#141

Stāstiet man skaisto nāvi
Melojiet par daiļo dzīvi
Es zinu, it visam stāv pāri
Daži vārdi, ļoti īsi

Veltīgi ir steigties tālāk
Skumji stāsti jūsu acīs
Stāties nāksies tāpat. Vēlāk
Nu? Es gaidu, ko man sacīs

Klusums. Protams. Skaisti nav
Troksnis fonā. Dzirdi?
Viisur dzīves vilciens skan.
Pietura. Tur Klusums. ārā kāpsi?

Kad izkāpsi, un vilciens aizies
Tad sapratīsi - velti steidzies
Šis klusums, tumšā nakts, kas tur
Pēc vilciena tā sāpīgi dur

Gaidīsi nākamo? Mēģini
Bet diez vai to apstādināsi
Ja neviens vairs nekāps ārā
Vilciens nākamais ies garām

#142

Mīļā, neņem mani ļanā
Mīļā, nesaproti tā
Mīļā, nevajag tikai šeit nākt
Mīļā, nezvani vairs man

Mīļā, gribu tevi raudam
Mīļā, gribu, lai tev sāp
Mīļā, gribu tevi nākam
Taču, mīļā, nevajag

Mīļā, pietiek tevis man
Mīļā, negribu par daudz
Mīļā, redzu tevi smaidam
Mīļā, kad kāds cits tevi sauc

Mīļā, lai tev slikti sapņi
Lai te, mīļā, neveicās
Mīļā, miklas tev kļūst acis
Mīļā, lūdzu ar mani nevajag

Mīļā, nīstu tevi šodien
Mīļā, pamodos es tukšs
Pārāk dārga cena smaidiem
Diez vai mīļā man vēl būs

#143

Nejauciet man domas šobrīd, lūdzu
Es nezinu, ko, bet kaut ko es jūtu
Jā, mainījies esmu, jums nepatīk?
Aizejiet, ja gribat. Tāda ir pasaule

Manī kaut kur dziļi iekšā dus
Tāds maziņš zvēriņš smuks
Bet varbūt nogalināts, aprakts sirdī
Es nezinu, es cenšos saprast, dzirdi?

Tad klusējiet, man vajag zināt
Kurš atļāvies to mazo nogalināt?
Kuš! Lai ar laika man vēl daudz
Bet gribās zināt ātrāk. Ta ir ļauts?

Bez steigas, pacietību, esiet mēmi
Jūs, manu vecēku svešie dēli
Es jūtu! Viņš tur kustās! Bet guļ tālāk...
Viņsš negrib vairs nākt ārā

Viņš iznāca, kums patika un viss
Tad, kad viņš bija piekusis
Jūs viņu aizmirsāt, jūs trokšņojāt, jūs smējāt
Par to, ko negurušais jums knapi deva

Nevajag viņam šo pasauli, nevajaga jūs
Par neticību, neiecietību jums maksāt būs
Aizmigt nav grūti, kad sirds mana klusē
Klusēt nav grūti, ja zvēriņš mans klusē

Tu, ā tu, ko mīlēju visvairāk
Tā tava, tikai tava nolādētā vaina
Atļāvies izmantot zvēriņu, mani
Kā tu to drīkstēji, kā tu to vari?

beidz, nenāc, ej prom, ej pie cita
Kad mans zvēriņš bija, kur tad tavējais bija?
Par vēlu, sasodīti par vēlu, tu redzi?
Kas zemu kritis, atceries, pirms tam ir augstu lecis...
Vai vismaz gribēja lekt...

#144

Ievērots un norakstīts
Viņš pamodās jau atpazīts
Kopš laika gala nesaprasts
Kopš vakardienas vairāk

Lasot domas. Citas, svešas.
Interesantas, vecas, liekas
Dumjas, skumjas, samākslotas
ne līdz galam izdomātas

Pēc izlasītas lapas, pēc jums
Viņš ļauj, lai tagad uguns
Lasa to, kas jānoliedz
Lasa to, kam nav jāpaliek

Simbols, papirizēta vēsture
Tikai nākotnei rakstīta vēstule
Vēl vakad, kad viņš gāja gulēt
Bija neziņa, ko rīts viņam atņems

#145

Bīstos katru, kas man piederēt rīt var
Aizrīties ar bailēm, izbeikt, nomirt vai?
erība kā pārāk kluse bite skan
Neticība paliek arvien skaļāka. Vai lai?

Pārāk cieti sapņi krāsainie. Par cietu.
Vairāk negribu, es nearšķiru tos
No patiesības, īstenības, lai kur es ietu
Sapnī lietus - pamostos es slapjš

Sapņot nīstu, tajos jaušams kaut kas bīstams
Lēnām zogames man klāt, par lēnu
Eju gulēt tikai pateicoties jaunam rītam
Attapies es laikam būšu daudz par vēlu

#146

Piedod man par dzejoļiem, ko nerakstīju tev
Par tev veltītajiem es piedošanu nelūgšu. Tas bija tik sen.
Pārlecis esmu vientulības bedrei. Nu nezinu, kas ir tur tālāk.
Nozagi man pārliecību, ka būs labāk. Kaut man to vajadzēs vēlāk.
Tik stulbi jautājumi - kāpēc man sanāk tā? un senāk?
Tie nerod vietu manā prātā, viņi it nemaz te nenāk.

#147

Es dažreiz jūtos it kā zinātu
Atbildi uz dažu labu jautājumu
Tu nesaprati manu vēlmi klusēt
Un ar acīm sarunāties. Tev to nespēt

Runāt, tikai vārdi, kas tik lieki
Skūpsti, maigums... tas, savukārt, tev likās lieki
Izpratne, palīdzība bēdās... kam tas vajadzīgs?
Tu teici - atnāc tad, kad skumjas pagaisīs

To laikam nespēt pārvarēt
Tik viegli manu mīlu izbiedēt
Cik žēl, ka mums nav iespējams palikt kopā
Es zinu... atkal... tu savādāk domā

Skaistais... tā vārds ir Pagātne
Skūpsts pēdējais... bet es ne un ne
Es neļāvos, es atteicos, es nespēju
Man sāpīgi jau tā, kur nu vēl, lai tevi skūpstītu
                Pēdējo reiz...

#148

Kāpēc lai neiedzertu atkal abi kopā?
Kāpēc lai nepielietos, nebūtu mēs lopā?
Tu aizgāju, es paliku, vai tas nav skaisti?
Pēc tam ne dienu nespēju es noiet taisni!

Līdz kapam daži soļi, pāris gari gadi
Tā saka visi, lai jau saka, man nav labi
Prom aiziet, paņemt tevi līdz uz neparasto
Uz turieni, kur ļaunā Stiksa krastus skalo

Mēs būsim laimīgi, es skaļi čukstu tev
Es laimīgs, mokot tevi - kluss kliedziens sev
Vai laime ellē mēdz būt? Nezinu, man gribās
Man ļoti gribās, lai es atkal būtu šmigā

Bet lūdzu tevi, lai mēs šoreiz kopā dzertu
Man kaut kas iekšā spārdās, lūdz, lai mirkli ķeru
Mani sen jau neuztrauc tas, vairs nekad neviena
Tāpēc man dzerot paiet katra jauna diena

Cik gadi, dienas, cik man ilgi būt bez tevis
Līdz nāves ceļi, skaistie ceļi mūs kopā veidīs
Mēs roku rokā ellē ieiesim un atkal
Melosim, ka mīlam un uz točku spirtam pakaļ

Paprovē mānīt mani, es to tiešām vēlos
Kaut zinu, ka tev preki, kad tev vaļā veros
Sper droši soli iekšā manā brūcē - sirdī
Lai sāp un varu dzert. Vai tu vēl mani dzirdi?

#149

Kad mēs kopā dzērām,
Es ne tik daudz reibu no alkahola,
Kā no tevis.
Un, kad mēs šķīrāmies,
Un es atkal dzēru,
Es vairāk reibu no šķiršanās sāpes.
Pat tad, ja vēl tiksimies,
Es atkal būšu šmigā.
Šoreiz - no naida un nespēka.

#150

Lieki        Saldus      Nāk
Ārdīties,-   Epilogus    Īstenība,
Cauri        Veltīdama   Skumju
Ir           Ilgām,      Tverta.
Smiekli.