Kādreiz kāds mēdza rakstīt dzejoļus. Tiesa gan, ka gandrīz tikai un vienīgi tais brīžos, kurus parasti sauc par skumīgiem.

   Gāja laiks un viņš nolēma, ka laiks pārskatīt tos. Lielākā daļa viņam vairs nepatika. Dažs labs patika. Dažs labs patīk vēl šo balt dien...

   Šo dzejoļu sakarā viņa prātu nomocīja daži jautājumi, kurš uzausa acu priekšā itin bieži: vai cilvēki tos lasītu? Vai viņiem tie patiktu? Kuri patiktu un kuri ne? Kā lai to uzzin?

   Un tad viņš UZDROŠINĀJĀS. Nolēma reizi pa reizēm izdarīt to. Ļaut cilvēkiem lemt par savas dzejas vērtību. Ja ne par vērtību, tad par sakarību. Ja ne par sakarību, tad par bezsakarību.

   Jebkurā gadījumā, atkāpties viņš vairs nevēlējās.