Par tualeti un tās aksesuāriem.
Man mājās beidzot tika ieviests pods. Tētis papūlējās. Značit baisi nice. Man patīk. Nav vairs pa krievu modej jātup uz tā cauruma, baidoties katru mīļu brīdi tur iekrist iekšā. Varbūt pods nav no tiem simetriskākajiem un apaļākajiem, bet nu viņš IR, ar ko man pilnībā pietiek. No augšas viņš izskatās tieši šitā:
Bet viena bēda. Notikās tas nezin kā. Bija tusiņš mājās par godu jaunajam podam. Ciemiņi, radi, karoče, vsjo takoje. Nu iedzērām mēreni, tas ievilkās. Un protams, ka viesi ik pa laikam gāja uz podu paskatīties. TB - pieķēzīt jamo. Nākamajā rītā, lai arī ļoti sāpēja galva, tomēr aizvilkos (laikam rāpus & līšus) līdz tualetei tā teikt paurinēt. Man par lielu pārsteigumu, tur nebija vairs tās plastmasas herņas, ar domu - poda vāka!
Pēc nelielas izmeklēšanas, ģimenes un to cilvēku, kuri nebija (pa)spējuši vakarā vai pa nakti aizdoties projām, padomē, tapa nosecināts, ka kāds būs to paņēmis.
Tad nu sākās problēmas. Likumsakarīgi, ka man tai pašā dienā sagribējās nu pa lielam uz tualeti. A tur ta jaasēd uz tā bez apmales slitās... Negribu.. neērti (cik ātri cilvēks pierod pie ērtībām). Un manā sāpošajā, lai arī lāpītajā, galvā ienāca spīdoša ideja.
Es paņēmu tualetes papīru. Noplēsu divas strēmeles. Salocīju trīs kārtās. Noliku uz malām. Un tad nu tas dibens vairs tā nesala. Varbūt, ka nav pats ērtākais variants, bet nu - vismaz kaut kas. Galvenais, ka tās strēmeles jau neiet zudumā - ar viņām nē bet tām var pēc tam izvest higiēnisku pasākumu - tb noslaucīties.
Vai es neesmu gudrs?
