Kā jau tika paziņots, 18. datums vēsturē ir iegājis ar to, ka ik gadus šai dienā laacz paliek kā reizi par vienu gadu vecāks (ja interesē precīzāk - 10:30 no rīta). Tad nu, 2002. gada 16., 17. un 18. augusts tika pilnībā veltīts šim annuālajam eventam, kurš šogad lepni nesa nosaukumu - 23 mazi lācēni.
Viss sākās piektdienā, kad tika svinēts ar tiem, kas netiek sestdien. Viss beidzās smagi. Neskatoties uz to, ka apmeklētāji bija ļoti ļoti maz - 5 cilvēki bez manis.
Nākamajā dienā (17. augusts) jau ap puspieciem, pieciem ierados Orange bārā lai nomierinātu drebošās rokas un vispār pakavētu sev laiku, lasot avīzes un dzerot Red Bull. Šo bezalkoholisko dzērienu lietoju diezgan ilgi jo nebija drošības sajūtas, ka alkoholiskā tipa dzira man ietu iekšā.
Ap septiņiem (ja nemaldos) ieradās pirmie viesi - chuda un dantex. Uzdāvāja man divus smukus spilventiņus (tīģeriski svītrainus), kas uzreiz tika likti lietā, lai radītu komfortu manai sagurušajai miesai.
Un tad sāka nākt ļautiņi. Pēdējo reizi, kad skaitīju, bija 27 gab.
Dāvanas bija dažādas. Jau minētie divi spilventiņi. Trīs grāmatas - Drošs Sekss, Lācīši vai kā nu tur to sauca un krāsojamā grāmatiņa ar Vinniju Pūku. Kaklā pakarams lācītis, kuram pašam kaklā bija zvaniņš un striķītis arīdzan bija rotāts ar zvaniņiem. Sajutos kā gosniņa. Oranža vestīte (tipa dzelzceļnieku). Rozā begemotmāmiņa ar rozā begemotiņiem. Krūzīte ar lācīti. Mazs mazs smuks smuks mīļš mīļš stikla lācītis. Nezkādiem nolūkiem paredzēts traukveidīgs gliemezis. BMW autmašīnas atslēgas. Nu labi, to sagatave. Pāris puķītes, kuras, turpinot iepriekšējo gadu tradīciju tika aizmirstas krogā. Cigārs (šitajā wīkendā nopīpots - labs). Kaut ko aizmirsu? Ja tā, dodiet biezpiena talonus.
Ceru, ka nevienu neapbižošu, bet vislabākā dāvana man bija viena cita.
Zintish bija Karēlijā. Pasākuma ilgums bija līdz 25. augustam. Sēžu es, nevienu neaiztieku, tikko kā sācis dzert savu pirmo tāvakara alu. Pēkšņi pamanu, ka pa logu man gļuki rādās - zintish nāk. Pakratu galvu - vairs nenāk. Tad pēkšņi atverās duris un there she is. Bāc. Man likās, ka es esmu kļuvis mēms, pazaudējis jebkādu iespēju kustēties u.t.t. :) Katrā gadījumā, kad man atgāja, sapratu - pasākums jau tā bija baisi labs, bet tagadiņās tas ir pārspējis visu :)
Nu vajadzēja man to pastāstīt :)
Galu galā es sāku kautrēties. Viena iemesla dēļ - visi Orange bar galdi bija manas dzimumdienas svinētāju rokās. Tikai viens bija palicis. Pie tā paša sēdēja kolēga Oļegs un vēl pāris paziņas.
Pasākuma gaitā Oļegs konstatēja, ka neviens nedejo. Uzkāpis uz galda, viņš šo savu novērojumu pārvērta sakļā jautājumā ar domu, vai ta tiešām šovakar neviens nedejos?
Atsaucos es. Un tapa tāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāds dancis. Vismaz pēc visa bāra aurošanas, svilpšanas un plaukstu dauzīšanas tā varēja noprast.
Slapš līdz pēdīgajai vīlītej turpināju defilēt apkārt komunicēt ar tautu u.t.t.
Tad protams lācim nācās dejot ar daļu no klātesošajām sievietēm. (Haha - tā tikai vēl trūka, lai dejotu ar neklātesošajām.) Piem., Mincene mani izvicināja pa visu orindžu un tikai pašās beigās atzinās, ka ir ilgstoši dejojusi. Mans jau parādīties sākušais mazvērtības komplekss pazuda vienc difi.
Divpadsmitos nulle nulle uz skatuves tika uzriktēta gaisā metamā ierīce, kuras sastāvā ietilpa ķeblis (1 gab.) un metēji (n gab.). Nez kāpēc tika nogriezta mūzika (lai dzirdētu kā lācis ar galvu pret griestiem bumbum taisa?). No sākuma apsēdos normāli - tā, ka krēsla aizmugure ir turpat, kur mana aizmugure. Bet tad, atceroties pagājušo gadu, pārsēdos otrādi (bildēs var redzēt). Un mani izmētāja.
Mazliet skumji, ka, kad meta gaisā meituku, kura arīdzan bija sagaidījusi savu jubilāciju, mūzika tika uzgriezta atpakaļ un skatītāji vairs nebija tik entuziastiski ovācijās un visās citās prieka izpausmēs.
Nu nez. Vai ir vērts pārējo stāstīt. Pasākums bija labulabilabais. Vismaz manuprāt, labākās lāču svinības ever. Tas nozīmē tikai to, ka nākamgad nāksies rīkot vēl labākas?
Pēcāk aizgājām uz MKV (melno kaķi vēstniecību), tur tika atstāti ziedi, lācis izleca uz deju automāta (pirms tam vēl biju sauss, bet tad akaliņās slapjš). Roze, protams mani salika vienos vārtos. Tad atpakaļ uz Orange bar, kurš īsu brīdi vēlāk (pie aizvēršanās) tika pamests par labu mājām.
Paldies visiem, kas ieradās, paldies tiem, kas apsveica neklātienē, paldies Orange bāram par pacietību, paldies mammai un tētim (lai vieglas smiltis viņam) par to, ka man ir šī iespēja svinēt savu jubileju gadu no gada.
Fotogrāfēja Cipans (vai arī citi ar viņa fotoaparātu). Diemžēl, mans lūgums 'sagādāt vismaz vienu fotoaparātu' tika uztverts pārāk burtiski. Tas bija tikai viens. Un par manu nefotogēnismu lūdzu nerunāt. Es to zinu tāpat :) Un neskuvies biju tālab, ka negaidīju zintishu :)