/=-- Vēstules bez atbildes --=/
/=-- Vai vērts? --=/
001-010 | 011-020 | 021-030

#011

Kā kāds vispār var novērtēt dzīvi,
Ja nekad no tās nav šķīries?
Vai Tu drīksti teikt, ka mīli,
Ja nekad vēl neesi vīlies?

Šai pasaulē ir viss ir relatīvs,
Tā kādreiz Einšteins sacījis.
Tas pierāda mūsu atkarību
Un bērnišķīgo neticību.

Tik daudz kas ir pagājis.
Vēl vairāk nav atnācis.
Tik daudz kas vēl priekšā.
Tik daudzi vēl saies sviestā.

Bet pasaule turpinās griezties,
Un mums no tās nav, kur likties.
Mēs griežamies Zemei līdzi,
Un tā tas paliks visu dzīvi.

#012

Auksti
Tik sasodīti auksi
Visas domas ir sasalušas
Nofiksējušās
Ieciklējušās
Šis klusums
Viltotais miers
Reālā vientulība
Trolejbuss
Kur ir nolādētais trolejbuss?
Agrā rīta smagā migla
Un vēsums
Pat mana elpa
Pat dvaša liekas auksta
Un vientuļa
Kustēties
Vajag kustēties
Bet negribas
Tāda sajūta, ka kļūs aukstāk
Par spīti likumiem
Hipotēzēm
Pamatotiem minējumiem
Kas tā par ziemu bez sniega?
Nejūtu ausis
Jāpaberzē
Varēju paņemt taksi
Kur nu
Pat taksisti nav tik traki
Pat viņiem ir par aukstu
Re
Apgaismojums izslēdzās
Diez, cik ir pulkstens?
Negribās skatīties
Auksti
Tik sasodīti auksti...

#013

Es beidzot kādu atradu
Kādu, kam nav vienalga
Kādu, kas ir man
Es pabeidzu kaut ko.

Šis laiks ir savādāks
Tevis dēl
Viss. Tas ir noticis
Es beidzot esmu kādu atradis

Kādu, ar ko dalīt sevi
Kādu, kam vienmēr piekrist
Mana dzīve tikai sākas
Un man nav žēl

Nav žēl zaudēt 17 gadus
Nav žēl tos aizmirst
Tu esi tie 17 gadi
Tu būsi pārējie.

#014

Nav nevienas, kam pateikt: "Jā"
Nav nevienas, kam pateikt: "Nāc"
Nav nevienas, kas gaidītu tevi
Nav nevienas, kas atdotu sevi

Nav nevienas, kas uzsmaidītu
Nav nevienas, kas pamācītu
Nav nevienas, kas pateiktu, kā
Nav nevienas, ar ko dalīties ikdienā

#015

Trīs gadi...
Tik ilgi es gaidīju,
Tik ilgi es cerēju, ka kļūdos,
Tik ilgi es centos sev iestāstīt, ka nē.

Piecas sekundes...
Tik ilgi man vajadzēja, lai aptvertu,
Tik ilgā laikā es sapratu, ka kļūdījos,
Tik ātri Tu man iestāstīji, ka nē.

Trīs gadi un piecas sekundes...
Tik garš bija stāsts.
Tik maz es zaudēju.
Tik daudz es ieguvu.

#016

Protests
Kliedošs, šaustošs
Niknumu radošs
Neizpratnes pilns
Pliks protests
Tikai protests
Bez jebkā cita
"Nē!"
Pat bez izsaukuma zīmes
"Nē"
Pat bez pēdiņām

Pat ar mazo burtu

Bez pamatojuma
Konkrēta pamatojuma trūkst
Pamatojums ir viss
Tāpēc, ka es esmu
Tāpēc, ka tu esi
Tāpēc, ka ir
Un tāpēc, ka nav
No tukšuma
Vai matērijas pārpilnības
Klusuma vai dziesmas
Auksta ledus
Vai karstas saules

Noliegt
Lai pēc tam pārliecinātos
Par sava nolieguma absurdumu
Bet, lai
nē. Vienkārši nē
Var jau būt, ka tev taisnība
Bet es pats gribu to uzzināt
Tāpēc: nē
Un nebrīnies pat mani
Bet paskaidro
Un es sapratīšu.

#017

OK. Labi
Man piekāst, kā tu jūties
Tik tālu, kamēr tas neskar mani
Ja tu sāksi mani ienīst
Vai citi sāks mani sist
Ta man nav vienalga
Jo es nespētu vairs tev blenzt acīs
Ja nedrīkstēšu palūgt ko izdarīt manā labā
Tad, tikai tad mani interesēs tavas problēmas

Un tad, pēc gadiem pieciem
Atceroties, domāsi:
"Cik jauks viņš bija
un vienmēr palīdzēja."

Un es pēc gadiem arī štukošu
Vai tiešām piekāst? Vai po man bija?
Bet pat, ja bija
Man tavas domas rūpēja
Es piespiedu sevi ticēt
Ka P.D. man tu
Bet laikam tas
        bij tikai muļķīgs protests
        pret savu nespēju kaut ko mainīt
        mūsu attiecībās.

#018

Es neticu (D)ievam,
Kā tam tic citi
Bet tomēr,
Ja (V)iņš ir,
Ja vispār ir kāds,
Kas spēj ko mainīt,
Es tomēr lūdzu,
Es pazemīgi to daru.
Pirmo reizi mūžā
Es kaut ko lūdzu.
Bet tomēr. Ja tu esi,
Kāds, kas var
Un kāds, kam nav vienalga,
Radi kādu,
Kam es varētu ticēt.
Es nepamatošu,
Es tikai palūgšu.
Tā skaļi.
Bez kompleksiem.
Es kliegšu.
Es kliedzu.
Tev,
Kas zin,
Kas var,
Kas varbūt ir:
"Jel radi kādu,
Kas nekad nepieviļ,
Kas vienmēr palīdz,
Kas vismaz uzklausa
Un dod padomu!"
Tikai viens vārds vēl,
Vēl viens mazs vārds,
Ko klusi pačukstēšu
Un kautrīgi cerēšu,
Ka nedzird neviens:
"man..."

#019

Tik netīkama sajūta,
Kad dzīves skola izieta.
Kaut pirmā klase pabeigta,
Bet mācība ir iegūta.

Tad nākamā ir apziņa,
Ka citi šo to nezina,
Ka viņi pārprot, nesaprot,
Ka viņi runā nezinot.

D`žēl, pērējie ir citādi,
Tie tevi tur par savādu,
Jo tavas domas vada jūtas,
Un savādākas tev ir kļūdas.

#020

Atā
Tu nekad neesi dzirdējusi manis sacīto
Tu nekad neesi redzējusi manis rādīto
Tu nekad neesi vēlējusies mani
Tu nekad neesi smējusies par maniem jokiem

Un nekliedz
Un necērt kāju
Un neraudi
Nav jēgas

Es tev neticēšu
Tāpat kā tu nekad neesi ticējusi man
Pat tagad
Pat tagad tu domā par mani kā par ākstu
Kas aiziet, lai uz svilpienu atgrieztos
Kas ākstās tikai tev.
Ākstījās.

001-010 | 011-020 | 021-030
LAACZ@SOMETIMES.GOOD.LV