (tolaik taisīju foto reportāžu). Atceros, ka dažas stundas vēroju komandas darbu un nevarēju beigt brīnīties par to, cik “neieinteresēts” šīs filmas režisors izskatījās tur darbojoties. Bet tas tā.
Dažas no filmām, kurām esmu pieteicis apmeklējumu:
Corroborree (2007, Austrālija) - Galvenokārt jau tapēc, ka tā ir manas skolas absolventu filma, un filmēja to tas pats cilvēks, kurš vadīja mums kinematogrāfijas darbnīcas un kuram tā arī, manuprāt, ir pirmā pilnmetrāžas filma. Satikt viņu tur pēc filmas un parunāt būtu ļoti noderīgi - zin’ kā, uzzināt visas neķītrās tehniskās detaļas - kā tas tika uzfilmēts, kā tas, kapēc tā, utt.
Rescue Dawn (2006, ASV) - tāda nedaudz mazpazīstama kara drāma, kas acīmredzot netika uz daudziem lielajiem ekrāniem, taču ir ar ļoti labām recenzijām un - vēl labāk - ar Christian Bale vienā no lomām. 
The War Tapes (2006, ASV) - dokumentālā filma, kuras pamatā izmantoti dažu ASV karavīru pašu filmētie materiāli  no Irākas konflikta agresīvajiem manevriem. 
The Signal (2007, Lielbritānija) - pavisam svaiga mock-up zombijfilma no radniecīgās Apvienotās Karalistes no populārā horror-comedy žanra. Shawn of the Dead laikam būtu zināmākais piemērs. Cerams, ka The Signal būs kaut uz pusi tik labs. Pārējās, par kurām slinkums rakstīt: Ghosts, Ex-Drummer, Cages, Blind Mountain, Severance, Bug, Words from the City.
Un vēl daudzas citas. Būs ļoti ar kultūru un mākslu piesātināta nākamā nedēļa - 12 filmas 7 dienās, plus man vēl rindā stāv daži gabali no, tā teikt, arhīva - piemēram, Dog Day Afternoon un A.Hičkoka The Man Who Knew Too Much. Nemaz neņemot vērā faktu, ka arī House 2. un 3.sezona būtu ta kā jāpiebeidz. Re, un cilvēki vēl man pārmet, ka man tīk tikai kino ar šaušanu un spridzināšanu. Tā gandrīz nav taisnība!
Šodien Melburnā tāda diena, ka nevar saprast īsti, kāda sezona šeit patreiz aktuāla. Sajūta tāda, ka būtu agra un silta rudens diena, kad lapas jau gandrīz nokritušas, bet tik pat labi varētu būt tāda kā pirmajā siltajā pavasara nedēļā, kad zāle jau nupat izaugusi, bet lapas kokiem vēl ne. Silts, neviena mākoņa pie debess, kādi +14 un viegla vēja brīzīte. Kā reizi viena no tām dienām, kad tu no rīta, izgājis ārā pa parādes durvīm, pacel augstāk galvu, dziļi ievelc nāsīs gaisu, pasmaidi un ar entuziasmu nodomā, ka “nu gan smaržo pēc vasaras tuvošanās.”
Ak jā, mans žurnāls klusu ir aizvadījis savu 2. dzimšanas dienu (26.jūnijs). Šo faktu biju aizmirsis un atjēdzos tikai tagad. Nu ko, nav jau slikti, vai ne? Nevarētu teikt, ka esmu blogosfēras elites topā, rakstu arī ne pārāk bieži, taču dažas lietas šeit man pašam ļoti patīk. Piemēram, ka jūtu tādu zināmu stabilitāti. Piemēram, ka mxz.lv noteikti ir visaugstākais sakarīgu un pozitīvu komentāru koeficients ņemot vērā apmeklētāju, ierakstu un komentāru skaitu. Attiecīgi - pat ja man nav visvairāk lasītāju, man noteikti ir visi labākie. :)
Skolā režīms tagad uz laiku tāds brīvāks. Jaunnedēļ šeit sākas Melbourne International Film Festival (MIFL), un tam par godu katram no mums ir izsniegta īpašā bezmaksas apmeklējuma kartiņa, ar ko var apmeklēt jebkuru kino seansu. Ne vien tas, bet arī visas lekcijas ir atceltas uz nedēļu. Šeit akadēmiskais personāls zina, kas ir svarīgi kino mākslas studentam. Esmu pieteicis sev apmeklējumu veselām 12 filmām - 9 mākslas un 3 dokumentālajām. Atlasīju sev tādu sabalansētu miksli no jaunākajām ASV, Lielbritānijas, Eiropas, Āzijas un dažām vietējām filmām, koncentrējoties uz trilleriem. Starp citu, pārlūkojot festivāla programmu, atklāju, ka vienu dienu tiek demonstrēta arī pašmāju filma Tumšie Brieži. Cik ironiski - es pat esmu bijis vienas epizodes filmēšanas laukumā (tolaik taisīju foto reportāžu). Atceros, ka dažas stundas vēroju komandas darbu un nevarēju beigt brīnīties par to, cik “neieinteresēts” šīs filmas režisors izskatījās tur darbojoties. Bet tas tā.
Dažas no filmām, kurām esmu pieteicis apmeklējumu:
Corroborree (2007, Austrālija) - Galvenokārt jau tapēc, ka tā ir manas skolas absolventu filma, un filmēja to tas pats cilvēks, kurš vadīja mums kinematogrāfijas darbnīcas un kuram tā arī, manuprāt, ir pirmā pilnmetrāžas filma. Satikt viņu tur pēc filmas un parunāt būtu ļoti noderīgi - zin’ kā, uzzināt visas neķītrās tehniskās detaļas - kā tas tika uzfilmēts, kā tas, kapēc tā, utt.
Rescue Dawn (2006, ASV) - tāda nedaudz mazpazīstama kara drāma, kas acīmredzot netika uz daudziem lielajiem ekrāniem, taču ir ar ļoti labām recenzijām un - vēl labāk - ar Christian Bale vienā no lomām. 
The War Tapes (2006, ASV) - dokumentālā filma, kuras pamatā izmantoti dažu ASV karavīru pašu filmētie materiāli  no Irākas konflikta agresīvajiem manevriem. 
The Signal (2007, Lielbritānija) - pavisam svaiga mock-up zombijfilma no radniecīgās Apvienotās Karalistes no populārā horror-comedy žanra. Shawn of the Dead laikam būtu zināmākais piemērs. Cerams, ka The Signal būs kaut uz pusi tik labs. Pārējās, par kurām slinkums rakstīt: Ghosts, Ex-Drummer, Cages, Blind Mountain, Severance, Bug, Words from the City.
Un vēl daudzas citas. Būs ļoti ar kultūru un mākslu piesātināta nākamā nedēļa - 12 filmas 7 dienās, plus man vēl rindā stāv daži gabali no, tā teikt, arhīva - piemēram, Dog Day Afternoon un A.Hičkoka The Man Who Knew Too Much. Nemaz neņemot vērā faktu, ka arī House 2. un 3.sezona būtu ta kā jāpiebeidz. Re, un cilvēki vēl man pārmet, ka man tīk tikai kino ar šaušanu un spridzināšanu. Tā gandrīz nav taisnība!
Šodien Melburnā tāda diena, ka nevar saprast īsti, kāda sezona šeit patreiz aktuāla. Sajūta tāda, ka būtu agra un silta rudens diena, kad lapas jau gandrīz nokritušas, bet tik pat labi varētu būt tāda kā pirmajā siltajā pavasara nedēļā, kad zāle jau nupat izaugusi, bet lapas kokiem vēl ne. Silts, neviena mākoņa pie debess, kādi +14 un viegla vēja brīzīte. Kā reizi viena no tām dienām, kad tu no rīta, izgājis ārā pa parādes durvīm, pacel augstāk galvu, dziļi ievelc nāsīs gaisu, pasmaidi un ar entuziasmu nodomā, ka “nu gan smaržo pēc vasaras tuvošanās.”
Ak jā, mans žurnāls klusu ir aizvadījis savu 2. dzimšanas dienu (26.jūnijs). Šo faktu biju aizmirsis un atjēdzos tikai tagad. Nu ko, nav jau slikti, vai ne? Nevarētu teikt, ka esmu blogosfēras elites topā, rakstu arī ne pārāk bieži, taču dažas lietas šeit man pašam ļoti patīk. Piemēram, ka jūtu tādu zināmu stabilitāti. Piemēram, ka mxz.lv noteikti ir visaugstākais sakarīgu un pozitīvu komentāru koeficients ņemot vērā apmeklētāju, ierakstu un komentāru skaitu. Attiecīgi - pat ja man nav visvairāk lasītāju, man noteikti ir visi labākie. :)

Skolā režīms tagad uz laiku tāds brīvāks. Jaunnedēļ šeit sākas Melbourne International Film Festival (MIFF), un tam par godu katram no mums ir izsniegta īpašā bezmaksas apmeklējuma kartiņa, ar ko var apmeklēt jebkuru kino seansu. Ne vien tas, bet arī visas lekcijas ir atceltas uz nedēļu. Šeit akadēmiskais personāls zina, kas ir svarīgi kino mākslas studentam. Esmu pieteicis sev apmeklējumu veselām 12 filmām - 9 mākslas un 3 dokumentālajām. Atlasīju sev tādu sabalansētu miksli no jaunākajām ASV, Lielbritānijas, Eiropas, Āzijas un dažām vietējām filmām, koncentrējoties uz trilleriem. Starp citu, pārlūkojot festivāla programmu, atklāju, ka vienu dienu tiek demonstrēta arī pašmāju filma Tumšie Brieži. Cik ironiski - es pat esmu bijis vienas epizodes filmēšanas laukumā (tolaik taisīju foto reportāžu). Atceros, ka dažas stundas vēroju komandas darbu un nevarēju beigt brīnīties par to, cik “neieinteresēts” šīs filmas režisors izskatījās tur darbojoties. Bet tas tā.
Dažas no filmām, kurām esmu pieteicis apmeklējumu:
Corroborree (2007, Austrālija) - Galvenokārt jau tapēc, ka tā ir manas skolas absolventu filma, un filmēja to tas pats cilvēks, kurš vadīja mums kinematogrāfijas darbnīcas un kuram tā arī, manuprāt, ir pirmā pilnmetrāžas filma. Satikt viņu tur pēc filmas un parunāt būtu ļoti noderīgi - zin’ kā, uzzināt visas neķītrās tehniskās detaļas - kā tas tika uzfilmēts, kā tas, kapēc tā, utt.
Rescue Dawn (2006, ASV) - tāda nedaudz mazpazīstama kara drāma, kas acīmredzot netika uz daudziem lielajiem ekrāniem, taču ir ar ļoti labām recenzijām un - vēl labāk - ar Christian Bale vienā no lomām. 
The War Tapes (2006, ASV) - dokumentālā filma, kuras pamatā izmantoti dažu ASV karavīru pašu filmētie materiāli  no Irākas konflikta agresīvajiem manevriem. 
The Signal (2007, Lielbritānija) - pavisam svaiga mock-up zombijfilma no radniecīgās Apvienotās Karalistes no populārā horror-comedy žanra. Shawn of the Dead laikam būtu zināmākais piemērs. Cerams, ka The Signal būs kaut uz pusi tik labs. Pārējās, par kurām slinkums rakstīt: Ghosts, Ex-Drummer, Cages, Blind Mountain, Severance, Bug, Words from the City.
Un vēl daudzas citas. Būs ļoti ar kultūru un mākslu piesātināta nākamā nedēļa - 12 filmas 7 dienās, plus man vēl rindā stāv daži gabali no, tā teikt, arhīva - piemēram, Dog Day Afternoon un A.Hičkoka The Man Who Knew Too Much. Nemaz neņemot vērā faktu, ka arī House 2. un 3.sezona būtu ta kā jāpiebeidz. Re, un cilvēki vēl man pārmet, ka man tīk tikai kino ar šaušanu un spridzināšanu. Tā gandrīz nav taisnība!
Šodien Melburnā tāda diena, ka nevar saprast īsti, kāda sezona šeit patreiz aktuāla. Sajūta tāda, ka būtu agra un silta rudens diena, kad lapas jau gandrīz nokritušas, bet tik pat labi varētu būt tāda kā pirmajā siltajā pavasara nedēļā, kad zāle jau nupat izaugusi, bet lapas kokiem vēl ne. Silts, neviena mākoņa pie debess, kādi +14 un viegla vēja brīzīte. Kā reizi viena no tām dienām, kad tu no rīta, izgājis ārā pa parādes durvīm, pacel augstāk galvu, dziļi ievelc nāsīs gaisu, pasmaidi un ar entuziasmu nodomā, ka “nu gan smaržo pēc vasaras tuvošanās.”
Ak jā, mans žurnāls klusu ir aizvadījis savu 2. dzimšanas dienu (26.jūnijs). Šo faktu biju aizmirsis un atjēdzos tikai tagad. Nu ko, nav jau slikti, vai ne? Nevarētu teikt, ka esmu blogosfēras elites topā, rakstu arī ne pārāk bieži, taču dažas lietas šeit man pašam ļoti patīk. Piemēram, ka jūtu tādu zināmu stabilitāti. Piemēram, ka mxz.lv noteikti ir visaugstākais sakarīgu un pozitīvu komentāru koeficients ņemot vērā apmeklētāju, ierakstu un komentāru skaitu. Attiecīgi - pat ja man nav visvairāk lasītāju, man noteikti ir visi labākie. :)
Skolā režīms tagad uz laiku tāds brīvāks. Jaunnedēļ šeit sākas Melbourne International Film Festival (MIFF), un tam par godu katram no mums ir izsniegta īpašā bezmaksas apmeklējuma kartiņa, ar ko var apmeklēt jebkuru kino seansu. Ne vien tas, bet arī visas lekcijas ir atceltas uz nedēļu. Šeit akadēmiskais personāls zina, kas ir svarīgi kino mākslas studentam. Esmu pieteicis sev apmeklējumu veselām 12 filmām - 9 mākslas un 3 dokumentālajām. Atlasīju sev tādu sabalansētu miksli no jaunākajām ASV, Lielbritānijas, Eiropas, Āzijas un dažām vietējām filmām, koncentrējoties uz trilleriem. Starp citu, pārlūkojot festivāla programmu, atklāju, ka vienu dienu tiek demonstrēta arī pašmāju filma Tumšie Brieži. Cik ironiski - es pat esmu bijis vienas epizodes filmēšanas laukumā (tolaik taisīju foto reportāžu). Atceros, ka dažas stundas vēroju komandas darbu un nevarēju beigt brīnīties par to, cik “neieinteresēts” šīs filmas režisors izskatījās tur darbojoties. Bet tas tā.
Dažas no filmām, kurām esmu pieteicis apmeklējumu:
Corroborree (2007, Austrālija) - Galvenokārt jau tapēc, ka tā ir manas skolas absolventu filma, un filmēja to tas pats cilvēks, kurš vadīja mums kinematogrāfijas darbnīcas un kuram tā arī, manuprāt, ir pirmā pilnmetrāžas filma. Satikt viņu tur pēc filmas un parunāt būtu ļoti noderīgi - zin’ kā, uzzināt visas neķītrās tehniskās detaļas - kā tas tika uzfilmēts, kā tas, kapēc tā, utt.
Rescue Dawn (2006, ASV) - tāda nedaudz mazpazīstama kara drāma, kas acīmredzot netika uz daudziem lielajiem ekrāniem, taču ir ar ļoti labām recenzijām un - vēl labāk - ar Christian Bale vienā no lomām. 
The War Tapes (2006, ASV) - dokumentālā filma, kuras pamatā izmantoti dažu ASV karavīru pašu filmētie materiāli  no Irākas konflikta agresīvajiem manevriem. 
The Signal (2007, Lielbritānija) - pavisam svaiga mock-up zombijfilma no radniecīgās Apvienotās Karalistes no populārā horror-comedy žanra. Shawn of the Dead laikam būtu zināmākais piemērs. Cerams, ka The Signal būs kaut uz pusi tik labs. Pārējās, par kurām slinkums rakstīt: Ghosts, Ex-Drummer, Cages, Blind Mountain, Severance, Bug, Words from the City.
Un vēl daudzas citas. Būs ļoti ar kultūru un mākslu piesātināta nākamā nedēļa - 12 filmas 7 dienās, plus man vēl rindā stāv daži gabali no, tā teikt, arhīva - piemēram, Dog Day Afternoon un A.Hičkoka The Man Who Knew Too Much. Nemaz neņemot vērā faktu, ka arī House 2. un 3.sezona būtu ta kā jāpiebeidz. Re, un cilvēki vēl man pārmet, ka man tīk tikai kino ar šaušanu un spridzināšanu. Tā gandrīz nav taisnība!
Šodien Melburnā tāda diena, ka nevar saprast īsti, kāda sezona šeit patreiz aktuāla. Sajūta tāda, ka būtu agra un silta rudens diena, kad lapas jau gandrīz nokritušas, bet tik pat labi varētu būt tāda kā pirmajā siltajā pavasara nedēļā, kad zāle jau nupat izaugusi, bet lapas kokiem vēl ne. Silts, neviena mākoņa pie debess, kādi +14 un viegla vēja brīzīte. Kā reizi viena no tām dienām, kad tu no rīta, izgājis ārā pa parādes durvīm, pacel augstāk galvu, dziļi ievelc nāsīs gaisu, pasmaidi un ar entuziasmu nodomā, ka “nu gan smaržo pēc vasaras tuvošanās.”
Ak jā, mans žurnāls klusu ir aizvadījis savu 2. dzimšanas dienu (26.jūnijs). Šo faktu biju aizmirsis un atjēdzos tikai tagad. Nu ko, nav jau slikti, vai ne? Nevarētu teikt, ka esmu blogosfēras elites topā, rakstu arī ne pārāk bieži, taču dažas lietas šeit man pašam ļoti patīk. Piemēram, ka jūtu tādu zināmu stabilitāti. Piemēram, ka mxz.lv noteikti ir visaugstākais sakarīgu un pozitīvu komentāru koeficients ņemot vērā apmeklētāju, ierakstu un komentāru skaitu. Attiecīgi - pat ja man nav visvairāk lasītāju, man noteikti ir visi labākie. :)

Šis ir pirmais raksts 2 rakstu sērijā par RED ONE - jaunu videokameras sistēmu, kas balstīta uz svaigākajiem sasniegumiem attēlu tehnoloģijās un sola revolucionarizēt ciparu video kā attēla saglabāšanas veidu (picture acquisition - angliski daudz labāk saprotams termins) un platformu. RED ONE tiek laista ražošanā pavisam drīz šogad un, visticamāk, vienīgais jautājums, ko tā radīs, ir “vai analogais kino ir miris?”. Tas ir tas, ko saka viņi. Šajos divos rakstos es centīšos viest skaidrību - gan sev, gan citiem.
IEVADS
Attēlu tehnoloģija ir gājusi tālu, tālu ceļu. Tā attīstas tik ātri, ka pasaulē drīz būs globāla krīze, jo viena daļa pasaules nespēs tikt līdzi tādam attīstības tempam, tādā veidā radot kaut kādu “digitālo barjeru” un padarot lietas, vietas un cilvēkus… ermm, nesavienojamus savā starpā. Interesanti šo attīstības procesu var pamanīt, ja vēro kā pieaug datu apjoms, ko mēs glabājam ikdienā, jeb, citiem vārdiem - kā faili paliek aizvien lielāki. Kad es saku faili - es domāju video, audio un attēlu faili. Atceros, ka agrāk mums mājas datorā bija 600MB cietais disks, un es domāju - kā gan tādu milzeni var vispār piepildīt? Šodien, ja tev ir 60GB disks, tu praktiski tik vien kā tabulas un dokumentus vari taisīt. 100 un vairāk GB diski tiek piestumti pilni ar datiem burtiski nedēļu laikā. 
Visam pamatā ir iespēja aizvien mazākā laukumiņā ierakstīt aizvien vairāk informācijas. Fotokameru sensori kļūst lielāki un dod lielāku attēla izšķirtspēju. Lielāka izšķirtspēja nozīmē lielāku datu apjomu, kas ir jāsaglabā. Tas, savukārt, nozīmē, ka ir nepieciešams ietilpīgāks datu nesējs. Tas tālāk nozīmē, ka ir vajadzīgs jaudīgāks interfeiss šim datu nesējam un jaudīgāks kontrolieris jeb procesors, kas visu to informāciju var kustināt. Un tā tālāk, un tā joprojām - viena lieta noved pie citas. Visiem ķēdes elementiem ir jāattīstas vienādā ātrumā, un, ja viens posms nespēj slodzi izturēt - visa ķēde izjūk, un nekas vairs nedarbojas.  (more…)
Šis ir pirmais raksts 2 rakstu sērijā par RED ONE - jaunu videokameras sistēmu, kas balstīta uz svaigākajiem sasniegumiem attēlu tehnoloģijās un sola revolucionarizēt ciparu video kā attēla saglabāšanas veidu (picture acquisition - angliski daudz labāk saprotams termins) un platformu. RED ONE tiek laista ražošanā pavisam drīz šogad un, visticamāk, vienīgais jautājums, ko tā radīs, ir “vai analogais kino ir miris?”. Tas ir tas, ko saka viņi. Šajos divos rakstos es centīšos viest skaidrību - gan sev, gan citiem.
IEVADS
Attēlu tehnoloģija ir gājusi tālu, tālu ceļu. Tā attīstas tik ātri, ka pasaulē drīz būs globāla krīze, jo viena daļa pasaules nespēs tikt līdzi tādam attīstības tempam, tādā veidā radot kaut kādu “digitālo barjeru” un padarot lietas, vietas un cilvēkus… ermm, nesavienojamus savā starpā. Interesanti šo attīstības procesu var pamanīt, ja vēro kā pieaug datu apjoms, ko mēs glabājam ikdienā, jeb, citiem vārdiem - kā faili paliek aizvien lielāki. Kad es saku faili - es domāju video, audio un attēlu faili. Atceros, ka agrāk mums mājas datorā bija 600MB cietais disks, un es domāju - kā gan tādu milzeni var vispār piepildīt? Šodien, ja tev ir 60GB disks, tu praktiski tik vien kā tabulas un dokumentus vari taisīt. 100 un vairāk GB diski tiek piestumti pilni ar datiem burtiski nedēļu laikā. 
Visam pamatā ir iespēja aizvien mazākā laukumiņā ierakstīt aizvien vairāk informācijas. Fotokameru sensori kļūst lielāki un dod lielāku attēla izšķirtspēju. Lielāka izšķirtspēja nozīmē lielāku datu apjomu, kas ir jāsaglabā. Tas, savukārt, nozīmē, ka ir nepieciešams ietilpīgāks datu nesējs. Tas tālāk nozīmē, ka ir vajadzīgs jaudīgāks interfeiss šim datu nesējam un jaudīgāks kontrolieris jeb procesors, kas visu to informāciju var kustināt. Un tā tālāk, un tā joprojām - viena lieta noved pie citas. Visiem ķēdes elementiem ir jāattīstas vienādā ātrumā, un, ja viens posms nespēj slodzi izturēt - visa ķēde izjūk, un nekas vairs nedarbojas.  (more…)

Ilgu laiku esmu vēlējies intīmāk pieskarties kino un video tēmai, taču vienmēr, mēģinot to darīt, esmu sapratis, ka tā ir pārāk kutelīga tēma un, lai tajā iedziļinātos, man vajag vēl nedaudz laika viedokļa formulēšanai. Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Tas notika brīdī, kad es domāju par HDR bildēšanas tehniku. Es pēkšņi sapratu, ka tā taču IR atbilde. Visbūtiskākā lieta, kas atšķir analogo kino no ciparu video, ir tā saucamais dynamic range - jeb uztveramais gaismas līmeņu apgabals. Tieši tas pats attiecas uz analogo foto un ciparu foto. Patiesībā, ņemot vērā, ka foto ir krietni sasniedzamāka un populārāka lieta - es turpmāk rakstā vārda “kino” vietā izmantošu “foto”, jo tehniski nav nekādas atšķirības - analogā foto filmiņa darbojas identiski kino filmai, un ciparu attēla iegūšana caur CCD/CMOS sensoru arī notiek vienādi visur. Tādēļ nav būtiski par kuru mēdiju ir runa - svarīgi ir tikai saprast atsķirību starp analogu versus ciparu attēla ieguvi.
Tad kas īsti ir dynamic range? Pēc definīcijas tas ir gaismas spektrs jeb apgabals, kas nosaka atšķirību starp gaišākajiem un tumšākajiem toņiem attēlā. HDR ir fotogrāfisks termins - High Dynamic Range, jeb bildēšanas tehnika, kas paredz viena identiska kadra uzņemšanu vairākas reizes ar dažādām ekspozīcijām. Kapēc tas tiek darīts? Pieņemsim, ka jāfotografē ir objekts, kas atrodas ēnā un kam aizmugurē ir spoži gaiša debess. Ja ekspozīcija tiks uzstādīta objektam ēnā, tad debesis aiz tā būs koši, koši baltas. Tik baltas, ka tajās nevarēs saredzēt pat vienu mākonīti, kaut bildēšanas laikā tie tur noteikti bija. Otra galējība - ja ekspozīcija tiks mērīta pēc gaišajām debesīm, tad fotogrāfijā būs skaistas un detalizētas debesis, bet objekts (kas joprojām ir ēnā) būs absolūti melnā un necaurredzamā tumsā. Ja fotogrāfs gribētu bildē redzēt gan skaistas debesis, gan smuku objektu ēnā, viņam nekas cits neatliktu, kā izdarīt vismaz trīs uzņēmumus - vienu ar normālu (vidēju) ekspozīciju, vienu ar negatīvu kompensāciju (-2 stopi) un vienu ar pozitīvu (+2 stopi). Pēcapstrādē tad būtu iespējams sakombinēt kopā no visiem trīs kadriem iegūtos toņus. Taču to jau visi zina, vai ne? Ja nezinātu, tad HDR foto šodien nebūtu tāds modes kliedziens.  (more…)
Ilgu laiku esmu vēlējies intīmāk pieskarties kino un video tēmai, taču vienmēr, mēģinot to darīt, esmu sapratis, ka tā ir pārāk kutelīga tēma un, lai tajā iedziļinātos, man vajag vēl nedaudz laika viedokļa formulēšanai. Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Tas notika brīdī, kad es domāju par HDR bildēšanas tehniku. Es pēkšņi sapratu, ka tā taču IR atbilde. Visbūtiskākā lieta, kas atšķir analogo kino no ciparu video, ir tā saucamais dynamic range - jeb uztveramais gaismas līmeņu apgabals. Tieši tas pats attiecas uz analogo foto un ciparu foto. Patiesībā, ņemot vērā, ka foto ir krietni sasniedzamāka un populārāka lieta - es turpmāk rakstā vārda “kino” vietā izmantošu “foto”, jo tehniski nav nekādas atšķirības - analogā foto filmiņa darbojas identiski kino filmai, un ciparu attēla iegūšana caur CCD/CMOS sensoru arī notiek vienādi visur. Tādēļ nav būtiski par kuru mēdiju ir runa - svarīgi ir tikai saprast atsķirību starp analogu versus ciparu attēla ieguvi.
Tad kas īsti ir dynamic range? Pēc definīcijas tas ir gaismas spektrs jeb apgabals, kas nosaka atšķirību starp gaišākajiem un tumšākajiem toņiem attēlā. HDR ir fotogrāfisks termins - High Dynamic Range, jeb bildēšanas tehnika, kas paredz viena identiska kadra uzņemšanu vairākas reizes ar dažādām ekspozīcijām. Kapēc tas tiek darīts? Pieņemsim, ka jāfotografē ir objekts, kas atrodas ēnā un kam aizmugurē ir spoži gaiša debess. Ja ekspozīcija tiks uzstādīta objektam ēnā, tad debesis aiz tā būs koši, koši baltas. Tik baltas, ka tajās nevarēs saredzēt pat vienu mākonīti, kaut bildēšanas laikā tie tur noteikti bija. Otra galējība - ja ekspozīcija tiks mērīta pēc gaišajām debesīm, tad fotogrāfijā būs skaistas un detalizētas debesis, bet objekts (kas joprojām ir ēnā) būs absolūti melnā un necaurredzamā tumsā. Ja fotogrāfs gribētu bildē redzēt gan skaistas debesis, gan smuku objektu ēnā, viņam nekas cits neatliktu, kā izdarīt vismaz trīs uzņēmumus - vienu ar normālu (vidēju) ekspozīciju, vienu ar negatīvu kompensāciju (-2 stopi) un vienu ar pozitīvu (+2 stopi). Pēcapstrādē tad būtu iespējams sakombinēt kopā no visiem trīs kadriem iegūtos toņus. Taču to jau visi zina, vai ne? Ja nezinātu, tad HDR foto šodien nebūtu tāds modes kliedziens.  (more…)

Mani tā aizķēra kuts.lv 7.podkāsts Brazīlijas noskaņās, ka es aizsūtiju e-pastu un rupji pieprasīju, lai tāds tiek uzmeistarots vēl viens. Nebija ne divas dienas jāgaida - kuts.lv kolektiffs Mārča personā ņem un saražo uz sitiena. Liels, liels paldies. Nemaz nevar izstāstīt, cik iedvesmojoši ir klausīties viņu ritmiskās kompilācijas. Tā kā Melburna ir liela pilsēta - diezgan daudz laika katru dienu jāpavada ir tranzītā - tas tāds laiks, kad var prātot, ķert idejas un iedvesmu kādam darbam, bildei vai ierakstam. Tieši tad arī klausos viņus. Nevarētu teikt, ka mani ļoti aizķer house un tradicionāls bungu bass, bet pārsvarā tur dominē tādi sulīgi labi jazzy funky groovy soul beats - ļoti interesanti un izglītojoši. Tad nu jaunais podkāsts (ar kārtas nummuru 17) ir tāds mans rekvests - pats autors to, starpcitu, piemin pie apmēram 4 minūtes pēc sākuma. Nu ko, to sakot - tagad jāgaida tāds viens ar īstenu un dzīvelīgu septiņdesmito raw funk tematiku - tā teikt, atgriezt atmiņā piektdienas vakarus Casablanca’s augšstāvā. 
Jā, uz podkāstu var parakstīties (un vajag) šeit. Un ja jau reiz par podkāstiem esmu ieminējies, tad jāpasaka arīdzan, ka manuprāt, šis ir visīstākais un pareizākais podkāsta veids un formāts - muzikāls. Ar komentāriem. Ar introduction. Muzikāli saturiska programma, nevis monotona bazarēšana par dzīvi (tipa bloga ieraksts). 
Vispār ilgtermiņa paldies ne tikai kuts.lv par strauju lūguma izpildīšanu, bet arī Elvim no soulsystems.org, bez kura palīdzības iekš funk & soul žanra es būtu daudz mazāk erudīts.
Mani tā aizķēra kuts.lv 7.podkāsts Brazīlijas noskaņās, ka es aizsūtiju e-pastu un rupji pieprasīju, lai tāds tiek uzmeistarots vēl viens. Nebija ne divas dienas jāgaida - kuts.lv kolektiffs Mārča personā ņem un saražo uz sitiena. Liels, liels paldies. Nemaz nevar izstāstīt, cik iedvesmojoši ir klausīties viņu ritmiskās kompilācijas. Tā kā Melburna ir liela pilsēta - diezgan daudz laika katru dienu jāpavada ir tranzītā - tas tāds laiks, kad var prātot, ķert idejas un iedvesmu kādam darbam, bildei vai ierakstam. Tieši tad arī klausos viņus. Nevarētu teikt, ka mani ļoti aizķer house un tradicionāls bungu bass, bet pārsvarā tur dominē tādi sulīgi labi jazzy funky groovy soul beats - ļoti interesanti un izglītojoši. Tad nu jaunais podkāsts (ar kārtas nummuru 17) ir tāds mans rekvests - pats autors to, starpcitu, piemin pie apmēram 4 minūtes pēc sākuma. Nu ko, to sakot - tagad jāgaida tāds viens ar īstenu un dzīvelīgu septiņdesmito raw funk tematiku - tā teikt, atgriezt atmiņā piektdienas vakarus Casablanca’s augšstāvā. 
Jā, uz podkāstu var parakstīties (un vajag) šeit. Un ja jau reiz par podkāstiem esmu ieminējies, tad jāpasaka arīdzan, ka manuprāt, šis ir visīstākais un pareizākais podkāsta veids un formāts - muzikāls. Ar komentāriem. Ar introduction. Muzikāli saturiska programma, nevis monotona bazarēšana par dzīvi (tipa bloga ieraksts). 
Vispār ilgtermiņa paldies ne tikai kuts.lv par strauju lūguma izpildīšanu, bet arī Elvim no soulsystems.org, bez kura palīdzības iekš funk & soul žanra es būtu daudz mazāk erudīts.

Šis man bija īpašs rīts. Ne tapēc, ka pamodos mēreni “saguris” no iepriekšējās dienas aktivitātēm (kuru laikā tika lietoti dažādi no cukura un graudiem iegūti produkti), bet tādēļ, ka tiku pie labākajām pēdējā laika brokastīm - tepat vietējā kafejnīcā, kurā es esmu regulārs viesis. Pirms nokļuvu līdz kafejnīcai, es vairākas minūtes nervozi mīņājos un staigāju turp-atpakaļ pa ielu, nevarēdams izlemt, ko labāk gribētu brokastīs apēst. Pareizāk sakot - nevarēju izlemt, kas manam vēderam varētu patikt vairāk, ņemot vērā, ka visu nakti vēders bija cītīgi pārstrādājis jau iepriekš minētos no cukura un graudiem iegūtos produktus. Tā kā biju ļoti priecīgs par savas gremošanas sistēmas ārkārtīgi grandiozo veikumu izpildot šo te uzdevumu, nolēmu to atalgot ar labām brokastīm, apsoloties būt uzmanīgs ar porcijas izmēru. 
Taisni jābrīnās, cik daudz prieka, laimes un piepildījuma sajūtas (arī burtiski) spēj sniegt ceptas olas ar bekonu un piedevām. Iemesls, kādēļ es šorīt dabūju labākas brokastis nekā citas dienas tajā pašā iestādījumā, ir tāds, ka mani jau tur viss apkalpojošais personāls pazīst. Īpaši pavārs - garens, tievs itāļu izcelsmes vīriņš - jau mani ieraugot zina, kādas olas man patīk un kas tām jāliek klāt. To viņš noteikti laikā gaitā iemācījās, regulāri redzot manu laimes pilno seju un sajūsminošos izsaucienus, kad es pieceļos no galda. Šoreiz gan pajautāju, lai dod man tikai vienu grauzdiņu, nevis parastos divus, un ka ceptā tomāta vietā es vēlētos svaigu.  (more…)
Šis man bija īpašs rīts. Ne tapēc, ka pamodos mēreni “saguris” no iepriekšējās dienas aktivitātēm (kuru laikā tika lietoti dažādi no cukura un graudiem iegūti produkti), bet tādēļ, ka tiku pie labākajām pēdējā laika brokastīm - tepat vietējā kafejnīcā, kurā es esmu regulārs viesis. Pirms nokļuvu līdz kafejnīcai, es vairākas minūtes nervozi mīņājos un staigāju turp-atpakaļ pa ielu, nevarēdams izlemt, ko labāk gribētu brokastīs apēst. Pareizāk sakot - nevarēju izlemt, kas manam vēderam varētu patikt vairāk, ņemot vērā, ka visu nakti vēders bija cītīgi pārstrādājis jau iepriekš minētos no cukura un graudiem iegūtos produktus. Tā kā biju ļoti priecīgs par savas gremošanas sistēmas ārkārtīgi grandiozo veikumu izpildot šo te uzdevumu, nolēmu to atalgot ar labām brokastīm, apsoloties būt uzmanīgs ar porcijas izmēru. 
Taisni jābrīnās, cik daudz prieka, laimes un piepildījuma sajūtas (arī burtiski) spēj sniegt ceptas olas ar bekonu un piedevām. Iemesls, kādēļ es šorīt dabūju labākas brokastis nekā citas dienas tajā pašā iestādījumā, ir tāds, ka mani jau tur viss apkalpojošais personāls pazīst. Īpaši pavārs - garens, tievs itāļu izcelsmes vīriņš - jau mani ieraugot zina, kādas olas man patīk un kas tām jāliek klāt. To viņš noteikti laikā gaitā iemācījās, regulāri redzot manu laimes pilno seju un sajūsminošos izsaucienus, kad es pieceļos no galda. Šoreiz gan pajautāju, lai dod man tikai vienu grauzdiņu, nevis parastos divus, un ka ceptā tomāta vietā es vēlētos svaigu.  (more…)

Par cilvēku var pateikt ļoti daudz vien paskatoties uz viņa datora desktopu. Es esmu liels, liels pedants un savā ziņā arī pragmatiķis, jo regulāri pieķeru sevi rūpīgi kārtojot un organizējot savu elektronisko darba virsmu. Mani kaitina, ja desktops ir piebārstīts ar dažādām ikonām, folderiem un dokumentiem. Kaitina, ka nav sistēmas un viss ir haotiski izmētāts, kur nu pagadās. Mani kaitina, ja kaut kas nestrādā, bremzē vai, kā tautā saka - gļuko. Taču ikdienā mani nodarbina ne tikai vienkārši organizatoriskas problēmas, kā, piemēram, rēķini, atgādinājumi, dokumenti, e-pasta vēstules, iznest miskasti, bet arī radoši uzdevumi - rakstīšana, scenāriji, skices, filmēšanas vietu fotogrāfijas, idejas un vēl daudz kas cits. Es pēc būtības esmu diezgan haotisks cilvēks. Tas tādēļ, ka manam prātam ir vienlaicīgi jāapstrādā daudz daudz lietu - gan radošas, gan ikdienišķas, un man patīk visu informāciju kaut kādā veidā turēt sev ātri pieejamā vietā. Lai optimizētu domāšanu un darbošanos, man būtu jāuztur tāda kā “pierakstu klades” lietvedība. 
Informāciju un datus var iedalīt dažādās kategorijās, piemēram - ienākošā, pusgatavā, pabeigtā, pagaidu, izejošā un tamlīdzīgi. Informācija pastāvīgi ir jāfiltrē - jāatlasa vajadzīgais, svarīgais, pa-pusei svarīgais, pavisam liekais. Patiesība ir tāda, ka to visu darot izveidojas tāds kā “informācijas bardaks” un, kad datu apjoms sasniedz zināmu daudzumu, sāk palikt grūti ar to strādāt - kaut kas pazūd, kaut kas atrodas, kaut kas ir novietots nepareizā vietā. Visiem taču ir gadījies nejauši TV pulti nolikt kādā absolūti jokainā vietā - piemēram, vannas istabā virs poda, ledusskapī vai grāmatu plauktā - viss tikai tapēc, ka, operatīvi nodarbinot prātu, dažas lietas “aiziet greizi”. Tas ir pavisam dabisks process.  (more…)
Par cilvēku var pateikt ļoti daudz vien paskatoties uz viņa datora desktopu. Es esmu liels, liels pedants un savā ziņā arī pragmatiķis, jo regulāri pieķeru sevi rūpīgi kārtojot un organizējot savu elektronisko darba virsmu. Mani kaitina, ja desktops ir piebārstīts ar dažādām ikonām, folderiem un dokumentiem. Kaitina, ka nav sistēmas un viss ir haotiski izmētāts, kur nu pagadās. Mani kaitina, ja kaut kas nestrādā, bremzē vai, kā tautā saka - gļuko. Taču ikdienā mani nodarbina ne tikai vienkārši organizatoriskas problēmas, kā, piemēram, rēķini, atgādinājumi, dokumenti, e-pasta vēstules, iznest miskasti, bet arī radoši uzdevumi - rakstīšana, scenāriji, skices, filmēšanas vietu fotogrāfijas, idejas un vēl daudz kas cits. Es pēc būtības esmu diezgan haotisks cilvēks. Tas tādēļ, ka manam prātam ir vienlaicīgi jāapstrādā daudz daudz lietu - gan radošas, gan ikdienišķas, un man patīk visu informāciju kaut kādā veidā turēt sev ātri pieejamā vietā. Lai optimizētu domāšanu un darbošanos, man būtu jāuztur tāda kā “pierakstu klades” lietvedība. 
Informāciju un datus var iedalīt dažādās kategorijās, piemēram - ienākošā, pusgatavā, pabeigtā, pagaidu, izejošā un tamlīdzīgi. Informācija pastāvīgi ir jāfiltrē - jāatlasa vajadzīgais, svarīgais, pa-pusei svarīgais, pavisam liekais. Patiesība ir tāda, ka to visu darot izveidojas tāds kā “informācijas bardaks” un, kad datu apjoms sasniedz zināmu daudzumu, sāk palikt grūti ar to strādāt - kaut kas pazūd, kaut kas atrodas, kaut kas ir novietots nepareizā vietā. Visiem taču ir gadījies nejauši TV pulti nolikt kādā absolūti jokainā vietā - piemēram, vannas istabā virs poda, ledusskapī vai grāmatu plauktā - viss tikai tapēc, ka, operatīvi nodarbinot prātu, dažas lietas “aiziet greizi”. Tas ir pavisam dabisks process.  (more…)

Par cilvēku var pateikt ļoti daudz vien paskatoties uz viņa datora desktopu. Es esmu liels, liels pedants un savā ziņā arī pragmatiķis, jo regulāri pieķeru sevi rūpīgi kārtojot un organizējot savu elektronisko darba virsmu. Mani kaitina, ja desktops ir piebārstīts ar dažādām ikonām, folderiem un dokumentiem. Kaitina, ka nav sistēmas un viss ir haotiski izmētāts, kur nu pagadās. Mani kaitina, ja kaut kas nestrādā, bremzē vai, kā tautā saka - gļuko. Taču ikdienā mani nodarbina ne tikai vienkārši organizatoriskas problēmas, kā, piemēram, rēķini, atgādinājumi, dokumenti, e-pasta vēstules, iznest miskasti, bet arī radoši uzdevumi - rakstīšana, scenāriji, skices, filmēšanas vietu fotogrāfijas, idejas un vēl daudz kas cits. Es pēc būtības esmu diezgan haotisks cilvēks. Tas tādēļ, ka manam prātam ir vienlaicīgi jāapstrādā daudz daudz lietu - gan radošas, gan ikdienišķas, un man patīk visu informāciju kaut kādā veidā turēt sev ātri pieejamā vietā. Lai optimizētu domāšanu un darbošanos, man būtu jāuztur tāda kā “pierakstu klades” lietvedība. 
Informāciju un datus var iedalīt dažādās kategorijās, piemēram - ienākošā, pusgatavā, pabeigtā, pagaidu, izejošā un tamlīdzīgi. Informācija pastāvīgi ir jāfiltrē - jāatlasa vajadzīgais, svarīgais, pa-pusei svarīgais, pavisam liekais. Patiesība ir tāda, ka to visu darot izveidojas tāds kā “informācijas bardaks” un, kad datu apjoms sasniedz zināmu daudzumu, sāk palikt grūti ar to strādāt - kaut kas pazūd, kaut kas atrodas, kaut kas ir novietots nepareizā vietā. Visiem taču ir gadījies nejauši TV pulti nolikt kādā absolūti jokainā vietā - piemēram, vannas istabā virs poda, ledusskapī vai grāmatu plauktā - viss tikai tapēc, ka, operatīvi nodarbinot prātu, dažas lietas “aiziet greizi”. Tas ir pavisam dabisks process.  (more…)
Par cilvēku var pateikt ļoti daudz vien paskatoties uz viņa datora desktopu. Es esmu liels, liels pedants un savā ziņā arī pragmatiķis, jo regulāri pieķeru sevi rūpīgi kārtojot un organizējot savu elektronisko darba virsmu. Mani kaitina, ja desktops ir piebārstīts ar dažādām ikonām, folderiem un dokumentiem. Kaitina, ka nav sistēmas un viss ir haotiski izmētāts, kur nu pagadās. Mani kaitina, ja kaut kas nestrādā, bremzē vai, kā tautā saka - gļuko. Taču ikdienā mani nodarbina ne tikai vienkārši organizatoriskas problēmas, kā, piemēram, rēķini, atgādinājumi, dokumenti, e-pasta vēstules, iznest miskasti, bet arī radoši uzdevumi - rakstīšana, scenāriji, skices, filmēšanas vietu fotogrāfijas, idejas un vēl daudz kas cits. Es pēc būtības esmu diezgan haotisks cilvēks. Tas tādēļ, ka manam prātam ir vienlaicīgi jāapstrādā daudz daudz lietu - gan radošas, gan ikdienišķas, un man patīk visu informāciju kaut kādā veidā turēt sev ātri pieejamā vietā. Lai optimizētu domāšanu un darbošanos, man būtu jāuztur tāda kā “pierakstu klades” lietvedība. 
Informāciju un datus var iedalīt dažādās kategorijās, piemēram - ienākošā, pusgatavā, pabeigtā, pagaidu, izejošā un tamlīdzīgi. Informācija pastāvīgi ir jāfiltrē - jāatlasa vajadzīgais, svarīgais, pa-pusei svarīgais, pavisam liekais. Patiesība ir tāda, ka to visu darot izveidojas tāds kā “informācijas bardaks” un, kad datu apjoms sasniedz zināmu daudzumu, sāk palikt grūti ar to strādāt - kaut kas pazūd, kaut kas atrodas, kaut kas ir novietots nepareizā vietā. Visiem taču ir gadījies nejauši TV pulti nolikt kādā absolūti jokainā vietā - piemēram, vannas istabā virs poda, ledusskapī vai grāmatu plauktā - viss tikai tapēc, ka, operatīvi nodarbinot prātu, dažas lietas “aiziet greizi”. Tas ir pavisam dabisks process.  (more…)

Vakar sapratu, ka, pat pēc 6 mēnešu pavadīšanas šeit, Melburna joprojām ir aizraujoša pilsēta. Kapēc? Kā jau visām lielām pilsētām, kas plānotas un būvētas salīdzinoši nesen (Melburna dibināta tikai pirms nieka 172 gadiem), tās plānojuma vistipiskākā izpausme ir viens galvenais administratīvais un finanšu centrs, dēvēts par Central Business District, jeb CBD (citi saka vienkārši City vai Downtown, kā ASV lielpilsētās), kam apkārt ir vairāki iekšpilsētas un ārpilsētas rajoni jeb suburbs. Centra plānojums ir vēl tipiskāks - platu ielu ieskauts kvadrāts ar vienādiem rūtiņveida kvartāliem. Viss diezgan vienmuļi, taču šādam plānojumam ir raksturīga vēl viena, diezgan eksotiski raksturīga pazīme - šauras sānieliņas. Centrā esošo ēku un kvartālu izmērs ir milzīgs, un no pilsētplānošanas viedokļa tik lielas ēkas nevar savā starpā sabūvēt kopā, tām vajag piekļuvi no aizmugures.
Visi zina šādas mazas lielpilsētu sānielas, jeb angļu val. sauktas par alleys. Šāda tipa ieliņas tiek bieži izmantotas kino, kur tajās simboliski notiek kaut kas aizdomīgs un ļauns un tās parasti ir tumšas. Lielā, gaišā iela, pilna ar cilvēkiem un tumšā sāniela, kurā parasti slēpjas izvarotāji, narkomāni un huligāni. Parasti šīs sānielas izmanto, lai piegādes transports varētu, netraucējot pilsētas kustību, piekļūt pie restorānu vai veikaliņu “sētas ieejām” vai arī atkritumu konteineru turēšanai. Melburnā tādu mazo ieliņu ir daudz, un tās nebūt nav bīstamas. Netīras, jā. Tajās vienmēr ir konteineru kalni, atkritumi un jebkurš brīvs sienas pleķītis aizkrāsots un apzīmēts ar graffiti. Kā likums - šajās ieliņās atrodas visi labākie pilsētas bāri. Šeit var ieraudzīt dažus ilustratīvus attēlus ar šāda tipa ieliņām iekš manas flickr lentas.
Dažreiz bāri ir tā noslēpti, ka no ielas nav nemaz redzami, un ir jātaustas pa galīgi neapgaismotu šauru ielu, lai nokļūtu līdz nelielai, parasti nemarķētai ieejai ar būdīgu, tetovētu “miera uzturētāju” pie durvīm un apslāpētu basa dunoņu kaut kur no ēkas vai pagraba iekšienes. Tur pat apkārt var novērot āziešu onkuļus netīros baltos paltrakos, kas iznākuši ārā vai nu uzsmēķēt vai iznest ārā no savām jokainajām, mazajām ēstuvēm atkritumu maisus vai tukšas kartona kastes. Tagad, kad no 1.jūlija beidzot arī šeit ir aizliegts smēķēt telpās, vakaros un naktīs sānieliņas pie mazajiem bāriem ir piepildītas ar jauniešiem, kas ar visu glāzi vai pudeli iznākuši uzsmēķēt vai vienkārši paelpot gaisu.  (more…)
Vakar sapratu, ka, pat pēc 6 mēnešu pavadīšanas šeit, Melburna joprojām ir aizraujoša pilsēta. Kapēc? Kā jau visām lielām pilsētām, kas plānotas un būvētas salīdzinoši nesen (Melburna dibināta tikai pirms nieka 172 gadiem), tās plānojuma vistipiskākā izpausme ir viens galvenais administratīvais un finanšu centrs, dēvēts par Central Business District, jeb CBD (citi saka vienkārši City vai Downtown, kā ASV lielpilsētās), kam apkārt ir vairāki iekšpilsētas un ārpilsētas rajoni jeb suburbs. Centra plānojums ir vēl tipiskāks - platu ielu ieskauts kvadrāts ar vienādiem rūtiņveida kvartāliem. Viss diezgan vienmuļi, taču šādam plānojumam ir raksturīga vēl viena, diezgan eksotiski raksturīga pazīme - šauras sānieliņas. Centrā esošo ēku un kvartālu izmērs ir milzīgs, un no pilsētplānošanas viedokļa tik lielas ēkas nevar savā starpā sabūvēt kopā, tām vajag piekļuvi no aizmugures.
Visi zina šādas mazas lielpilsētu sānielas, jeb angļu val. sauktas par alleys. Šāda tipa ieliņas tiek bieži izmantotas kino, kur tajās simboliski notiek kaut kas aizdomīgs un ļauns un tās parasti ir tumšas. Lielā, gaišā iela, pilna ar cilvēkiem un tumšā sāniela, kurā parasti slēpjas izvarotāji, narkomāni un huligāni. Parasti šīs sānielas izmanto, lai piegādes transports varētu, netraucējot pilsētas kustību, piekļūt pie restorānu vai veikaliņu “sētas ieejām” vai arī atkritumu konteineru turēšanai. Melburnā tādu mazo ieliņu ir daudz, un tās nebūt nav bīstamas. Netīras, jā. Tajās vienmēr ir konteineru kalni, atkritumi un jebkurš brīvs sienas pleķītis aizkrāsots un apzīmēts ar graffiti. Kā likums - šajās ieliņās atrodas visi labākie pilsētas bāri. Šeit var ieraudzīt dažus ilustratīvus attēlus ar šāda tipa ieliņām iekš manas flickr lentas.
Dažreiz bāri ir tā noslēpti, ka no ielas nav nemaz redzami, un ir jātaustas pa galīgi neapgaismotu šauru ielu, lai nokļūtu līdz nelielai, parasti nemarķētai ieejai ar būdīgu, tetovētu “miera uzturētāju” pie durvīm un apslāpētu basa dunoņu kaut kur no ēkas vai pagraba iekšienes. Tur pat apkārt var novērot āziešu onkuļus netīros baltos paltrakos, kas iznākuši ārā vai nu uzsmēķēt vai iznest ārā no savām jokainajām, mazajām ēstuvēm atkritumu maisus vai tukšas kartona kastes. Tagad, kad no 1.jūlija beidzot arī šeit ir aizliegts smēķēt telpās, vakaros un naktīs sānieliņas pie mazajiem bāriem ir piepildītas ar jauniešiem, kas ar visu glāzi vai pudeli iznākuši uzsmēķēt vai vienkārši paelpot gaisu.  (more…)

Savādi. Universal Music Group, kas ir pasaulē lielākā mūzikas izplatītāju grupa, nesen paziņoja, ka neatjaunos savu līgumu ar Apple par satura (mūzikas, lielākoties) izplatīšanu iekš iTunes veikala. Viesās apjukums - kapēc tā? Kapēc gan lai Universal izlemtu pārstāt tirgot mūziku un pelnīt tik lielu naudiņu no tirgotāja, kas ne vien ir praktiski vienīgā vērā ņemamā digitālās distribūcijas platforma pasaulē, bet arī nupat jau ir pārsitusi gan Amazon, gan Target tirgus daļas mūzikas retail tirdzniecībā. Tad - kapēc? 
Es nesen kārtējo reizi prātoju par HD-DVD vs Bluray situāciju un brīnījos, kā tās visas korporācijas “zvēr” savu lojalitāti kādai no karojošajām pusēm. Tiesa, nav gan svarīgi, ko tāds NEC vai cits dzelžu ražotājs ieraksta savā nākamā gada produktu anonsā - visu, kā jau agrāk, noteiks satura izplatītāji. Skumjā dzīves realitāte ir tāda, ka Sony ir ļauna megakorporācija, kas grib pasauli iedzīt verdzībā, un tai pieder, hmm, praktiski lielākā daļa no pasaules kino industrijas. Es saku “pasaules”, jo šajā industrijā dominē ASV kino. Es pat nezinu, cik tas saraksts ir garš, bet esmu pārliecināts, ka Sony ir savus nagus iecirtis visur - viņiem pieder Tristar, daļa no MGM, United Artists, tad vēl pašiem sava Sony Pictures un kas tik vēl ne. Liela teikšana.
Bez piepūles un pēc noklusējuma tas viņiem ļauj 60% no visām jaunajām filmām izlaist ekskluzīvi Bluray formātā. Vairāk nekā puse no uzvaras. Tad tiek liktas lietā visas tradicionālās metodes ar milzīgām reklāmas kampaņām, uzpirkšanām un tā tālāk, kā rezultātā dažas atlikušās studijas, tādu pārsvaru sajūtot, arī palēnām un spītīgi, bet pāriet uz Bluray ar tekstu “Fine, fine - you win. Rich fuckers.” - bet ko tu stipram padarīsi? Vienīgais lielais izplatītājs, kas ir palicis stāvam un kas atbalsta ekskluzīvi tikai HD-DVD ir Universal, kurš kaut kādā brīdī ir gājis gultā ar Microsoft. Spiediens uz vienu vai uz otru pusi, bet acīmredzot Microsoft to izmanto, lai aizstāvētu savas, tātad arī HD-DVD, intereses. 
Savādi vērot kā abas puses cīnās, lai noturētu sev lojālos biedrus - gan satura izplatītājus, gan dzelžu un programmatūras ražotājus, kamēr tie regulāri “maina ticību”, maina puses un skraida apkārt. Apple ir to kompāniju grupā, kas ir Bluray pusē - es nekad neesmu sapratis kapēc. Nevis kapēc-kapēc, bet kapēc Apple? Viņi taču savos produktos var likt to, ko vajag. Tad es padomāju - bet Apple taču ir kontrakts arī ar Sony BMG (otro lielāko mūzikas izdevēju) par mūzikas pārdošanu caur iTunes! Apple opcijas būtu šādas - atbalstīt HD-DVD, sanaidoties ar visiem Sony piederošajiem izdevējiem (slikta ideja) un palikt draugos tikai ar Universal, kas nozīmētu stipri ierobežotu saturu, ko piedāvāt. Laikam jau pilnīgi elementārs gājiens, vai ne? 
Tad, nu, domājams, ka Universal nesenais atbildes gājiens, nepagarinot kontraktu ar Apple, varētu būt tieši šī scenārija rezultāts. Tomēr draudzība ar “Sony-impēriju” acīmredzot ir vērtīgāka par Universal. Galu galā - gan Sony, gan Apple abi konkurē ar Microsoft. Varbūt vienkārši spēkā ir sakāmvārds “the enemy of my enemy is my friend”. Lai vai kā, skaidrs ir viens - tas viss ir viens liels žīdisms tur. 
Formātu karš vēl ne tuvu nav galā. Par spīti Sony varai, izlaisto HD relīžu skaits ir gandrīz vienāds abiem formātiem. HD-DVD joprojām ir lētāks (ilgi gan nebūs) un HD-DVD joprojām ir… labāks nosaukums.Seriously, man alerģiju izraisa kaut kāds Blu un Ray. Varbūt enerģijas dzērienam, ne datu nesējam.
Tomēr, ņemot vērā, ka esmu Playstation3 (un tātad arī Bluray lasītāja) īpašnieks, noteikti ka neatturēšos un drīzumā iepirkšu sev ilgi kāroto “Black Hawk Down” HD versiju, kā arī lielo un skaisto BBC dokumentālo “Planet Earth” filmu pilnā HD burvībā.
Savādi. Universal Music Group, kas ir pasaulē lielākā mūzikas izplatītāju grupa, nesen paziņoja, ka neatjaunos savu līgumu ar Apple par satura (mūzikas, lielākoties) izplatīšanu iekš iTunes veikala. Viesās apjukums - kapēc tā? Kapēc gan lai Universal izlemtu pārstāt tirgot mūziku un pelnīt tik lielu naudiņu no tirgotāja, kas ne vien ir praktiski vienīgā vērā ņemamā digitālās distribūcijas platforma pasaulē, bet arī nupat jau ir pārsitusi gan Amazon, gan Target tirgus daļas mūzikas retail tirdzniecībā. Tad - kapēc? 
Es nesen kārtējo reizi prātoju par HD-DVD vs Bluray situāciju un brīnījos, kā tās visas korporācijas “zvēr” savu lojalitāti kādai no karojošajām pusēm. Tiesa, nav gan svarīgi, ko tāds NEC vai cits dzelžu ražotājs ieraksta savā nākamā gada produktu anonsā - visu, kā jau agrāk, noteiks satura izplatītāji. Skumjā dzīves realitāte ir tāda, ka Sony ir ļauna megakorporācija, kas grib pasauli iedzīt verdzībā, un tai pieder, hmm, praktiski lielākā daļa no pasaules kino industrijas. Es saku “pasaules”, jo šajā industrijā dominē ASV kino. Es pat nezinu, cik tas saraksts ir garš, bet esmu pārliecināts, ka Sony ir savus nagus iecirtis visur - viņiem pieder Tristar, daļa no MGM, United Artists, tad vēl pašiem sava Sony Pictures un kas tik vēl ne. Liela teikšana.
Bez piepūles un pēc noklusējuma tas viņiem ļauj 60% no visām jaunajām filmām izlaist ekskluzīvi Bluray formātā. Vairāk nekā puse no uzvaras. Tad tiek liktas lietā visas tradicionālās metodes ar milzīgām reklāmas kampaņām, uzpirkšanām un tā tālāk, kā rezultātā dažas atlikušās studijas, tādu pārsvaru sajūtot, arī palēnām un spītīgi, bet pāriet uz Bluray ar tekstu “Fine, fine - you win. Rich fuckers.” - bet ko tu stipram padarīsi? Vienīgais lielais izplatītājs, kas ir palicis stāvam un kas atbalsta ekskluzīvi tikai HD-DVD ir Universal, kurš kaut kādā brīdī ir gājis gultā ar Microsoft. Spiediens uz vienu vai uz otru pusi, bet acīmredzot Microsoft to izmanto, lai aizstāvētu savas, tātad arī HD-DVD, intereses. 
Savādi vērot kā abas puses cīnās, lai noturētu sev lojālos biedrus - gan satura izplatītājus, gan dzelžu un programmatūras ražotājus, kamēr tie regulāri “maina ticību”, maina puses un skraida apkārt. Apple ir to kompāniju grupā, kas ir Bluray pusē - es nekad neesmu sapratis kapēc. Nevis kapēc-kapēc, bet kapēc Apple? Viņi taču savos produktos var likt to, ko vajag. Tad es padomāju - bet Apple taču ir kontrakts arī ar Sony BMG (otro lielāko mūzikas izdevēju) par mūzikas pārdošanu caur iTunes! Apple opcijas būtu šādas - atbalstīt HD-DVD, sanaidoties ar visiem Sony piederošajiem izdevējiem (slikta ideja) un palikt draugos tikai ar Universal, kas nozīmētu stipri ierobežotu saturu, ko piedāvāt. Laikam jau pilnīgi elementārs gājiens, vai ne? 
Tad, nu, domājams, ka Universal nesenais atbildes gājiens, nepagarinot kontraktu ar Apple, varētu būt tieši šī scenārija rezultāts. Tomēr draudzība ar “Sony-impēriju” acīmredzot ir vērtīgāka par Universal. Galu galā - gan Sony, gan Apple abi konkurē ar Microsoft. Varbūt vienkārši spēkā ir sakāmvārds “the enemy of my enemy is my friend”. Lai vai kā, skaidrs ir viens - tas viss ir viens liels žīdisms tur. 
Formātu karš vēl ne tuvu nav galā. Par spīti Sony varai, izlaisto HD relīžu skaits ir gandrīz vienāds abiem formātiem. HD-DVD joprojām ir lētāks (ilgi gan nebūs) un HD-DVD joprojām ir… labāks nosaukums.Seriously, man alerģiju izraisa kaut kāds Blu un Ray. Varbūt enerģijas dzērienam, ne datu nesējam.
Tomēr, ņemot vērā, ka esmu Playstation3 (un tātad arī Bluray lasītāja) īpašnieks, noteikti ka neatturēšos un drīzumā iepirkšu sev ilgi kāroto “Black Hawk Down” HD versiju, kā arī lielo un skaisto BBC dokumentālo “Planet Earth” filmu pilnā HD burvībā.

Piecelties! Tiesa nāk! Par godu Tomam un mūsu vakardienas slepenajai sarunai par neaktuālo un sūdīgo Latvijas blogosfērā, dzīvi, kosmosu un par to, kas ir “labs un slikts raksts”, es esmu beidzot nolēmis laboties. Tā kā visi mani ieraksti ir viena vienīga tīksmināšanās pašam par sevi un kaitina manu lojālo lasītāju (kurš, pēc Toma domām ir sīks un/vai gejs), esmu nolēmis laboties. Es parasti cenšos rakstīt (un runāt) tikai par lietām, kas man patīk, kas mani saista, fascinē un izraisa prieku. Ļaujiet man taisnoties un izskaidrot šo manu nepiedodamo nolaidību. Es pamatā esmu pārliecināts, ka no prieka nekad nekas slikts nevar rasties. Tad nu arī regulāri pazaudējos garos un izplūdušos apcerējumos par to, kas man šķiet foršs, interesants, garšīgs un tā tālāk. Es uzskatu, ka vislabākās un veiksmīgākās lietas tiek radītas tad, kad to autors tām ķeras klāt ar mīlestību un entuziasmu. 
Es nekad un nekur nebūšu tas, kurš teiks: “Aai, vecīt, kā tas džeks aizlidoja, tas taču nav iespējams un viņam jau sen vajadzēja būt cauri patronām. Galīgi nereāli.” Tā vietā es visticamāk skaļi kaukšu, aurošu, sitīšu kopā rokas un teikšu: “Bļā! Tu redzēji, kā viņš aizlidoja? Uber-awesome!“.
Taču, pēc Toma domām, viss pozitīvais, kas šajā žurnālā ir atrodams, ir te tikai tāpēc, lai es varētu teikt, ka “es esmu lielisks” un “esiet tādi, kā es.” Ļoti kaitinoši, es zinu. Tieši tādēļ, pārmaiņas pēc, esmu nolēmis beidzot ierakstīt kaut ko negatīvu, kaut ko sūdīgu. Tā teikt, lai pierādītu, ka mani patiesie rakstīšanas motīvi ir dzidri un patiesi labsirdīgi.
1) Es sveru aptuveni par 10 kg vairāk nekā man vajadzētu. Man ir tāda drusku riepa uz vēdera (alternatīvi pazīstama kā “peldriņķis”) un es par to neesmu priecīgs. Arī uz trenažieru zāli es nevaru saņemties iet, un tad, kad aizeju uz baseinu ar nodomu “peldēt kā traks”, visbiežāk attopos sēžam saunā un izdomājam iemeslus, kāpēc šodien peldēt nav nepieciešams.
2) Man šomēnes bija ārkārtīgi liels rēķins par elektrību. Tas tapēc, ka es kurināju vienu no saviem sildītājiem, jo bija pavēsi. Izrādās, ka tas maita ēd daudz strāvas. Tas ir šausmīgi slikti. 
3) Noskatījos kinoteātrī “Knocked Up” - romantisku komēdiju no “40 Year Old Virgin” režisora. Galīgs mēsls, neiesaku. Pilnīgi tizla amīšu seksa komēdija ar truliem un banāliem jokiem. Galīgi atrofējos kinoteātrī. Velti izmesta nauda. Iznācu ārā, apēdu hamburgeri un sajutos vēl sliktāk. Visu atlikušo vakaru sevi ienīdu.
Vairāk neko nevaru izdomāt. Viens no punktiem gan ir pa pusei izdomāts, dramatiskas ilustrācijas efekta panākšanai. Tagad gan man strauji ir jāpārtrauc rakstīt, jo mēs negribam trulo lasītāju noslogot ar pārāk gariem rakstiem. Ak, jā - apsolu, ka nākamajam ierakstam arī nebūs nekāda sakara ar mani un manu dzīvi. Tā būs proza - īss stāsts par bezpajumtnieku vārdā Ārnijs. Un raksts pēc tā būs vienkārša norāde uz kādu smieklīgu attēlu vai video. Tā kā es šeit stāvu!
Piecelties! Tiesa nāk! Par godu Tomam un mūsu vakardienas slepenajai sarunai par neaktuālo un sūdīgo Latvijas blogosfērā, dzīvi, kosmosu un par to, kas ir “labs un slikts raksts”, es esmu beidzot nolēmis laboties. Tā kā visi mani ieraksti ir viena vienīga tīksmināšanās pašam par sevi un kaitina manu lojālo lasītāju (kurš, pēc Toma domām ir sīks un/vai gejs), esmu nolēmis laboties. Es parasti cenšos rakstīt (un runāt) tikai par lietām, kas man patīk, kas mani saista, fascinē un izraisa prieku. Ļaujiet man taisnoties un izskaidrot šo manu nepiedodamo nolaidību. Es pamatā esmu pārliecināts, ka no prieka nekad nekas slikts nevar rasties. Tad nu arī regulāri pazaudējos garos un izplūdušos apcerējumos par to, kas man šķiet foršs, interesants, garšīgs un tā tālāk. Es uzskatu, ka vislabākās un veiksmīgākās lietas tiek radītas tad, kad to autors tām ķeras klāt ar mīlestību un entuziasmu. 
Es nekad un nekur nebūšu tas, kurš teiks: “Aai, vecīt, kā tas džeks aizlidoja, tas taču nav iespējams un viņam jau sen vajadzēja būt cauri patronām. Galīgi nereāli.” Tā vietā es visticamāk skaļi kaukšu, aurošu, sitīšu kopā rokas un teikšu: “Bļā! Tu redzēji, kā viņš aizlidoja? Uber-awesome!“.
Taču, pēc Toma domām, viss pozitīvais, kas šajā žurnālā ir atrodams, ir te tikai tāpēc, lai es varētu teikt, ka “es esmu lielisks” un “esiet tādi, kā es.” Ļoti kaitinoši, es zinu. Tieši tādēļ, pārmaiņas pēc, esmu nolēmis beidzot ierakstīt kaut ko negatīvu, kaut ko sūdīgu. Tā teikt, lai pierādītu, ka mani patiesie rakstīšanas motīvi ir dzidri un patiesi labsirdīgi.
1) Es sveru aptuveni par 10 kg vairāk nekā man vajadzētu. Man ir tāda drusku riepa uz vēdera (alternatīvi pazīstama kā “peldriņķis”) un es par to neesmu priecīgs. Arī uz trenažieru zāli es nevaru saņemties iet, un tad, kad aizeju uz baseinu ar nodomu “peldēt kā traks”, visbiežāk attopos sēžam saunā un izdomājam iemeslus, kāpēc šodien peldēt nav nepieciešams.
2) Man šomēnes bija ārkārtīgi liels rēķins par elektrību. Tas tapēc, ka es kurināju vienu no saviem sildītājiem, jo bija pavēsi. Izrādās, ka tas maita ēd daudz strāvas. Tas ir šausmīgi slikti. 
3) Noskatījos kinoteātrī “Knocked Up” - romantisku komēdiju no “40 Year Old Virgin” režisora. Galīgs mēsls, neiesaku. Pilnīgi tizla amīšu seksa komēdija ar truliem un banāliem jokiem. Galīgi atrofējos kinoteātrī. Velti izmesta nauda. Iznācu ārā, apēdu hamburgeri un sajutos vēl sliktāk. Visu atlikušo vakaru sevi ienīdu.
Vairāk neko nevaru izdomāt. Viens no punktiem gan ir pa pusei izdomāts, dramatiskas ilustrācijas efekta panākšanai. Tagad gan man strauji ir jāpārtrauc rakstīt, jo mēs negribam trulo lasītāju noslogot ar pārāk gariem rakstiem. Ak, jā - apsolu, ka nākamajam ierakstam arī nebūs nekāda sakara ar mani un manu dzīvi. Tā būs proza - īss stāsts par bezpajumtnieku vārdā Ārnijs. Un raksts pēc tā būs vienkārša norāde uz kādu smieklīgu attēlu vai video. Tā kā es šeit stāvu!

Es atceros laiku, kad cilvēki šausmīgi fanoja par mobilajiem telefoniem. Tas bija tāds svaigs, sadzīvisks modes kliedziens, it īpaši laikā, kad telefoni sāka ļoti strauji attīstīties. Tajā laikā “sms fenomens” bija sasniedzis tādu kā kulmināciju, kas izpaudās masveida smieklīgo īsziņu ar ASCII tipa bildīšu kolekcionēšanu un pārsūtīšanu draugiem. Pamazām divkrāsaino, patumšo, pāris rindu displeju vietā sāka parādīties ārkārtīgi zemas izšķirtspējas, bet krāsaini ekrāniņi - līdz ar tiem - iespēja sūtīt krāsainas īsziņas un vēl vēlāk - ievietot tajās visādus ķinķēziņus. Parasto pīkstuli nomainīja polifoniskie toņi. Tas gan bija satraucoši! Kad tramvajā kādam ieskanējās polifonisks zvana tonis, viss tramvajs sāka skatīties ar interesi apkārt, kuram gan ir tik moderns telefons. Melodiju ēra ritēja pilnā sparā, katrs savu telefonu lepni lika uz galda krogos, bāros un restorānos, turpat blakus alus glāzēm, cigaretēm un Zippo  šķiltavām. Kad tusiņš palika garlaicīgs, visi ķērās spēlēties ar saviem telefoniem, dižoties ar jauniegūtajām polifoniskajām melodijām un sūtīt viens otram smieklīgus attēlus un logotipus. Tas bija skaisti. Daži cilvēki runāja pa telefonu ejot pa ielu, un citi cilvēki atskatijās ar iekāri vai tieši otrādi - aizgriezās un nomurmināja, ka “tas nu gan nav pieklājīgi uz ielas runāt tā”. Citi baidījās telefonu vispār publiski rādīt - ka tik neapzog vai neizseko uz mājām un tad neaplaupa dzīvokli!
Tad nu šodien izlēmu, ka ir viens no diviem variantiem - vai nu es esmu izaudzis no visas šīs scēnas, vai arī mobilie telefoni tik tiešām ir kļuvuši tik pašsaprotami un garlaicīgi, ka kaut kādas tapetes, bildes vai līdzīgi mobilie “prikoli” vairs nevienu neinteresē. Cilvēki izvelk telefonu no kabatas, lai piezvanītu vai nosūtītu ziņu, un ieliek to atpakaļ. Neviens vairs tos nevelk ārā tikai lai pabakstītos un paspēlētos, kur nu vēl lai liktu krogā uz galda. Plastmasas jostas klipšus, kuros demonstratīvi iekārt telefonu, vairs nekur nevar ieraudzīt - cilvēki biežāk telefonu iemet kaut kur somā, lai nedeldētu bikšu kabatas.
Es pats pēdējo gadu lietoju noklusēto telefona (man bija Nokia E50) tēmu un parasto ring, ring zvana toni. Nē, ne to, kas izklausās pēc vecā modinātājpulksteņa zvana. Kad es izdzirdu kaut kur publikā to - man gribās tā īpašniekam mest ar sandali.
Šodien gan es biju spiests atgriezties “vecajos, labajos laikos” un meklēt sev kādas interesantas melodijas, jo mans vecais Nokia E50 sāka pamazām mirt (jebkura telefona mūžs pie manis ir apmēram 1 gads) un tika nomainīts pret Nokia 6300 - kam, diemžēl, nebija tradicionālās ring, ring melodijas, bet kurš bija piebāzts pilns ar ļoti jau nu “stilīgu” populārās deju mūzikas izlasi un dažādiem pavisam kretīniskiem elektroniskiem zvanu toņiem. Tā nu es ceļoju uz dažādām apšaubāmas izcelsmes saitēm, kuras visas kā viena man prasīja reģistrēties un/vai maksāt, līdz sapratu “kurš gads īsti ir” un sāku vienkārši pētīt savu iTunes bibliotēku, meklējot kaut ko piemērotu telefonam, kurš, kā jau visi, kas iznākuši pēdējo 3 gadu laikā, saprot un atzīst gan .mp3 gan .wav skaņas failiņus.
Atlasot man tīkamas dziesmas, man radās vēlme tās “pagraizīt”, jo daudziem gabaliem piemīt dažādas nevēlamas īpašības - tie ir par garu, tiem ir gari intro, klusuma brīži un tā tālāk. Pietam, dažiem elektroniskos gabaliņus vajadzēja sagriezt tā, lai tie varētu smuki izklausīties arī loop režīmā. Pietam, zvana melodijai tāpat nevajag būt īpaši garākai par 20 sekundēm, cilvēki parasti nomet klausuli pēc 5.neatbildētā pīkstiena. Tad nu es atradu un ņēmu talkā kaut kādu bezmaksas rīku Audacity un izveidoju sev trīs pavisam lieliskas un elegantas zvana melodijas. Pats tā nopriecājos par savu apķērību, izradību un labo rezultātu, ka izlēmu priekā padalīties arī ar citiem. 
Tātad, 3 labas melodijas (.mp3 formā) jūsu telefoniem:
1) Neliels sapņains, elektronisks gabaliņš no mana mīļākā kino komponista Thomas Newman, precīzāk no filmas American Beauty, dziesmas Dead Already. 36 sekundes garš un lieliski der arī kā modinātāja zvans. Novilkt šeit.
2) Manuprāt, vislieliskākā melodija, kāda jebkad radīta. Parādi, ka tu kaut ko saproti no mūzikas ar šo 21 sekundi garo leģendāro melodiju no Jimi Hendrix gabala Voodoo Child. Novelc un klani galvu kopā ar mani.
3) Palēns, bet tāds groovy elektroniķu kustinošs gabals. Šī gan ir gandrīz pilnā dziesma, es nogrieztu tikai intro. Ļoti piemērots telefona melodijai - nevaru pateikt kapēc, noklausieties, tad sapratīsiet. Vimpelis tiks tam, kurš pateiks, kuras pavecas datorspēles skaņu celiņā šī dziesma ir atrodama arīdzan. 1:16 un dabūnama šeit.
Lūk, vai nav foršas melodijas? Uzliku Voodoo Child sev un gaidu, kad man kāds piezvanīs, un tad izvelku telefonu, bet dažas sekundes neatbildu tikai tādēļ, lai melodija ilgāk paskanētu un apkārtējie to novērtētu. Vienmēr, kad tieku pie jauna telefona, mani pārņem tāds 16-gadnieka prieks. Zinu, ka ne man tā vienīgajam. Taču tā vai citādi - telefonu ēra ir cauri. Šobrīd ir piezīmjdatoru un mazo audio/video atskaņotāju ēra.
PS. Solījums paliek solījums - prozas gabals par Ārniju top un būs lielisks - tam tikai vajag nedaudz laika. Tādas lietas sasteigt nevar.
Es atceros laiku, kad cilvēki šausmīgi fanoja par mobilajiem telefoniem. Tas bija tāds svaigs, sadzīvisks modes kliedziens, it īpaši laikā, kad telefoni sāka ļoti strauji attīstīties. Tajā laikā “sms fenomens” bija sasniedzis tādu kā kulmināciju, kas izpaudās masveida smieklīgo īsziņu ar ASCII tipa bildīšu kolekcionēšanu un pārsūtīšanu draugiem. Pamazām divkrāsaino, patumšo, pāris rindu displeju vietā sāka parādīties ārkārtīgi zemas izšķirtspējas, bet krāsaini ekrāniņi - līdz ar tiem - iespēja sūtīt krāsainas īsziņas un vēl vēlāk - ievietot tajās visādus ķinķēziņus. Parasto pīkstuli nomainīja polifoniskie toņi. Tas gan bija satraucoši! Kad tramvajā kādam ieskanējās polifonisks zvana tonis, viss tramvajs sāka skatīties ar interesi apkārt, kuram gan ir tik moderns telefons. Melodiju ēra ritēja pilnā sparā, katrs savu telefonu lepni lika uz galda krogos, bāros un restorānos, turpat blakus alus glāzēm, cigaretēm un Zippo  šķiltavām. Kad tusiņš palika garlaicīgs, visi ķērās spēlēties ar saviem telefoniem, dižoties ar jauniegūtajām polifoniskajām melodijām un sūtīt viens otram smieklīgus attēlus un logotipus. Tas bija skaisti. Daži cilvēki runāja pa telefonu ejot pa ielu, un citi cilvēki atskatijās ar iekāri vai tieši otrādi - aizgriezās un nomurmināja, ka “tas nu gan nav pieklājīgi uz ielas runāt tā”. Citi baidījās telefonu vispār publiski rādīt - ka tik neapzog vai neizseko uz mājām un tad neaplaupa dzīvokli!
Tad nu šodien izlēmu, ka ir viens no diviem variantiem - vai nu es esmu izaudzis no visas šīs scēnas, vai arī mobilie telefoni tik tiešām ir kļuvuši tik pašsaprotami un garlaicīgi, ka kaut kādas tapetes, bildes vai līdzīgi mobilie “prikoli” vairs nevienu neinteresē. Cilvēki izvelk telefonu no kabatas, lai piezvanītu vai nosūtītu ziņu, un ieliek to atpakaļ. Neviens vairs tos nevelk ārā tikai lai pabakstītos un paspēlētos, kur nu vēl lai liktu krogā uz galda. Plastmasas jostas klipšus, kuros demonstratīvi iekārt telefonu, vairs nekur nevar ieraudzīt - cilvēki biežāk telefonu iemet kaut kur somā, lai nedeldētu bikšu kabatas.
Es pats pēdējo gadu lietoju noklusēto telefona (man bija Nokia E50) tēmu un parasto ring, ring zvana toni. Nē, ne to, kas izklausās pēc vecā modinātājpulksteņa zvana. Kad es izdzirdu kaut kur publikā to - man gribās tā īpašniekam mest ar sandali.
Šodien gan es biju spiests atgriezties “vecajos, labajos laikos” un meklēt sev kādas interesantas melodijas, jo mans vecais Nokia E50 sāka pamazām mirt (jebkura telefona mūžs pie manis ir apmēram 1 gads) un tika nomainīts pret Nokia 6300 - kam, diemžēl, nebija tradicionālās ring, ring melodijas, bet kurš bija piebāzts pilns ar ļoti jau nu “stilīgu” populārās deju mūzikas izlasi un dažādiem pavisam kretīniskiem elektroniskiem zvanu toņiem. Tā nu es ceļoju uz dažādām apšaubāmas izcelsmes saitēm, kuras visas kā viena man prasīja reģistrēties un/vai maksāt, līdz sapratu “kurš gads īsti ir” un sāku vienkārši pētīt savu iTunes bibliotēku, meklējot kaut ko piemērotu telefonam, kurš, kā jau visi, kas iznākuši pēdējo 3 gadu laikā, saprot un atzīst gan .mp3 gan .wav skaņas failiņus.
Atlasot man tīkamas dziesmas, man radās vēlme tās “pagraizīt”, jo daudziem gabaliem piemīt dažādas nevēlamas īpašības - tie ir par garu, tiem ir gari intro, klusuma brīži un tā tālāk. Pietam, dažiem elektroniskos gabaliņus vajadzēja sagriezt tā, lai tie varētu smuki izklausīties arī loop režīmā. Pietam, zvana melodijai tāpat nevajag būt īpaši garākai par 20 sekundēm, cilvēki parasti nomet klausuli pēc 5.neatbildētā pīkstiena. Tad nu es atradu un ņēmu talkā kaut kādu bezmaksas rīku Audacity un izveidoju sev trīs pavisam lieliskas un elegantas zvana melodijas. Pats tā nopriecājos par savu apķērību, izradību un labo rezultātu, ka izlēmu priekā padalīties arī ar citiem. 
Tātad, 3 labas melodijas (.mp3 formā) jūsu telefoniem:
1) Neliels sapņains, elektronisks gabaliņš no mana mīļākā kino komponista Thomas Newman, precīzāk no filmas American Beauty, dziesmas Dead Already. 36 sekundes garš un lieliski der arī kā modinātāja zvans. Novilkt šeit.
2) Manuprāt, vislieliskākā melodija, kāda jebkad radīta. Parādi, ka tu kaut ko saproti no mūzikas ar šo 21 sekundi garo leģendāro melodiju no Jimi Hendrix gabala Voodoo Child. Novelc un klani galvu kopā ar mani.
3) Palēns, bet tāds groovy elektroniķu kustinošs gabals. Šī gan ir gandrīz pilnā dziesma, es nogrieztu tikai intro. Ļoti piemērots telefona melodijai - nevaru pateikt kapēc, noklausieties, tad sapratīsiet. Vimpelis tiks tam, kurš pateiks, kuras pavecas datorspēles skaņu celiņā šī dziesma ir atrodama arīdzan. 1:16 un dabūnama šeit.
Lūk, vai nav foršas melodijas? Uzliku Voodoo Child sev un gaidu, kad man kāds piezvanīs, un tad izvelku telefonu, bet dažas sekundes neatbildu tikai tādēļ, lai melodija ilgāk paskanētu un apkārtējie to novērtētu. Vienmēr, kad tieku pie jauna telefona, mani pārņem tāds 16-gadnieka prieks. Zinu, ka ne man tā vienīgajam. Taču tā vai citādi - telefonu ēra ir cauri. Šobrīd ir piezīmjdatoru un mazo audio/video atskaņotāju ēra.
PS. Solījums paliek solījums - prozas gabals par Ārniju top un būs lielisks - tam tikai vajag nedaudz laika. Tādas lietas sasteigt nevar.

Viņš dzīvoja uz Artilērijas un Čaka ielas stūra, tieši pretī nelielajam, bet vietējo smalko aprindu iecienītajam pārtikas veikalam “Daiga”, kurā dažreiz gan beidzās desa, bet šņabis bija vienmēr. Viss, kas viņam piederēja - spriežot pēc kāda virseržanta Vējiņa sastādītā administratīvā protokola - bija dažas kartona kastes, kuras viņš ļoti praktiskā un izmanīgā manierē izmantoja kā mēbeles, pielāgojot to formu tādam veidojumam, kāds nu viņam tajā brīdī bija vairāk nepieciešams. Dažreiz tās tika izmantotas kā galds, citreiz kā krēsls, bet reizēm - kā gulta. Kad palika auksts, viņš bija spiests ziedot pusi savas gultas, lai izveidotu segu, ar ko apsegties. Ārnijs, viņu sauca.
Nebija jau tā, ka kāds zinātu viņa vārdu. Patiesībā neviens tā īsti nezināja, kapēc viņu sauc Ārnijs, kurš vispār viņu bija tā nodēvējis un kad. Ārnijs bija ļoti vecs. Viņš bija tik vecs, ka pat vecākie apkārtējo  kvartālu iedzīvotāji teicās viņu pazīstam kopš savas bērnības, un pat toreiz viņš tiem izlikās “ļoti vecs”. Daži no viņiem izteiksmīgi kratot galvu apgalvoja, ka pat viņu vecāki, kas sen jau vairs nav starp dzīvajiem, esot stāstījuši par Ārniju, kas vienmēr ir dzīvojis uz stūra un vienmēr ir bijis “ļoti vecs”. Droši būtu teikt, ka Artilērijas un Čaka ielu apkārtē bezpajumtnieku Ārniju zināja visi.  (more…)
Viņš dzīvoja uz Artilērijas un Čaka ielas stūra, tieši pretī nelielajam, bet vietējo smalko aprindu iecienītajam pārtikas veikalam “Daiga”, kurā dažreiz gan beidzās desa, bet šņabis bija vienmēr. Viss, kas viņam piederēja - spriežot pēc kāda virseržanta Vējiņa sastādītā administratīvā protokola - bija dažas kartona kastes, kuras viņš ļoti praktiskā un izmanīgā manierē izmantoja kā mēbeles, pielāgojot to formu tādam veidojumam, kāds nu viņam tajā brīdī bija vairāk nepieciešams. Dažreiz tās tika izmantotas kā galds, citreiz kā krēsls, bet reizēm - kā gulta. Kad palika auksts, viņš bija spiests ziedot pusi savas gultas, lai izveidotu segu, ar ko apsegties. Ārnijs, viņu sauca.
Nebija jau tā, ka kāds zinātu viņa vārdu. Patiesībā neviens tā īsti nezināja, kapēc viņu sauc Ārnijs, kurš vispār viņu bija tā nodēvējis un kad. Ārnijs bija ļoti vecs. Viņš bija tik vecs, ka pat vecākie apkārtējo  kvartālu iedzīvotāji teicās viņu pazīstam kopš savas bērnības, un pat toreiz viņš tiem izlikās “ļoti vecs”. Daži no viņiem izteiksmīgi kratot galvu apgalvoja, ka pat viņu vecāki, kas sen jau vairs nav starp dzīvajiem, esot stāstījuši par Ārniju, kas vienmēr ir dzīvojis uz stūra un vienmēr ir bijis “ļoti vecs”. Droši būtu teikt, ka Artilērijas un Čaka ielu apkārtē bezpajumtnieku Ārniju zināja visi.  (more…)

Šis ieraksts ir vairāk tādēļ, lai aizdabūtu manu prozas ierakstu prom no pirmās lapas. Tā nu ir sanācis, ka manu īsfilmu ar šaudīšanos būs jāatliek uz nākamo gadu, jo vienīgais Melburnā pieejamais, licenzētais šaušanas un spridzināšanas specefektu meistars līdz pat nākamā gada pavasarim strādā pie tā paša slavenā Spīlberga The Pacific War, kurā acīmedzot ir krietni daudz šaušanas un spridzināšanas ainu. Bet tas mani nesatrauc, tam pat ir labā puse - nākamgad filmēsim atkal uz 16mm filmas un, cerams, tiksim pie pavisam svaigām ātrajām kamerām (līdz pat 150 kadriem sekundē). Pietam nākamgad man būs daudz lielāka pieredze un vairāk iemaņu - pirmajā gadā tik sarežģītas un dārgas lietas nav ieteicams uzņemties - labāk kaut ko vienkāršu, īsu. Tā paspēlēties, paķimerēties - neko nopietnu. Galu galā daudzas lietas, kas ir iemācītas teorijā, vēl praksē īsti nav pielietotas. 
Jā, runājot The Pacific - izrādās, ka ne es vienīgais tāds gribētājs tur tikt. Pēc diezgan ilgas e-pastu rakstīšanas un sūtīšanas man izdevās sakomunicēties ar The Pacific filmēšanai speciāli izveidoto kompāniju, un viņi teica, ka manai skolai vajadzētu noformēt oficiālu un formālu pieteikumu prakses vietai un tad caur vienu no valsts kino finansēšanas un attīstības aģentūrām kaut kā tur sarunāt, ai - sarežģīti. Tad nu es izlēmu, ka neturpināšu vairs to savu ieceri tvarstīt. Galu galā - viss šis gads ir bijis diezgan intensīvs lekciju un darbnīcu ziņā, vajag arī atpūsties. Pietam, pie manis brīvlaikā uz diezgan ilgu laiku brauc ciemos gan draudzene, gan draugi - es nevēlētos viņus atstāt te vienus pašus ar tekstu, ka “tagad es braucu uz Cairns, un jūs dariet, ko gribiet.” Pat ja man būtu izvēle, es izvēlētos palikt un dzīvoties ar viņiem. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka savas karjeras laikā paspēšu atstrādāties zaļš - gan pie lieliem, gan maziem projektiem. 
Tad nu mans vasaras plāns ir kārtīgi atpūsties. Te, Austrālijā, siltumā, ar sev tīkamiem cilvēkiem - nevaru iedomāties vēl patīkamāku scenāriju. Kāpsim autiņā, iemetīsim līdzi zobubirstes, šortus un dvieļus un brauksim gar krastu uz Sidneju - divas, trīs dienas. Tā nesteidzoties un izbaudot, nomaldoties, paliekot pa nakti mazos motelīšos pie okeāna un apskatot mazus sērfotāju miestiņus. Tas būs vareni, jo Austrālijā ir daži no iespaidīgākajiem road trip maršrutiem pasaulē.
Es, starp citu, labu laiku esmu intensīvi apsvēris auto iegādi. Austrālija ir milzīga zeme ar grandioziem attālumiem un lielām pilsētām. Te ir tik daudz, ko redzēt, kur aizbraukt un ko apskatīt - grēks sēdēt katru nedēļas nogali savā suburbā, kasīt vēderu un katru darbadienu mērot vienu un to pašu ceļu uz skolu un atpakaļ. Tad nu šodien es morāli nobriedu auto iegādei un atradu arī uzreiz sev piemērotu variantu - maza un sarkana 90.gada Toyota Corolla (5 durvju) ar 1,6L motoriņu, automātisko kārbu un pat stūres pastiprinātāju un gaisa kondicionieri par 3000 vietējām naudiņām (divu Playstation3 cena). Nekas nopietnāks šeit nudien nav vajadzīgs. Es pat būtu ar mieru pirkt vecāku un lētāku auto, bet man bail, ka to būs konstanti jāremontē. Sestdien došos Corollu apskatīt un, ja būs labs - ņemšu ciet. Un tad tik sāksies īstā ceļošana!
Šis ieraksts ir vairāk tādēļ, lai aizdabūtu manu prozas ierakstu prom no pirmās lapas. Tā nu ir sanācis, ka manu īsfilmu ar šaudīšanos būs jāatliek uz nākamo gadu, jo vienīgais Melburnā pieejamais, licenzētais šaušanas un spridzināšanas specefektu meistars līdz pat nākamā gada pavasarim strādā pie tā paša slavenā Spīlberga The Pacific War, kurā acīmedzot ir krietni daudz šaušanas un spridzināšanas ainu. Bet tas mani nesatrauc, tam pat ir labā puse - nākamgad filmēsim atkal uz 16mm filmas un, cerams, tiksim pie pavisam svaigām ātrajām kamerām (līdz pat 150 kadriem sekundē). Pietam nākamgad man būs daudz lielāka pieredze un vairāk iemaņu - pirmajā gadā tik sarežģītas un dārgas lietas nav ieteicams uzņemties - labāk kaut ko vienkāršu, īsu. Tā paspēlēties, paķimerēties - neko nopietnu. Galu galā daudzas lietas, kas ir iemācītas teorijā, vēl praksē īsti nav pielietotas. 
Jā, runājot The Pacific - izrādās, ka ne es vienīgais tāds gribētājs tur tikt. Pēc diezgan ilgas e-pastu rakstīšanas un sūtīšanas man izdevās sakomunicēties ar The Pacific filmēšanai speciāli izveidoto kompāniju, un viņi teica, ka manai skolai vajadzētu noformēt oficiālu un formālu pieteikumu prakses vietai un tad caur vienu no valsts kino finansēšanas un attīstības aģentūrām kaut kā tur sarunāt, ai - sarežģīti. Tad nu es izlēmu, ka neturpināšu vairs to savu ieceri tvarstīt. Galu galā - viss šis gads ir bijis diezgan intensīvs lekciju un darbnīcu ziņā, vajag arī atpūsties. Pietam, pie manis brīvlaikā uz diezgan ilgu laiku brauc ciemos gan draudzene, gan draugi - es nevēlētos viņus atstāt te vienus pašus ar tekstu, ka “tagad es braucu uz Cairns, un jūs dariet, ko gribiet.” Pat ja man būtu izvēle, es izvēlētos palikt un dzīvoties ar viņiem. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka savas karjeras laikā paspēšu atstrādāties zaļš - gan pie lieliem, gan maziem projektiem. 
Tad nu mans vasaras plāns ir kārtīgi atpūsties. Te, Austrālijā, siltumā, ar sev tīkamiem cilvēkiem - nevaru iedomāties vēl patīkamāku scenāriju. Kāpsim autiņā, iemetīsim līdzi zobubirstes, šortus un dvieļus un brauksim gar krastu uz Sidneju - divas, trīs dienas. Tā nesteidzoties un izbaudot, nomaldoties, paliekot pa nakti mazos motelīšos pie okeāna un apskatot mazus sērfotāju miestiņus. Tas būs vareni, jo Austrālijā ir daži no iespaidīgākajiem road trip maršrutiem pasaulē.
Es, starp citu, labu laiku esmu intensīvi apsvēris auto iegādi. Austrālija ir milzīga zeme ar grandioziem attālumiem un lielām pilsētām. Te ir tik daudz, ko redzēt, kur aizbraukt un ko apskatīt - grēks sēdēt katru nedēļas nogali savā suburbā, kasīt vēderu un katru darbadienu mērot vienu un to pašu ceļu uz skolu un atpakaļ. Tad nu šodien es morāli nobriedu auto iegādei un atradu arī uzreiz sev piemērotu variantu - maza un sarkana 90.gada Toyota Corolla (5 durvju) ar 1,6L motoriņu, automātisko kārbu un pat stūres pastiprinātāju un gaisa kondicionieri par 3000 vietējām naudiņām (divu Playstation3 cena). Nekas nopietnāks šeit nudien nav vajadzīgs. Es pat būtu ar mieru pirkt vecāku un lētāku auto, bet man bail, ka to būs konstanti jāremontē. Sestdien došos Corollu apskatīt un, ja būs labs - ņemšu ciet. Un tad tik sāksies īstā ceļošana!

Kā jau visi droši vien zina, arī Austrālijā, kā visās Viņas Majestātes bijušajās un esošajās karaļvalstīs, braukšana notiek pa ceļa “nepareizo” pusi, un līdz ar to arī stūre ir “nepareizajā” - labajā pusē. Lai pienācīgi sagatavotos lielajiem vasaras braucieniem, es jau laicīgi sāku trenēties, lai pielāgotu sevi jaunajai sistēmai. Tas izrādījās grūtāk nekā es biju paredzējis - ne vien tapēc, ka piesēžoties pie stūres labajā pusē tiek momentāli pazaudēta jebkāda “gabarītu izjūta”, bet arī tapēc, ka viss ir otrādāk. Pēkšņi ātrumi ir jāpārslēdz ar kreiso roku, kaut gan pārslēgumu izkārtojums ir identisks jau zināmajam. Pēkšņi pagriezienu rādītājs ir tur, kur agrāk bija kloķis logu tīrītājam. Pie visām šīm izmaiņām tik ātri nevar pierast, un tas mani regulāri noved komiskās situācijās - piemēram, sākt strauji tīrīt sausu logu, mainot joslu vai nogriežoties, tikai tapēc, ka es esmu pieradis slēgt pagriezienus ar kreiso roku. Citas reizes uzsākot kustību labā roka kaut kā instinktīvi grib ķerties pie ātrumkārbas un tā nedaudz noraustās tikai tāpēc,  lai neveikli iebumsītos sānu durvju panelī - kad tas notiek, tad pašam sāk nākt smiekli. Īpaši smieklīgi pašam un citiem ir tad, kad tu iesēdies autiņā un saproti, ka priekšā nav stūres, jo tu kārtējo reizi esi sajaucis puses. Pats jocīgākais tomēr ir telpas izjūta.  (more…)
Kā jau visi droši vien zina, arī Austrālijā, kā visās Viņas Majestātes bijušajās un esošajās karaļvalstīs, braukšana notiek pa ceļa “nepareizo” pusi, un līdz ar to arī stūre ir “nepareizajā” - labajā pusē. Lai pienācīgi sagatavotos lielajiem vasaras braucieniem, es jau laicīgi sāku trenēties, lai pielāgotu sevi jaunajai sistēmai. Tas izrādījās grūtāk nekā es biju paredzējis - ne vien tapēc, ka piesēžoties pie stūres labajā pusē tiek momentāli pazaudēta jebkāda “gabarītu izjūta”, bet arī tapēc, ka viss ir otrādāk. Pēkšņi ātrumi ir jāpārslēdz ar kreiso roku, kaut gan pārslēgumu izkārtojums ir identisks jau zināmajam. Pēkšņi pagriezienu rādītājs ir tur, kur agrāk bija kloķis logu tīrītājam. Pie visām šīm izmaiņām tik ātri nevar pierast, un tas mani regulāri noved komiskās situācijās - piemēram, sākt strauji tīrīt sausu logu, mainot joslu vai nogriežoties, tikai tapēc, ka es esmu pieradis slēgt pagriezienus ar kreiso roku. Citas reizes uzsākot kustību labā roka kaut kā instinktīvi grib ķerties pie ātrumkārbas un tā nedaudz noraustās tikai tāpēc,  lai neveikli iebumsītos sānu durvju panelī - kad tas notiek, tad pašam sāk nākt smiekli. Īpaši smieklīgi pašam un citiem ir tad, kad tu iesēdies autiņā un saproti, ka priekšā nav stūres, jo tu kārtējo reizi esi sajaucis puses. Pats jocīgākais tomēr ir telpas izjūta.  (more…)

Savādi gan. Laika apstākļi šeit Melburnā vienas nakts laikā nomainījās no ziemas uz absolūtu vasaru. Es biju ceļā uz savu lokālo brokastu ūķi sestdienas rītā, kad, izejot pa mājas durvīm, man negaidīti un strauji pa seju iesita silta vasaras gaisa plūsma. Sitiens bija tik negaidīts, ka es burtiski apstājos no izbrīna, brīdi padomāju, tad apgriezos un gāju atpakaļ augšā uz savu dzīvokli atbrīvoties no vienas liekas apģērba kārtas. Skaists rīts - saule, +23 grādi un patīkams lēns vējš. Iepriekšējais vakars arī bija ne mazāk slikts - līdz 3 rītā spēlēju Bioshock (360).
Parasti šajā gada laikā jeb- korektāk - sezonā, pirmās siltās dienas nāk ar nepārvaramu vēlēšanos iet ārā, kaut kur doties. Braukt ārā no pilsētas. Vienkārši braukt. Tā kā drūzmēšanās tramvajā pilsētas centrā īsti neatbilst manai idilliskajai vīzijai par “došanos brīvībā”, un attālumi šeit ir pārāk lieli, lai operatīvi pārvietotos ar sabiedrisko transportu, es izlēmu, ka man ir vajadzīgs spēkrats.  (more…)
Savādi gan. Laika apstākļi šeit Melburnā vienas nakts laikā nomainījās no ziemas uz absolūtu vasaru. Es biju ceļā uz savu lokālo brokastu ūķi sestdienas rītā, kad, izejot pa mājas durvīm, man negaidīti un strauji pa seju iesita silta vasaras gaisa plūsma. Sitiens bija tik negaidīts, ka es burtiski apstājos no izbrīna, brīdi padomāju, tad apgriezos un gāju atpakaļ augšā uz savu dzīvokli atbrīvoties no vienas liekas apģērba kārtas. Skaists rīts - saule, +23 grādi un patīkams lēns vējš. Iepriekšējais vakars arī bija ne mazāk slikts - līdz 3 rītā spēlēju Bioshock (360).
Parasti šajā gada laikā jeb- korektāk - sezonā, pirmās siltās dienas nāk ar nepārvaramu vēlēšanos iet ārā, kaut kur doties. Braukt ārā no pilsētas. Vienkārši braukt. Tā kā drūzmēšanās tramvajā pilsētas centrā īsti neatbilst manai idilliskajai vīzijai par “došanos brīvībā”, un attālumi šeit ir pārāk lieli, lai operatīvi pārvietotos ar sabiedrisko transportu, es izlēmu, ka man ir vajadzīgs spēkrats.  (more…)

Kā jau aptuveni katru nedēļu es, ejot uz pārtikas veikalu, ātriem solīšiem ieskrienu žurnālu stendā, lai paskatītos, vai nav iznācis jaunais Wired -visforšākais, interesantākais, smieklīgākais tehnoloģiju un zinātnes žurnāls 21.gadsimta pasaulē, kuru es ar slimīgu entuziasmu sāku lasīt aptuveni pirms 2 gadiem un kuram katru numuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam. 
Šī mēneša žurnāla vāka materiāls ir liels un interesants raksts par Halo frančīzi un to, kā tā aizsāka konsoļu online gaming scēnu. Dažus atvērumus tālāk ir apjomīgs raksts ar virsrakstu Web War One, un tas ir par mūsu pašu kaimiņiem - par to, kā botnet uzbrukums Igaunijai pagājušajā pavasarī gandrīz atvienoja no tīkla Eiropas visattīstītāko valsti e-lietās. Ļoti interesants materiāls, kurā autors ir izveicis nopietnu izpēti un pat aizceļojis uz Maskavu, lai intervētu valsts ierēdņus un pagrīdes hakerus - tas viss, protams, pēc aizraujošas patieso “tās dienas” notikumu atsāstīšanas. Raksts plašāk pieskaras arī šodien aktuālajai kiberterorisma tēmai un populārzinātniski izskaidro dažādos DDOS tipa uzbrukumus - kā ļaundari izmanto neskaitāmas caur tīklu nolaupītas datorsistēmas, lai vienlaicīgi izveiktu masīvu “pieprasījumu vilni” un pārslogotu serverus. Ļoti interesanta lasāmviela.  (more…)
Kā jau aptuveni katru nedēļu es, ejot uz pārtikas veikalu, ātriem solīšiem ieskrienu žurnālu stendā, lai paskatītos, vai nav iznācis jaunais Wired -visforšākais, interesantākais, smieklīgākais tehnoloģiju un zinātnes žurnāls 21.gadsimta pasaulē, kuru es ar slimīgu entuziasmu sāku lasīt aptuveni pirms 2 gadiem un kuram katru numuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam. 
Šī mēneša žurnāla vāka materiāls ir liels un interesants raksts par Halo frančīzi un to, kā tā aizsāka konsoļu online gaming scēnu. Dažus atvērumus tālāk ir apjomīgs raksts ar virsrakstu Web War One, un tas ir par mūsu pašu kaimiņiem - par to, kā botnet uzbrukums Igaunijai pagājušajā pavasarī gandrīz atvienoja no tīkla Eiropas visattīstītāko valsti e-lietās. Ļoti interesants materiāls, kurā autors ir izveicis nopietnu izpēti un pat aizceļojis uz Maskavu, lai intervētu valsts ierēdņus un pagrīdes hakerus - tas viss, protams, pēc aizraujošas patieso “tās dienas” notikumu atsāstīšanas. Raksts plašāk pieskaras arī šodien aktuālajai kiberterorisma tēmai un populārzinātniski izskaidro dažādos DDOS tipa uzbrukumus - kā ļaundari izmanto neskaitāmas caur tīklu nolaupītas datorsistēmas, lai vienlaicīgi izveiktu masīvu “pieprasījumu vilni” un pārslogotu serverus. Ļoti interesanta lasāmviela.  (more…)

Šodien beidzot esmu attapies no garīgi un fiziski ļoti nogurdinošas 2 dienu filmēšanas. Biju režisora asistents savas klasesbiedrenes no Singapūras īsfilmas filmēšanā. Abas dienas man bija jāceļas 5:30. Kā es neciešu celties tik agri! Ja man kādreiz būs teikšana industrijā, tad es ar likumu aizliegšu radošo amatu ieņēmējiem parādīties laukumā agrāk par 9 no rīta. Montieri - jā. Radošie - nē. Par kādu gan radošumu var būt runa tik agri no rīta? Vienīgais, ko tik agri var darīt, ir dusmīgi mīņāties apkārt kā appīpējušamies zombijam, berzēt stilbus un, rīvējot acis, strēbt kafiju. Ja vēl būtu aizraujošas lietas kameras priekšā, šaušana, spridzināšana vai vismaz kaut kas kustīgs. Bet nē - viss 5 minūšu sižets (7 lpp scenārija) ir dialogs kafejnīcā pie galda. Cik aizraujoši, vai ne? No rīta biju stāvus augšā un tesos uz tramvaju, lai tikai ātrāk tiktu uz filmēšanas vietu un līdz vakaram skatītos uz vienu vienīgu ainu - diviem korejiešiem pie galda. Šoreiz gan nocietos un nepateicu visu, ko par filmu un tās režisori domāju. Kā režisora asistents es lielāko daļu laiku sēdēju pie monitora un konstanti situ ar plaukstu sev pa pieri aiz kauna par kadrējumu un stāstu vispār.  (more…)
Šodien beidzot esmu attapies no garīgi un fiziski ļoti nogurdinošas 2 dienu filmēšanas. Biju režisora asistents savas klasesbiedrenes no Singapūras īsfilmas filmēšanā. Abas dienas man bija jāceļas 5:30. Kā es neciešu celties tik agri! Ja man kādreiz būs teikšana industrijā, tad es ar likumu aizliegšu radošo amatu ieņēmējiem parādīties laukumā agrāk par 9 no rīta. Montieri - jā. Radošie - nē. Par kādu gan radošumu var būt runa tik agri no rīta? Vienīgais, ko tik agri var darīt, ir dusmīgi mīņāties apkārt kā appīpējušamies zombijam, berzēt stilbus un, rīvējot acis, strēbt kafiju. Ja vēl būtu aizraujošas lietas kameras priekšā, šaušana, spridzināšana vai vismaz kaut kas kustīgs. Bet nē - viss 5 minūšu sižets (7 lpp scenārija) ir dialogs kafejnīcā pie galda. Cik aizraujoši, vai ne? No rīta biju stāvus augšā un tesos uz tramvaju, lai tikai ātrāk tiktu uz filmēšanas vietu un līdz vakaram skatītos uz vienu vienīgu ainu - diviem korejiešiem pie galda. Šoreiz gan nocietos un nepateicu visu, ko par filmu un tās režisori domāju. Kā režisora asistents es lielāko daļu laiku sēdēju pie monitora un konstanti situ ar plaukstu sev pa pieri aiz kauna par kadrējumu un stāstu vispār.  (more…)

“Jau kopš paša laika sākuma Zemei un visiem tās iedzīvotājiem ir piemitusi liela problēma. Varētu pat teikt, ka šī problēma ir cēlonis jebkurai citai problēmai, kas jebkad pastāvējusi. Problēma ir tāda, ka pēdējos 10,000 gadus cilvēce ir… diezgan nelaimīga. Vairums ir pārliecināti, ka mēs izdarījām lielu kļūdu, nokāpjot no kokiem. Daži pat saka, ka nekad nevajadzēja pamest ūdeņus.” Apmēram šādi autors Douglas Adams ievada savu kosmiski populāro romānu The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy, kas neapšaubāmi ir vislabākā grāmata, kāda jebkad izdota šajā Saules sistēmā. 
Taču šeit ir rūgta patiesība. Kas tad liek cilvēcei justies nelaimīgai? Visbiežāk to izraisa satraucošā bezjēdzīgas eksistences sajūta vai vienkārši mērķa trūkums dzīvē. Cilvēka prātā ir kopš paša sākuma ir iekodēts uzdevums, tāda kā konstanta misija meklēt jēgu, iemeslu un attaisnojumu savai eksistencei. Protams, lielākā daļa to nekad tā arī neatrod. Tas, savukārt, rada saspīlējumu un spriedzi, bet spriedze ir radošās domas lielākais ienaidnieks.  (more…)
“Jau kopš paša laika sākuma Zemei un visiem tās iedzīvotājiem ir piemitusi liela problēma. Varētu pat teikt, ka šī problēma ir cēlonis jebkurai citai problēmai, kas jebkad pastāvējusi. Problēma ir tāda, ka pēdējos 10,000 gadus cilvēce ir… diezgan nelaimīga. Vairums ir pārliecināti, ka mēs izdarījām lielu kļūdu, nokāpjot no kokiem. Daži pat saka, ka nekad nevajadzēja pamest ūdeņus.” Apmēram šādi autors Douglas Adams ievada savu kosmiski populāro romānu The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy, kas neapšaubāmi ir vislabākā grāmata, kāda jebkad izdota šajā Saules sistēmā. 
Taču šeit ir rūgta patiesība. Kas tad liek cilvēcei justies nelaimīgai? Visbiežāk to izraisa satraucošā bezjēdzīgas eksistences sajūta vai vienkārši mērķa trūkums dzīvē. Cilvēka prātā ir kopš paša sākuma ir iekodēts uzdevums, tāda kā konstanta misija meklēt jēgu, iemeslu un attaisnojumu savai eksistencei. Protams, lielākā daļa to nekad tā arī neatrod. Tas, savukārt, rada saspīlējumu un spriedzi, bet spriedze ir radošās domas lielākais ienaidnieks.  (more…)

Viss dabā darbojas saskaņā ar vienu vienīgu, zināmu un fundamentālu principu. Šis princips paredz, ka enerģija vienmēr kustas pa ceļu, kurā tai ir vismazākā pretestība. Angļu valodā to sauc par the path of least resistance. Citiem vārdiem sakot - enerģija vislabprātāk iet tur, kur tai ir viegli nokļūt. Šis pats princips attiecas uz jebkuru dzīvu būtni, jebkuru darbību, tajā skaitā radīšanu, jo lietas, kas tev ļoti patīk, darīt ir pavisam viegli. Jo… šīm lietām nav pretestības, tās notiek brīvi un viegli.
Visvairāk šis princips attiecas tieši uz bērniem un to, kā bērni redz pasauli. Bērni ļoti ilgu laiku netiek pakļauti nekādām pretestībām un tādejādi - nekādiem trikiem, ko prāts izspēlē, lai pasargātu sevi no riska būt radošam. Bērniem vienmēr ir ļoti skaidra vīzija par to, ko viņi grib un kas viņiem patīk, kas sagādā prieku, un bērni nekad nekavēsies to visiem momentāli atklāt. Patiesībā, bērni tieksies pēc visām šīm lietām ar milzu atdevi un entuziasmu.  (more…)
Viss dabā darbojas saskaņā ar vienu vienīgu, zināmu un fundamentālu principu. Šis princips paredz, ka enerģija vienmēr kustas pa ceļu, kurā tai ir vismazākā pretestība. Angļu valodā to sauc par the path of least resistance. Citiem vārdiem sakot - enerģija vislabprātāk iet tur, kur tai ir viegli nokļūt. Šis pats princips attiecas uz jebkuru dzīvu būtni, jebkuru darbību, tajā skaitā radīšanu, jo lietas, kas tev ļoti patīk, darīt ir pavisam viegli. Jo… šīm lietām nav pretestības, tās notiek brīvi un viegli.
Visvairāk šis princips attiecas tieši uz bērniem un to, kā bērni redz pasauli. Bērni ļoti ilgu laiku netiek pakļauti nekādām pretestībām un tādejādi - nekādiem trikiem, ko prāts izspēlē, lai pasargātu sevi no riska būt radošam. Bērniem vienmēr ir ļoti skaidra vīzija par to, ko viņi grib un kas viņiem patīk, kas sagādā prieku, un bērni nekad nekavēsies to visiem momentāli atklāt. Patiesībā, bērni tieksies pēc visām šīm lietām ar milzu atdevi un entuziasmu.  (more…)

Lomogrāfija - kāds interesants vārds. Ko gan tas varētu nozīmēt? Pirmā doma, kas iešaujās prātā - kaut kas saistīts ar sablīvētu koka rāmi. Nu nē, varbūt kāda smalka medicīnas nozare? Izklausās mistiski, sarežģīti, vilinoši. Noteikti kaut kas smalks, kas prasa meistarību un uzmanību. Varbūt kārtējā lieta, par ko šī žurnāla autors ir atkal neglābjami safanojies? Pilnīgi pareizi. Bet nudien - kas tad īsti ir Lomogrāfija?! Patiesībā, tā ir sabiedriska kustība. Mūsdienu mākslas pasaules fenomens. Lai viestu skaidrību par šo leģendu, nepieciešams dramatisks senu notikumu atspoguļojums:
1982.gads. Ģenerālis Igors Petrovičs Kornickis, Padomju Savienības aizsardzības un ražošanas ministra labā roka, ietraucas sava kolēģa kabinetā. Tur pie galda sēž Mihails Panfilovičs Panfilovs, tolaik spēcīgās LOMO ieroču un optikas ražotnes direktors. Kornickis uzsviež Panfilovam uz galda mazu Japāņu mini fotokameru. Panfilovs to paceļ un kārtīgi izpēta - tai ir dzidrs stikla objektīvs ar augstu gaismas caurlaidību un ļoti izturīgs korpuss. Tā viegli un ērti guļ rokā. “Kāda maza, bet jaudīga kastīte,” - abi vīri saskatās, novērtējot šīs it kā necilā paskata ierīces milzīgo potenciālu. Ilgi nedomājot, tie dod pavēli - nokopēt un uzlabot šo te lielisko ierīci, lai ražotu to lielos apjomos un lai tā nestu prieku un slavu visai Padomju Savienībai. Tika nolemts - katram sevi cienošam komunistam būs pašam savs LOMO KOMPAKT AUTOMAT! Tā piedzima LOMO LC-A. Speciāli šai kamerai arī tika radīts lielisks tā laika produkts - profesora Radionova izstrādātais “Minitar 1″ objektīvs. Tuvākajos gados tiek saražoti un pārdoti miljoni.  (more…)
Lomogrāfija - kāds interesants vārds. Ko gan tas varētu nozīmēt? Pirmā doma, kas iešaujās prātā - kaut kas saistīts ar sablīvētu koka rāmi. Nu nē, varbūt kāda smalka medicīnas nozare? Izklausās mistiski, sarežģīti, vilinoši. Noteikti kaut kas smalks, kas prasa meistarību un uzmanību. Varbūt kārtējā lieta, par ko šī žurnāla autors ir atkal neglābjami safanojies? Pilnīgi pareizi. Bet nudien - kas tad īsti ir Lomogrāfija?! Patiesībā, tā ir sabiedriska kustība. Mūsdienu mākslas pasaules fenomens. Lai viestu skaidrību par šo leģendu, nepieciešams dramatisks senu notikumu atspoguļojums:
1982.gads. Ģenerālis Igors Petrovičs Kornickis, Padomju Savienības aizsardzības un ražošanas ministra labā roka, ietraucas sava kolēģa kabinetā. Tur pie galda sēž Mihails Panfilovičs Panfilovs, tolaik spēcīgās LOMO ieroču un optikas ražotnes direktors. Kornickis uzsviež Panfilovam uz galda mazu Japāņu mini fotokameru. Panfilovs to paceļ un kārtīgi izpēta - tai ir dzidrs stikla objektīvs ar augstu gaismas caurlaidību un ļoti izturīgs korpuss. Tā viegli un ērti guļ rokā. “Kāda maza, bet jaudīga kastīte,” - abi vīri saskatās, novērtējot šīs it kā necilā paskata ierīces milzīgo potenciālu. Ilgi nedomājot, tie dod pavēli - nokopēt un uzlabot šo te lielisko ierīci, lai ražotu to lielos apjomos un lai tā nestu prieku un slavu visai Padomju Savienībai. Tika nolemts - katram sevi cienošam komunistam būs pašam savs LOMO KOMPAKT AUTOMAT! Tā piedzima LOMO LC-A. Speciāli šai kamerai arī tika radīts lielisks tā laika produkts - profesora Radionova izstrādātais “Minitar 1″ objektīvs. Tuvākajos gados tiek saražoti un pārdoti miljoni.  (more…)

Dzeršana, tāpat kā ēšana, Melburnā ir padārga. Esmu aptuveni aprēķinājis, ka šeit dzīvošana ir 2,5-3 reizes dārgāka nekā Latvijā. Ar dzīvošanu es domāju - ēdiens, dzēriens, īre, komunālie maksājumi un sabiedriskais transports. Drēbes, mantas, pakalpojumi šeit maksā aptuveni tikpat, cik visur. Benzīns ir nedaudz lētāks - aptuveni 53 santīmi par litru. 
Bet atgriežamies pie dzeršanas. Krogā dzert ir dārgi. Klasiskie meiteņu kokteiļi maksā aptuveni 7-10 Ls par vienu, atkarībā no izmēra un stipruma. Nedaudz vienkāršākie vīru kokteiļi, kas veiksmīgi un efektīvi apvieno šmigu, ledu un sulu (vai gāzētu dzērienu) maksā lētāk - vidēji no 3 - 4 Ls. Jāatzīmē gan, ka Austrāļu bāru kultūra paredz tikai mazu 30-35ml alkohola devu šāda veida kokteiļos, kas nozīmē, ka tiks iztērēti ievērojami naudas krājumi pirms būs sasniegts vēlamais efekts.
Vietējā brūvējuma alus šeit ir bāros vislētākais - apmēram 2 Ls par 0.3l pudeli. Izlejamais un importa alus nedaudz dārgāks - no 2,50 līdz pat 3,50 Ls par 0.5l glāzi. Tiesa, 0,5 šeit nav īpaši populāri - veikalā stikla pudeļu šādā izmēra vispār nav. Stiprais alkohols lielajos veikalos vispār ir tikai vienā izmērā - tradicionālajā 0,7l. Tāda lieta kā viens maziņais (0,5) šeit nav pazīstama. Dažos veikalos esmu manījis pavisam mazas 0,2 pudelītes. Pretēji Latvijas tirgum, stiprā alkohola stendi veikalos šeit ir stipri garlaicīgi - viss importa, viss redzēts. Jāpriecājas vispār, ka Jagermeister ir, savādāk nebūtu nemaz ar ko klepu ārstēt. Iespējams, es vēl neesmu interesantākās tirgotavas apskatījis. Ja jau šeit ir veikals, kas specializējas tikai un vienīgi šokolādes saldējuma (18 veidi) tirgošanā, tad noteikti jābūt arī kādam īpaši omulīgam dzērienu veikalam.
Vietējais alus arī nav īpaši garšīgs. Manam kārtīga latvieša vēderam tāda pliekana susla vien ir. Joprojām turpinu darīt pareizi un patērēt tikai īru un beļģu produktus - Guiness, Kilkenny, Leffe un, kad gribās kaut ko mierīgāku - Stella Artois vai Hoegaarden. Stella gan šeit ir tikpat kā vietējais, jo to ražo tepat. Sasodīts, ko tik es neatdotu par vienu Bauskas šobrīd!
Ēdināšana šeit ir dārga un ļoti dīvaina. Vislētākais ēdiens Melburnā ir, protams, āziešu ēdiens. Par 4 Ls var dabūt nenormālu makaronu vai rīsu kaudzi (ar piedevām). Picu (vidēju) var dabūt par līdzīgu cenu. Ātrās ieskrietuves, kas koncentrējas uz sendvičiem, burgeriem un wrapiem, arī ir ļoti lētas, piestumties (un pēc tam mocīties sirdsapziņas pārmetumos) var par kādiem 3 Ls. Stilīgākās ātrās ēstuves, kas taisa interesantus salātus smukās, zaļās kastītēs, maksā ap 5 Ls par ievērojamu porciju. Krogu ēdieni ir nedaudz dārgāki, bet arī izmēros daudz lielāki. Liels salātu šķīvis - ap 6 Ls. Otrais ar gaļu un kartupeļiem - ap 10 Ls. Liels steiks pat līdz 15 Ls. Es teicu “dīvaina” tapēc, ka šeit ēdiena cena absolūti neliecina par tā kvalitāti. Par 10 Ls ir iespējams dabūt vienkāršu, pasīkstu Karambas tipa steiku ar frī kartupeļiem un salātlapu. Tik pat labi par to pašu cenu var atrast glaunu Ozīrisa līmeņa steiku ar gardiem, apceptiem dārzeņiem. Nekad nevar zināt.
Jebkurā gadījumā - ja tev vienmēr visam pietiek, Melburnā dzīvot ir garlaicīgi. Daudz interesantāk ir tad, ja ir jāmēģina taupīt gan uz ēšanu, gan dzeršanu. Tādā veidā vienmēr tiek atrastas visādas savdabīgas vietas, ēdieni un cilvēki. Daudz interesantāk.
Dzeršana, tāpat kā ēšana, Melburnā ir padārga. Esmu aptuveni aprēķinājis, ka šeit dzīvošana ir 2,5-3 reizes dārgāka nekā Latvijā. Ar dzīvošanu es domāju - ēdiens, dzēriens, īre, komunālie maksājumi un sabiedriskais transports. Drēbes, mantas, pakalpojumi šeit maksā aptuveni tikpat, cik visur. Benzīns ir nedaudz lētāks - aptuveni 53 santīmi par litru. 
Bet atgriežamies pie dzeršanas. Krogā dzert ir dārgi. Klasiskie meiteņu kokteiļi maksā aptuveni 7-10 Ls par vienu, atkarībā no izmēra un stipruma. Nedaudz vienkāršākie vīru kokteiļi, kas veiksmīgi un efektīvi apvieno šmigu, ledu un sulu (vai gāzētu dzērienu) maksā lētāk - vidēji no 3 - 4 Ls. Jāatzīmē gan, ka Austrāļu bāru kultūra paredz tikai mazu 30-35ml alkohola devu šāda veida kokteiļos, kas nozīmē, ka tiks iztērēti ievērojami naudas krājumi pirms būs sasniegts vēlamais efekts.
Vietējā brūvējuma alus šeit ir bāros vislētākais - apmēram 2 Ls par 0.3l pudeli. Izlejamais un importa alus nedaudz dārgāks - no 2,50 līdz pat 3,50 Ls par 0.5l glāzi. Tiesa, 0,5 šeit nav īpaši populāri - veikalā stikla pudeļu šādā izmēra vispār nav. Stiprais alkohols lielajos veikalos vispār ir tikai vienā izmērā - tradicionālajā 0,7l. Tāda lieta kā viens maziņais (0,5) šeit nav pazīstama. Dažos veikalos esmu manījis pavisam mazas 0,2 pudelītes. Pretēji Latvijas tirgum, stiprā alkohola stendi veikalos šeit ir stipri garlaicīgi - viss importa, viss redzēts. Jāpriecājas vispār, ka Jagermeister ir, savādāk nebūtu nemaz ar ko klepu ārstēt. Iespējams, es vēl neesmu interesantākās tirgotavas apskatījis. Ja jau šeit ir veikals, kas specializējas tikai un vienīgi šokolādes saldējuma (18 veidi) tirgošanā, tad noteikti jābūt arī kādam īpaši omulīgam dzērienu veikalam.
Vietējais alus arī nav īpaši garšīgs. Manam kārtīga latvieša vēderam tāda pliekana susla vien ir. Joprojām turpinu darīt pareizi un patērēt tikai īru un beļģu produktus - Guiness, Kilkenny, Leffe un, kad gribās kaut ko mierīgāku - Stella Artois vai Hoegaarden. Stella gan šeit ir tikpat kā vietējais, jo to ražo tepat. Sasodīts, ko tik es neatdotu par vienu Bauskas šobrīd!
Ēdināšana šeit ir dārga un ļoti dīvaina. Vislētākais ēdiens Melburnā ir, protams, āziešu ēdiens. Par 4 Ls var dabūt nenormālu makaronu vai rīsu kaudzi (ar piedevām). Picu (vidēju) var dabūt par līdzīgu cenu. Ātrās ieskrietuves, kas koncentrējas uz sendvičiem, burgeriem un wrapiem, arī ir ļoti lētas, piestumties (un pēc tam mocīties sirdsapziņas pārmetumos) var par kādiem 3 Ls. Stilīgākās ātrās ēstuves, kas taisa interesantus salātus smukās, zaļās kastītēs, maksā ap 5 Ls par ievērojamu porciju. Krogu ēdieni ir nedaudz dārgāki, bet arī izmēros daudz lielāki. Liels salātu šķīvis - ap 6 Ls. Otrais ar gaļu un kartupeļiem - ap 10 Ls. Liels steiks pat līdz 15 Ls. Es teicu “dīvaina” tapēc, ka šeit ēdiena cena absolūti neliecina par tā kvalitāti. Par 10 Ls ir iespējams dabūt vienkāršu, pasīkstu Karambas tipa steiku ar frī kartupeļiem un salātlapu. Tik pat labi par to pašu cenu var atrast glaunu Ozīrisa līmeņa steiku ar gardiem, apceptiem dārzeņiem. Nekad nevar zināt.
Jebkurā gadījumā - ja tev vienmēr visam pietiek, Melburnā dzīvot ir garlaicīgi. Daudz interesantāk ir tad, ja ir jāmēģina taupīt gan uz ēšanu, gan dzeršanu. Tādā veidā vienmēr tiek atrastas visādas savdabīgas vietas, ēdieni un cilvēki. Daudz interesantāk.

Braucu vienu dienu apkārt ar savu Mitsu un pētu rajonu, uz kuru es šonedēļ pārvācos dzīvot. Iebraucu vietā, ko dēvē par Albert Park. Braucu, braucu un domāju - nu gan feins asfalts. Plats ceļš, gari savādi līkumi - nu gluži kā sacīkšu trasē. Tad seko piecu sekunžu klusums un atklāsme - pag, es taču patiešām esmu trasē. Albert Park F1 trase! Es pa to braucu! Hahā. Izrādās, ka dzīvoklis, kurā es ievācos, atrodas 5 minūšu pastaigas attālumā no Albert Park, kur arī ir lielisks liels baseins ar pirtīm, galda tenisu, badmintonu un citām labām lietām. Jācer, ka tas rosinās mani vairāk to iestādi apmeklēt.
Iepriekšējā vieta man sāka jau nedaudz apnikt - itāļi no vienas puses un āziešu studentu armija no otras. Jau labu laiku jutu ievērojamu vēlmi pārvākties kaut kur nedaudz uz dienvidiem, taču visu laiku sevi atrunāju no šīs idejas, jo tas nozīmēs kravāšanos, izdevumus, mēbeļu iegādi un tā tālāk. Beigās es sapratu, ka - ja kaut kas prātā ir iesēdies, tad ārā to dabūt tā vienkārši nesanāks. Nolēmu pārvākties tiklīdz būšu atradis patīkamu dzīvokli. Domāts - darīts. Pēc nedēļas pamanīju sludinājumu par dzīvokli iekš South Melbourne. Vieta lieliska - 2 minūšu gājiens no South Melbourne Market tirdziņa, kur var dabūt ļoti svaigus augļus, dārzeņus un ēdienus, gandrīz blakus rajona galvenajai ielai ar lielveikalu, milzum daudz kafejnīcām un krodziņiem (pie tiem es akurāt tuvu vienmēr trāpu), turpat netālu no parka (karte). Neliels divistabu dzīvoklītis uz paklusas ielas, 2.stāvs, balkons ar skatu uz pilsētu, iebūvēts skapis, virtuve ar visu tehniku. Viss balts - ļoti smuki. 
Vienīgais, kas man tur nepatika - paklājs, taču tos vietējie bāž visur. Paklājs ir absolūti nepraktiska lieta - vienīgais tā mērķis ir krāt putekļus. Būtu bijusi parasta, gluda dēļu grīda - daudz smukāk un praktiskāk. Bet nē - paklājs pilnīgi visur. Bet kopumā - ļoti gaišs un jauks dzīvoklis, pietam pilnīgi svaigs.
Tā es apbruņojos ar mērāmo lenti, nomērīju garumus, augstumus, platumus, malas, atstarpes, virsmas un triecos uz IKEA ar misiju sapirkt visu, kas vajadzīgs, par maksimāli mazām naudām. Taisni vai prieks, cik simpātiskas, vienkāršas un tajā pat laikā lētas mēbeles ir atrodamas tajā veikalā. Sapirku visu. 
Tiesa, man priekšā vēl pati pārvākšanās un tad dažu dienu gara darbošanās ar vadu instalācijām (un vadu slēpšanām). Dzīvokļu dizaineri, protams, nekad nepadomā par manām fetišistiskajām vajadzībām instalēt tur 5.1 skaņas sistēmu, rūteri, televizoru, konsoles un tā tālāk - tā visa rezultātā man bieži vien ir jāizdomā visādi viltīgi veidi, kā tikt galā ar telpas un mēbeļu ierobežojumiem. Es esmu oficiāli pieteicis karu vadiem un neatstāšu pat vienu vadu karājamies kaut kur vai mētājamies zemē. Tā kā es te stāvu. IKEA atradu visādus interesantus ieročus, lai cīnītos pret šo kaiti - par to atsevišķā, tam veltītā ierakstā.
Vēl viena lieta, kas parasti mani neapmierina banķieriem piemēroto dzīvokļu iekārtojumā - apgaismojums. Lielākajai daļai cilvēkiem pret gaismu nav nekādu prasību - tiek ieslēgta lielā lustra vai griestu gaisma, telpa tiek piepildīta ar neglītu, dzeltenu, plakanu gaismu un miers mājās. Nekādā gadījumā. Es, būdams studējošs kinematogrāfs, nevaru pieļaut, ka mana viesistaba tiek izgaismota plakana un vienmērīga kā kaut kāds pornogrāfijas video. Man ir nepieciešams ļoti akurāts, pārdomāts un sophisticated gaismu plāns - pakārtots un piemērots manām vajadzībām. Arī par šo, es nupat izlēmu, man jāraksta būs vesels atsevisķs ieraksts.
Braucu vienu dienu apkārt ar savu Mitsu un pētu rajonu, uz kuru es šonedēļ pārvācos dzīvot. Iebraucu vietā, ko dēvē par Albert Park. Braucu, braucu un domāju - nu gan feins asfalts. Plats ceļš, gari savādi līkumi - nu gluži kā sacīkšu trasē. Tad seko piecu sekunžu klusums un atklāsme - pag, es taču patiešām esmu trasē. Albert Park F1 trase! Es pa to braucu! Hahā. Izrādās, ka dzīvoklis, kurā es ievācos, atrodas 5 minūšu pastaigas attālumā no Albert Park, kur arī ir lielisks liels baseins ar pirtīm, galda tenisu, badmintonu un citām labām lietām. Jācer, ka tas rosinās mani vairāk to iestādi apmeklēt.
Iepriekšējā vieta man sāka jau nedaudz apnikt - itāļi no vienas puses un āziešu studentu armija no otras. Jau labu laiku jutu ievērojamu vēlmi pārvākties kaut kur nedaudz uz dienvidiem, taču visu laiku sevi atrunāju no šīs idejas, jo tas nozīmēs kravāšanos, izdevumus, mēbeļu iegādi un tā tālāk. Beigās es sapratu, ka - ja kaut kas prātā ir iesēdies, tad ārā to dabūt tā vienkārši nesanāks. Nolēmu pārvākties tiklīdz būšu atradis patīkamu dzīvokli. Domāts - darīts. Pēc nedēļas pamanīju sludinājumu par dzīvokli iekš South Melbourne. Vieta lieliska - 2 minūšu gājiens no South Melbourne Market tirdziņa, kur var dabūt ļoti svaigus augļus, dārzeņus un ēdienus, gandrīz blakus rajona galvenajai ielai ar lielveikalu, milzum daudz kafejnīcām un krodziņiem (pie tiem es akurāt tuvu vienmēr trāpu), turpat netālu no parka (karte). Neliels divistabu dzīvoklītis uz paklusas ielas, 2.stāvs, balkons ar skatu uz pilsētu, iebūvēts skapis, virtuve ar visu tehniku. Viss balts - ļoti smuki. 
Vienīgais, kas man tur nepatika - paklājs, taču tos vietējie bāž visur. Paklājs ir absolūti nepraktiska lieta - vienīgais tā mērķis ir krāt putekļus. Būtu bijusi parasta, gluda dēļu grīda - daudz smukāk un praktiskāk. Bet nē - paklājs pilnīgi visur. Bet kopumā - ļoti gaišs un jauks dzīvoklis, pietam pilnīgi svaigs.
Tā es apbruņojos ar mērāmo lenti, nomērīju garumus, augstumus, platumus, malas, atstarpes, virsmas un triecos uz IKEA ar misiju sapirkt visu, kas vajadzīgs, par maksimāli mazām naudām. Taisni vai prieks, cik simpātiskas, vienkāršas un tajā pat laikā lētas mēbeles ir atrodamas tajā veikalā. Sapirku visu. 
Tiesa, man priekšā vēl pati pārvākšanās un tad dažu dienu gara darbošanās ar vadu instalācijām (un vadu slēpšanām). Dzīvokļu dizaineri, protams, nekad nepadomā par manām fetišistiskajām vajadzībām instalēt tur 5.1 skaņas sistēmu, rūteri, televizoru, konsoles un tā tālāk - tā visa rezultātā man bieži vien ir jāizdomā visādi viltīgi veidi, kā tikt galā ar telpas un mēbeļu ierobežojumiem. Es esmu oficiāli pieteicis karu vadiem un neatstāšu pat vienu vadu karājamies kaut kur vai mētājamies zemē. Tā kā es te stāvu. IKEA atradu visādus interesantus ieročus, lai cīnītos pret šo kaiti - par to atsevišķā, tam veltītā ierakstā.
Vēl viena lieta, kas parasti mani neapmierina banķieriem piemēroto dzīvokļu iekārtojumā - apgaismojums. Lielākajai daļai cilvēkiem pret gaismu nav nekādu prasību - tiek ieslēgta lielā lustra vai griestu gaisma, telpa tiek piepildīta ar neglītu, dzeltenu, plakanu gaismu un miers mājās. Nekādā gadījumā. Es, būdams studējošs kinematogrāfs, nevaru pieļaut, ka mana viesistaba tiek izgaismota plakana un vienmērīga kā kaut kāds pornogrāfijas video. Man ir nepieciešams ļoti akurāts, pārdomāts un sophisticated gaismu plāns - pakārtots un piemērots manām vajadzībām. Arī par šo, es nupat izlēmu, man jāraksta būs vesels atsevisķs ieraksts.

Nevarētu teikt, ka esmu cītīgi sekojis visām tīkla baumām par RATM (Rage Against The Machine) atkalapvienošanos, taču pēdējo dažu dienu notikumi ir bijuši diezgan dramatiski, lai neteiktu vairāk. Tieši manas līdzi nesekošanas dēļ es biju palaidis garām RATM paziņojumu, ka grupa spēlēs veselus divus koncertus Austrālijā, 2008.gada janvāra beigās - vienu Sidnejā, otru Melburnā. Biļešu tirzniecības sākums bija paredzēts 27.septembrī.
Es, protams, neko nenojaušot, ņēmos un darījos kā parasti - man pat prātā nevarēja ienākt, ka RATM atkal ir sagājuši kopā, kur nu vēl, ka pavisam drīz koncertēs tepat manā pilsētā. Uzzināju es to tad, kad mans kursabiedrs ieminējās, ka abi RATM koncerti esot pilnībā izpirkti 3 minūšu laikā. Jūs noteikti varat iedomāties manu pārsteigumu - mazāk par biļešu izpirkšanas rekordlaiku, bet vairāk par grupu, kas koncertēs. 
Izlēmu, ka tik ātri mierā nelikšos - biļete uz koncertu man jāiegūst kaut apmaiņā pret skalpu - galu galā, nav jau zināms, vai vēl kādreiz būs iespēja redzēt dzīvajā vienu no visu laiku labākajām 90.gadu beigu rokgrupām, kuras visi albumi man agrāk stāvēja mājās uz plaukta goda vietā. Cik tad reižu nav kāpts bāros uz galdiem un skatuvēm pie Killing in the Name of vai Guerilla Radio.
Tikmēr eBay spekulanti jau pilnā sparā vēro, kā viņu PayPal kontos krīt naudiņa no izsolēm, kurās biļetes tiek ātri vien pārdotas pat ar 6-7 reizes lielāku uzcenojumu. Tas izraisa tādu nelielu naidu un, balsoties uz Sydney Morning Herald nākamajā rītā rakstīto - vesela virkne ar dusmīgiem faniem, kas bija palikuši bez biļetēm, izlēmuši “sodīt” eBay spekulantus, izveidojot viltus lietotājus un izsolēs piesolot smieklīgus naudas apjomus līdz pat 1 miljardam dolāru. 
Es uzmeklēju vienu no šīm izsolēm, sazinājos ar pārdevēju un piedāvāju saprātīgu summu par biļeti, kuru vēlējos iegādāties privāti, tātad ārpus eBay. Viens no šiem spekulantiem, laikam noguris no cīnīšanās vai jau nopelnījis pietiekami naudas pārdodot pārējās 50 biļetes, piekrita manam piedāvājumam, un jau nākamajā dienā biļete man bija rokās.
Kamēr es plosījos, lai sadabūtu sev biļeti, paralēli darbojās pavisam cits sižets. RATM, uzzinājuši, ka abi koncerti izpārdoti mazāk nekā 3 minūšu laikā, paziņoja, ka izlēmuši piedalīties Austrālijas lielākajā rokfestivālā Big Day Out 2008.gada janvārī, kura ietvaros viņi spēlēs vēl vismaz 4 koncertus dažādās Austrālijas pilsētās. Uz šiem koncertiem visticamāk biļetes varēs dabūt daudz brīvāk. Es paredzu, ka šos izpirks, teiksim - 15 minūšu laikā. 
Par godu šim neparedzētajam pavērsienam es pierunāju savus draugus, Mārtiņu un Mārci, pagarināt par nedēļu savu palikšanu šeit, lai tagad nu jau mēnesi garo ceļojumu nobeigtu ar RATM koncerta apmeklēšanu mazajā tropu pilsētiņā Gold Coast kādus 100km no Brisbanes. Papildus RATM un par to pašu biļetes cenu būs iespēja redzēt noteikti arī kādu no pārējiem māksliniekiem - Bjork, Grinspoon, Arcade Fire, Hilltop Hoods, Billy Bragg, Paul Kelly, LCD Soundsystem, Sarah Blasko, Faker, Midnight Juggernauts, Dizzee Rascal, Something With Numbers, Battles, Cut Off Your Hands un citiem. Šī būs vienkārši fantastiska vasara!
Nevarētu teikt, ka esmu cītīgi sekojis visām tīkla baumām par RATM (Rage Against The Machine) atkalapvienošanos, taču pēdējo dažu dienu notikumi ir bijuši diezgan dramatiski, lai neteiktu vairāk. Tieši manas līdzi nesekošanas dēļ es biju palaidis garām RATM paziņojumu, ka grupa spēlēs veselus divus koncertus Austrālijā, 2008.gada janvāra beigās - vienu Sidnejā, otru Melburnā. Biļešu tirzniecības sākums bija paredzēts 27.septembrī.
Es, protams, neko nenojaušot, ņēmos un darījos kā parasti - man pat prātā nevarēja ienākt, ka RATM atkal ir sagājuši kopā, kur nu vēl, ka pavisam drīz koncertēs tepat manā pilsētā. Uzzināju es to tad, kad mans kursabiedrs ieminējās, ka abi RATM koncerti esot pilnībā izpirkti 3 minūšu laikā. Jūs noteikti varat iedomāties manu pārsteigumu - mazāk par biļešu izpirkšanas rekordlaiku, bet vairāk par grupu, kas koncertēs. 
Izlēmu, ka tik ātri mierā nelikšos - biļete uz koncertu man jāiegūst kaut apmaiņā pret skalpu - galu galā, nav jau zināms, vai vēl kādreiz būs iespēja redzēt dzīvajā vienu no visu laiku labākajām 90.gadu beigu rokgrupām, kuras visi albumi man agrāk stāvēja mājās uz plaukta goda vietā. Cik tad reižu nav kāpts bāros uz galdiem un skatuvēm pie Killing in the Name of vai Guerilla Radio.
Tikmēr eBay spekulanti jau pilnā sparā vēro, kā viņu PayPal kontos krīt naudiņa no izsolēm, kurās biļetes tiek ātri vien pārdotas pat ar 6-7 reizes lielāku uzcenojumu. Tas izraisa tādu nelielu naidu un, balsoties uz Sydney Morning Herald nākamajā rītā rakstīto - vesela virkne ar dusmīgiem faniem, kas bija palikuši bez biļetēm, izlēmuši “sodīt” eBay spekulantus, izveidojot viltus lietotājus un izsolēs piesolot smieklīgus naudas apjomus līdz pat 1 miljardam dolāru. 
Es uzmeklēju vienu no šīm izsolēm, sazinājos ar pārdevēju un piedāvāju saprātīgu summu par biļeti, kuru vēlējos iegādāties privāti, tātad ārpus eBay. Viens no šiem spekulantiem, laikam noguris no cīnīšanās vai jau nopelnījis pietiekami naudas pārdodot pārējās 50 biļetes, piekrita manam piedāvājumam, un jau nākamajā dienā biļete man bija rokās.
Kamēr es plosījos, lai sadabūtu sev biļeti, paralēli darbojās pavisam cits sižets. RATM, uzzinājuši, ka abi koncerti izpārdoti mazāk nekā 3 minūšu laikā, paziņoja, ka izlēmuši piedalīties Austrālijas lielākajā rokfestivālā Big Day Out 2008.gada janvārī, kura ietvaros viņi spēlēs vēl vismaz 4 koncertus dažādās Austrālijas pilsētās. Uz šiem koncertiem visticamāk biļetes varēs dabūt daudz brīvāk. Es paredzu, ka šos izpirks, teiksim - 15 minūšu laikā. 
Par godu šim neparedzētajam pavērsienam es pierunāju savus draugus, Mārtiņu un Mārci, pagarināt par nedēļu savu palikšanu šeit, lai tagad nu jau mēnesi garo ceļojumu nobeigtu ar RATM koncerta apmeklēšanu mazajā tropu pilsētiņā Gold Coast kādus 100km no Brisbanes. Papildus RATM un par to pašu biļetes cenu būs iespēja redzēt noteikti arī kādu no pārējiem māksliniekiem - Bjork, Grinspoon, Arcade Fire, Hilltop Hoods, Billy Bragg, Paul Kelly, LCD Soundsystem, Sarah Blasko, Faker, Midnight Juggernauts, Dizzee Rascal, Something With Numbers, Battles, Cut Off Your Hands un citiem. Šī būs vienkārši fantastiska vasara!

Iedvesmu šim ierakstam guvu vienā ballītē, kad aktīvi mēģināju vietējiem (un ārzemniekiem) iebarot mūsu pašu Melno Balzamu, tikai lai sastaptos ar saviebtiem ģīmjiem un stenēšanu. Kas pats interesantākais - pasākumā bija arī 3 latvieši, no kuriem divi ar mani dzert balzamu atteicās uzreiz. Protams, es momentāli pieprasīju, lai viņi atdod man savas LR pases - viņi tās vienkārši nav pelnījuši. Arī krievi balzamu dzēra nelabprāt, taču francūzis viens gan atzinīgi novērtēja. Tātad, lūdzu - 20 lietas, kas norāda, ka tu esi Īsts Latvietis.
Tu zini, ka esi Latvietis, ja:
1. Vismaz vienu reizi esi piedzēries pirms pubertātes sasniegšanas.
2. Esi gulējis automašīnas aizmugurējā sēdeklī karstā vasaras naktī, alus pudeli noliekot uz gumijas paklājiņa rokas stiepiena attālumā.
3. Esi nesenā laikā attapies, ka tev ledusskapī ir tikai viena “5 minūšu zupiņa” un šņabja pudele.
4. Vismaz divdesmit reizes esi devies uz krogu ar dzelžainu solījumu sev: “izdzert tikai pāris aliņus un tad iet mājās”. Gājiens, protams, izvēršas par pamatīgu “pasēdēšanu” līdz 4 rītā.
5. Esi gājis mājās no tusiņa tik vēlu no rīta, ka uz Čaka ielas jau sāk veidoties sastrēgums.
6. Esi ieradies uz vidusskolas eksāmenu paģirains vai vēl lustīgā garā neko pirms tam nemācījies, taču nokārtojis to uz pietiekami labu atzīmi.
7. Esi pamodies sestdienas pēcpusdienā ar domu “kur ellē es esmu?”.
8. Esi jebkad strīdējies par to, kurš stūrēs un kurš dzers.
9. Jebkad esi kādam uzdevis jautājumu “tu vari, vai tu nevari?”
10. Tev ir dabas dots talants spēlēt jebkuru sporta veidu, īpaši pēc dažiem aliem.
11. Tu uzskati, ka “iziet pasēdēt ar draugiem” ir ļoti nozīmīgs un svinīgi atzīmējams pasākums.
12. Tev, lustīgā noskaņojumā esot, parādās neapzināta vēlme kaut kur uzkāpt.
13. Tu uzskati par savu pienākumu krogā satiktam ārzemniekam izstāstīt par to, cik melnais balzams ir labs veselībai.
14. Ceļojot jebkur ārpus Latvijas, tu atkal un atkal secini, ka Latvijā ir vissmukākās meitenes pasaulē.
15. Esi vairāk nekā vienu reizi dzēris kopā ar savu(iem) pasniedzēju(iem).
16. Esi ļoti labs navigators un kartes lasītājs, pat ja tu esi neilgi pirms tam uzvarējis 8.punktā pieminētajā strīdā.
17. Esi ļoti praktisks cilvēks, un alus pudeli varētu attaisīt arī pliks esot tuksneša vidū.
18. Esi vairākas reizes iespiedis vīna korķi iekšā pudelē ar atslēgas palīdzību.
19. Esi strīdējies ar taksistu 5 no rīta.
20. Uzskati, ka alus taču ir daudz vairāk nekā tikai brokastu dzēriens…
Dāmas un kungi, atvainojiet manu nodevīgo klusēšanu - biju traki aizņemts ar savas īsfilmas filmēšanu. Tas nu tagad ir galā, man priekšā ir pāris nedēļas pēcapstrādes, atlikušo rakstu darbu nodošanas, un tad jau vasara varēs sākties. Apsolu šajā sezonā būt aktīvāks blogotājs.
Iedvesmu šim ierakstam guvu vienā ballītē, kad aktīvi mēģināju vietējiem (un ārzemniekiem) iebarot mūsu pašu Melno Balzamu, tikai lai sastaptos ar saviebtiem ģīmjiem un stenēšanu. Kas pats interesantākais - pasākumā bija arī 3 latvieši, no kuriem divi ar mani dzert balzamu atteicās uzreiz. Protams, es momentāli pieprasīju, lai viņi atdod man savas LR pases - viņi tās vienkārši nav pelnījuši. Arī krievi balzamu dzēra nelabprāt, taču francūzis viens gan atzinīgi novērtēja. Tātad, lūdzu - 20 lietas, kas norāda, ka tu esi Īsts Latvietis.
Tu zini, ka esi Latvietis, ja:
1. Vismaz vienu reizi esi piedzēries pirms pubertātes sasniegšanas.
2. Esi gulējis automašīnas aizmugurējā sēdeklī karstā vasaras naktī, alus pudeli noliekot uz gumijas paklājiņa rokas stiepiena attālumā.
3. Esi nesenā laikā attapies, ka tev ledusskapī ir tikai viena “5 minūšu zupiņa” un šņabja pudele.
4. Vismaz divdesmit reizes esi devies uz krogu ar dzelžainu solījumu sev: “izdzert tikai pāris aliņus un tad iet mājās”. Gājiens, protams, izvēršas par pamatīgu “pasēdēšanu” līdz 4 rītā.
5. Esi gājis mājās no tusiņa tik vēlu no rīta, ka uz Čaka ielas jau sāk veidoties sastrēgums.
6. Esi ieradies uz vidusskolas eksāmenu paģirains vai vēl lustīgā garā neko pirms tam nemācījies, taču nokārtojis to uz pietiekami labu atzīmi.
7. Esi pamodies sestdienas pēcpusdienā ar domu “kur ellē es esmu?”.
8. Esi jebkad strīdējies par to, kurš stūrēs un kurš dzers.
9. Jebkad esi kādam uzdevis jautājumu “tu vari, vai tu nevari?”
10. Tev ir dabas dots talants spēlēt jebkuru sporta veidu, īpaši pēc dažiem aliem.
11. Tu uzskati, ka “iziet pasēdēt ar draugiem” ir ļoti nozīmīgs un svinīgi atzīmējams pasākums.
12. Tev, lustīgā noskaņojumā esot, parādās neapzināta vēlme kaut kur uzkāpt.
13. Tu uzskati par savu pienākumu krogā satiktam ārzemniekam izstāstīt par to, cik melnais balzams ir labs veselībai.
14. Ceļojot jebkur ārpus Latvijas, tu atkal un atkal secini, ka Latvijā ir vissmukākās meitenes pasaulē.
15. Esi vairāk nekā vienu reizi dzēris kopā ar savu(iem) pasniedzēju(iem).
16. Esi ļoti labs navigators un kartes lasītājs, pat ja tu esi neilgi pirms tam uzvarējis 8.punktā pieminētajā strīdā.
17. Esi ļoti praktisks cilvēks, un alus pudeli varētu attaisīt arī pliks esot tuksneša vidū.
18. Esi vairākas reizes iespiedis vīna korķi iekšā pudelē ar atslēgas palīdzību.
19. Esi strīdējies ar taksistu 5 no rīta.
20. Uzskati, ka alus taču ir daudz vairāk nekā tikai brokastu dzēriens…
Dāmas un kungi, atvainojiet manu nodevīgo klusēšanu - biju traki aizņemts ar savas īsfilmas filmēšanu. Tas nu tagad ir galā, man priekšā ir pāris nedēļas pēcapstrādes, atlikušo rakstu darbu nodošanas, un tad jau vasara varēs sākties. Apsolu šajā sezonā būt aktīvāks blogotājs.

Es nojaušu, ka Apple tēma visiem ir apnikusi, taču brīdinu, ka tuvākajās nedēļās šajā žurnālā parādīsies vairāki saldi un siekalaini raksti par Apple, jo es, būdams Latvijas blogosfērā visīstenākais “karoga nesējs”, esmu beidzot pasūtījis sev iPhone (turējos kā vīrs ilgu laiku) un jaunāko OS X 10.5 Leopard. Biju ļoti pārsteigts izlasot ziņu, ka Leopard iznāk jau piektdien, 26.oktobrī, un ka Austrālijas Apple veikals piedāvā bezmaksas garantētu piegādi šajā pat datumā. Tiku arī pie mazas, bet patīkamas studentu atlaides, pasūtot sev EDU versiju. Uz iPhone nemaz nebiju skatījies, bet šodien, pārlūkojot eBay, atklāju, ka šamie ir dabūjami no ASV jau atbloķēti un par diezgan sakarīgām summām - vidēji 280 - 300 Ls. 
Nākamā nedēļa būs varena - divas jaunas spēļmantiņas gandrīz vienlaicīgi. No iPhone kādu laiku atturējos, jo nebija skaidrības, kas notiks, kad Apple izlaidīs kādu jaunu firmware versiju. Kad tas beidzot notika, tālākie notikumi mani pārliecināja, ka uzlauztie iPhone ir drošībā - “ielāps” jaunajai 1.1.1 versijai iznāca burtiski pāris dienu pāris nedēļu laikā - tādad scēnā viss ir kārtībā. Arī nākamais paziņojums par iPhone iznākšanu Francijā, kur ar likumu ir aizliegts tirgot telefonus, kas pieslēgti ekskluzīvi vienam operatoram, apstiprināja to, ka viss būs kārtībā arī pēc turpmākiem oficiālajiem firmware uzlabojumiem.
Tagad varēšu veiksmīgi atbrīvoties no vēl vienas ierīces - apvienojot telefonu ar iPod. Veco iPod Classic 80GB iespējams, paturēšu pieslēgtu pie savas auto magnetolas un piemontētu pie paneļa, vai arī izmantošu vienkārši kā ārējo disku dažādu datu un rezerves kopiju glabāšanai, vai arī kopā ar Leopard brīnumaino Time Machine rīku. Tiklīdz abas lietas būs klāt, metīšos dalīties ar iespaidiem.
Happy Times! Par spīti tam, ka tagad esmu sausiņu režīmā… Taču sausiņu režīms nebūt nenozīmē to, ka jāēd sausiņi. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai ietu uz krogu, ir jāpaliek mājās, jādzer rumiņš un jāspēlē Xbox 360 (vai PS3, ja uz tā HD-ķieģeļa būtu, ko spēlēt.)
Es nojaušu, ka Apple tēma visiem ir apnikusi, taču brīdinu, ka tuvākajās nedēļās šajā žurnālā parādīsies vairāki saldi un siekalaini raksti par Apple, jo es, būdams Latvijas blogosfērā visīstenākais “karoga nesējs”, esmu beidzot pasūtījis sev iPhone (turējos kā vīrs ilgu laiku) un jaunāko OS X 10.5 Leopard. Biju ļoti pārsteigts izlasot ziņu, ka Leopard iznāk jau piektdien, 26.oktobrī, un ka Austrālijas Apple veikals piedāvā bezmaksas garantētu piegādi šajā pat datumā. Tiku arī pie mazas, bet patīkamas studentu atlaides, pasūtot sev EDU versiju. Uz iPhone nemaz nebiju skatījies, bet šodien, pārlūkojot eBay, atklāju, ka šamie ir dabūjami no ASV jau atbloķēti un par diezgan sakarīgām summām - vidēji 280 - 300 Ls. 
Nākamā nedēļa būs varena - divas jaunas spēļmantiņas gandrīz vienlaicīgi. No iPhone kādu laiku atturējos, jo nebija skaidrības, kas notiks, kad Apple izlaidīs kādu jaunu firmware versiju. Kad tas beidzot notika, tālākie notikumi mani pārliecināja, ka uzlauztie iPhone ir drošībā - “ielāps” jaunajai 1.1.1 versijai iznāca burtiski pāris dienu pāris nedēļu laikā - tādad scēnā viss ir kārtībā. Arī nākamais paziņojums par iPhone iznākšanu Francijā, kur ar likumu ir aizliegts tirgot telefonus, kas pieslēgti ekskluzīvi vienam operatoram, apstiprināja to, ka viss būs kārtībā arī pēc turpmākiem oficiālajiem firmware uzlabojumiem.
Tagad varēšu veiksmīgi atbrīvoties no vēl vienas ierīces - apvienojot telefonu ar iPod. Veco iPod Classic 80GB iespējams, paturēšu pieslēgtu pie savas auto magnetolas un piemontētu pie paneļa, vai arī izmantošu vienkārši kā ārējo disku dažādu datu un rezerves kopiju glabāšanai, vai arī kopā ar Leopard brīnumaino Time Machine rīku. Tiklīdz abas lietas būs klāt, metīšos dalīties ar iespaidiem.
Happy Times! Par spīti tam, ka tagad esmu sausiņu režīmā… Taču sausiņu režīms nebūt nenozīmē to, ka jāēd sausiņi. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai ietu uz krogu, ir jāpaliek mājās, jādzer rumiņš un jāspēlē Xbox 360 (vai PS3, ja uz tā HD-ķieģeļa būtu, ko spēlēt.)

Ir pienācis laiks paklausīties kaut ko citu, kaut ko savādāku. Paklausīties un novērtēt citus žanrus, to vēsturi un ietekmi. Ir pienācis laiks šajā tīmekļa žurnālā sākt piedāvāt kaut ko taustāmāku - proti, nelielus (cerams, regulārus) podkāstus, kuri sastāvēs no manis paša sakompilētas, nelielas mūzikas izlasītes. Nesatraucieties, runāt es tur nerunāju. Podkāsta ideja ir vienkārši dalīties ar mūziku - nevis ierakstos pievienojot atsevišķas dziesmiņas, bet atlasot tās konkrētās “izlasēs”. Un nevis nejaušās “šīs-dziesmas-man-patīk-izlasēs”, bet rūpīgi veidotās izlasēs, no kurām katra būs saistīta ar kādu konkrētu žanru, stilu, laiku vai noskaņu. 
 
Pirmā podkāsta tēma ir “Soul women of the 70’s” - šajā izlasē esmu atlasījis padsmit, manuprāt, melodiskākās, labākās un kustinošākās dziesmas no septiņdesmitajiem (un arī sešdesmitajiem), kas varētu ietilpt motown soul žanrā - tas bija tāds ietekmīgs soul mūzikas žanra atzarojums, kas sešdesmitajos gados nāca no tajā laikā Detroitā esošās ierakstu kompānijas Motown Record Corporation un ļoti ilgus gadus bija klausāms topu augšgalos, līdz pat disko ērai. Tiesa, ne visi gabali šajā podkāstā ir no šī žanra un šī laika, daži ir vēlāki, taču tiem visiem ir kopīga viena lieta - gandrīz katras dziesmas izpildītāja ir jauna, melnādaina skaistule-soliste, kas ir viena no tā laika acīmredzamākajām šī un šim tuvo žanru stila iezīmēm. Spēcīgas un pozitīvas balsis ar spēcīgu aizmugures vokālo pavadījumu, soul & funk ritmi - tas viss rūpīgi atlasīts un samiksēts vienā 48 minūšu garā muzikālā programmā.
Par pašu podkāstu - tas, protams, kvalitātes un satura ziņā nemaz ne tuvu nelīdzinās labajiem kuts.lv mikšiem. Veidots tas ir ar GarageBand un Audacity - programmas izmantoju pirmo reizi, tapēc, piedodiet, jel, zināmu amatierismu podkāsta “galviņas” mikslī un iespējamus negludumus skanējumā - kā nu mācēju, tā kopā salīmēju. 
Ir divi veidi, kā podkāstu iegūt:
1) ja esi iPod un/vai iTunes īpašnieks - var parakstīties uz podkāsta automātisku turpmāku saņemšanu turpat caur iTunes. Tas ir izdarāms, spiežot uz Advanced rīku joslā un izvēloties Subscribe to Podcast, tālāk ievadot lodziņā šo sindicēto saiti - http://feeds.feedburner.com/mxz; turpmāk iTunes pats uzzinās par jauna podkāsta iznākšanu un automātiski no nolādēs (cerams);
2) ja negribi ne uz ko parakstīties, Apple smird un pie velna visus tos podkāstus, bet labu mūziku tomēr spēj novērtēt - vari vienkārši nolādēt 66MB lielo .mp3 failu un darīt ar to, ko vien sirds vēlas.
Ar to arī šo ziņu noslēdzu - laipni lūgti noklausīties. Daži gabali atpazīstami, citi mazāk - bet visi kā viens interesanti un klausāmi. Tad jau līdz nākamajam izlaidumam! Tiem, kas grib izvēli - vilkt vai nevilkt - par katru jauno izlaidumu paziņošu tāpat kā tagad un piedāvāšu izvēli novilkt failiņu arī tāpat caur pārlūku.
pleiliste:
Lyn Collins - Mama Feelgood
Martha Reeves & The Vandellas - Nowhere to Run
Unknown Artist - Unknown Track
Aretha Franklin - Think
Barbara Randolph - Can I Get a Witness
Gladys Knigh & The Pips - Don’t Let Her Take Your Love From Me
Dusty Springfield - Son of a Preacher Man
Diana Ross & The Supremes - What the World Needs Now
Dionne Warwick - Walk on By
Linda Lyndell - What a Man
The Marvelettes - Danger Heartbreak Dead Ahead
The Supremes - Come See About Me
Marthe Reeves & The Vandellas - I Promise to Wait My Love
The Marvelettes - Here I am Baby
Tammi Terrell & Marvin Gaye - Little Ole Boy, Little Ole Girl
Unknown Artist - Unknown Track
Lyn Collins - Rock Me Again & Again & Again
Gladys Knigh & The Pips - The End of Our Road
Ir pienācis laiks paklausīties kaut ko citu, kaut ko savādāku. Paklausīties un novērtēt citus žanrus, to vēsturi un ietekmi. Ir pienācis laiks šajā tīmekļa žurnālā sākt piedāvāt kaut ko taustāmāku - proti, nelielus (cerams, regulārus) podkāstus, kuri sastāvēs no manis paša sakompilētas, nelielas mūzikas izlasītes. Nesatraucieties, runāt es tur nerunāju. Podkāsta ideja ir vienkārši dalīties ar mūziku - nevis ierakstos pievienojot atsevišķas dziesmiņas, bet atlasot tās konkrētās “izlasēs”. Un nevis nejaušās “šīs-dziesmas-man-patīk-izlasēs”, bet rūpīgi veidotās izlasēs, no kurām katra būs saistīta ar kādu konkrētu žanru, stilu, laiku vai noskaņu. 
 
Pirmā podkāsta tēma ir “Soul women of the 70’s” - šajā izlasē esmu atlasījis padsmit, manuprāt, melodiskākās, labākās un kustinošākās dziesmas no septiņdesmitajiem (un arī sešdesmitajiem), kas varētu ietilpt motown soul žanrā - tas bija tāds ietekmīgs soul mūzikas žanra atzarojums, kas sešdesmitajos gados nāca no tajā laikā Detroitā esošās ierakstu kompānijas Motown Record Corporation un ļoti ilgus gadus bija klausāms topu augšgalos, līdz pat disko ērai. Tiesa, ne visi gabali šajā podkāstā ir no šī žanra un šī laika, daži ir vēlāki, taču tiem visiem ir kopīga viena lieta - gandrīz katras dziesmas izpildītāja ir jauna, melnādaina skaistule-soliste, kas ir viena no tā laika acīmredzamākajām šī un šim tuvo žanru stila iezīmēm. Spēcīgas un pozitīvas balsis ar spēcīgu aizmugures vokālo pavadījumu, soul & funk ritmi - tas viss rūpīgi atlasīts un samiksēts vienā 48 minūšu garā muzikālā programmā.
Par pašu podkāstu - tas, protams, kvalitātes un satura ziņā nemaz ne tuvu nelīdzinās labajiem kuts.lv mikšiem. Veidots tas ir ar GarageBand un Audacity - programmas izmantoju pirmo reizi, tapēc, piedodiet, jel, zināmu amatierismu podkāsta “galviņas” mikslī un iespējamus negludumus skanējumā - kā nu mācēju, tā kopā salīmēju. 
Ir divi veidi, kā podkāstu iegūt:
1) ja esi iPod un/vai iTunes īpašnieks - var parakstīties uz podkāsta automātisku turpmāku saņemšanu turpat caur iTunes. Tas ir izdarāms, spiežot uz Advanced rīku joslā un izvēloties Subscribe to Podcast, tālāk ievadot lodziņā šo sindicēto saiti - http://feeds.feedburner.com/mxz; turpmāk iTunes pats uzzinās par jauna podkāsta iznākšanu un automātiski no nolādēs (cerams);
2) ja negribi ne uz ko parakstīties, Apple smird un pie velna visus tos podkāstus, bet labu mūziku tomēr spēj novērtēt - vari vienkārši nolādēt 66MB lielo .mp3 failu un darīt ar to, ko vien sirds vēlas.
Ar to arī šo ziņu noslēdzu - laipni lūgti noklausīties. Daži gabali atpazīstami, citi mazāk - bet visi kā viens interesanti un klausāmi. Tad jau līdz nākamajam izlaidumam! Tiem, kas grib izvēli - vilkt vai nevilkt - par katru jauno izlaidumu paziņošu tāpat kā tagad un piedāvāšu izvēli novilkt failiņu arī tāpat caur pārlūku.
pleiliste:
Lyn Collins - Mama Feelgood
Martha Reeves & The Vandellas - Nowhere to Run
Unknown Artist - Unknown Track
Aretha Franklin - Think
Barbara Randolph - Can I Get a Witness
Gladys Knigh & The Pips - Don’t Let Her Take Your Love From Me
Dusty Springfield - Son of a Preacher Man
Diana Ross & The Supremes - What the World Needs Now
Dionne Warwick - Walk on By
Linda Lyndell - What a Man
The Marvelettes - Danger Heartbreak Dead Ahead
The Supremes - Come See About Me
Marthe Reeves & The Vandellas - I Promise to Wait My Love
The Marvelettes - Here I am Baby
Tammi Terrell & Marvin Gaye - Little Ole Boy, Little Ole Girl
Unknown Artist - Unknown Track
Lyn Collins - Rock Me Again & Again & Again
Gladys Knigh & The Pips - The End of Our Road

Pēdējā laikā bieži esmu iesaistījies saspringtās diskusijās ircā par dažādu veidu somām, to priekšrocībām un trūkumiem, pēc kurām tiek secināts, ka somas izvēle ir atkarīga no tā, cik daudz lietu viens cilvēks var un grib staipīt sev līdzi apkārt. Daži cilvēki, dodoties ielās, līdzi neņem vispār neko, citiem vienmēr vajag nēsāt līdzi kameru, iPodu, maku, atslēgas un tā tālāk. Vieni zvēr pie alpīnistu mugursomām, citi nēsā pleca “pastnieku” somas, vēl daži nēsā tūristu jostas somiņas (respekts), ir arī tādi, kas - “rokturmakus” (nulle respekta). Vēl citi labprātāk izvēlas militārās vestes ar uzkabēm, bet citi savukārt piestūķē pilnas kabatas ar mantām. Kāds nu kuram tas fetišs. Viens, pavisam jauns, bet jau ārkārtīgi populārs (vismaz šajā pasaules galā) somas (vairāk gan maisa) tips ir no pārstrādājumiem veidotais somu-maiss, kuru vairāk gan izmanto iešanai uz veikalu vai veļas mazgātavu, nekā gadžetu pārnēsāšanai, un tas ir veiksmīgi aizstājis parasto plastmasas maisiņu, jo plastikāta maisiņi taču skādē videi.
Jā, katrs sevi cienošs Rietumu pilsonis nupat ir sapratis, ka tieši viņš ir izredzēts, lai glābtu pasauli no posta. Ekoloģija - svaigākais modes kliedziens pasaulē. Pavisam nopietni. Jau pirms laika rakstīju, ka feinākais žurnāls pasaulē, Wired, vienu cilvēku tipu sauc par ekoseksuāļiem - tātad cilvēkiem, kas ir fanātiski apsēsti ar visu, kas ir zaļš un videi draudzīgs. Kas notiek?  (more…)
Pēdējā laikā bieži esmu iesaistījies saspringtās diskusijās ircā par dažādu veidu somām, to priekšrocībām un trūkumiem, pēc kurām tiek secināts, ka somas izvēle ir atkarīga no tā, cik daudz lietu viens cilvēks var un grib staipīt sev līdzi apkārt. Daži cilvēki, dodoties ielās, līdzi neņem vispār neko, citiem vienmēr vajag nēsāt līdzi kameru, iPodu, maku, atslēgas un tā tālāk. Vieni zvēr pie alpīnistu mugursomām, citi nēsā pleca “pastnieku” somas, vēl daži nēsā tūristu jostas somiņas (respekts), ir arī tādi, kas - “rokturmakus” (nulle respekta). Vēl citi labprātāk izvēlas militārās vestes ar uzkabēm, bet citi savukārt piestūķē pilnas kabatas ar mantām. Kāds nu kuram tas fetišs. Viens, pavisam jauns, bet jau ārkārtīgi populārs (vismaz šajā pasaules galā) somas (vairāk gan maisa) tips ir no pārstrādājumiem veidotais somu-maiss, kuru vairāk gan izmanto iešanai uz veikalu vai veļas mazgātavu, nekā gadžetu pārnēsāšanai, un tas ir veiksmīgi aizstājis parasto plastmasas maisiņu, jo plastikāta maisiņi taču skādē videi.
Jā, katrs sevi cienošs Rietumu pilsonis nupat ir sapratis, ka tieši viņš ir izredzēts, lai glābtu pasauli no posta. Ekoloģija - svaigākais modes kliedziens pasaulē. Pavisam nopietni. Jau pirms laika rakstīju, ka feinākais žurnāls pasaulē, Wired, vienu cilvēku tipu sauc par ekoseksuāļiem - tātad cilvēkiem, kas ir fanātiski apsēsti ar visu, kas ir zaļš un videi draudzīgs. Kas notiek?  (more…)

Everything old is new again. 2007.gada 25.oktobris bija diena, kad es pavisam atvadījos no digitālās fotogrāfijas. Tā ir pārāk viegla un līdz ar to - vienmuļa un garlaicīga. Filma tomēr sniedz daudz lielāku foto-prieku, kaut vai tādēļ, ka tu nekad nezini, kāda izskatīsies gala bilde, it īpaši tad, ja tu eksperimentē ar dažādiem filmu tipiem, ačgārno attīstīšanu, ekspozīcijas kompensāciju un dažādiem citiem īpatnējiem faktoriem. Tā kā foto vairs nav mana primārā nodarbošanās, un daru to tikai pats sev, atgriešanās pie pamatiem ir tieši tas, kas man vajadzīgs, lai atdzīvinātu savu agrāko, šobrīd jau norimušo fotogrāfisko entuziasmu.
Kā jau esmu teicis vairākas reizes - filma bildētājam norūda aci uz gaismu un palīdz izprast tās nozīmi daudz vairāk nekā visi mega-automātiskie N-zonu ekspozīcijas mērītāji un 17-punktu autofokusa sistēmas. Man kā kino studentam tas ir ļoti būtiski - spēt skatīties caur kadra rāmīti un redzēt/paredzēt, kuras vietas būs tumšākas, kuras izdegs par gaišu, un noteikt optimālu, kadrējumam piemērotu ekspozīciju.
Tad nu mēs ar kolēģi Kārkliņu iegājām nelielā lietotu kameru veikaliņā Melburnā, un es veiksmīgi apmainīju savu 30D pret Minolta XD7 - 1977.gadā ražotu, visai ievērojamu 35mm filmas spoguļkameru, ļoti labā darba kārtībā, ar 3 mēnešu garantiju un lielisku 50mm f/1.4 Rokkor-X objektīvu. Protams, saņēmu klāt arī skaidro naudu, galu galā Minolta bija diezgan lēta. Tas mani atbrīvoja no no nepatīkamā pienākuma mēģināt notirgot savu veco kameru caur eBay, vai likt kādu sludinājumu un tad kaulēties ar kaut kādu Ahmedu vai Omāru. Tas nu tā.
Tālāk iegāju drusciņ solīdākā kameru veikalā nopirkt dažas filmiņas eksperimentiem. Tagad manā mazajā bāra ledusskapī, blakus ruma pudelei un ementaler ir vesela paka ar AGFA Precisa 100 slaidu filmiņu un pāris nesamērīgi dārgas Fuji slaidu filmiņas - Provia, Astia un Velvia, visas ar ASA100 jūtību. Tagad jāiemācās nebildēt visu, kas ienāk prātā, bet pirms bildes padomāt - vai to vajag. Galu galā, Fuji filmiņas maksā teju vai 10 Ls gabalā diezgan, attīstīšana un skannēšana vēl 12 Ls 8 Ls (par vienu 36-kadru filmiņu). Reālās viena kadra izmaksas - joki mazi.
Tomēr kopā ar LOMO LC-A, kas būs tāds universāls point-and-shoot strādnieks, kuram iekšā tiks likta lētā un melnbaltā filma - man tagad ir lielisks analogs foto ekipējums. Starpcitu, LC-A no Ukrainas atnāca drusciņ cietis, tādēļ tas tika nosūtīts uz “LOMO biedrību” Austrijā, tur tika salabots un jau ir ceļā atpakaļ pie manis. Visi šīsvasaras piedzīvojumi tiks dokumentēti un eksponēti uz filmas! Zvēru pie slēdža elektromagnēta - digitālās kameras rokās vairs neņemšu. Ni un ni.
Tad, nu, lūk, maza galerija ar bildēm no manas pirmās attīstītās filmiņas. Bildēju ar Fuji Provia 100 slaidu filmiņu, attīstīju kā parastus negatīvus (cross-processing) - tādēļ arī krāsas tik jocīgas. Nevarētu teikt, ka nepatīk, bet turpmāk jāapsver, ko var attīstīt ačgārni un ko labāk atstāt normāli. Patīk tas, ko “nepareizās” ķimikālijas ir izdarījušas ar pelēko krāsu - padarījušas to zilganu, taču ne visai patīk dzeltenais, kas no pārāk intensīvas saturācijas ir kļuvis ķīmiski zaļgans. Īsti vēl nesaprotu, vai baltās debesis ir ekspozīcijas mērīšanas korektuma jautājums vai kaut kas, ko izdarīja E6 ķīmija. Mēģināšu nākamo filmiņu attīstīt normāli, tad jau redzēs, kas sanāks - pagaidām turpinu eksperimentēt. Tiesa, tā kā visvairāk sanāk bildēt pustumsā, 100 ir nedaudz par švaku. Nākamo partiju ņemšu 400.
Informatīvie materiāli - Minolta XD7 (XD11) un LOMO LC-A.
Everything old is new again. 2007.gada 25.oktobris bija diena, kad es pavisam atvadījos no digitālās fotogrāfijas. Tā ir pārāk viegla un līdz ar to - vienmuļa un garlaicīga. Filma tomēr sniedz daudz lielāku foto-prieku, kaut vai tādēļ, ka tu nekad nezini, kāda izskatīsies gala bilde, it īpaši tad, ja tu eksperimentē ar dažādiem filmu tipiem, ačgārno attīstīšanu, ekspozīcijas kompensāciju un dažādiem citiem īpatnējiem faktoriem. Tā kā foto vairs nav mana primārā nodarbošanās, un daru to tikai pats sev, atgriešanās pie pamatiem ir tieši tas, kas man vajadzīgs, lai atdzīvinātu savu agrāko, šobrīd jau norimušo fotogrāfisko entuziasmu.
Kā jau esmu teicis vairākas reizes - filma bildētājam norūda aci uz gaismu un palīdz izprast tās nozīmi daudz vairāk nekā visi mega-automātiskie N-zonu ekspozīcijas mērītāji un 17-punktu autofokusa sistēmas. Man kā kino studentam tas ir ļoti būtiski - spēt skatīties caur kadra rāmīti un redzēt/paredzēt, kuras vietas būs tumšākas, kuras izdegs par gaišu, un noteikt optimālu, kadrējumam piemērotu ekspozīciju.
Tad nu mēs ar kolēģi Kārkliņu iegājām nelielā lietotu kameru veikaliņā Melburnā, un es veiksmīgi apmainīju savu 30D pret Minolta XD7 - 1977.gadā ražotu, visai ievērojamu 35mm filmas spoguļkameru, ļoti labā darba kārtībā, ar 3 mēnešu garantiju un lielisku 50mm f/1.4 Rokkor-X objektīvu. Protams, saņēmu klāt arī skaidro naudu, galu galā Minolta bija diezgan lēta. Tas mani atbrīvoja no no nepatīkamā pienākuma mēģināt notirgot savu veco kameru caur eBay, vai likt kādu sludinājumu un tad kaulēties ar kaut kādu Ahmedu vai Omāru. Tas nu tā.
Tālāk iegāju drusciņ solīdākā kameru veikalā nopirkt dažas filmiņas eksperimentiem. Tagad manā mazajā bāra ledusskapī, blakus ruma pudelei un ementaler ir vesela paka ar AGFA Precisa 100 slaidu filmiņu un pāris nesamērīgi dārgas Fuji slaidu filmiņas - Provia, Astia un Velvia, visas ar ASA100 jūtību. Tagad jāiemācās nebildēt visu, kas ienāk prātā, bet pirms bildes padomāt - vai to vajag. Galu galā, Fuji filmiņas maksā teju vai 10 Ls gabalā diezgan, attīstīšana un skannēšana vēl 12 Ls 8 Ls (par vienu 36-kadru filmiņu). Reālās viena kadra izmaksas - joki mazi.
Tomēr kopā ar LOMO LC-A, kas būs tāds universāls point-and-shoot strādnieks, kuram iekšā tiks likta lētā un melnbaltā filma - man tagad ir lielisks analogs foto ekipējums. Starpcitu, LC-A no Ukrainas atnāca drusciņ cietis, tādēļ tas tika nosūtīts uz “LOMO biedrību” Austrijā, tur tika salabots un jau ir ceļā atpakaļ pie manis. Visi šīsvasaras piedzīvojumi tiks dokumentēti un eksponēti uz filmas! Zvēru pie slēdža elektromagnēta - digitālās kameras rokās vairs neņemšu. Ni un ni.
Tad, nu, lūk, maza galerija ar bildēm no manas pirmās attīstītās filmiņas. Bildēju ar Fuji Provia 100 slaidu filmiņu, attīstīju kā parastus negatīvus (cross-processing) - tādēļ arī krāsas tik jocīgas. Nevarētu teikt, ka nepatīk, bet turpmāk jāapsver, ko var attīstīt ačgārni un ko labāk atstāt normāli. Patīk tas, ko “nepareizās” ķimikālijas ir izdarījušas ar pelēko krāsu - padarījušas to zilganu, taču ne visai patīk dzeltenais, kas no pārāk intensīvas saturācijas ir kļuvis ķīmiski zaļgans. Īsti vēl nesaprotu, vai baltās debesis ir ekspozīcijas mērīšanas korektuma jautājums vai kaut kas, ko izdarīja E6 ķīmija. Mēģināšu nākamo filmiņu attīstīt normāli, tad jau redzēs, kas sanāks - pagaidām turpinu eksperimentēt. Tiesa, tā kā visvairāk sanāk bildēt pustumsā, 100 ir nedaudz par švaku. Nākamo partiju ņemšu 400.
Informatīvie materiāli - Minolta XD7 (XD11) un LOMO LC-A.