Manu mammu es neatceros, jo viņa it kā esot aizgājusi pie kaimiņa pakaļ malkai (tēvs neievēroja, ka šķūnītī malka vēl bija) un nav vairs atgriezusies.
Tad manc tēvs manā 11. dzimšanas dienā atveda mājās jauku simpātisku meiteni, un pateica, ka viņa nu būs mana mamma.
Kad es tētim prasīju, cik viņai gadu, viņš pateica, ka 34 (trīsdesmit četri). Lai arī viņa man pati teica, ka 20. Un viņas mazā meitiņa teica, ka 16. Es tiešām nezināju, ko lai domā.
Laika posmā starp māmiņas aiziešanu un jaunās daiļavas ierašanos mājās es ļoti mīlēju kārtot māmiņas spoguļgaldiņu.
Kad ieradās jaunā meitene, viņa arī ļoti iemīlēja kārtot spoguļa galdiņu. Tad kādu vakaru, kad es domāju, ka viņa ar tēvu jau sen nodarbojas ar mīlestību, es ielavījos istabā pie spoguļgaldiņa un sāku savu ikvakara nodarbi. Neteikšu, ka kārtošana bija vienīgais, ko es darīju. Es klausījos. Mani tas ļoti interesēja, bet tētis man 16. dzimšanas dienā solīja uzdāvināt vainību. Es cietos. Jo raksturs ir jāaudzina. Pats neizaugs. Tad nu es gandrīz katru vakaru devos kārtot spoguļgaldiņu, nu jau citu motīvu vadīts - izzināt.
Es biju aizrāvies jau ar klausī.. tfu - kārtošanu, kad tas viss apklusa. Lēnām pievērsos kārtošanai. Lai sagaidīto otro tūri. Kad pēkšņi atvērās durvis un aizvērās. Es spogulī ieraudzīju, ka tā ir mana jaunā māmiņa. Mēs jauki parunājām par jautājumiem, kas mani nomāc un es konkrēti nolēmu, ka negaidīšu tēva dāvanu. Vienkārši nespēšu sagaidīt. Kopš tā laika mēs kārtojam spoguļgaldiņu kopā, un viņa mani informē par to, kas, kā, kur, kādā nolūkā būtu jādara...
Nē, nedomājiet, ka viņa bija tā. Viņa mani teorētiski izglītoja.
