Šodien man nez kāpēc viss ir noriebies. Neko negribās jautru rakstīt. Patiesībā, vispār nav ne mazākās vēlmes jel ko drukāt uz šīs sakainās klavieres. Depresija - XXI gadsimta slimība. Tā nu es te dzirdēju. Kaut kur pa televizoru, ko lasu ļoti reti. Nezinu. Diez vai slimoju ar tādu parādību, bet nu - būs jau labi.

   It kā viss ir baigi forši. Man ir Lienīte. Kuru es mīlu. Kura mīl mani. Es pats esmu. Es sevi arī mīlu. Man ir tētis - to es mīlu. Man ir mamma. To arī es mīlu. Mīlu arī to, kā man nav. Bet nespēju iedomāties, ko man vēl vajadzētu. Ja nu vienīgi pakārties...

   Nē. Kārties negribu. Tas i pārāk ilgstoši un iespējams, ka nepatīkami. Galu galā ir tik daudz un dažādu pašnāvības veidu...

   Bet patiesībā es negribu mirt. Es gribu redzēt, ar ko šitais viss mans sliktais garastāvokli beigsies. Tāpēc manā prātā rosinās doma - piedzerties. Jāaiziet uz veikalu laikam pakaļ.

-----------[ eju uz veikalu pakaļ ]-----------

   Jā... man nav labi.. galva sāp, mute sausa un pārliecība, ka alkoholu tur nepildīšu vismaz gadu... mānīga, bet spēcīga.

   Tikko kā pieķēru sevi pie domas, ka runāju ar spogulī redzamo attēlu... čau.. kā ietās.. kāpēc tāds bēdīgs? Jā... Kāpēc es tāds bēdīgs? Ja jau nav par ko bēdāties, tad nevaig vispār bēdāties, ne? A man vienalga. Šorīt no rīta it kā bija ko bēdāties... Slikta dūša, galva sāp un kaut kas vēl...

   Ai.. doma, rezumējot, i tāda - šodien nekā nerakstīšu...

   Kā vienmēr - Jūsu Jānis.