#151

tev dod, a tu nespēj ņemt
tev slikti, tev nesanāk vemt
agrāk dotais bija ņemams it viegli
tagad, kad varētu būt labi, nāk smiekli

man gribas uzpīpeet, nedomāt par to
par to nepretimnākošo, pasūtīto
par to, kurš par vāju lai dzīvotu
pēc tam, kad nav nekā, kas atliktu

kas runā par mīlu, kad viņa to nosit
kas runā par sāpi, kad viņa to nejuut
kas runā par nāvi, kad tik tu par to domā
kas runā par viņu, kad tik tu par to domā

vakar man asiņoja sirds no viņas skatiena
man sāpēja, pulsēja, pieriebās tā
nespēt sagaidīt mīlu, nespēt dzīvot bez tās
bet kāpēc viņa prom iet, kad tu jau atkal nāc!?

#152

Jau pirms Tevis es zināju, ka mīlu.
Nevarēju atrast sev vietu.
Bet varbūt savai mīlai?
Tad nāci Tu.
Nē. Es atnācu pie Tevis.
Nē. Es gāju garām.
Un sapratu.
Ka mīlu.
Es to tad vēl nesaistīju ar Tevi.
Tas man saistījās ar vietu.
Un laiku. Konkrēto.
Es apstājos. Es paliku.
Es jūtu, ka, ja es mīlu, tad tikai te. Un tagad.
Un pēkšņi kaut kas izmainījās.
Kaut kas sāka iet prom.
Es? Nē. Vieta. Vieta gāja projām.
Es apmulsu. Bet nekas. Es sekoju.
Jo es mīlu. Es gaidīju, kad tā apstāsies.
Bet tā i nedomāja.
Tā tikai gāja un gāja.
Un gāja arī laiks.
Drīz es iemācījos sekot vietai (laikam?) instinktīvi.
Tad es varēju darīt kaut ko citu vienlaicīgi ar sekošanu.
Piemēram vērot. Vērot to, kas apkārt.
Man. Vietai. Laikam.
Un tad es ievēroju, ka arī Tu ej.
Mazliet pa priekšu man. Bet ej.
Tu arī seko. Vietai. Laikam.
Bet Tu taču nemīli. Un man vienalga.
Es mīlēju. Es būtu palūdzis Tevi aiziet.
Būtu. Bet nepaspēju.
Tu pati apstājies.
Es turpināju iet. Vietā. Un laikā.
Un prieks. Prieks, ka Tu laikam tomēr nesekoji manai vietai.
Un laikam.
Taču tad man sāka šóist, ka kaut kas nav kārtībā.
Nav vairs tās vietas. Un laika. Tā nepārvietojās.
Tā arī ir apstājusies.
Kaut kur aiz muguras.
Es apcirtos un skriešus metos atpakaļ.
Jo es mīlēju.
Jā. Te. Un tagad. Reku ir tā vieta. Un laiks.
Es sapratu. Bet varbūt arī es tikai uzminēju.
Ko es mīlu.
Es piegāju Tev klāt. Un teicu.
Es mīlu. Vietu. Laiku. Bet tikai tāpēc, ka tur esi Tu.
Es mīlu. Tu esi mana vieta. Mans laiks. Es mīlu. Tevi.
Tu paskatījies uz mani.
Savām mūžam skaistajām acīm. Pasmaidīji. Un pateici.
Es arī mīlu. Tikai ne te. Tikai ne tagad.
Nu bij mana kārta pasmaidīt.
Lai Tu nemanītu. Manu apjukumu. Manu sāpi.
Un pateicu.
Labi. Tavas tiesības ir izvēlēties.
Tad es paskatījos pa labi. Tad pa kreisi.
Un ievēroju, ka man blakus stāv.
Vēl viens. Un Tu skaties uz viņu.
Un tad viņš pagriezās. Paskatījās atpakaļ. Un devās prom.
Tu pasmaidīji. Un arī. Devies. Prom. Pakaļ. Viņam.
Es nespēju palikt. Kad manējā vieta aiziet.
Es pagaidīju. Un tad devos pakaļ.
Tev. Ne viņam. Ne vietai. Ne laikam.
Bet Tev. Jo nekam vairs nav nozīmes.
Man ir tikai sāpe. Kuru es cenšos mazināt.
Kā narkomāns, kas mēģina atradināties.
Bet cik ilgi? Es tā iešu?
Es apstājos. Es paliku.
Bet.
Man sāka sāpēt. Vairāk. Un vēl vairāk.
Un nespēdams vairs izturēt. šo sāpi. Es devos ceļā.
Nē. Manas kājas pašas mani nesa.
Turp, kur nesāp. Kur sāp mazāk.
Es vēlos kliegt. Visiem.
Es vēlos čukstus pateikt. Tikai Tev.
Ka mīlu.
Ne šo vietu. Ne šo laiku. Bet Tevi.
Bet es nedrīkstu.
Tu nesapratīsi.
Man nav tiesību.
Es varu tikai cerēt.
Un sapņot.
Tu vairs nesaisties man ar vietu. Laiku.
Jo ar to man saistās viņš.
Ar to man saistās mana sāpe.
Tu esi manā sirdī.
Vai vismaz maza mazītiņa daļiņa no Tevis. Tur ir.
Un kad vien Tu vēlēsies.
Ja Tev sāpēs.
Ja Tu būsi laimīga.
Ja Tev nebūs ar ko padalīties.
Kam izstāstīt.
Manā sirdī vienmēr atradīsies vieta Tev.
Vai daļiņai no Tevis.
Lai cik tālu tu nebūtu.
Telpā.
Laikā.
Jo es mīlu.

#153

Drošs pieskāriens
Tas pasaka visu
Tas liek man justies
Tas liek man dzimt

Par maz ir tomēr
Par sīku šis mirklis
Kurš mieru sēj
Kuršs patikt spēj

Reiz viens, reiz divi
Reiz bezgalība
Bet rezultāts - nule
Jo reizinātājs - es

Punkts atdalošs
Un pabeidzošs
Punkts niecīgs
Kaut vakar bija pēdējais

Rīt arkal būs rīts
Rīt atkal būs diena
Rīt raudāšu
Es pieliešu sirdi

Rod glābiņu nāvē
Rod glābiņu vīnā
Rod glābiņu viņā
Kad glābiņa nav

Bet es tāds vientuļš
Bet es tāds vienmēr
Un palikšu rīt
Tāds pats - nevajadzīgs

#154

"Es esmu kauss,
Ko pie lūpām tad liki
Un manī
Tu atradi indi.

Gribu būt maigs,
Ar tevi pretim Saulei laisties,
Lai tad, manas rokas neturēta,
Tu varētu lejā gāzties.

Man daudz, ko gribēt,
Man tevi vien nīst.
Bet kā tev to pateikt,
Ja vēlos būt brīvs?

Šī neatkarības deklerācija
Ietver manu naidu,
Un pēdējā brīdī vēlos,
Lai redzi manu smaidu."

Bet kā es jutos, kad aizvērās durvis…
Kā ļaunu teikt spiests labs burvis
Tik vien kā nokārt savu galvu,
Bet tev bailes nu tiek par balvu.

Niecīgi, smieklīgi, nāvīgi,
Bezjēdzīgi, naivi, gaidīti,
Nopietni, grēcīgi, burtiski,
Nevajag, draugs, vairs man netici…

#155

Alu, alu! Tas dod man spēku,
Lai uz brīdi dzēstu ugunsgrēku.
Bet draugi… labāk nepārspīlējiet.
Tad, tāpat, kā es, noslīksiet.
Bet
27.04.98 (0:45)
Es nevaru. Tas viss nāk atkal.
Es aizdedzu sveci. Tā nodzisa… arī
Kas, man jāraud? Atkal?
Par vāju laikam sacīts:
    "Viss"

Vienlaicīgi raudāt. Asaras no vakardienas
Atpūsties es nespēju. Tas atgriežas
Kāpēc līst lietus? Kāpēc tas jāzin?
Kāpēc tas bija jāzin?

Laiks beigt. Bet grūti. Atkal sākas?
Tās asaras, tās lietus lāses nekā nav vērtas.
Cik maksā dievs? Tu nemaksāji neko.
Sirds saka: "Es neizliekos!"

Drošība zem ilūziju jumta.
Ar kādu burtu sākas Mīla? Uz kāda burta?
Ar burtu M. No vārda Meli
Ar burtu A. No vārda Atkal

Bēdz! Slēpies! Nekad nav par vēlu
Un slēptuvē es atkal jau raudu…
Līdz galam, beigām, pasaules malai
Es zinu, es jūtu, es redzu, ka nevaig…
    …bet…

#156

Kas traucē?
Kam to vajag?
No garlaicības vai?
No nespējas ko mainīt?
Tāpat jau uzmācīgi neveicas.
Tik vien kā pamosties un vēlreiz
Jūtu - kādam žēl.
Kādam gribās manu skumju
Nebeidzamos turpinājumos!
Man žēl…

#157

It kā skaitos pāri skumjām
Bet katru mīļu brīdi kaut kas uznāk
Aizvien es vakarā jūtos slikti
Aizvien būt divi vēlos dikti

Cik var bezjēgā skumt, cik drīkst?
Cik ilgi man būs dzert, vai tas maz līdz?
Klimst no rīta mez mērķa, naktī domāt par tevi
Pagātne… es tevi, bet tu pagātni nīsti

Triekt līdz pasaules galam
Cerēt kādreiz tā atlabt
… bet es zinu tie ir nieki
tikai velti samītie ziedi

#158

Es vēlos Tev mazliet pateikt, ka Tevi mīlu
Zem smagās sirds es slēpju kaut ko brīvu
Mazliet. Tik bišku. Tas nav liela vērts
Es zinu. Tu zini. Tev mīla nav nekas svēts

Cik grūti turēt distanci. Cik viegli būtu ļaut
Bet grūtais ceļš tas labākais - Tev nebūs manī spļaut
Ej prom, ja nevēlies, ja gaidi princi zirgā
Bet ja Tu tā, tad atceries, ka neesi prinča vērta

Man nospļauties uz savām jūtām. Tev arī
Vienalga, ka Tu savādāk man stāsti
Liec lekt, es nelekšu, es vaicāšu: "Kāpēc?"
Un zinu, tava atbilde būs tik vien kā: "Tāpēc…"

#159

tad kad sau;e atteiksies spīdēt
tik tad es tev nespēšu vairs līdzēt
pagaidām es to daru, bet tev neliekas
es ar baltiem zīmuļiem rakstu uz baltas sienas
            un tu nemani mani

#160

Reiz te
Kāds laimīgs bija
To stāsta
Viena pati siena
Tur nav daudz
Kas būtu lasāms, skatāms
Tik divās rindās
Tik dažos vārdos manāms
Ir prieks un laime
Ir miers ar dzīvi savu
Tā siena…
To nokrāsošu tagad melnu
Lai neredzētu
Lai aizmistu
Lai skatītos
Uz bijušo
Lai redzētu
Un ticētu
Ka it nekur nav
Mūžības
Bet pagaidām
Tur rakstīts stāv:
"Viņš: Es Tevi mīlu
 Viņa: Es Tevi arī"