#081

Varbūt kāda citā reizē
Kādā pavisam citā dzīvē
Tad, kad tiksies mūsu jaunās miesas
Dvēseles, vismaz mana, smiesies

Jau bij!

Pārsteigums, izbrīns - tas jau bijis
Šis smaids, tavas daiļās acis
Un vārdi ir lieki, tiem jāmirst
Klusumā viss, ko domā birst

#082

Sapnis mani dzemdēja
Tas manas atliekas izvēma
Es sagribēju to, ko nespēju
Un uzzināju to, ko nevaru

Nu nāc, nāc, tuvāk, tuvāk
Tik pasaki, kā ir. nē, labāk nesāc...
Ir slikti, zinu, nevajag melot
Ir sūdi vagā, vārdu sakot.

#083

Es grib dzert un pasmieties par to, ko apraudāju tikko
Bez jēgas dzert, bez jēgas aizmirst patiesību pliko
Es vēlos mirt, kaut zinu - esmu tam par vāju
Jo man priekšā tagad sūdi, kurus visu savu mūžu krāju

Ar kādu drāztu diegu šūti mani sapņi stulbie?
Kurp aizmūk un kāpēc bēg vārdi mīļie?
Daudz pasaka, daudz izdara un paliek itin silti
Bet tad jau aizpeld prom un sadeg visi tilti

#084

Nu?
Kas, kur, kā, kāpēc?
Vai kurlam, aklam, mēmam nesāpēs?
Kas nācis atkal ārā ira?
Kur tas agrāk slēpies bija?
Kā aizsūtīt to tagad?
Kāpēc man atkal gribās atkal?
Nu?

#085

Es jau varētu palikt...
Es jau gribētu palikt.
Bet par vēlu jau.
Es jau eju. Jau.

Es gribu tevi saucam,
Man pakaļ skrienam, nākam.
Bet negribu, lai tu to dari.
Bet nevēlos, nē! Kaut arī...

Paliec, kur esi. Jā, tā.
Ņem citu, citus manā vietā.
Bet tu bezcerīgi seko man, tu, ēna.
Prom, tikai prom! Par lēnu...

Kā tu nesaproti, tā es arī -
Kāpēc jāiet, kāpēc nevar palikt.
Divas cerības un viena pārliecība.
Bez ticības jau sen kā sacītajam.

Liec mierā mani, neseko,
Neviens šo sāpi nemurgo.
Ne es, ne tu, ne abi kopā,
Ne mūsu attiecības skopās.

Jo nevaru, jo negribu.
Bet saproti, ko negribu!
Kan jāiet prom? Priekš kam?
Kad gribu sevi paliekam!

Vēl dienu, nedēļu, vēl vienu,
Un, noniecinot savu laiku,
Es palieku un klusi ceru,
Ka aiziet vienmēr takš es varu.

#086

aizver acis un iedomājies
atver acis, tas vēl tikai sāksies
vien sajūti, kur ir
un sajust var tikai sirds
jel aizmirsti par prātu
tas nevar atsākt, lai turpinātu
sāc par jaunu, nemūc
radīsim sapņu uzvaras salūtu

#087

Spēles vientulībā

Es pazudu kaifa alejā
un pasauli nolaidu atejā
es pazudu kaifā, es izkusu
par visu citu es aizmirsu

Tik skaisti, tik īsti, tik daudz
es dzirdu - daiļais manis sauc
no ieejas nāk nulle pakaļ
un pa izeju iet ārā atkal

nervi
manī
necieš
vieš

Vieš manī paranoju jau
bet jau pēc mirkļa tās vairs nav
tik īss bet mūžīgs mirklis
man krūtīs divas sirdis

Krūzes, jūtu bļodas, tās visas plīst
jūtu vētrā jūtu lietus līst
no krūzēm, spaiņiem, tukšiem makiem
no siržu paliekām, no mēness paliem

Es neesmu viens, kaut neredzu citus
es jūtos tik laimīgs, es mīlu visus
es esmu viens, divi, reiz pieci
es zinu - neviens te nav parasts viesis

Ģitāra, vijole, viss ir viens pīpis
vai sīks, vai liels, vai vienkārši līķis
no aukstuma nemirst, cik pulkstens, kāpēc
neviens, kam nav simts vairs nav vecs

Negatīvi gadi, mēneši, dienas
pulkstenis šūpojas kaut kur uz sienas
cilvēki brauc, mašīnas uz ietves
lietus vēl līst, tas laimi grib ievest

no gaisa vai jūras, atkal no gaisa
nu, vienalga, vai neziņa tev maisa?
re, onkulītis paslīd, laudž pirkstu
bet tev nav necik kaut sīkāku likstu

#088

Kur tu ej?
Nē...
Ej?
Nē...
Kalps
Kalps no sirds
Sirds kalps
Mīlas vergs
Sāp
Sāpēm atalgotais
Par velti noalgotais
Bez jēgas noalgotais
Lai mīlētu...!

#089

Es augstu lidoju
Kamēr tu tur skumjās stiedz
Aizvien
Bet sāp kā man tā tev
Tev
Man
Par mani visiem vienalga
Bet es nolaidīšos un palikšu
Es pievienošu savām sāpēm tavējās
ja vien tu teiksi man,
ka gribi mani
nevēlies būt ar kādu citu
vienalga - viņa, viņš
bet mani
domā par mani
...
mīli
...
mani
...

#090

Man visapkārt ir mīla
Manī iekšā ir mīla
Bet jūtos kā pozotīvais
lādiņš
elektriskajā laukā
Intensitātes līnijas
iet
prm no manīm
un nav
nekāda ārēja spēka
kurš varētu ko mainīt
kurš būtu ieinteresēts to darīt
Nav neviena, kurš to vēlētos
Nav neviena, kuram to vajadzētu