#111

Deviņdesmitastoņvientulība

Kad esam kopā, tu dari tā
Tu turi mani savā kabatā
Cits tavas acis tad redz
Un cita plaukstu tavējā sedz

Šie smiekli, kuri caur sienu skan
Šī tava bezbēdīgā balss
Un elsas, kaisles pilnas elsas
Kas ārpus kabatas vien rodas

Es neskatos, man grūti ir
Man negribās tik ļoti mirt
Bet darīšu es tagad to
Tik lai tu slikti sajustos

#112

Es dzēru
Piecas dienas es dzēru
Un kas? Nu un?
Es nejutu mēru
Un tad bija "bum!"
Kāpēc?
Lai justos savādāk
Kad mīl
Tad sanāk tā pašvakāk
Nu un?
Es miršu
kaut kad
Tūlīt
Drīz
Laikam tūlīt
Nu un?
Žēl
Kādam ir žēl
Un tas kāds esmu es
Un viss
Manī mīl
Bet viņa grib citus
Bet man sāp
Es miršu
Lai sāpe aiziet sāk

Es ceru
Ka nesāpēs pēc Tam
Labi
Lai arī mani vaidi skan
Slikti
Ir ļoti slikti man
Nekas
Es ceru, ka būs man labāk

#113

Salauzta bulta caurdur manu sirdi
Ar trulu cirvi tu manā dzīvē dziļi cirti
Iespēt raudāt, nemirt un sameklēt citu
To man visi un arī pats sev es to saku

Sarkanās debesis, raudošā saule
Stenošā zeme un pamestā laime
Visapkārt man pelēks n asiņu sarkans
No manām sāpēm sāk augt viens liels kalns

Droši iet, nepaklupt, stutēt tik sevi
Kaut gribās man stabilāk, gribās man tevi
Viss. Basta. Nav neviena te - sirdī
Jo tu, tikai tu, tik vien kā tu tur reiz biji

Kluss kliedziens, sauss noraudāts vaigs
Stalts klibais un pārlieku sāpīgais smaids
Asiņo rētas, kliedz mirstošie, kliegšu es līdz
Es gribu vismaz pēc nāves būt tev vajadzīgs

Puķes melnas, tās rozes, kas maksāja daudz
Tās par mīlu pirktās nu uz bruģa te raud
Tu dodies projām, skatiens stīvs un kails
Man pie kājām ziedu, kurus pacelt man bail

Sauciens nespēj vairs mainīt tavus vārdus
Vārdiem spēku tu iedevi, kad aizvēri vārtus
Divkosīgs "panāc, es gribu tevi blakus, šeit"
Tavās acīs tā sekas nu naidu, naidu lej.

#114

Tās ir asinis no kausa
Tas ir "atkal viens"
Tās ir asaras un skumjas
tas ir pēdējais miers

#115

Es nezināju, es nezināju
Teikts laikam kas bija par vāju
Es neaizgāju, nokavēju
Es tevi pamest nepaspēju

Yzmodini mani, kad tu nāksi
Es negulēšu. Modini un stāsti
Bet prombūtnē, lai slikti nebūtu
Es nedomāšu, necerēšu, snaudīšu

#116

Sniedziet man vēl vienu alus kausu
Un ļaujiet man skumt, es jums arī kādreiz to ļaušu
Nevajag uzmākties, viss kārtībā būs rīt
Nu ļaujiet, ļaujiet, lai vīrietim asaras pār vaigiem rit
Es gribu nomirt. Nesanāks. Tātad kausu vēl!
Es zinu, jūs vērojat mani. Jā, man arī sevis ļoti, ļoti žēl.

#117

Sveika, meitene! Mēs jau esam tikušies.
Sveika, mīļā! Mēs reiz jau esam "likušies", -
Es vēl aizvien krītu no augstās mīlas klints.
Cik reižu, cik stulbu reižu paspēts jau mirt...

Man žēl, ka mums tā sanāca. No tiesas.
Man skumji, vismaz man tā liekas.
Man atņemts viss, kas bijis pieciešams.
Tev, tev viss ir atdots tas.

Tik ātrāk un ātrāk uz leju,
Kaut pirmo reizi šo ceļu es eju...
            ...krītu...
Zinu, lejā būs vieglāk, būs labāk.
Ceru, nolidot lejā un nosisties sanāks.

#118

Tu zini? Labāk sāc.
Pie sava prāta nāc.
Vai prom no manīm ej,
Ar vientulību dej`.

Es gribu, lai tev sāp,
Es vēlos tavu sāpi krāt.
Man jēgas vairāk nav.
Lai sēru maršs mums skan.

Bij mīlestība reiz,
Un atminos kā toreiz teici
Knapā, knapā balstiņā,
Kad tā tevī piedzima.

Lai nāve mūs nu šķir,
Man ira jānomirst.
Tad miers būs tev, i man.
Lai sēru maršs man skan.

Nezinot un nemanot tu ņēmi citu.
Nespējot un negribot es atdevu tevi.
Nesaprast, kāpēc es tevi tomēr gribu.
Es laikam atceros, ko tu man ņēmi.

Bet netēlo, jo nav mums te kurp iet,
Bet tu neraudi... tu sāc par mīlu smiet.
Bezsāpīgi ir tev, ka eju prom,
Kaut citam ļoti smagi tevi dot.

Tu dalies viena, es nebūšu klāt.
Mirsti vai dzīvo, nolādu! Mīlas tev nebūs.
Atceries: par vēlu tev ko jaunu sākt.
Ceru, ka vientulība tev par pavadoni būs.

Pašai lai nebūs tev nekad.
Un neviena tev nebūs... nekad.
Mīlestība?... nekad.
Divkosība? Protams! Kā tad!

Gribu, lai tev sāp no tiesas,
Mana piesmietā sirds pēc tā vien tiecas.
Nesapratīsi, es zinu... nē, man tā liekas,
Nav neviena sirdī tādai vietas.

Kliedziens plosa manas iekšas,
Dubļos it viss, kas ir, raustās,
Centos atņemt tev, atņemt čali.
Tā tev vajag! Negibu, lai tev ir labi!

Asinis un asaras, un alus,
Manu sirdi pārklājis nu ledus.
Tavām rokām apsaldēta tā
Tajā vientuļsāpīgajā vakarā.

Žēl man tevis, varbūt arī sevis,
Bet nekas, nu vienalga, ko esmu tev devis.
To labāko, do vienīgo, - to mīlu,
Un tagad tās aiziešanu gaidu... gribu?

Neticībā nāve nenāk viegli.
Atnāk tad, kad vieni prieki.
Mīlestību gaidīt? Neceri!
Pēc tam tāpat būs vairāk vientuļi.

#119

lietus ārā līst
es pa miegam visu laiku sarunājos
ka Tevi mīl
un tas muļķis esmu es, te - savās mājās

varbūt tomēr rīt
tiksimies, un atkal mani sagribēsi
blakus sev
gultā, ārā, man vienalga vai es spēšu

skumjš, skumjš ir agrais rīts
tikai lietus ārā, lietus ārā līst
skumjš, bēdīgs man ir prāts
prāts grib sūtīt zīmīti: "Mīļā, nāc."

#120

Es esmu neveiksminieks
Tāpēc es nevēlos Tevi zaudēt
Tavās acīs ieskatījies
Tādas pašas domas varu redzēt