#001

Pavasaris, vasara, rudens un ziema;
Diena, nakts un vēl viena diena;
Viens gads, tad vēl viens, vai tas maz ir citāds?
Tik šķirba ir tāda, ka cipars tam lielāks.

Tu gaidi, uz pulksteņa sekundēm skaties
Re - minūte, divas. Tā dzīve šī paiet
Gan tev, gan man šīs sekundes iet
Bet mēs tikai nemākam līdzi tām skriet

Mēs bremzējam, steidzamies, dusmīgi kļūstam,
Jo saprotam, ka nespējam aizliegt plūst tām.
Laiks vienīgais nemainās, tas vienmēr ir vienāds,
Bet savā nemainībā tas tomēr kļūst lielāks.

#002

Kāpēc?
Kad mīlestības brīnums beidzas;
Kad sāpe pārgājusi ir;
Kad domāt sāc vispirms un pēc tam darīt;
Kad apjaut, ka aizvien vēl esi viens,
Tu, atceroties skaistos mirkļus,
Vai, pārcilājot vienpusējas mīlas atmiņas,
Pie sevis, vai, varbūt, pat visiem dzirdot,
Nez` kāpēc saki: "Tās bij muļķības!"?

Kāpēc?
Kad draugs negrib ievērot tavas ciešanas;
Kad nepazīstams cilvēks sabrauc augumā;
Kad trolejbuss no rīta ilgi nenāk;
Kad apjaut, ka aizvien vēl esi viens,
Tu, saprotot, ka draugs tev palicis tik viens,
Ka neradi nevienam patīkamus brīžus,
Ka daudzi tevi vispār neievēro,
Tu sāc domāt par bezjēdzīgo dzīvi?

Kāpēc?
Kad kāds tev pēkšņi saka: "Čau!";
Kad atnāk vārdadienā ciemiņš tev;
Kad meitene, kas blakus sēž, tev uzmaida;
Kad domāt sāc, ka neesi vairs viens,
Tu apmulsti un nezini kāpēc,
Tev gribās kaut ko darīt, jo tev veicas,
Bet tad, kad diena beigusies jau ir,
Tu it kā esi laimīgs, taču netaisnīgi gribi vēl?

Tāpēc!
Ka centies visam atrast pamatu;
Ka nemēģini otrreiz, ja tev pateikts "nē";
Ka nevaino nevienu, kā tik sevi visās nelaimēs;
Tāpēc, ka esi svešs šai pasaulē.

#003

Ikdienā man tomēr ira svētki
Kaut mazi, tomēr svētki
Kad ieraugu es Tevi vienu pašu
Kad, garām ejot, uzmetu Tev skatu kautru

Nekas, ka nemani Tu to
Tas nav Tavs pienākums
Nekas, ka neatbildi uz jo kluso "čau"
Tu laikam nedzirdi, par klusu saku es

Nekas, ka neskaties uz mani tad
Kad esi dāvanu sažēmusi
Nekas, jo citi arī dāvina
Un manējā tik ļoti niecīga

Es saprotu, ja neievēro manu klātbūtni
Jo nepazīsti mani, un es tik kluss
Es saprotu, kāpēc Tu izvairies no mana skatiena
Jo pārāk uzstājīgs un lūdzošs tas ir

Es neaicinu Tevi dejot, jo man liekas
Ka ar vienu deju pietiek
Nē, ne man, bet Tev
Tev nepatiks, ja palūgšu es vēl

Es nepērku Tev puķes, nē
Tu nevēlies justies neērti citu klātbūtnē
Es nesaku, ka patīc man un ueprasu, vai Tev tīku es
Jo pelnījusi esi Tu ko vairāk nekā mani

#004

Es nezinu, raudāt vai kliegt?
Vai pie mūkiem uz klosteri iet?
Es varu spiegt, krist gar zemi un riet,
Vai arī jautrs būt, jokus tik triekt.

Jo liktens ir jokaini lēmis
Nav man veiksmi pie cilvēkiem devis
Nav man galvas jo gudras, nav naudas
Un no dzīves nekādas nav baudas.

Vai man ticēt, ka kaut kam es deru?
Mēģināt atrast šīs dzīves jēgu?

Taču nevajag būt tik stulbi naivam!

#005

Vājprāts.
Vājprāts?
Vai varbūt neprāts?
Lai kas
Bet manā galvā kaut kas ir
Tas ārā vēlās tikt
Nē
Tas negrib
Tas grib palikt
Tik tādu nieku kā ēst
Ēst gan tas grib
Un viņam garšo manas sāpes
Manas bēdas
Mans sliktais garastāvoklis
Tas viņam smeķē gan
Viņš vēlās alkaholu
Cigaretes, zāli ar
Tas grib, lai ārdos
Grib, lai kaujos
Viņš cenšās gauži
Lai ēstu, jābūt, ko ēst
Un viņš to gatavo
Viņš taisa sev ēst
Tas ir viņa darbs
Viņa vienīgais darbs
Viņš pārtiek no tā, ko pats sarūpē
No nepatikšanām
Manām
Kad viņš ir paēdis
Tad viņš izklaidējas
Un tad ir pohas
Tad ir citu jocīgie skatieni
Tad ir sliktas atmiņas
Tad nav naudas
Viņš atpūšas
Es guļu
Un tad viņš atkal grib ēst

#006

Šis muļķis manī. Idiots. Stulbenis.
Viņš neprot nekā. Un nemaz nevēlās.
Nav ne mazākās nojausmas cik ir divi un divi.
Divi plus divi.
Viņš pat nezina, ka tāds 2+2 pastāv.
Kur nu.
Vai maz to var zināt, ja nav nojausmas par skaitļiem?
Par summu?

#007

Tas nekas, ka tu aizmirsi
Tu tik daudz solīji
Muļķīgi būtu likt tev to visu atcerēties
Ej, ja tu vēlies
Nevar taču visu laiku būt kopā ar mani
Jo ir tik daudz, ko darīt vēl

Smejies par maniem trūkumiem
Kam tādu nav?
Taču retais tos uzzina

Izmanto mani
Es tevi nepievilšu. Tu vari uz mani paļauties pilnībā
Ne tā kā uz citiem

Kliedz uz mani
Tā es labāk sadzirdēšu
Tu mani ievēro vairāk nekā citus

Aizmirsti
Dari, ko vēlies
Ņirgājies
Izmanto
Lamā

Raudi uz mana pleca
Uztici man, ko nespēj turēt sevī
Nāc pie manis, kad nav vairs, kur iet
Lūdz padomu lietā, kuru neuztici nevienam citam

Es vienmēr piedošu
atļaušu
pagriezīšu otru vaigu
nekliegšu pretim

Es vienmēr tevi pažēlošu
paglabāšu noslēpumu
būšu ar tevi, kad to vēlēsies
palīdzēšu

TAČU NEKAD. DZIRDI? NEKAD NESAKI, KA MĪLI MANI!

#008

Es lūgtu piedošanu Tev,
Ja domātu, ka tas liks Tev domāt savādāk.
Bet šoreiz laikam nē,
Nekas man laikam nesanāks,
Es pārāk daudz ko atļāvos.
Par daudz pateicu.

Mēģināju jokot par to
Ar meliem mīkstināt
Es provēju un jokoju
Un cīnījos ar asarām
Jo puiši neraud

Es kristu uz ceļiem
Un lūgtu piedošanu,
Es pazemotots, cik vajag,
Bet tomēr es zinu -
Par vēlu.
Par vēlu ko darīt.

Es teiktu Tev,
Ka mīlēju Tevi,
Ja domātu, ka paliksi ar mani,
Bet zinu - tas ir bezjēdzīgi,
Tu jau esi prom.

Pārvērtēju Tavu pacietību,
Pārpūlējos, braucot virsū,
Pieņēmis Tevi kā savu īpašumu,
Domāju, ka Tev mani vajag mazliet vairāk.

Es tagad darītu jelko,
Lai Tu būtu man blakus atkal.
Bet es tikai smaidu,
Cīnīdamies ar asarām.
Jo puiši neraud.

#009

Krīti grēkā, -
Krīti sevī.
Palīdzi bezpalīdzīgajiem, -
Palīdzi sev.
Aizmirsties,
Bet neaizmirsti.
Kļūsti pieaudzis,
Bet ņem savu bērnību līdz.
Čuksti,
Bet tā, lai visi dzird.
Nebīsties būt vājš,
Nelepojies ar savu spēku.
Dzīvo,
Bet atceries, ka reiz mirsi.

#010

Vēlreiz?
        to pārdzīvot?
Vēlreiz?
        to notēlot?
Vēlreiz?
        ar sāpi uz "Tu"?
Vēlreiz?
        to visu just?
Vēlreiz?
        palikt vienam?
Vēlreiz?
        just sevi slīkstam?
Vēlreiz?
        sākt dzīvi no jauna?
Vēlreiz?
        ieraudzīt pirmo reizi Sauli?

Vai aizmukt prom, pirms nav par vēlu?
Vai saslimt vēlreiz un censties atrast jēgu?

Jā!

Es laikam darīšu kaut ko jo sliktu
Un saukšu to par mīlestību.