#091

Skumju ielejas.
augstprātības kalni.
neticības mākoņi lej
sāpju lietu.
vilšanās upes
ietek nāves jūrā
un iztvaiko
par godu nolemtībai.
nepatika un meli,
rūgtums un naids,
asaras un tukšums
staro no augšas.
no pelēkās saules dienā
un melnā mēness naktī.
nepatstāvības vējam
     bezcerīgi pamestie
          skaistas dziesmas kliedz.
               vien zeme, mirstošā zeme
                    mīl.

#092

Es neļaušu tev aiziet
Es tevi mīku
Tu netiksi prom tā vienkārši
Paliec
Jo man ir bail,
    ka nepildīšu to, ko esmu solījis
    darīt, ja tu mani pametīsi...
    ...ka iemīlēšu atkal...
Bet visvairāk nevēlos, visvairāk baidos
    par to, ka tu
    pildīsi, ko teici, ja
    mēs
    šķirsimies...

#093

Pavēro manus darbus
Tie nav manas dvēseles spogulis
Pavēro manas domas
Tās ir tik bezpersoniskas
Tās smaida, kad es nē
Dvēseliski darbi nav mana specialitāte
Neceri uz analoģijām
Neuzmācies

#094

Neapšaubāmi, dažas teiks 'jā'
Bet citādi, visā lielajā vairumā
Tev būs jaiet prom, nafig, atā

Netīk tavs ir nekas viņam tagad
Kaut ko skaistu, vismaz patīkamu vajag
Bet tu esi tāds, ka dievs labāk pasarg`

Varbūt izskats, prāts vai tā trūkums
Ir visu tavu neveiksmju sākums
Un visa galā vēl maksimāls naivums

Vakar atkal bij vēlviena diena
Kad tavs 'mīlu' atdūrās kā pret sienu
Un tu atkal tiec izpists (p)ar ko lielu

Sirds asiņo vēlreiz un stipri
Kāpēc atkal tāds muļķis tu biji?
Kāpēc dzīvot nav jēgas šo dzīvi?

Taču nāvi tu nesauc vairs klātu
Par daudz reižu, lai vēl vienu sāktu
Kaut, ja sāktu, tad zini, ka nāktu

Miers tavs m iris, un klāt ira sāpe
Tā ir visa patiesā, iegūtā māte
"Lai"- skan tavs kliedziens pār neticības krācēm

#095

Ir tikai vins, ko tu drīksti ienīst
Un tikai vienu tu spēj nīst pa īstam
Tikai vienam tu nevari ieriebt
Tikai vienam tu tici par daudz

Tikai viņš nekad nemelos tev
Tikai viņs neteiks - paliec vai ej
Tikai viņs draudēs tev, tikai viens
Tikai sevi tev ir tiesības nīst

#096

Tu tagad te vienmēr
Manā iekšējā pasaulē
Tava smaidošā pasaule
Ar Tevi lai paliek te

Tu tagad tur vienmēr
Kāda cita ārējā pasaulē
Neviens cits nelaidīs iekšienē
Tāpēc labāk būtu palikusi te

Nakts. Nav aiz kalniem rīts
Es negulēju. Esmu slapjš. Bāls kā krīts
Tu neesi. Kur Tu esi? Kas noticis?
Kāpēc es atkal esmu paklupis?

Tu nenāc tu neej tu simply esi projām
Tu nedomā par mani un nezvanu Tev es uz mājām
tavu roku kāds mīļi tur tur citur
Bet manu roku tavējā vairs nekad netur

Nekāds nav prāts tas laikam stulbi
Bet katrreiz priecājos kad atcceros ka tu reiz biji
Par Tavu silto smaidu kaisles pilnajām acīm
Kas gandrīz vienmēr domā to ko sacīs

Daudz citu gan jau tur ārā ir
Bet nespēt aizmirst ka tu man kādreiz Tu biji
Sāp skumst raud slimo mana sirds
Man sāp man skumji man asaras pār vaigiem birst

#097

He.

Baigi jauki, ka daļēji izmācījies.
Bet bēdīgi, ka pēc tam gultā esi viens.
Nav viņas, lai pārmītu vārdu pirms snaudas.
Vien viņas dāvinātais rozā zilonītis pie auss glaužas.

#098

Deportēts miers rada naida gaismu.
Par agru pieceltais grib karu. Karu, Karu!
Rokudzelžus maigas rokas cieti tur.
Tās pašas rokas sirdī kailu sāpi dur.

#099

Ko nu?
Kad viss.
Kad nav vairs tas.
Ko nu?
Ko darīt mums?
Kāpēc tas vispār notikās?
Ej prom!
Tu arī.
Mēs abi esam baigi labi.
Mirt kopā?
Bet stulbi.
Un naivi, naivi, naivi, naivi...
Bez cerības.
Dēl nekā.
Dēl nemīlestības.
Dēl nepiepildīta sapņa.
Par dzīvi kopā.
...mirsim kopā...

#100

Tu atkal atnāc tad, kad gaisma riet,
Un aizmiegot, Tavs tēls vēl neaiziet.
Es guļu, nlakus Tu, man smaids.
Es pariesi laimīgs esmu, sapņos iezogas kaut kas skaists.

Lai sapnis skaists, bet rīt Tu atkal iesi projām.
Tad tumsu gaidīšu, kad tā nāks uz manām skumjajām mājām.
Tu dzīvo manā slimajā, pārildītajā sapnī,
Tu esi tas, bet pārējais ir tukšums manī.

Kad jautā viņi man, kāpēc tik skumji smaidu,
Manas acis saka - nezinu, laikam kādu gaidu...
Un viņi paskatās uz durvīm - cik ilgi vēl?
Līdz vakaram, līdz tumsa sāks savu saldo spēli.

Es izliekoties, mānot sevi, savu sirdi, prātu,
Unnaktis tā kā pērles kaklarotai krāju.
Tā dāvana Tev, Tev, bezgalīgās gaidīšanas vērtajai;
Tā vienīgā iespēja, Tu nedrīksti tikt garām palaista.

Lai arī tikai sapņos, lai arī tikai tur Tu esi;
Bez sapņiem mēs būtu tāli, sveši. Sveši! Sveši!! Sveši!!!
Kad tiekamies mēs dzīvē, kad sapnis piepildās,
Tad saprotu, ka laikam atkal
Atkal tumsa jāgaida.