#071

Nežēlīgi
smaidi tu. smaidu es,
tas ir viss uz šīs pasaules.
vai jēga ir vai tās nav,
tam vairs sen nav nozīmes.

viss, kas dzīvs, tas mans naids,
kuru rada tavēj`s smaids.
mīli tu, gaidu es,
man ir noslēpums jo baigs.

katru rītu pamostos,
griestos ilgi ieskatos,
gribu prom, bet nevaru,
es sev to nepiedotu.

domas vien ap tevi rit.
sirds man nolemtību sit.
un, kad tevi satieku,
iznāk sevis naidā nirt.

ik dienas divas acis mīl,
no divām citām nespēks smīn.
tas mani lēnām slepkavo,
un nu jau uzvaru tas svin.

es nespēju tev pateikt to,
ka manī nekas nemājo,
ka mana sirds pukst vienmēr tā,
un tev būs jāir nezinot.

viss, kas dzīvs, tas mans naids,
kuru rada tavējais smaids.
mīli tu, gaidu es,
man ir noslēpums jo baigs.

#072

"Nu , kas tad rezultātā iznāk? Es laikam biju cerējis uz ko vairāk..."

Zem tilta upe klusi sevi bīda,
Uz augstas mājas jumta malas saule spīd,
Un griestos āķis sarūsējis bezcerīgi,
Noslēpts no citu acīm arī trauciņš ar indi.

Jā, smeldz man iekšā, varbūt pat ne sirdī;
Atmiņa kļūst tukša uz īsu, īsu brīdi;
Smadzenes iet tukšgaitā, lēnām, klusām;
Nekādā veidā nenāk ideja, ko pasākt.

Smej Tumsa, Mēness, smies rīt Saule
Par to, ka aiziet prom man bailes,
Ka projāmiešanu kavē tas, ka esi tu,
Ka aizejot, es tevi padarīšu vientuļu.

Kaut es tev tikai draudziņš esmu,
Kas guļ ar tevi, zin par tevi visu,
Kas kliedē tavu ikdienu, šo rutīnu,
Kas šķaida, melno dara pelēku.

Man sāpēja, kad pateici, kas notiekās, -
Par tikai draudzīgām nosauci mūsu attiecības.
Domāju, ka šis tas vairāk tur mums ir,
Ne daudz, tik mazu bikuciņ`.

Nē, nē, ne mīlestība, traka esi, vai?
Labāk, lai paliek slikti, lai,
Lai patiesība mani pušu plēš,
Lai neticība iekšā kaut kur sēž,
Lai draudziņš, paziņa, lai kaziņa,
Bet viss, ko nevēlos es pieļaut,
                lai paliktu tu vientuļa!

#073

Es iegāju dzīves bārā
un pasūtīju kokteili
no prieka un laimes un smaida,
no zaļa un gaisa un jautra.
Es izdzēru visu šo glāzi uzreizi
un sauca to - bērnība.
Tad uzrunāja mani pusis no blakus galdiņa,
ar dīvainu iesauku - Dievs,
un kokteili izskatā stipru un gardu
piedāvāja.
Bet sākumā vien,
bet sākumā vien tas bija tāds.
No asarām, sāpēm un grimasēm baigām,
no neziņas, ikdienas un salauzta auto,
no zagļiem un mīlas un
                liela daudzuma ledus ar uzrakstu -
                                Nāve.

#074

Ilgdzīvojošs afekta stāvoklis
                (a.k.a. mīlu dzīvi)

Manu spermas trauku vakar sadedzināja krematorijā,
Un atsūtīja atpakaļ to mazā sūda urniņā,
Un no mentūras nan pienāca paciņa ar lodi,
Kura izdaiļoja viņas perfekto, smukiņo pieri.

Es zinu, ka nevajadzēja man viņu šaut nost,
Jo tagad atliek man tik savā pimpī kost.
Kas atsūkās, kas uzsēdīsies, kam to iebāzt?
Bet nespēju es našaut tad, kad man to gribās!

Nu nepaveicās viņai, nepaveicās man.
Nu viņai, nejau man šis sēru maršs skan.
Un pimpim es atradīšu citu caurumu vakarā.
Es nokniebšu, tad vēl un izvarošu dibenā.

Ja viņai nepatiks, tad arī viņa pateiks lodei: "Sveiki!",
Vai varbūt nazim, moška lauznim, karoče beigsim,
Un nebūs viņai prieka kliegt zem manis,
Jo pēdējā stundiņa (kad man noies) viņai zvanīs.

#075

Nāve vecumā mīnus septiņi mēneši.

nesmaidi it kā nava.
it kā nekā. it kā viss pa vecam.
netēlo. esi stipra.
man arī sāp un es raudu.

ieskaties visā dziļāk.
neredzi? es gan redzu.
neteikšu es, ko man nevajaga darīt.
es jau sen to rezu.

aiziesim viens no otra.
nesmiesim, ļausim vaļu.
asarām, kliedzieniem un
nokavētiem vārdiem.

nesmaidi, tici skumjām,
piedzeries, paliks vieglāk.
šodiena paies garām.
rītdiena jutīs citādāk.

nesanāks ne pa visam.
tas bija mans sāpju sapnis.
negribu tevi citur.
jo nezinu, vai būs cita.

nespļauj, draugs, savā akā.
netērē svešu dzīvi.
nespļaudies ar savām sāpēm?
pacieties un dzīvo dzīvi?

bet grūti
šo dzīvi
tik ilgi
ir paciest
pat Divatā.

#076

Tu neņirdz! Es zinu, kas tev ir.
Un nemelo! Es zinu, tev nav sirds.
Dod šurpu! Es mukšu prom ar to.
Ar tevi! Uz paplātes, un prom.
Un noķer! Ja vari, nošauj ar!
Tu redzi!? Tu mirusi esi jau!
Bez siksnām mans laiks draud aizmukt prom...
Pa virsu es metu tavējo!

#077

Mani svētki nu draud pārvērsties pelnos,
Bezmiegā un murgu pilnos smaidos.
Šī notēlotās pasaules mazā daļiņa
Ir sāpīga bez jēgas, lai arī maziņa.

Jel samīļo, jel dāvā skūpstu vienu!
Jel neapskauj, bet paglāsti manu jūtu sienu!
Ej prom un aizved mani līdzi sev!
Šo apjukušo, neziņā slīgstošo dvēseli...

Manas acis tevi lūdz arvien,
Es nometos uz saviem ceļiem,
Bez noslēpumiem saku, ko es gribu
...būtu labi, ja tu to patiesībā spētu...

#078

Dienkārša lieta

Pastaiga puvuma ilūzijā
Radīja tevis trūkumu,
Un tas, kas starp mums bija,
To visu tagad pasūtu.

Es celšu simpātiju māju no jauna
Un celšu to tev.
Kaut tu visu laiku liec tam priekšā kāju,
To uztveru kā pārbaudījumu es sev.

No tavas sirds un tavas sejas,
No tavām acīm, meliem, smaida
Šī būda laikam lēnām, lēnām ceļas,
Un savu iemītnieci sen jau gaida.

Tur caurvējš dejo, lietus lej,
Tur logu nav, tik durvis šo to sedz,
Un tās nu gaida, lai tu tur ej,
Bet mana sāpe visam pāri smej!

#079

drusku, bišku, vēl mazliet,
tad to visu novāciet.
atkal mazu bikucīt...
ko te varu padarīt?

klau, tu, kas nesmaidot tikai man.
klau, tu, tik klusi tava dziesma skan.
klau, tu, kam atriebe ir salda.
klau, tu, kam esmu barība uz galda.

no izvarotajiem visvairāk ciešu es, -
mani izvaroja dvēselē.
tur caurumu izurbināji tu,
jo cerēji ieraudzīt mani smaidošu.
no iekšpuses.

"nemelo, tu nemelo! ne tagad!"
kā gribētos to pasacīt, bet nava...
tu nemelo, tu saki tā kā ir,
un saraujās ik vārdam mana sirds.

es kaujos ar vienaldzību tavu,
lai tu vēlētos mani, visu manu.
es ciešos, dzeru, atkal smaidu
un nākamo tavu smaidu gaidu.

tu neievēro to, kas manī vārās.
tur kaut kur manī cita aiz citas sāpes krājās.
tu negribi, lai redzu tavu atriebību.
un labi, neteikšu, ka esmu to jau pamanījis...

#080

draugi, nevelciet to garumā, -
ja nepatīk, tad arī sakiet tā,
ja nezinat, tad vismaz pa-sa-kiet.
es nesaku, un man tik ļoti slikti iet.

redz, nezinu, cik daudz es viņai tīku
un jūtos tādēļ daudz par sīku,
lai varētu pat kaut ko vairāk uzsākt,
jo atbilde var arī tomēr nenākt.

mēs runājam, mēs skūpstamies,
mēs galu galā kniebjamies,
bet bieži mani skumjas māc,
ka starp mums ir kas ne šāds ne tāds.

man gribētos to bīdīt tālāk, jā,
bet, svaidoties šai dumjajā neziņā,
un dzirdot uzbraucienus neretos,
es tā kā sirds tur krūtīs - salecos.

un stulbi skan, bet viņa nesaka nekā,
ik saruna līdz nelabumam ikdienišķa,
un izskatās, ka viņa kaut ko gaida,
un tās ir laikam pašas, pašas beigas.